Andris Vilks: Gaismas pils nav tikai viena celtne, tā ir visas nācijas atdzimšana

© Ketija Keita Krastiņa/F64

“Jādod vieta jaunajiem – lai viņi nāk un strādā,” teic Andris Vilks, Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors. Tāds viņš būs līdz 2. septembrim. Bet aiz muguras ir daudzi darba gadi: kopš 1989. gada Andris Vilks ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors, no 2004. līdz 2008. gadam vadījis Baltijas jūras valstu bibliotēku apvienību “Bibliotheca Baltica”, saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni un “Zelta ābeles” balvu par mūža ieguldījumu grāmatniecībā. Šodien – “Neatkarīgās” saruna ar Andri Vilku.

Jūs sakāt - jādod vieta jaunajiem. Redzat tādus labus, spējīgus jaunos cilvēkus, kuri varētu vadīt Latvijas Nacionālo bibliotēku?

Jā, tādi ir. Pēdējos gados izdevies izveidot labu komandu, tie ir šodienas četrdesmitgadnieki, kuri varēs manā vietā strādāt. Tāpēc uz nākotni skatos pozitīvi.

Komanda, kas izveidota Nacionālajā bibliotēkā?

Jā. Es esmu viens no pēdējiem mohikāņiem, no tiem, kuri nākuši no aizvēstures, un pa šo laiku daudzi ir atnākuši strādāt uz bibliotēku. Galvenajos virzienos mums ir labi speciālisti, kuri atbild par dažādiem sektoriem, ir attīstījušās informācijas tehnoloģijas, un atbilstoši ir augsta to cilvēku kompetence, kuri ar tām strādā.

Tagad uz bibliotēkām un grāmatām, šķiet, skatās citādi. Kad biju bērns, izlasīju “sausu” tuvāko bibliotēku. Toreiz bērni tiešām lasīja grāmatas. Kā ir tagad? Bērni lasa grāmatas vai tikai skatās telefonos?

Tas ir smags jautājums, kas aktuāls ne tikai Latvijā vien, tā ir globāla problēma. Patlaban tiešām daudz laika aizņem mobilo telefonu un citu gadžetu lietas. Mēs zinām, ka arī armijā nonāk jaunieši ar vājām fiziskajām spējām - arī tāpēc, ka telefonu pētīšana ir vismīļākā nodarbe.

Un tomēr - paradokss: aug interese tieši par grāmatām, ko lasa bērni. Nacionālajai bibliotēkai ir programma par lasīšanas veicināšanu. Ir bērnu žūrija, kurā piedalās ap 30 000 bērnu.* Īpaši labi ir tas, ka tādējādi tiek veicināta zinātkāre, lai iegūtu informāciju, pat enciklopēdisku informāciju. Iespējams, lielākā problēma ir tā, ka bērni un jaunieši ne visai grib lasīt daiļliteratūru. Izglītības sistēmā ir tas pats: kad mēs mācījāmies skolā, vasarā lasāmās literatūras saraksti bija milzīgi, tagad vairs nekā tāda nav, varbūt kādas četras vai piecas grāmatas. Bet būtisku pienesumu sniedz publiskās bibliotēkas, piemēram, sagatavo vasarā lasāmo grāmatu sarakstus, kurus jau kopš mācību gada beigām gaida un izmanto gan skolēni, gan skolotāji.

Mēs savulaik bijām vairāk noapaļoti, viendabīgi savās interesēs, tagad ir izteiktas galējības. Tagad ir daudzi brīnumbērni, kuri ir lasoši un informēti, bet ir arī tādi - no pretējās puses -, kuri tik tikko prot lasīt.

Bet parādās vēl viena tendence - jauniešu interese par grāmatām angļu valodā, īpaši populāri kļuvuši komiksi.

Bērnu var ieinteresēt lasīšanā ar interaktīvas spēles elementiem. Mums bija tāds Voldemārs Caune,* kurš strādāja Liepājā, izveidojot pirmo bērnu bibliotēku, vēlāk atnāca strādāt uz Rīgu. Tagad Liepājas pašvaldība katru gadu pasniedz balvu tai bibliotēkai, kas visveiksmīgāk strādājusi ar bērniem. Ir Liepājā bibliotēkas, kas izmanto spēles elementus bērnu piesaistīšanā grāmatām, piemēram, tiek organizēti pārgājieni… Un nav tik viegli izvēlēties vislabāko bibliotēku.

Beidzot cilvēki sāk saprast, ka pat fizikas un matemātikas zināšanas nav veiksmīgi apgūstamas bez mākas lasīt un izprast tekstu. To sāk saprast arī Izglītības ministrija, Kultūras ministrija. Rodas sajēga, ka jāveicina bērnu lasītprasme.

Jau kādu laiku notiek bibliotēku slēgšana - tās slēdz ciet tāpat kā skolas. Tā, piemēram, nesen bija stāsts par Limbažu novadā slēdzamajām septiņām bibliotēkām. Tas, manuprāt, ir traģiski, jo bibliotēkas pilda arī sociālo, ne tikai grāmatu izdales funkciju.

Protams, bibliotēka jau nav tikai punkts, kur paņemt grāmatu palasīties. Mazās bibliotēkas bieži vien ir palikušas kā pēdējie kultūras punkti konkrētās apdzīvotās vietās. Otrkārt, cilvēkiem ir svarīga ne vien privātā, intīmā lasīšana, bet svarīga ir arī kopā būšana ar citiem cilvēkiem - satikties, klausīties, runāt.

Cilvēkiem ļoti patīk piedalīties bibliotēku rīkotajos pasākumos, kur viesojas rakstnieki, dzejnieki, aktieri, žurnālisti, mūziķi… Tāpēc tāda augstprātīga runāšana, ka tur jau tikai simt cilvēku palikuši, kam tur bibliotēka ir vajadzīga - ir nekrietna. Tas ir briesmīgi - tā runāt, jo tie taču ir 100 cilvēki, dzīvi cilvēki!

Nereti bibliotekārs netiek novērtēts kā persona, taču lasītājiem ir vajadzīgs kontakts ar bibliotekāru, jo ne jau tā ēka ir vērtība, bet cilvēks.

Mēs kovida laikā sarīkojām Latvijas pagasta bibliotekāru 6. kongresu. Tāds kongress savulaik notika klātienē. Mums elektroniski pieslēdzās tūkstoši cilvēku no visas Latvijas, no visām pagastu bibliotēkām - bibliotekāri un lasītāji. Tas parādīja, ka interese komunicēt ir milzīga.

Kas iestājas par jūsu centieniem ne tikai lasītprasmes veicināšanā, bet arī bibliotēku saglabāšanā? Kultūras ministrija?

Kultūras ministrija ir atbildīga par nozari kopumā. Bet lielākais mūsu atbalstītājs ir Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrība, ko vada Kārina Pētersone. Šī biedrība ļoti asi iestājas par bibliotēku saglabāšanu - tas bija gan Bulduru bibliotēkas, gan tagad - Limbažu bibliotēku slēgšanas epopejā. Baidos, ka tā slēgšanas sērga, kurā galvenais arguments ir “viss tik dārgi izmaksā”, pārmetīsies uz citiem novadiem.

Biedrībā ir daudz cienījamu cilvēku no dažādām jomām, tā ir samērā jaudīga. Pašai Nacionālajai bibliotēkai īpašs atbalsts nav vajadzīgs, tāpēc biedrība darbojas visu bibliotēku labā. Bērnu lasītvēlmes veicināšanā darbojas Inese Zandere. Ir arī uzņēmumi, kas palīdz, piemēram, uzņēmums “Latvijas finieris”, ar kura palīdzību tika pārbūvēts Bērnu lasītavas centrs Nacionālās bibliotēkas 7. stāvā.

Sakiet, vai jums bērnībā bija kāda vismīļākā grāmata?

Es biju pirmais savā bērnudārza grupā, kurš iemācījās lasīt, man bija pieci gadi. Bija tāda Jena Sigsgora grāmatiņa “Palle viens pats pasaulē”, ko saviem bērnudārza biedriem lasīju priekšā. Palle vēl tagad man plauktā goda vietā. Pusaudža gados mani interesēja vēsturiskā literatūra, piemēram, Henriha Senkeviča “Krustneši”. Protams, arī Aleksandrs Dimā.

Vai Nacionālā bibliotēka ir Gaismas pils? Kā jūs to izjūtat?

Kad sākās kustība par Nacionālās bibliotēkas būvi 90. gadu sākumā, iecere tika saistīta ar Gunāru Birkertu, un viņš piekrita projektēt bibliotēku. Viņa vīzija, kas izkristalizējās sarunās, balstījās Rainī. Birkerts atcerējās, ka bērnībā viņš sēdējis Rainim klēpī, Birkerts visu mūžu bija Raiņa cienītājs, kuram svarīgs bija Zelta zirgs, Stikla kalns, Antiņš un citi tēli. Tā bija Birkerta metaforiskā pieeja Nacionālajai bibliotēkai.

1985. gadā notika Dziesmu svētki, kuros, protams, dziedāja “Gaismas pili”, ko diriģēja Haralds Mednis, tērpies melnā frakā, nevis pelēkos vadmalas svārkos - kā citi virsdiriģenti. Savukārt es biju brīvprātīgais Dziesmu svētku darbinieks, kurš veda augšā un lejā koristus.

Pēdējā koncertā negāju lejā, jo bija sajūta, ka jāpaliek kopā ar koristiem. Sagaidīju “Gaismas pils” dziedājumu. Tas mani satricināja līdz pamatiem. Tajā brīdī es sapratu: viss mainīsies.

Tekstā ir vārdi par Gaismas pils celšanos. Un manas jūtas pret Gaismas pili un pret Stikla kalnu ir dalītas, tāpēc nekad nelietoju jēdzienu “Gaismas pils” attiecībā uz Nacionālo bibliotēku.

Jūsuprāt, Gaismas pils ir kas cits?

Jā, kaut kas cits. Tā nav tikai viena celtne. Tā ir visas tautas celšanās, visas nācijas atdzimšana. Ar tādām metaforām jāuzmanās: tās nedrīkst kļūt par plikiem štampiem. Ausekļa teksts “Gaismas pilij”* ir gana dziļš.

Varbūt šis laiks ir tāds, kad jāsauc, lai tauta ceļas no tumsības?

Ja, šis laiks ir diezgan kritisks. Neziņa par to, kas notiks, ir pietiekami smaga, lai mēs varētu uz nākotni skatītes ar lielu paļāvību. Varbūt vēlēsim… lai tauta galīgi nenogrimst tajā tumsībā.

*****

  • Latvijas Nacionālā bibliotēka aprīlī noorganizēja bibliotēku un skolu pieteikšanos lielākajai un senākajai valsts finansētai lasīšanas veicināšanas programmai “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija 2024”. Lieli un mazi lasītāji jauno grāmatu kolekciju varēs vērtēt visu gadu un par, viņuprāt, labāko grāmatu dot savu atsauksmi, lai nākamā gada martā Lielajos lasīšanas svētkos varētu paziņot balsojuma rezultātus un pievienoties aktīvāko lasītāju kopienai, kas pagājušajā gadā bija izaugusi līdz 30 tūkstošiem. 2024. gada programmas “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas” katrā vecumgrupā ir jāvērtē sešas grāmatas, bet Vecāku žūrijas kolekcijā - četras, papildus aicinot izvēlēties jebkuras divas grāmatas no pārējās kolekcijas, lai arī pieaugušie iedziļinātos bērnu un jauniešu literatūrā.
  • Voldemārs Caune - bibliotekārs, bibliogrāfs un žurnālists (1890-1944). 1911. gadā pievērsies bibliotekāra darbam, iekārtojis bibliotēku Narimā, strādājis par bibliotekāru Maskavā. Pēc atgriešanās Latvijā strādājis par Liepājas pilsētas bibliotēkas vadītāju, kur 1919. gadā atklāja pirmo bērnu literatūras nodaļu, tā vēlāk izveidojās par Latvijas pirmo bērnu bibliotēku. Bijis Tautas Padomes un Satversmes sapulces loceklis, Rīgas pilsētas domnieks. Sarakstījis grāmatas par savām revolucionāra gaitām - “Konspiratora piezīmes”, “Nodevēja mūžs”, “Sibīrijas mežos”. Daudz rakstījis par bibliotēku darba jautājumiem periodiskajos izdevumos.
  • Auseklis, “Gaismas pils”

Kurzemīte, Dievzemīte,

Brīvas tautas auklētāj'.

Kur palika sirmie dievi,

Brīvie tautas dēliņi,

Jā, tautas dēliņi.

Tie līgoja vecos laikos

Gaismas kalna galotnē.

Visapkārt egļu meži,

Vidū gaiša tautas pils.

Zelta stabiem, zītar' jumtu,

Sidrabotiem pamatiem.

To negāza gaisa vētras,

Kara viļņu bangojums.

Asiņainas dienas ausa

Tēvu zemes ielejā;

Vergu valgā tauta nāca,

Nāvē krita varoņi.

Ātri grima, ātri zuda

Gaismas kalna staltā pils.

Tur guļ mūsu tēvu dievi,

Tautas gara greznumi.

Sirmajam(i) ozolam(i)

Pēdīgajo ziedu dod:

Tas slēpj svētu piles vārdu

Dziļās siržu rētiņās,

Jā, siržu rētiņās

Ja kas vārdu uzminētu,

Augšām celtos vecā pils,

Tālu laistu tautas slavu,

Gaismas starus margodam'!

Zilā gaisā plivinātos

Sarkan balti karogi,

Dobji, dobji atskanētu

Sirmo garu daiņojums.

Tautas dēli uzminēja

Sen aizmirstu svētumu:

Gaismu sauca, Gaisma ausa!

Augšām cēlās Gaismas pils!

(Trešo un astoto pantu dziesmā neiekļāva)

Intervijas

Par dārgajām zālēm Latvijā nav jābrīnās, un tam ir racionāls skaidrojums – skarbi secinājumi par konkurences neesamību un ačgārnībām normatīvajos aktos saistībā ar farmācijas tirgus regulējumu Latvijā lasāmi Konkurences padomes atbildēs uz “Neatkarīgās” jautājumiem.