Kāda tad bija skolotāju protesta galvenā sāpe un kāds tai ir risinājums, kā virzās skolu tīkla sakārtošanas process, kādas pārmaiņas nesīs jaunais mācību gads, kādi izaicinājumi ir pārejā uz mācībām tikai valsts valodā un vai, atsakoties skolās no krievu valodas, neiecērtam paši sev kājā – uz šiem jautājumiem atbildes sniedz izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša.
21. maijā notika skolotāju protests. Kas tas īsti bija? Sāpes izkliegšana par lielo pārslodzi un zemajām algām, vai tur bija kas vairāk? Varbūt tā bija politiska akcija?
Šajā protestā bija savērpies kopā vairāku lietu kopums. Pa gabaliņam no tā visa, ko jūs nosaucāt. Ja runājam par atalgojumu un slodzēm, tad manā skatījumā mēs ļoti ilgstoši esam atstājuši novārtā šīs problēmas un šobrīd izjūtam sekas: ļoti maz jaunu cilvēku vēlas kļūt par pedagogiem, bet tie, kas šobrīd strādā skolā, pamatā ir vecumā virs 50. Mums ir ļoti daudz pirmspensijas un pensijas vecuma skolotāju. Ja mēs raugāmies uz atalgojuma skalu valstī kopumā, tad izglītības darbinieki aizvadītajā gadā bija otrajā pozīcijā no apakšas, bet, pateicoties valdības politikai, šī gada datos redzam, ka parādās augšupejoša tendence. Sociālie darbinieki ir vēl zemāk. Un tas lielā mērā parāda arī valsts attieksmi. Pēdējos divos gados situācija ir mainījusies - pirmkārt, esam skaidri pateikuši, ka strādāt pie skolotāja atalgojuma ir valdības prioritāte, saprotot, ka pedagogs ir atslēga, lai notiktu kvalitatīvs izglītošanas process. Otrkārt, nozarē ir notikušas būtiskas reformas, kas ir saistītas ar satura pārmaiņām, pieejas maiņu izglītībā, jeb projekts “Skola 2030”. Tiesa, to ieviešot, tas nebija izstrādāts tādā līmenī, lai skolotāju darbs notiktu efektīvi. Ar darbu es domāju gatavošanās laiku, balstoties uz jauno pieeju. Ieejot jaunā apmācību sistēmā bez sagatavotiem metodiskiem materiāliem, skolotājiem radās ļoti liela pārslodze, gatavojoties stundām.
Protesta sakarā arī jāpiemin politiskais moments, jo Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītāja Inga Vanaga nevienā mirklī nenoliedza, ka vēlēšanas viņai ir pļaujas laiks. Daļa pedagogu, kurus es satiku protestā, bija mazākumtautību skolotāji, kuriem ir spriedze par pāreju uz mācībām tikai latviešu valodā. Ne visi pedagogi valsts valodu pārvalda laba līmenī, tāpēc ir arī bažas par darba zaudēšanu.
Pieminot šo protestu, es gribētu nodalīt LIZDA pausto no tā, kā ministrijai notiek sadarbība ar skolotājiem. Braucot uz skolām, runājot ar direktoriem, pedagogiem, situācija ir viena, savukārt arodbiedrības vadībā es vairāk redzu politisku spiedienu.
Lai uzlabotu izglītības kvalitāti, manuprāt, valstij ir jānodrošina, ka skolotāji saņem pienācīgu atalgojumu, nav pārslogoti, izglītības sistēmā uzņemam tikai labākos. Līdz ar to vienlaikus strādājot pie atalgojuma pieauguma, mēs, piesaistot Eiropas naudu, gribam attīstīt metodisko centru, kopā ar Latvijas Universitāti strādājam pie pedagogu sagatavošanas programmām, akcentējot praktiskās iemaņas.
Jūs teicāt - LIZDA veic politisku spiedienu. Tas ir vērsts uz jums kā ministri vai tur apakšā ir konkrētas prasības skolotāju interešu aizstāvībai?
Ja mēs raugāmies uz streika vienošanos, kas tika parakstīta Saeimas priekšvēlēšanu laikā, tad jāteic, ka vienošanās visi punkti ir izpildīti. Un tas punkts, par kuru ir regulāras diskusijas, ir saistīts ar slodžu balansu. Mēs, kā solīts, turpinām darbu pie slodžu sabalansēšanas, jautājums tikai, vai tas, kā mēs to darām, patīk abām pusēm. Un pedagogu arodbiedrībai nepatīk. Kurš pirmais saka, tam laikam taisnība - mums sabiedrībā pieņemts sadzirdēt viegli uztveramas ziņas, nevis iedziļināties. Iedziļināšanās prasa laiku un metodika, kā pedagogiem slodze ir balansēta un kā tiek maksāta alga, ir ļoti sarežģīta. Tāpēc mēs izveidojām slodzes kalkulatoru, lai katrs skolotājs var redzēt, kā veidojas šī slodze un kāds izskatās mūsu piedāvājums. Starp citu, mūsu piedāvājums ietver slodžu griestu noteikšanu, jo šobrīd šie griesti nav konkrēti noteikti. Latvijā ir apmēram 9000 skolotāju, kas strādā vairāk nekā 30 mācību stundas nedēļā.
Gribētu, lai kopā ar arodbiedrību mēs virzītos uz izglītības kvalitātes stiprināšanu, radītu apstākļus, lai skolotāji nepārstrādātos un kopīgi mēs stiprinātu skolotāju labbūtību jeb vidi mācību iestādēs.
Ministrija ir pretimnākoša un saprotoša - mēs paliekam pie 26 mācību stundām kā optimālām un skaidri pasakām, ka mēs nevirzīsimies ar pārmaiņām uz priekšu, ja tās neies kopā ar finansējumu, lai neviens pedagogs nebūtu zaudētājs.
Manuprāt, LIZDA nevēršas pret mani kā pret personu, bet amata vietu gan.
Pedagogu darba devējs ir pašvaldība - tā ir skolu dibinātājs, pedagogus pieņem darbā skolas direktors, un man gribētos, lai mēs ejam prom no šīs pārāk lielās birokrātijas, centralizācijas, pārregulācijas: ļaujam skolas direktoram veidot savu akadēmisko komandu, izprotot, cik mācību stundas katrs var strādāt, cik katram vajadzīgs laiks sagatavoties pirms stundām. Nosakot šo minimālo proporciju un nosakot griestus. Direktoram ir jābūt brīvām rokām, kā viņš organizē savu akadēmisko komandu, jo viņš redz, kāds ir skolotājs - jauns, ar lielāku pieredzi, pasniedz sarežģītāku mācību priekšmetu un tamlīdzīgi. Un sabalansē slodzes, jo arī skolas direktoru interesē, lai skolotāji ir spējīgi labi strādāt un tad arī skolēniem ir labi mācību rezultāti. Un mēs jau redzam, ka vecāki seko līdzi, kādi ir rezultāti skolēniem, kāds ir skolas direktors, kā notiek komunikācija ar viņiem.
Saprotu, ka jūs, ministrijas amatpersonas, intensīvi komunicējat ar skolām, direktoriem, pedagogiem, pašvaldībām. Vai Vanagas kundzei nav radusies zināma greizsirdība, ka ministrija tik aktīvi darbojas un arodbiedrība nonāk ēnā komunikācijā ar skolām, pedagogiem? Un tad seko mēģinājumi protestēt...
Komunikācijas ziņā ministrijai vēl ir daudz darba, ko darīt. Es bieži pamanu situācijas, kad redzams - mēs neesam sasnieguši katru skolotāju. Attiecībā uz jautājumiem par slodzēm un algām mēs cenšamies sasniegt katru pedagogu, bet citos jautājumos, piemēram, par eksāmenu norisi, ne vienmēr šīs ziņas laikus sasniedz katru skolotāju. To es atzīstu. Savukārt arodbiedrības apziņošanas sistēma strādā ļoti ātri. Gribētu gan, lai nav šo melu ziņu par to, ka ministrija it kā gribot pasliktināt skolotāju situāciju atalgojumā un slodzē, bet fokuss būtu vērsts uz skaidrojošu darbu.
Protesta laikā jūs nāca aizstāvēt premjerministre Evika Siliņa, kas ir ļoti slavējams solis, kas parāda valdības vienotību. Bet ko tad premjere īsti vēlējās pateikt skolotājiem?
Premjere uzrunāja klātesošos cilvēkus. Tie nebija visi skolotāji. Un atkal es mēģinu nodalīt arodbiedrības aktivitātes no skolotāju kopienas.
Premjere pauda, ka valdībai ir svarīga izglītība, ka atalgojums tiek paaugstināts un mūsu solījumi tiek pildīti. Neviens no šiem atalgojuma grafika posmiem nav izlaists. Paldies premjerei, kas deva skaidru ziņu, ka mēs turpinām darbu pie valdības rīcības plāna, kur izglītība ir prioritāte, neskatoties uz to, ka šobrīd svarīga ir arī valsts iekšējās un ārējās drošības stiprināšana. Nākotne ir pedagogu rokās. Es ar zināmu skaudību skatos uz Igauniju - tur izglītība ir vērtība. Lai mēs kā valsts nākotnē kaut ko sasniegtu, mums vajadzīgi gudri cilvēki. Un tādus mēs iegūstam caur izglītību. Savukārt izglītības sistēmā ir vajadzīgi labi sagatavoti, nepārguruši skolotāji.
Kas, jūsuprāt, ir pedagoga cienīgs atalgojums?
2500 eiro mēnesī būtu labs atalgojums. Mēs runājām ar konsultantiem, kas pētīja amatu saimes, un arī viņu secinājums bija, ka skolotājiem vajadzētu saņemt no 2500 līdz 3000 eiro. Šis darba samaksas apmērs būtu saistošs arī jauniem cilvēkiem, lai viņi izskatītu iespēju savu karjeru saistīt ar pedagoģiju. Arī izglītības attīstības pamatnostādnēs kā vēlamais atalgojums ir norādīti 120% no tautsaimniecībā esošā vidējā atalgojuma.
Vai no jaunā mācību gada skolotāju profesionālajā dzīvē kaut kas mainīsies?
Sāksies valsts aizsardzības mācība, turpināsies pāreja uz mācībām latviešu valodā, otrās svešvalodas - ES valstu oficiālās valodas - konsekventa ieviešana. Ņemot vērā, ka mēs ļaujam jau šobrīd skolēniem atteikties no krievu valodas apguves, skolām intensīvi jādomā, kādu valodu piedāvāt krievu valodas vietā.
Runājot par skolu ekosistēmas sakārtošanu, tā nāk kopā ar jauno finansēšanas modeli, ko plānots īstenot 2025./2026. mācību gadā.
Ko paredz šis jauninājums?
Izmaiņas vairāk skars pašas skolas. Paredzēts, ka būs lielāka autonomija skolu direktoriem pie finansējuma sadalījuma, slodzes apjoma salāgošana: 40 oficiālas darba stundas, bet mācību stundu skaits būs 26 nedēļā. Kā minumu paredzot 30 minūšu gatavošanos katrai mācību stundai. Es pasvītroju minimālo, kuru nedrīkst pārkāpt, nevis visiem vienādu proporciju. Skolas direktors pats šīs slodzes izlīdzinās.
Paredzēts, ka skolotājiem palīgā nāks atbalsta personāls - 1. līdz 4. klasei skolotāju palīgs. Plānots, ka skolas pašas varēs izvēlēties, kāds vēl atbalsta personāls vajadzīgs - psihologs, logopēds un tamlīdzīgi.
Vēl viens liels darbs, ko esam iesākuši - metodiskā centra izveide, kas nodrošinātu ne tikai metodiskos materiālus, bet būtu kā profesionāla atbalsta sistēma skolotājiem. Piemēram, sniegtu zināšanas, kā reaģēt, risināt vardarbību skolās, kā attīstīt bērnos lasītprasmi.
Skolu tīkla sakārtošana. Vai pašvaldības spēs pieņemt gala lēmumu? Būs finansējums?
Skolu īpašnieks un pārvaldītājs ir pašvaldība. Tikai pašvaldības deputāti balsojot var mainīt savas skolas statusu. Sarunas ar pašvaldībām nesušas rezultātus. Mēs runājam par to, par ko ir jārunā. Nav vairs sarunas par jumtiem, ceļiem, šoferiem, bet runājam par to, kā bāzes skolu mēs padarīsim vēl kvalitatīvāku, kā piesaistīsim pedagogus. Tas atbalsts no mūsu puses ir caur Eiropas fondiem - mēs virzīsim 40 miljonu eiro projektu, kas ir saistīts ar skolas infrastruktūras uzlabošanu. Cik zinu, arī VARAM runā par investīciju projektu, lai sakārtotu pašvaldības ceļus un citu infrastruktūru bērnu nogādāšanai uz skolu.
Daudzas pašvaldības ir jau pieņēmušas lēmumu par savu skolu tīkla sakārtošanu. Pat ja vēl mēs neīstenojam jauno finansēšanas modeli, dotācijas nauda nesamazinās. Tas ir, valsts dotācija skolotāju algām paliek tāda pati. Pašvaldības, kas ir pieņēmušas lēmumus, ir jau ieguvējas - tās varēs strādāt efektīvāk.
Cik skolu būs mazāk no jaunā mācību gada?
Konkrētu skaitu nevaru nosaukt. Pašvaldības pieņems lēmumus, un tad mēs to uzzināsim, jo tas ir konkrēto pašvaldību, ne valdības kompetencē.
Tas būs mērāms simtos, desmitos?
Desmitos. Katra pašvaldība vērtē savu situāciju. Daudz kur mainās izglītības pakāpe - vidusskola pārtop par pamatskolu. Ir svarīgi, lai tuvākā skola mājām ir laba skola. Vecāki, kuri apzinās izglītības vērtību, jau šobrīd bērnus ved uz labām skolām.
Viena no problēmām pārejai uz mācībām latviešu valodā ir realitāte, ka daļa pedagogu valsts valodu nepārvalda labā līmenī. Kādas problēmas vēl iezīmējas?
Mēs sākumā gājām ar atbalstu, nevis sodīšanas sistēmu. Un šādu pieeju arī īstenosim turpmāk, taču ir jāapzinās, ka lēmums ir pieņemts un atpakaļceļa vairs nebūs. Ja mēs runājām par izaicinājumiem, tad jārēķinās, ka daudzās ģimenēs arī mājās nerunā latviešu valodā un bērniem ir nepietiekams atbalsts. Risks, ko šobrīd saredzu, ir vasaras brīvlaiks - tie ir trīs mēneši un gana ilgais laiks, kurā valoda var piemirsties, ja to nelieto ikdienā. Tāpēc aicinu pašvaldības, piemēram, nometņu veidā vai kādā citā formātā nodrošināt bērniem vidi, kurā arī vasarā skan latviešu valoda.
Man bija iespēja apmeklēt 1. un 4. klašu mācību stundas, un bērnu valodas dinamika mācību gada ietvaros bija ļoti laba. Protams, lai viņi absolūti brīvi latviešu valodā sazinātos, liktu eksāmenus, būs vajadzīgi vēl četri līdz seši gadi.
Tagad ir iespēja atteikties no krievu valodas apguves skolās, bet vai mēs, latvieši, tādējādi neiecērtam sev kājā?
Interešu izglītības formātā krievu valodu mācīties ir un būs iespējams. Iemesls, kāpēc tā vairs nav obligātajā saturā, ir ģeopolitisks. Ja mēs raugāmies Latvijas drošības kontekstā, tad caur krievu valodu mēs atdodam daļu savu iedzīvotāju videi, kur informācija nav precīza. Tā ir bijusi mūsu pašu gan valdības, gan vēl vairāk atsevišķu pašvaldību nolaidība - caur izglītību mums jādod iespēja zināt valodu, lai cilvēkam būtu iespēja salīdzināt informatīvās telpas un kritiski vērtēt dažādu informāciju.
Kā norit eksāmenu process?
Nav sliktu indikāciju, devīto klašu eksāmeni, kas jau noslēgušies, noritējuši kā plānots, un vērā ņemami pārkāpumi vai problēmas nav konstatētas. Raugāmies, lai digitālās sistēmas strādā un process noritētu gludi. Tas, kas vēl ir veicamo darbu sarakstā - jārada iespēja laikus izsniegt sertifikātus. Šis process šobrīd ir pārāk ilgs.
Drīz olimpiskās spēles. Vai brauksiet?
Es nebraukšu, bet sportiem ir jābrauc, viņi tam ir gatavojušies. Olimpiāde ir par mieru. Tas, kas ir noticis ar Starptautisko olimpisko komiteju Ukrainas kara kontekstā, ir ļoti duāla spēle. Ukraina ir pateikusi, ka tā piedalīsies. Mēs mēģinām nošķirt politiku no sporta, bet tas nav nošķirams. Krievija nekad to nav šķīrusi. Caur sportu Krievija cenšas iedēstīt savus vēstījumus. Ja mēs nepiedalāmies, tad mēs akli mēģinām būt labi, kamēr Krievija dara tā, kā tā dara. Es turēšu īkšķus par mūsu sportistiem. Manuprāt, ir slikti, ka vienalga zem kādiem karogiem tur piedalīsies Krievijas atlēti. Nebūsim naivi, tur tā politika ir iekšā līdz pēdējai šūnai.
