“Manī ir pārliecība, ka es stāvu stingri uz savas zemes. Uz zemes, kurai es piederu,” atvadoties saka Monika Mihališina, Polijas vēstniece Latvijā (2018.–2024.). Viņa drīz atgriezīsies dzimtenē, lai turpinātu darbu, kam viņa ir veltījusi lielu daļu sava mūža: rakstīs par Polijas un Latvijas attiecībām un to perspektīvām. Filoloģe un diplomāte. Sirsnīga un gudra sieviete. Kad Latviešu biedrības namā notika atvadīšanās no Monikas Mihališinas, visa zāle piecēlās kājās, lai godinātu viņas darbu Latvijā un viņas mīlestību pret Latviju. Intervija ar Moniku Mihališinu notika latviešu valodā.
Kā jūs nonācāt līdz diplomātijai?
Līdz diplomātijai es nonācu, pateicoties manai interesei par Latviju. Sanācis tā, ka pirmos soļus diplomātes statusā Latvijā esmu gājusi kopā ar “Neatkarīgo Rīta Avīzi” un ar jums personīgi - paldies par to. Bet Latvijā es nokļuvu pilnīgi nejauši. Bija domāts, ka braukšu citur. Tas bija 1998. gads, kad lidoju uz nezināmo zemi - Latviju. Kādreiz nebija interneta, Polijā arī nebija grāmatu par Latviju: padomju laikā latvieši noteikti zināja par Poliju daudz vairāk nekā poļi par Latviju. Informatīvās robežas tolaik bija stipras.
Sakrāmēju mugursomu, aizlidoju uz Latviju. Tur sākās mans ļoti labais darbs Kultūras akadēmijā: no 1998. līdz 2003. gadam es vadīju specializāciju “Starptautiskie kultūras sakari Latvija - Polija”. Sāku dziļāk iepazīt latviešu kultūru un latviešu valodu.
Vienmēr ir tā, ka Dievs dod cilvēkam kādu vēlmi, cilvēks to sajūt un sper tālākos soļus. Tajā laikā sadarbojos ar Polijas vēstniecību. Man ir poļu sirds, bet arī Latvija manai sirdij ir kļuvusi tuva, tāpēc man vienmēr ir bijis sapnis: kā satuvināt mūsu valstis? Tiekoties ar diplomātiem, manī parādījās vēlme - kādreiz kļūt par Polijas vēstnieci Latvijā, lai realizētu visus savus sapņus par starpvalstu sadarbību.
Ceļš uz to bija ļoti garš, jo es tomēr esmu zinātniece, filoloģe. Kad strādāju Kultūras akadēmijā, protams, virzījos vairāk uz kultūras pusi. Pēc tam, strādājot Varšavas universitātē, man bija liela interese gan par kultūras, gan politikas notikumiem Latvijā. No 2003. līdz 2018. gadam es strādāju Varšavas universitātes Austrumeiropas studiju un Vispārējās valodniecības un baltistikas katedrā. Lasīju lekcijas par Baltijas valstīm, par kultūru un literatūru. Mācīju studentiem latviešu valodu, izmantojot piemēriem Latvijas politisko realitāti. Mācību rezultāti bija labi, un viens no maniem studentiem kļuva par labu Latvijas un tās politikas pārzinātāju. Viņš nesen izdeva grāmatu par Latvijas minoritāti - poļiem, par Latvijas Poļu savienības vēsturi.
Sāku sadarboties ar Polijas Seima Ārlietu komisiju, biju šīs komisijas vadītāja padomniece starptautiskajos jautājumos, 2007. gadā - Polijas Republikas ministru prezidenta Jaroslava Kačinska padomniece un pilnvarotā Polijas - Baltijas valstu sadarbības un Polijas - Lietuvas enerģētikas savienojumu jautājumos. Būt par padomnieci enerģētikas savienojumu jautājumos - tas nebija viegli. Tur bija daudz aspektu, jo tas bija stratēģisks jautājums: vajadzēja veidot spēcīgu sadarbību ar Baltijas valstīm, kā arī veidot enerģētisko neatkarību no Krievijas.
Šis periods beidzās, turpināju zinātnisko darbu, turpināju pētīt latviešu un poļu kultūras attiecības starpkaru laikā, publicēju rakstus, sniedzu komentārus televīzijā par Baltijas valstu politiskajiem notikumiem un Polijas attiecībām ar tām.
Tad jau sanāk, ka latvieši un poļi vienmēr bijuši cieši kopā?
Jā, mūsu likteņi ir cieši savijušies. Mums bija kopīga robeža 105 kilometru garumā starp Latviju un Poliju, tā izveidojās 1920. gadā un palika nemainīga līdz pat Otrajam pasaules karam. Polijas diplomātijas vēsturnieki apgalvo, ka starpkaru laikā vislabākās attiecības Polijai bija ar Rumāniju un pēc tam - ar Latviju. Atcerēsimies, ka 1920. gadā Polija kopā ar Latviju cīnījās Latgales cīņās pret boļševikiem. Tas bija mūsu kopīgais stratēģiskais mērķis - sakaut boļševikus. To mēs arī izdarījām. Kopīga cīņa pret kopīgiem ienaidniekiem lika pamatus mūsu labām attiecībām un savstarpējai cieņai.
Vēsturiski un ģeogrāfiski mēs atrodamies vienā reģionā, mēs esam viens no otra atkarīgi, mēs esam kā savienotie trauki. Šodien mūs vieno ne tikai piedalīšanās starptautiskajās struktūrās, bet arī kopīgi enerģētikas un transporta projekti, kas kalpo visai Eiropai. Mūs vieno arī centieni stiprināt drošību mūsu reģiona un visā pasaulē.
Kad mācījāties latviešu valodu, tā jums šķita grūta, sarežģīta valoda?
Kad pirmoreiz atbraucu uz Rīgu, iegāju savā dzīvoklī, ieslēdzu TV un sāku klausīties - nu, ķīniešu valoda, nekas nav saprotams… Bet es taču esmu lingviste, kā es varu nemācīties valodu? Sākt apgūt latviešu valodu - tas man bija kā ieiet noslēpumainā, slepenā alā, mēģināt vispirms atrast šifra atslēgu, lai atvērtu visas ieejas.
Bet tas bija tik lieliski! Jo ar valodas palīdzību man bija iespēja dziļāk iepazīt latviešu kultūru. Tas man kā zinātniecei bija divtik interesanti. Man bija liels prieks un pārsteigums par latviešu tautasdziesmām, par paražām: bija sajūta, ka esmu atvērusi brīnumu lādi ar milzīgām bagātībām. Tā bija Dieva dota iespēja, ko es pilnībā izmantoju.
Kas no latviešu kultūras klāsta jums visvairāk gāja pie sirds?
Latviešu folklora un mūzika. Atceros, kā “Iļģi” dziedāja: “Sēj, brālīti, kaņepītes”…
… Istabiņas galiņā; Kad jās tautas sētiņā, Es pa logu kaņepēs.
Jā! (Smejas). Latviešu dziedāšana - tas ir kaut kas sevišķs. Jebkurā baznīcā visi dievlūdzēji dzied kā profesionāls koris. Man nav muzikālo dotību, bet es Latvijā… sāku dziedāt.
Ja cilvēks atrodas Latvijā, tad ir jādzied. Variantu nav.
Latvietis piedzimst dziedot, arī nomirs ar dziesmu. Un vēl Dziesmu svētki! Cik augsts muzicēšanas līmenis! Un cilvēku pacilātība, svinot dziesmu. Tas ir neaizmirstami.
Runājot par grāmatām… Esmu nopirkusi un izlasījusi ļoti daudz latviešu grāmatu. Sevišķi interesē grāmatas par vēsturi. Vērojot notikumus caur latviešu prizmu, man bija daudz labāk saprotams reģiona konteksts. Reiz, kad tikos ar prezidentu Egilu Levitu, viņš izteicās, ka ir ļoti interesants mans skatījums, kam raksturīga politiski vēsturiska vai vēsturiski politiska pieeja. Bet tieši politiski vēsturiskais skatījums man deva pamatojumu atzīt mūsu valstu sadarbības svarīgumu.
Lai atceramies kaut vai Žečpospoļitas karali Stefanu Batoriju, kurš kopā ar Rīgas spēkiem Livonijas karā cīnījās pret Krievijas Ivanu Bargo, un šajā karā Batorijs guva uzvaru pār nežēlīgo Ivanu. Ja šīs uzvaras nebūtu, latviešiem viss būtu beidzies ļoti slikti… Tas bija arī liels drauds visām reģionam.
Jūsu diplomātiskā darba posms iekrita ļoti smagā laikā: 2020. gadā sākās kovids, 2022. gadā notika fašistiskās Krievijas iebrukums Ukrainā. Un karš turpinās joprojām.
Vispirms sāksim ar labo. Viss labais, ko devu Latvijai, man atnāca atpakaļ. Kļuvu par vēstnieci 2018. gada septembrī, kad Latvijā sākās pasākumi sakarā ar Latvijas Republikas simtgadi. Tas bija liels prieks, kaut gan darba bija daudz: jāiepazīstas ar vēstniekiem, jāaptver darba lauks. Bet bija arī daudz pasākumu, kas saistīti ar simtgadi. Pēc tam mēs visi - vēstnieki - jutāmies kā viena liela ģimene, jo ik dienu tikāmies kādā pasākumā.
Gribu izteikt komplimentu: latvieši ļoti labi nosvinēja savas valsts simtgadi. Bija liela sabiedrības iesaiste un jauniešu līdzdalība pasākumos. Bija izcila filma - “Dvēseļu putenis”. Absolūts Holivudas līmenis! Pēc tam man bija žēl, ka kovidpandēmijas dēļ neizdevās uztaisīt tāda paša līmeņa filmu par Brīvības cīņām Latgalē, kur poļi kāvās kopā ar latviešiem.
Kovida laiks tiešām bija grūts. Iestājās liela atbildība par cilvēkiem, pandēmijas ierobežojumi bija bargi, robežas nereti bija slēgtas. Strādājām tikai ar interneta palīdzību.
Savukārt 2021. gadā bija vēl viena krīze, proti, uz robežas ar Baltkrieviju. Šajā valstī tolaik notika demonstrācijas pret režīmu. Uz Polijas - Baltkrievijas robežas sākās hibrīdkarš, kurā piedalījās tūkstošiem “bēgļu”.
Un 2022. gada 24. februārī Krievija uzbruka Ukrainai. Tas bija liels šoks. Neviens taču neticēja, ka 21. gadsimtā kaut kas tāds var notikt.
Kādam jābūt cilvēkam, lai kaut ko tādu uzsāktu: iebrukt brīvā valstī, sākt bombardēt, slepkavot, izvarot…
Bet, domājot par pavadītajiem gadiem Latvijā, visas šīs krīzes parādīja, cik svarīga ir reģionālā sadarbība. Poļiem ir tāds teiciens: labākos draugus tu iepazīsti nelaimē. Varbūt tieši krīzes parādīja, cik tuvi mēs esam. Vienmēr Polijā stāstīju, kas notiek Latvijā, uzsverot, ka tieši Baltijas reģions mums svarīgs, jo daudziem bija tieksme skatīties tikai uz Rietumiem.
Laiks, kad sākās karš Ukrainā… Ja starp Poliju un Baltijas valstīm toreiz nebūtu tik laba sadarbība, situācija būtu daudz smagāka. Mēs aktīvi palīdzējām militārajā jomā, sniedzām humāno palīdzību. Darījām visu, lai Eiropas valstis reaģētu tikpat apņēmīgi ka mēs. Būvējam taču ne tikai mūsu drošību, tas bija un ir Eiropas un visas pasaules drošības jautājums.
2023. gadā Rīgā tika parakstīta vēsturiskā deklarācija par Polijas un Baltijas valstu ciešāku sadarbību. Neformāli mēs to nosaucām par Rīgas formātu, tur piedalījās Polijas ārlietu ministrs Zbigņevs Rau, tagadējais Latvijas prezidents Edgars Rinkēvičs, kā arī Lietuvas un Igaunijas ārlietu ministri. Tas ir ļoti labs formāts, lai mēs darītu lietas, kas mūsu reģionā nepieciešamas. Par izcilu mūsu attiecību simbolu šajos grūtajos laikos ir kļuvusi arī Latvijas un Polijas augstāko valsts apbalvojumu piešķiršana Polijas prezidentam Andžejam Dudam un Latvijas Valsts prezidentam Egilam Levitam 2023. gadā.
Jūs dodaties atpakaļ uz Poliju. Kāds būs jūsu darbības lauks?
Vispirms gribu pabeigt rakstīt visas savas iesāktās grāmatas. Uzminiet, par kādu tēmu būs grāmatas?
Par Latviju!
Jā, un par mūsu attiecībām. Protams, arī zinātniskais darbs. Domāju, ka tas ir tāds… intīms darbs. Cilvēks tad ir kopā ar sevi, ar savām interesēm, ar pētniecību, un tā ir tā mistiskā, neatklātā puse. Diplomātijas gados man pietrūka šīs mistiskās puses, jo lielākoties bija dinamiskā puse.
Kamēr biju diplomātiskajā dienestā, izdevām grāmatas par mūsu vēsturi, piemēram, Gustava Manteifela “Poļu Inflantija”, Annas Zemļevskas “Rīga Polijas - Lietuvas Žečpospoļitas robežās". Tā ir par to, kā Stefana Batorija laikā izskatījās Rīga un Latvija. Rīgai tas bija bagātākais laiks. Batorijs tolaik rūpējās par latviešu bērnu izglītības iespējām, dibināja Rīgā jezuītu koledžu. Šo grāmatu iesaku izlasīt visiem latviešiem, cik veiksmīga bija mūsu sadarbība jau toreiz.
Izdevām arī svētās māsas Faustinas “Dienasgrāmatu”, kas ir no poļu valodas visbiežāk tulkotā grāmata visā pasaulē. Tāpat pielikām piemiņas plāksni poļu pulkvedim Aleksandram Miškovskim pie Rīgas pils mūra - lai atcerētos par poļu karavīriem, kuri kopā ar latviešiem cīnījās par Latgales atbrīvošanu no boļševikiem. Latgales cīņās gāja bojā ap 500 poļu karavīru. Mēs kopīgi ar pašvaldībām rīkojām vairākas izstādes par mūsu kopīgo vēsturi, piemēram, par poļiem Liepājā. Vienlaicīgi popularizējām arī Mareka Gluško grāmatu “Poļi Liepājā”.
Latvijā dzīvo ap 43 000 poļu. Tas ir visai daudz.
Arī šī tēma ir tuvu pie sirds. Vēstniecība sadarbojās ar poļu skolām, atklājām Rīgas Sāpju Dievmātes draudzes Svētā Jāņa Pāvila II poļu centru. 2019. gadā notika Pirmā poļu balle, bet tālāk to turpināt neļāva kovids. Veiksmīgi sadarbojoties ar pašvaldībām, esam veikuši virkni pasākumu Latvijas poļu skolu infrastruktūras uzlabošanai, tā, piemēram, Daugavpilī tika uzbūvēts sporta laukums un aprīkoti ķīmijas kabineti.
Ceru, ka poļu skolas nepazudīs intensīvajā skolu sistēmas reformā, jo šīs skolas ir vērtība. Bērni tur mācās pēc akreditētām poļu skolu programmām. Esmu pārliecināta, ka tur mācās mūsu nākamie vēstnieki.
Vēstniecība ir sekmējusi daudzu pieminekļu, tostarp Latvijas baznīcu un kapsētu, atjaunošanu. Mēs arī finansējām piemiņas plāksnes, kas iemūžina mūsu kopīgo vēsturi. Ir izdevies arī atjaunot mūsu vēstniecības telpas un no jauna iekārtot vēstnieka rezidences interjeru.
Man ir vēl viens sapnis: lai Latvijas Kultūras akadēmijā atgriežas poļu specializācija - ar poļu valodu, kultūru. Nākotnē būs vajadzīgi daudzi speciālisti ar labām zināšanām abu valstu sadarbībā kultūras un ekonomikas jomā. Būs vajadzīgi speciālisti arī drošības jomā: tas ir stratēģisks jautājums. Polijas karavīri
dienēja Ādažos, ar viņiem kopā realizējām dažādus projektus, kas saistīti ar stratēģisko komunikāciju, notiek arī labdarības akcijas. Poļu karavīriem Latvijā tik ļoti patika, ka viņi bija gatavi te palikt. Protams, daudzi tagad brauc uz Latviju tūrisma nolūkos.
Un vēl. Daudz sadarbojāmies ar Latgali. Bet kas ir Latgale? Daba, daba un daba! Bērnībā es dzīvoju Ziemeļpolijā, kur ir ļoti daudz ezeru. Un vienmēr, kad braucu uz Latgali, sajūtu līdzību ar Ziemeļpoliju: līdzīgs klimats, daudz ezeru… Latgalē - sirsnīgi cilvēki, kultūras pieminekļi, poļu karavīru kapi, baznīcas. Daudzi ļaudis Latgalē runā poļu valodā. Tāpēc jādomā par tūrismu Latgalē. Arī latvieši biežāk brauc uz Poliju, jo vairs nebaidās no sliktiem ceļiem, kas tagad ir izcili. Lai satuvinātu mūsu tūrisma nozares, esam organizējuši arī pirmo Polijas - Latvijas tūrisma forumu.
Kad atgriezīšos Polijā, man noteikti gribēsies strādāt ar projektiem, kas saistīti ar Latviju un īpaši - ar Latgali. Ja runājam par šo reģionu, mēs nevaram nepieminēt Aglonu, kas arī ir mūsu kopīgais mantojums, kur mājo Dievmāte - manas zemes karaliene, kurai uzticēju savu misiju. Esmu viņai pateicīga par rūpēm, ko viņa veltījusi manai misijai Latvijā. Protams, šī misija nebija viegla, bet neviens arī neapgalvo, ka vajadzēja būt viegli.
Savā darbā pievērsu lielu uzmanību biznesa attiecību stiprināšanai. Pēc manas iniciatīvas 2022. gadā tika dibināta Polijas - Latvijas Tirdzniecības kamera, kas patlaban vērš plašumā savu darbību.
Pateicoties vēstniecības veiktajām darbībām, Latvijā parādījās dažādas firmas no Polijas, arī Polijas enerģētikas koncerns “Orlen” paplašināja savu darbību.
Vēl viens liels un būtisks šīs sadarbības elements ir Polijas uzņēmuma BUDIMEX dalība “Rail Baltica” projekta īstenošanā - šī projekta būvniecība tika atklāta pirms dažām dienām. “Rail Baltica” projekta īstenošana būs vēl viens ļoti svarīgs faktors, kas mūs ne tikai satuvinās, bet būs arī papildu drošības faktors.
Manas misijas laikā sakarā ar reģiona ģeopolitiskās situācijas pasliktināšanos vēstniecībai Polijas - Latvijas sadarbībai drošības jomā, protams, bija ļoti liela nozīme. Papildus padziļinātai sadarbībai starp mūsu aizsardzības ministrijām ir vērts izcelt tādas mūsu aktivitātes kā Pirmā aizsardzības rūpniecības foruma organizēšana Rīgā un nesenā Polijas pievienošanās LV iniciētajai Dronu koalīcijai.
Kāda bija sadarbība ar medijiem? Tas arī ir svarīgs aspekts.
Gribu izteikt gandarījumu par sadarbību ar Latvijas medijiem - tajos vienmēr bija atvērti un atsaucīgi cilvēki. Informatīva robeža diemžēl netika līdz beigām iznīcināta, tāpēc pieliku ielas pūles, lai Latvijā tiktu akreditēts pēdējo simt gadu laikā pirmais Polijas Preses aģentūras korespondents. Pateicoties sadarbībai ar Polijas Televīziju, patlaban Latvijā atrodas arī “TVP World” un “TVP Wilno” korespondenti. Tīklos parādījās arī četri poļu kanāli.
Vēlos izmantot iespēju, lai pateiktos visām Latvijas iestādēm par lielisko sadarbību, pateicos arī visiem mūsu sadarbības partneriem, pašvaldībām, kultūras iestādēm, katoļu baznīcai un Latvijas uzņēmēju organizācijām, diplomātiskajam korpusam, kā arī visiem tiem, kas mani atbalstīja visu šo sešu gadu garumā. Esmu pārliecināta, ka Latvijā atstāju ne tikai sadarbības partnerus, bet pirmām kārtām - draugus.
Tik daudz mīlestības vārdu Latvijai. Bet kas jums ir Polija?
Kad domāju par Poliju, es domāju par ģimeni. Par baznīcām, ticību un tradīcijām. Par zemi, kurai es atdodu savu dzīvi. Par valsti, rūpējoties par to, lai tā ir stipra un bagāta. Tas ir kaut kas neaprakstāms, taču tas dod dzīvei jēgu. Un tu zini, ka tev jādara viss, ko tu vari, lai tava tēvzeme būtu drošībā, lai tā dzīvotu un plauktu.
Ir tik grūti runāt par savu dzimteni. Bet tās ir tīras sajūtas. Un manī ir pārliecība, ka es stāvu stingri uz savas zemes. Uz zemes, kurai es piederu.
