Aigara Freimaņa TV intervija “nra.lv sarunas”, otrā daļa: par robežu pārbīdi, kuru Krievija atcēla, par to, kāpēc Rietumu palīdzība Ukrainai kavējas par gadu, par Apvienoto nespējnieku organizāciju un Gazas sektoru, par iespējamo EP vēlēšanu iznākumu un par auksto dušu, ko tās nesīs.
Krievija hibrīdkara metodes izmanto visplašākajā mērā. Pirms kāda laika viņi, piemēram, paziņoja, ka vienpusēji pie Lietuvas un Somijas pārbīda robežas. Kas tas tāds ir?
Tas bija ļoti negaidīti, mūsu sociālajos tīklos šī ziņa parādījās vēlu un nāca no Ukrainas prezidenta Zelenska padomnieka, kurš bija ielicis saiti uz attiecīgo Krievijas aizsardzības ministrijas lapu.
Runa bija par robežu pārbīdi par labu Krievijai pie Narvas upes un vēl citās vietās. Runa acīmredzot bija par jūras teritoriju, kas ir aiz Kuršu kāpām, kur daļa ir Krievijai, bet raga otrā puse ir Lietuvai.
Tā bija izteikta provokācija. Nākamais solis šajās teritorijās, kuras Krievija mēģina uzdot par savām, padarot tās strīdīgas, varētu būt - militārā tehnika, karakuģi no Krievijas, Lietuvas vai Somijas puses. Nevaru iedomāties sekojošās reakcijas, ņemot vērā, ka Lietuva un Somija ir NATO dalībvalstis. Bet, visticamāk, tā ir provocēšanas un iebiedēšanas taktika.
Pirmās paralēles ir ar to, kā rīkojās Vācija, kad Hitlers bija nācis pie varas 1933. gadā. Putins jau 24 gadus sēž varā. Pirmā bija Reinas demilitarizētā zona, 1936.gadā pārgāja uz brīvpilsētām - Dancigu (tagad Gdaņska), tad sekoja Kēnigsberga, viss Austrumprūsijas reģions, Sudetijas reģions Čehoslovākijas teritorijā, ko pamatā apdzīvoja vācieši.
Pēc tam Austrijas anšluss. Tā bija lēni rāpojoša politika, kā tajā dziesmā “Vai viņš tālāk nedrīkst - drīkst”. Nu tad jau redzēsim, cik tālu viņš “drīkst”. Kā Zelenskis teica par Rietumu palīdzību: “Paldies, ka palīdzat, draugi, bet tā palīdzība kavē apmēram par vienu gadu.”
Bet tas viens gads nozīmē tūkstošiem bojāgājušo, tā nozīmē tūkstošiem cilvēku, kuri nekam lāga netic, piedzīvo iekšēju vilšanos un bēgšanu. Es Rīgā esmu sastapis pietiekami daudz tādu jaunu cilvēku, kuri sevi dēvē par bēgļiem, lai gan viņiem vajadzētu dienēt armijā. Ir tādi, kuriem ir mazi bērni, bet viņi pārāk nekāro strādāt, un es nezinu, no kā viņi dzīvo.
Esmu ievērojis, ka daļa no viņiem nav no Ukrainas. Neesmu liels ukraiņu valodas pratējs, taču kaut kādas vārdkopas zinu, bet viņi pat lāga nerunā tā dēvētajā suržikā jeb piejaucētajā ukraiņu valodā, kas sajaukusies ar krievu valodu, kurā runā Donbasā un Luhanskā.
Un, kad cilvēkam prasa, kāpēc viņš nerunā ukrainiski, viņš atbild: esmu no Donbasa. Viņam ir Ukrainas pase kabatā, bet kas viņš patiesībā ir, Dievs vien zina. Vai viņš ir ukrainis, vai krievs, vai ir atbraucis uz šejieni ar noteiktu mērķi, vai ir aizbēdzis. To mēs nevaram pārbaudīt. Tie deviņi spiegi, kuri tika aizturēti Polijā, tikpat labi varēja būt iebraukuši ar Ukrainas pasēm.
Krimas okupācija notika 2014. gadā, un vai tad viņi nevarēja dabūt dažādus dokumentus, kas bija atstāti Ukrainas iestādēs? Vai tos kāds aizveda? Ar tiem var mierīgi vairot Ukrainas pilsoņu skaitu un iesūtīt jaunus vīriešus Rietumeiropā, uzdodot viņus par bēgļiem.
Vai jūs redzat Ukrainas kara galu? Vai vispār ir iespējas šo karu izbeigt?
Šobrīd ir sajūta, ka pienācis krīzes punkts, izšķirošais punkts. Pirms dažām dienām bija ārkārtīgi satraucoša Hodorkovska uzstāšanās, kur viņš skaidri un gaiši teica, ka ukraiņi karu ir zaudējuši. Viss bija tādās politekonomiskās kategorijās. Šobrīd karaspēks ir attiecībā 7:1 krieviem par labu. Ukraiņiem daudzi ir gājuši bojā, daudzi aizbēguši un daudzi negrib iet armijā, bet krievi tikai mobilizē un mobilizē, un viņiem cilvēku resursi ir gigantiski.
Kad karš sākās, bija 1:2,5 par labu krieviem. Lādiņu skaits pats par sevi, nauda, kas ieguldīta karā - arī. Palīdzības trūkums un tās lēnā pienākšana arī radīja ārkārtīgi depresīvu iespaidu.
Piemēram, tas dīvainais cilvēks Arestovičs, kura uzskati mainās nesaprotamā veidā. Viņš bija prezidenta biroja padomnieks, un tagad viņš ir neatkarīgais “peldētājs” ar prezidenta ambīcijām, kuras viņš neslēpj. Tagad viņš runā par “neleģitīmo Zelenski”, par to, ka viņš visu ir palaidis garām, ka ir piekrāpis savu tautu un tamlīdzīgi. Arestovičs izmanto savu harizmātisko tēlu, kas gan ir pamatīgi sadilis, salīdzinot ar to, kāds viņš bija kara sākumā. Bet viņš sēj cilvēkos neticību.
Nesen runāju ar kolēģi no Ukrainas, kurš dienējis teritoriālajā aizsardzībā. Viņa sieva dzīvo Berlīnē un strādā kādā ukraiņu izglītības iestādē. Viņš brauca no Berlīnes uz Kijivu, pēc tam man stāstīja man, ka visi ceļi pilni ar militāro transportu, kas nāk iekšā no Ļvivas puses. Viņš uzskata, ka tas ir amerikāņu dotais 61 miljards, kas transformējies noteiktās tehnikas vienībās un tagad nāk iekšā Ukrainā.
Un krievu reakcija uz nestratēģisko atomieroču testu arī liecina, ka viņi ir nervozi. Un tad seko ziņa par iespējamām jūras robežu maiņām ar Lietuvu un Somiju. Saprotu, ka zināma izmisuma robeža ir sasniegta arī Krievijā, un Putina priekšā arī ne visi klanās. Bet stāstam par kremļa torņu dažādību ir pamats, neklausoties atsevišķu personāžu stāstīto, ka Putina līķis jau sen atrodas ledusskapī un ir tikai kaut kādi dubultnieki.
Situācija ir samilzusi, un, ja cilvēki racionāli domā un skatās statistikas datus, viņiem ir jāsaprot, ka Krievijas militarizētā ekonomika nav nekāds ielāps IKP. Protams, viss tur izskatās, ka produkcijas apjoms pieaug, viss tiek veltīts ieroču ražošanai.
Jaunus ieroču veidus viņi attīstīt nespēj, jo Krievijas tehnoloģiskās iespējas ir ierobežotas. Kaut vai komiskais gadījums ar jaunajām automašīnām “Volga”, kas, izrādās, ir Ķīnas automašīnas un varbūt ir tikai saliktas Krievijā, bet varbūt nav. Krievijas premjerministrs to saka publiski ar tādu kā pārmetumu - vai tiešām mēs esam tik zemu nolaidušies? Bet esat. Ko darīt?
Ekonomiskās sankcijas diemžēl ir ar lieliem caurumiem. Par to liecina tas, ka viņi joprojām tirgojas ar naftu un gāzi dažādos veidos. Ir stāsts, ka viņi pārdod naftu un gāzi Indijai, un Indija pēc tam par lētu naudu ar savu uzcenojumu pārdod tālāk. Budžeta vairošanas plūsma Krievijā nav apsīkusi, un sankcijas strādā tikai daļēji.
Ar vistām būs grūti, bet kaut kā būs, jo Krievijā vistām ir grūti saražot kombinēto lopbarību, bet kā graudu ražotājs Krievija ir viens no līderiem, daļēji kontrolējot Ukrainas okupētās teritorijas. Bet Krasnodara, Rostovas apgabals, Kubaņa - tās ir ļoti ražīgas melnzemes ar izcilu klimatu. Ne velti pērn Krievija bija lielākā graudu eksportētājvalsts pasaulē, runa bija pamatā par kviešiem.
Kāpēc protestēja poļu zemnieki?
Tāpēc, ka Ukrainas graudi ir daudz lētāki, tāpēc tie daļēji izspieda poļus no tirgus. Un viņu arguments ir ļoti vienkāršs: mums jāpilda visas Eiropas normas, bet ukraiņi nepilda nekādas Eiropas normas, un ir skaidrs, ka viņi graudus ražo, ievērojot pavisam citus principus, ar cita veida mēslojumu un pesticīdiem. Mēs izdabājam Eiropai, visādiem “zaļajiem” kursiem, un mēs esam zaudētāji.
Graudi jau iet tikai cauri Polijai, daļa no tiem “nobirst” turpat Polijā. Tāpat kā pie mums bija skandāli par graudiem, kas brauc iekšā un tepat kaut kur izgulsnējas, tādējādi radot konkurenci mūsu graudu ražotājiem.
Ir jautājums par Apvienoto nāciju organizāciju (ANO). Manuprāt, tā ir tāda apvienoto nespējnieku organizācija. ANO Drošības padome piecēlās kājās, lai godinātu Irānas diktatoru, kurš bija gājis bojā helikoptera katastrofā. Kā vispār šie cilvēki spēj piecelties kājās, zinot, ka viņš ir savas tautas slepkava, viņš sastrādājas ar Krieviju, sūta Krievijai bruņojumu? Kā kaut kas tāds ir iespējams?
Tas demaršs, kas periodiski notiek ANO. Kad Drošības padomē runāja Krievijas pārstāvji, pēc kara sākuma labais tonis skaitījās iet ārā no zāles, arī tad, kad Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs tur bija atbraucis. Zinot tā cilvēka biogrāfiju un CV politiskās karjeras jautājumos, to tiešām var uztvert ļoti dīvaini, bet ANO ir organizācija, kas ir kritizēta faktiski no dibināšanas brīža. Tā ir dīvaina organizācija, tajā bija pārstāvēta arī Baltkrievijas PSR, kad vēl eksistēja PSRS un Ukrainas PSR: trīs valstis vienlaikus kā savienotās republikas.
Bet tā ir platforma, uz kuras notiek sarunas un sesijas, budžets kaut kāds figurē. Protams, skandāli tur notiek cits pēc cita. Piemēram, grandiozais skandāls ar Gazas sektoru, kad izrādījās, ka no tiem cilvēkiem, kuri strādā ANO Palīdzības organizācijā, liela daļa ir Hamas aģenti un dalībnieki.
To jau visi iekš ANO noliedza.
Jā, tad runāja: dodiet pierādījumus! Šī organizācija ir permanentā krīzē, un ir bijušas vēsturē pāris reizes, kad Amerikas prezidents pukstēja: kāpēc ANO ir jāatrodas Savienoto Valstu teritorijā, kāpēc Ņujorkā atrodas tā celtne? Varbūt viņus vajag pārvietos uz citu vietu? Nāciju līga, kas eksistēja pirms kara, bija Šveicē, Ženēvā. Varbūt uz turieni nevarētu pārvietot?
Un tad sākās dramatiska raustīšanās, jo Amerika tomēr ir ļoti liels maksātājs organizācijas budžetā. Un tā viņi tur joprojām rosās. Tur ir ļoti daudz satelītorganizāciju - UNICEF, Pasaules veselības organizācija, un tās mēģina ietekmēt dienaskārtību ar bieži vien ļoti apšaubāmiem politiskiem līdzekļiem.
Kamēr kāds neradīs alternatīvu, lai gan jau eksistē šīs lokālās alternatīvas - kaut vai tās pašas Krievijas radītās - BRIKS, Šanhajas drošības organizācija, kas savā ziņā ir mēģinājums reģionālā līmenī uztaisīt ko līdzīgu Apvienotajām Nācijām. Kā forums ANO ir zaudējusi savu aktualitāti. Par to var zirgoties ilgi un neatlaidīgi, bet domāju, ka tās eksistenci šī zirgošanās neapdraud.
Tas ir lielas naudas jautājums.
Ne tikai. Atceros zviedrieti, ANO Bēgļu komitejas pārstāvi. Viņa stāstīja par inženieriem, ārstiem, pianistiem un programmētājiem, kuri iebrauc Eiropā, it kā bēgdami no kara šausmām. Un tad lasu vācu statistiku: lielākā daļa šo cilvēku, kuri šķērsojuši Vidusjūru, nav nevienu dienu strādājuši algotu darbu, viņiem nav prasmju strādāt un viņi negrasās to darīt. Viņi dzīvo apmātībā, ka Eiropā viss ir par brīvu. Un ANO dzīvo savā pasaulītē, ko mēģina uzspiest citiem.
Tur parādās totalitārās domāšanas elementi. Atceros raidījumu, kurā piedalījās konservatīvais politologs Andis Kudors un sabiedriskais aktīvists Andris Gobiņš. Sarunājās par bēgļu lietām. Kudors bija diezgan skeptisks, bet Gobiņš mēģināja aizbāzt viņam muti, sak, tur ir cilvēki, kurus nogalina. Tipisks totalitārās domāšanas paraugs.
Totalitārā domāšana daudziem nevalstisko organizāciju pārstāvjiem ir tik acīmredzama un uzbāzīga - palīdzēsim bēgļiem! Kādiem vēl bēgļiem? Cilvēkiem, kas mēģina pārkāpt likumu un ievilkt šeit iekšā bēgļus? Ekonomiskais bēglis ir ieintegrējies un vairs nav atrodams, ir papildinājies ar vairākām sievām, vairākiem bērniem, un tad tur vēl vecāki sāk braukt iekšā. Eiropa tādā veidā nomāc pati sevi.
Domāju, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanu iznākums Vācijā, Francijā, Itālijā, Zviedrijā un Nīderlandē varētu būt ļoti interesants, un tas būs pārsteigums politikas tradicionālistiem, kas visu laiku ir ļāvušies inerciālai cilvēkmīlestības politikai, ko nedrīkstēja kritizēt un apšaubīt, jo tie esot bijuši cietēji. Bet viss izrādījās citādi.
Domāju, ka 9. un 10. jūnijs daudziem varētu būt auksta duša. Jo tā dēvētās Tautas partijas grupas, balstoties uz aptaujām, saglabā pārliecību, ka tām būs tāda pati ietekme kā iepriekš un ka tā būs lielākā politisko partiju grupa, kas tiks pārstāvēta Eiropas Parlamentā. Dzīvosim, redzēsim.
