Latvijas pensiju sistēma ir dzīvotspējīga, to pierāda tās stabila darbība jau trīsdesmit gadu garumā. Tomēr šajā laikā ir bijuši vairāki nepārdomāti lēmumi, kas pensiju sistēmas stabilitāti ietekmē. Ņemot vērā neiepriecinošos demogrāfiskos rādītājus, Latvijai jādomā, kā nodrošināt pensiju izmaksu nākotnē, jo vienā brīdī ar esošo strādājošo rokām un viņu veiktajām sociālajām iemaksām būs par maz, lai izmaksātu pensijas. Par pensiju sistēmu Latvijā, pasaulē, par uzkrājumiem pensiju fondos, pensionēšanās vecumu “Neatkarīgās” intervija TV ciklā “Nra.lv sarunas” ar ekonomikas zinātņu doktoru Edgaru Voļski.
Latvijā jau vairāk nekā 30 gadus pastāv trīs līmeņu pensiju sistēma. Manuprāt, tas ir pietiekami ilgs laiks, lai mēs varētu izvērtēt šīs sistēmas darbības plusus, mīnusus un, protams, noteikt arī tās izaicinājumus, lai tā varētu būt stabila arī nākotnē. Kā jūs vērtētu šo sistēmu?
Pirmā pozitīvā ziņa - pensiju sistēma joprojām ir un tā strādā. Ja mēs atskatāmies uz sociālo situāciju deviņdesmito gadu sākumā, kad tika sākta pensiju sistēmas reforma, jau tobrīd bija zināms un tika prognozēts, ar kādām demogrāfiskām problēmām un kādu sociālekonomisko situāciju mēs saskarsimies, un šīs prognozes faktiski ir apstiprinājušās. Zema dzimstība, augsta mirstība, dažādi ekonomiskie procesi - tas tika prognozēts un šodien ir piepildījies.
Pašlaik var teikt, ka tobrīd pieņemtie lēmumi bija pareizi un šāda pensiju sistēma bija jāizveido. Tas, ka tā šobrīd darbojas un cilvēki var saņemt pensiju, un arī nākotnē saņems, tas ir apliecinājums pensiju sistēmas stabilitātei. Protams, ir jāsaprot, ka pensiju sistēma ir ekonomiskās situācijas spogulis. Pēdējos 30 gados mēs esam piedzīvojuši vairākas krīzes - visi kritumi, pacēlumi, protams, atspoguļojas pensiju sistēmā. Tomēr, ja mēs atskatāmies uz to, kādi lēmumi tika pieņemti attiecībā uz pensiju sistēmu krīzes situācijā vai arī brīžos, kad notiek strauji pacēlumi ekonomikā, te es runāju par iekšzemes kopproduktu (IKP), inflācijas vai citiem rādītājiem, tad jāsecina, ka, iespējams, ne visi lēmumi tika pieņemti adekvāti. Tomēr ekonomikā tā viss darbojas, un sekas ir neizbēgamas.
Varat minēt kādu piemēru attiecībā uz pensiju sistēmu, kad lēmumi netika pieņemti adekvāti?
Viens no šādiem lēmumiem ir saistīts ar 2008. un 2009. gadu, kad Latvijā bija nopietna ekonomiskā krīze, kad bija milzīgs IKP kritums, ja nekļūdos, ap mīnus 25 procentiem. Tad notika diskusijas, un nācās lielu daļu naudas no pensiju otrā līmeņa pārcelt jeb novirzīt uz pirmo līmeni (valdība pieņēma lēmumu solidaritātes sistēmai jeb pensiju pirmajam līmenim novirzīt lielāku procentu no iedzīvotāju sociālajām iemaksām - aut.). Tad arī tika pieņemts lēmums, kā mēs piemērojam iemaksu algu indeksu - ja šis rādītājs ir ar mīnusa zīmi, šis indekss netiek piemērots, zināmā mērā tika atstāta nulles procentu likme.
Vēlāk - milzīga banku lobija iespaidā otrajā pensiju līmenī tika pārcelti 10 procenti, nevis kā sākotnēji sociālekonomiskajā modelī tika iecerēti - seši procenti, kas bija nedaudz pārsteidzīgs lēmums. Šie visi lēmumi, protams, šodien atspoguļojas pensiju sistēmā. Mūsu katra personīgajā pensiju kontā tas atspoguļojas aprēķinos, kuros cilvēki bieži ieskatās caur Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) mājaslapu, kas tad tur ir uzkrājies vai nav uzkrājies, vērtība pieaugusi vai samazinājusies. Tās sekas šobrīd tur ir redzamas.
Bet atgriežoties pie tā, ko es sākumā teicu - šī sistēma spēj mums strukturāli nodrošināt to, ka nauda krājas, uzkrājas un joprojām ir pieejami līdzekļi speciālajā budžetā, lai varētu izmaksāt pensijas, pildīt saistības, ko valsts ir uzņēmusies pret katru no mums.
Tas nozīmē, ka, neraugoties uz krīzēm, mūsu pensiju sistēma strādā stabili. Mums nav neviena gadījuma šajā laikā, kad pensijas netiktu izmaksātas, un nav pat gadījumu, kad tās būtu aizkavējušās.
Tieši tā.
Tas ir pozitīvi. Bet kā jūs vērtētu cilvēku uzticību pensiju sistēmai? Ja lasām, ko cilvēki raksta sociālajos tīklos, komentē sarunās, tad bieži vien ir tāds negatīvs noskaņojums. Sākot ar to, ka es jau līdz pensijai nenodzīvošu, mana pensija būs tik maza, ka man vajadzēs lūgt sociālo palīdzību, kas ne vienmēr atbilst patiesībai. Kāpēc cilvēkiem ir šāds viedoklis? Kā tas veidojas?
Mans viedoklis, kāpēc veidojas šīs negatīvisms, ir saistīts ar to, kā mums pensiju sistēma tiek pasniegta - mums bieži vien rāda lielus absolūtos skaitļus. Mums pasaka, ka vidējā pensija ir 300 līdz 400 eiro, bet pirms pāris gadiem tā bija zem 200 eiro. Tiek pasniegti kaut kādi skaitļi par sociālo budžetu, kas ir simtiem miljonu, tad ir deficīts, tad ir saldo, bet cilvēkiem šie skaitļi vispār neko nenozīmē.
Bet, ja pensiju sistēma tiktu izskaidrota tā, ka katram ir savs personīgais konts, kuru VSAA izveido no pirmās dienas, kad jūs sākat strādāt, un tur tiek uzkrātas valsts saistības pret katru no jums personīgi tik lielā apjomā, cik es veicu iemaksas no sava atalgojuma, un tur parādās manas nākotnes pensijas rezultāts, tad katrs cilvēks saprastu, kādu uzkrājumu veidoju savai nākotnei, jo es esmu sociāli atbildīgs ne tikai pret sabiedrību, bet arī pret savu personīgo nākotni. Es veidoju šo pensiju kapitālu, es to uzkrāju, un atbilstoši nākotnē es saņemu nevis kādu absolūto skaitli, bet noteiktu procentu. Te ir tā saucamais atvietojuma līmenis, tas nozīmē - nākotnē mana pēdējā alga pret pirmo pensiju. Tad, kad cilvēki sāks domāt šajā individuālajā, personīgajā līmenī, tad sapratīs, ka pensiju sistēma darbojas un nodrošinās jums pensiju. Tas nozīmē, ka būs kaut kāds brīdis, kad es varēšu saņemt adekvātu pensiju, nevis kaut kādu neskaidru vidējo, bet gan manis paša nopelnīto pensiju, ko es pats būšu uzkrājis.
Šīs runas, ka es līdz pensijai nenodzīvošu, arī nav īsti pareizas, jo - kāpēc tiek celts pensionēšanās vecums? Tāpēc, ka cilvēku dzīves ilgums pagarinās, jo veselības sistēma uzlabojas, lai gan arī tā tiek kritizēta, un jāatzīst, ka Latvija pret Eiropu zināmā mērā bremzē šajā jautājumā.
Šķiet, ka mēs dažkārt idealizējam. Cilvēkam šķiet, ka viņš taču strādā, bet nenovērtē, kāda ir viņa alga, un iedomājas, ka pensija būs lielāka, nekā tagad ir viņa alga, dzīvo tādā kā rozā burbulī. Bet kā pensija var būt lielāka, ja alga ir minimālā? Jā, Latvijā dzīves ilgums visu laiku lēnām pieauga līdz kovida pandēmijai, tās ietekmē vidējais dzīves ilgums nedaudz samazinājās, bet uz Eiropas Savienības (ES) fona mums ir mazāks mūža ilgums, īpaši vīriešiem. Latvijā reforma par pensijas vecuma paaugstināšanu noslēgsies 2025. gadā, kad gan sievietes, gan vīrieši pensijā varēs doties 65 gadu vecumā. Ļoti bieži izskan, arī no ES, lai gan ES šajā jomā neregulē likumus nacionālā līmenī, ka vienalga būs jāceļ līdz 67, 68 vai pat 70 gadiem. Kā jūs vērtējat šo izskanējušo informāciju? Vai ir pamats tam, ka pensionēšanās vecums būs vēl jāceļ?
Pārredzamā nākotnē nē. Es personīgi to neatbalstu, jo te ir jāsaprot arī, ka pensiju sistēma nav ne matemātisks, ne ekonomisks modelis, tas ir sociāli ekonomisks modelis. Jāņem vērā arī cilvēka spēja adekvāti būt darba tirgū un šajā darba tirgū veikt ne tikai kaut kādu subsidētu darbu, bet, veicot darbu, ģenerēt ekonomisko vērtību.
Un, ja paskatās no sociālā viedokļa, cilvēks līdz 65 gadiem - protams, ir dažādi izņēmumi - bet, ja ņemam kopumā vidēji svērto populāciju, lielākā daļa no mums 65 gados jau vairs nespēs ģenerēt ekonomisko produktu, jo vietā nāk tehnoloģijas, gados jauni cilvēki, kuri ievērojami labāk pārzina tehnoloģijas. Tas mums ir jāatzīst, un tajā pašā laikā jānotiek ienākumu atvietošanai. Cilvēks ir pietiekami strādājis un šodien vairs nespēj ģenerēt ekonomisko produktu, tad viņš saņem pensiju, un tā sociālā apdrošināšana. Cilvēkam ir jāatvieto ienākumi, lai viņš varētu kvalitatīvi turpināt savu dzīvi. Pēc būtības atbilstoši tam, ko viņš ir nopelnījis.
Jūs minējāt, ka cilvēks nesaņem adekvātu pensiju, jo zināmu sociāli ekonomisku apstākļu dēļ nav spējis veikt iemaksas vai apzināti nav veicis iemaksas, tad Latvijas valstī ir sociālās palīdzības, sociālā atbalsta sistēma, un viņš var izmantot šos instrumentus. Manuprāt, pašreiz pie mūsu sociāli tehnoloģiskā līmeņa pārredzamā nākotnē pensionēšanās vecumu nevajadzētu palielināt.
Te mēs varētu atgriezties pie veselības aprūpes sistēmas, pie mūsu iedzīvotāju ne tikai nodzīvotajiem gadiem, bet veselīgi nodzīvotajiem gadiem. Kamēr mēs nespēsim pierādīt, ka cilvēki 65 gados spēj noturēties pie pietiekami labas veselības, manuprāt, arī nav saprātīgi runāt par pensionēšanās vecuma palielināšanu. Bet, zinot, ka jūs pārzināt pasaules pensiju sistēmas, būtu interesanti uzzināt arī kādus interesantus piemērus pasaulē, uz kuriem virzās pensiju sistēmas.
Te ir ļoti interesants piemērs. Es vienmēr pieminu Nīderlandi. Tur ir tā saucamais privātais pensiju līmenis, kas Latvijā darbojas kā trešais pensiju līmenis. Tas ir interesants ar to, ka šī sastāvdaļa, ko jūs saņemsiet nākotnes pensijā, ir ļoti būtiski atkarīga no privātām iemaksām. Pensiju privātā pārvaldība Nīderlandē darbojas caur arodbiedrību sistēmu. Proti, ir ļoti attīstītas arodbiedrības. Arodbiedrības veido savus privātos pensiju plānus, kurus atdod pārvaldīt bankām, jo privātās bankas vienmēr būs labāki pārvaldnieki, labāk zinās, kur un kā investēt un pārvaldīt šo naudu. Šajā arodbiedrību sistēmā cilvēkiem tiek dota iespēja papildus uzkrāt pensiju. Ko es ar šo gribu pateikt? Ir jāsaprot, ka, ņemot vērā tehnoloģisko attīstību, kā mēs nākotnē strādāsim un sadarbosimies, notiks tā, ka cilvēkiem sāks pazust robežas kā tādas. Te es runāju par piecdesmit līdz simt gadu robežu, es nerunāju par 10-20 gadiem. Tas arvien vairāk nozīmēs, ka katram mums būs jākrāj šī pensija pašam. Mēs, protams, meklēsim atbalsta struktūras, kas palīdzēs šo naudu ieguldīt, izvietot, lai es sevi nākotnē būtu sociāli apdrošinājis. Diemžēl jāatzīst, ka pirmais līmenis - mums pensiju nodrošina valsts - tas lēnām sāks izzust. Bet tas notiks pēc 50 vai 100 gadiem, un mēs to, par laimi vai diemžēl, nepiedzīvosim.
Uzsvars tiek likts uz privāto līmeni, kad cilvēks pats domā par savu nākotnes uzkrājumu, un tāpēc ir šis angļu teiciens “Do it yourself”, kad katram par sevi jādomā, kur un kā es atlikšu līdzekļus, caur kādu sistēmu un kurš man palīdzēs to pārvaldīt. Atliekot šo naudu, izvietojot attiecīgos fondos, es nākotnē sevi apdrošinu, lai, kādā brīdī saprotot, ka esmu darba nespējīgs vai man negribas strādāt, varētu izmantot šo kapitālu, jo es būšu sevi sociāli apdrošinājis un varēšu izbaudīt savas darba dzīves augļus.
Vai var teikt, ka Nīderlande iet šajā virzienā, jo ir uzsvars uz trešo pensiju līmeni?
Jā, un tur ir nauda, simtiem miljardu eiro, kas uzkrājusies sistēmā, bet tā daļa, ko izmaksā valsts, ir ļoti maza.
Ir kaut kādi citi piemēri, kur, tieši otrādi, valsts uzņemas 100 vai 90 procentus pārvaldīt?
Ir tā saucamās arābu valstis, kur ir sistēma, ka valsts uzņemas nākotnes saistības pret jums, bet tur tradīcijas, pēc kurām darbojas valsts, ir pavisam savādākas nekā mums. Mēs tomēr strādājam citā tradicionālajā sistēmā nekā viņi, un tur, protams, šo saistību vislielākajā mērā uzņemas valdība, kur jums, esot tās valsts pilsonim, ir iespēja nākotnē izmantot visus sociālā atbalsta instrumentus. Ja neesat pilsonis, jums tiek dota iespēja - strādājiet, uzkrājiet, izvietojiet naudu dažādos investīciju fondos, pensiju plānos, saprotot, ka nākotnē varēsiet saņemt un pats par sevi parūpēties.
Vai ir arī vēl tradicionālās sistēmas, izņemot arābu valstis, kur pensijas vispār netiek maksātas, bet bērni rūpējas par saviem vecākiem un ģimenes locekļiem?
Cik zinu, līdzīga sistēma eksistē Ķīnā, kur pēc būtības katram ir par sevi jāparūpējas. Savā doktora disertācijā rakstīju, ka ir tā sauktais nulles pensiju līmenis, kas arī darbojas daudzās valstīs un bija pirms Otrā pasaules kara Latvijas Republikas laikā. Vecāki izglīto savus bērnus, to naudu, ko viņi ir uzkrājuši, viņi iegulda savu bērnu nākotnē, viņu izglītībā, un, ievērojot ģimenes tradīcijas, brīdī, kad vecāki ir darba nespējīgi, bērni, saņemot adekvātu atalgojumu, jo viņiem ir iegūta laba izglītība, rūpējas par saviem vecākiem. Ir arī tādas valstis, protams, kur ir šis tā sauktais nulles līmenis.
Tad ir vēl viena interesanta lieta, tā sauktais ceturtais pensiju līmenis - ja jums ir brīvi līdzekļi, tos varat ieguldīt neamortizējamos aktīvos. Ar to es saprotu dārgmetālus, zeltu vai platīnu, tās ir lietas, kurām ilgtermiņā vērtība nemazinās, bet nākotnē tikai augs. Piemēram, ja paskatāmies zelta vērtību pēdējos 100-200 gados, lai gan līkne ir svārstījusies, bet tai vienmēr ir bijis pozitīvs pieaugums. Otrkārt, tie ir mākslas darbi, jo to vērtība ilgtermiņā pieaugs. 10-20 gados varbūt vērtība izmainīsies, bet pēc 50 gadiem tā būs ievērojami augstāka, un, ja jums būs likviditātes vajadzība, lai nodrošinātu šodienu, jūs to varat pārdot un iegūt attiecīgos līdzekļus. Tātad ir divas galējības - ģimenes tradīcija un nemateriālie aktīvi, ar kuriem varat sev nodrošināt vecumdienas.
Jā, starp citu, vienā no sabiedrības domas aptaujām, kur tika uzdots jautājums, kā jūs plānojat nodrošināt savas vecumdienas - paļaušos uz valsts sistēmu, esmu dalībnieks visos pensiju fondos, un viens no variantiem, kur apstiprinoši atbildēja neliels aptaujāto īpatsvars - iegulda nekustamajā īpašumā vai mākslas darbos, ko varētu vēlāk izmantot, lai iegūtu līdzekļus. Tātad arī Latvijā ir cilvēki, kas tā domā un varbūt vecumdienas sevi tā gribētu nodrošināt. Tomēr tas acīmredzot ir ļoti neliels skaits cilvēku. Vairāk ir cilvēku, kuri, no vienas puses, neuzticas nekam, bet tomēr paļaujas uz valsts sistēmu. Runājot par pensiju otro līmeni, te arī iedzīvotāju domas dalās. Ļoti liela daļa, it sevišķi pēdējos gados, ir skeptiski noskaņoti - “tur tikai naudu no mums paņem, kaut kur bankas apsaimnieko, vai vispār mēs kādreiz to naudu redzēsim, kad iesim pensijā”. Ko jūs atbildētu šiem cilvēkiem? Kāda situācija ir pašlaik? Es domāju, ka pensiju otrais līmenis sevi attaisno un attaisnos.
Mūsu sarunas sākumā es jau minēju, kāda sociāli demogrāfiskā situācija bija Latvijā, kad otrais līmenis tika veidots, un tas tika apzināti veidots ar domu, lai risku, kas saistās ar zemo dzimstību un augsto mirstību, tomēr pārdalītu starp valsti un pašu cilvēku individuāli. No mūsu ienākumiem 20 procenti aiziet pensijas apdrošināšanai. Vienu brīdi sadalījums starp pensiju līmeņiem bija desmit pret desmit. Optimālā pārdale, kas tika izrēķināta, bija 14:6. Lielākā daļa aizietu pirmajā pensiju līmenī, bet seši procenti - otrajā līmenī, kas pēc būtības ir jāuztver kā ilgtermiņa ieguldījums. Mēs nevaram uz to skatīties vienas dienas, viena mēneša, pat ne viena gada vai piecu gadu griezumā.
Protams, ka brīžos, kad ir krīze kā, piemēram, pirms gada, kārtējā diskusijā no banku puses mēs dzirdējām skaidrojumu: saprotiet, ekonomikā “nokrita” akciju tirgus. Protams, jums jābūt pasargātam, ja rīt vai parīt jādodas pensijā, un te pēkšņi pienāk finanšu krīzes gads, un ir mīnus 20 procenti. Te ir divi risinājumi. Pirmkārt, ja jums ir pieci vai desmit gadi līdz jūsu pensijai, ir svarīgi, lai jūs šo otrajā pensiju līmenī esošo naudu ieliktu tā saucamajos konservatīvajos plānos, kur tiek ieguldīts valdību obligācijās, drošās akcijās ar domu, ka ienesīgums būs neliels, būs tuvu inflācijas rādītājam, bet vismaz jūs būsiet pasargāti no riska, ka krīzes rezultātā šī nauda “apēsta”. Tas ir viens.
Otrs, protams, ir ceļš, ko piekopj Lielbritānija, - ir izveidots pensiju apdrošināšanas fonds, līdzīgi kā bankām ir valsts noguldījumu garantiju fondi. Proti, ar to domu, ka pensiju pārvaldniekiem no viņu naudas attiecīgi būtu jāveic iemaksas šajā fondā, un, ja gadījumā ir šāda krīze, katrs no mums ir pasargāts no šīs krīzes, un no šī fonda var paņemt naudu, lai jūsu uzkrātais lielums, ko esat uzkrājis dzīves ilgumā, tomēr nezaudētu vērtību un joprojām spētu saņemt adekvātu pensiju.
Latvijā kādreiz ir rosināta diskusija par šādu fondu?
Kādreiz ir bijušas īsas sarunas, bet pagaidām tas nav ticis nopietni pārrunāts, jo, protams, es varu saprast arī fondu pārvaldītājus, kuri īsti nebūtu ar mieru, jo tie ir papildu izdevumi. Bet tajā pašā laikā tas - pensiju uzkrājumi - ir tāds ekskluzīvs bizness banku pārvaldniekiem, un tomēr, manuprāt, kāds risks arī viņu pusē būtu jāuzņemas. Tāpēc es vienmēr saku, ka ir jābūt līdzatbildībai starp cilvēkiem, valsti un šiem pārvaldniekiem un katram ir jāuzņemas kāds risks. Ja šī diskusija būtu, tas būtu risinājums. Bet pagaidām cilvēkam ir jāskatās līdzi savam pensijas uzkrājumam, un, saprotot, ka viņam tuvojas pensionēšanās vecums, nebūtu ieteicams riskēt un ieguldīt plānos, kur šodien kāds pasaka, ka varētu būt plus 20 procenti, jo rīt var būt arī mīnus 20 procenti. Ja jums parīt jādodas pensijā, jūs nedrīkstat riskēt šādā veidā. Es domāju, ka tas ir bezatbildīgi.
Kāda mūsu iedzīvotāju, kas tagad ir vidējā vecuma, kas ir obligāti iekļauts otrajā pensiju līmenī, nav gluži pirmspensijā, bet nav arī jaunieši, lietpratība šajos jautājumos? Vai cilvēki saprot, kur, ko, kā? Labi, ja vispār zina, ka ir otrais pensiju līmenis un noteikts procents no sociālajām iemaksām tur aiziet. Vai, jūsuprāt, informācijas ir pietiekami?
Ko nozīmē pietiekami? Tas ir tāds strīdīgs jautājums. Domāju, ka lietpratība uzlabojas. Ir arvien vairāk cilvēku, kas saprot un seko līdzi pensiju jautājumiem. Vienlaikus ir kāda daļa cilvēku, kuru noskaņojums rada negatīvu fonu. Runājot savā paziņu lokā ar saviem draugiem, secinu, ka cilvēki tomēr interesējas un seko. Tas nozīmē, ka cilvēku zināšanas turpinās augt, cilvēki arvien vairāk interesēsies. Ja mēs tagad skatītos uz laiku pirms apmēram divdesmit gadiem, kad es mācījos vidusskolā, neviens ekonomiku skolā nemācīja. Tagad skolā ir ekonomikas priekšmets, skolēni jau par to mācās. Skolēniem ir dažāda finanšu pratība, Latvijas Banka studentiem organizē dažādas nodarbības un arī pasākumus. Cilvēki arvien vairāk apzināti interesējas par šiem jautājumiem, piemēram, strādājot ar studentiem, nodarbībās rēķinām katram viņa iespējamo nākotnes pensiju, lai jau tagad, pirms viņi uzsāk darba gaitas, apzinātos un saprastu, kā strādā šī sistēma, pirms publiski presē vai no kāda politiķa dzirdēs kādu negatīvu stāstījumu vai absolūtus, bieži vien neko izsakošus skaitļus. Izrēķina savu pensiju nākotnē, prognozē, un tikai tad ir iespējams saprast, kā veidojas pensija un kā var nonākt pie tādas pensijas, kas aizvietos tavu algu 80 procentu apmērā. Un lai to panāktu, man ir jāizdara A, B, C un D.
Protams, ka tā ir ļoti nozīmīga informācija. Ar pietiekamu zināšanu līmeni es domāju minimumu zināšanu, kur meklēt informāciju, jo joprojām sastopos ar cilvēkiem, kuri nezina, kur viņi var apskatīties savus datus. Varbūt valsts iestādes varētu cilvēkiem vairāk atgādināt, piemēram, ieskatīties “latvija.lv”? Nav jau obligāti sūtīt papīra vēstules.
Papīra vēstules mūsu tehnoloģiju laikmetā laikam tiešām nebūtu nepieciešamas, bet šie atgādinājumi noteikti būtu noderīgi, un tas tikai celtu cilvēku līdzatbildību un interesi par personīgo pensiju plānu. To ir svarīgi atgādināt, jo pensionēšanās mums katram ir neizbēgama. Tā nav kaut kāda absolūti nezināma kopēja valsts lieta, tā ir mūsu katra individuāla lieta, un mums pašiem par to jārūpējas, protams, tas ietver arī noteiktu valsts atbalstu pensiju sistēmai kopumā.
***
Turpinājums sekos. Turpinājumā par otrā pensiju līmeņa likteni; par cik pieaug vidējā pensija un vai pieaug pensionāru skaits; par sociālo iemaksu samērīgumu; vai iedzīvotāji steidz būt trešā pensiju līmeņa dalībnieki; vai palielinās uzņēmumu skaits, kas saviem darbiniekiem nodrošina iespēju uzkrāt pensiju; kas valdībai būtu jādara un ko tā dara, lai iedzīvotāji saņemtu cilvēka cienīgu pensiju.
