TV intervijas turpinājums ciklā “Nra.lv sarunas” ar SEPLP locekli Sanitu Upleju-Jegermani. Par sarunu šā gada 14. martā pie Valsts prezidenta. Par to, ko Edgars Rinkēvičs pateica tādu, kas lika Uplejai-Jegermanei paņemt atlūgumu atpakaļ. Vai krievu valoda no 2026. gada tiks izslēgta no sabiedriskajiem medijiem? Kāda situācija šobrīd veidojas ar LTV un Latvijas Radio apvienošanos? Vai sabiedriskajam medijam nepieciešams realizēt kādu noteiktu politisko kursu? Kādu redzam nākotnes attīstību apvienotajam sabiedriskajam medijam? Kur mitināsies apvienotais medijs? Vai 2026. gadā Radio 4 pārstās darboties?
Intervijas sākumu lasiet šeit.
14. martā jūs bijāt pie Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča. Pēc šīs sarunas izgājāt no prezidenta kabineta un paziņojāt, ka ņemat atlūgumu atpakaļ. Ko īsi prezidents jums teica?
Man ir jāprecizē, ka pie prezidenta biju 6. martā, viņš vienkārši gribēja zināt iemeslus. Tajā brīdī saruna bija tikai par iemesliem, par tiem es pastāstīju detalizētāk. Runa nebija par to, ka es varētu paņemt atpakaļ šo atlūgumu. Un tad bija diezgan liela sabiedriska rezonanse medijos un tamlīdzīgi.
Prezidents preses konferencē 5. martā, kas bija par citu tēmu, pateica, ka koncepcija ir jāpilda un par tām tēmām, ko es esmu izrunājusi publiski, ir jārunā. Viņš bija ticies arī ar Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītāju [Leilu Rasimu], un pēc tās viņa teica, ka prezidents ir gatavs šo jautājumu virzīt diskusijām.
Saeimas Mediju apakškomisijā 13. martā bija vienbalsīgs atbalsts, ka par šo lietu ir jādiskutē, par to ir jārunā, jālemj. Zināmā mērā bija bažas par to, kā notiks mediju apvienošanās, kā padome strādās. Tad es teicu, ka esmu gatava nostrādāt līdz termiņa beigām.
Te man ir jāpaskaidro, kāpēc prezidents vispār iesaistās. Šos padomes locekļus, kopskaitā trīs, izvēlas katru savādāk. Mani virzīja prezidents Egils Levits. Tātad vienu virza prezidents, otru izvēlas Saeima, un vēl vienu izvēlas Ministru kabinets un Nevalstisko organizāciju memoranda padome. Tāpēc prezidents ir tieši iesaistīts, jo tieši viņam būs jāmeklē jauns padomes loceklis, ja es atkāpšos.
Komisijā izskanēja, ka varbūt es varu strādāt ilgāk, un es atbildēju: jā, es strādāšu, cik vien vajadzēs, lai nodotu lietas, jo apzinos, ka šobrīd ir jādara šīs mediju apvienošanās lietas. Pēc tam mēs nonācām pie datuma, līdz kuram es varētu palikt. Tā kā principā laika vairs nav atlicis daudz, tad palikšu līdz galam. Tas ir līdz 2025. gada augustam.
Ar prezidentu 14. datumā man bija saruna par šo. Jau pēc tam viņš tviterī publiskoja, ka mēs esam vienojušies. Tad es vēlreiz 19. datumā biju pie viņa, un tad jau tika publiskots datums, kad būs šī plašākā diskusija Rīgas pilī. Tas būs 8. aprīlī. Man pašai šis rezultāts liekas negaidīts, bet domāju, ka ir panākts svarīgs rezultāts. Jo arī iekšēji politiskajās diskusijās varēja just, ka Kultūras ministrija agrāk bija Nacionālās apvienības pārraudzībā, bet tagad tur ir “Progresīvie”. Ļoti pretēji savos uzskatos. Viņiem tie viedokļi... tādi kā karstu kartupeli mētā, ko darīt, ko nedarīt. Un faktiski tas atspoguļojās padomes darbā, savukārt mediji gaida (protams, medijiem arī ir savs viedoklis), kāda būs skaidrība. Tagad tas ir uzlikts uz galda, un to vairs nevarēs mētāt un viļāt. Tas būs jāatrisina vienā, otrā, trešajā veidā.
Jūs teicāt - 8. aprīlī būs šī diskusija. Vai tās galvenais punkts būs tas, par ko mēs runājām - krievu valoda no 2026. gada ārā no sabiedriskajiem medijiem?
Ne tikai. Tur būs arī visa šī apvienošana, sabiedrisko mediju attīstība nākotnē, regulācija. Šobrīd mēs redzam, ka SEPLP ir jauna, divarpus gadus nostrādājusi, un mēs redzam, ka šis mehānisms varbūt nav pilnīgs. Bet es negribu arī visu kritizēt.
Es gribu pateikt paldies iepriekšējai Saeimai, kas vispār pieņēma šo likumu beigu beigās un mūs vispār izveidoja. Un, kad izveido, sākumā jau nevar redzēt, kā tas strādās. Tagad mēs redzam, ka trīs cilvēki, visticamāk, ir par maz, un ir jautājums, vai viņiem jāstrādā pilna laika darbs. Bet tas ir risināms secīgi - apvienošana jānoved līdz galam, jāatrisina Nacionālās drošības koncepcijas jautājums ar valodu un tad var skatīties, ko darīt tālāk. Tas ir tāds mūžīgs pārmaiņu process.
Nedaudz prognozēsim. Vai šobrīd ar apvienošanos ir kādas aizķeršanās?
Nevajadzētu būt. Latvijas Radio darbinieki ir vairākkārt nākuši klajā ar dažādām bažām, un mēs esam mēģinājuši atbildēt uz tām. Šobrīd darba formāts ir trīs darba grupas, kur ir sabiedrisko mediju pārstāvji un padomes. Tur ir ļoti secīgi jādara dažādi darbi, un mēs paši zinām, kāda ir struktūra. Tur nevajag neko izjaukt, sākt kādus jauninājumus, nevajag cilvēkus biedēt. Jo mēs jau esam izvēlējušies to saudzīgāko veidu, kā salikt kopā to, kā strādā televīzija ar to, kā strādā radio. Kaut kad laika gaitā varēs skatīties, kā tas attīstās tālāk, bet šobrīd žurnālistiem nekas nemainās.
Paliek arī savās vietās - vieni Doma laukumā, otri - Zaķusalā?
Tieši tā. Tā ir liela pārmaiņa Latvijas vēsturē - tā ir pirmā reize, kad apvieno, jo iepriekš ir bijis kopā, bet tad sadalīja. Bet šis nav tas gadījums, kad vienu rūpnīcu, kurā ražoja melnas zeķbikses, tagad saliksim kopā ar otru rūpnīcu, kurā ražoja baltas zeķbikses, un tagad ražosim pelēkas ātrāk un vairāk. Šis ir tas gadījums, kad, domājot par nākotni, digitālo attīstību, nevajag attīstīties diviem uzņēmumiem paralēli.
Tātad par apvienošanos domstarpību nav. Tad paliek centrālais jautājums - par krievu redakciju LSM, radio un televīzijā? Vai šajā jautājumā tagad pēc jūsu demarša situācija, jūsuprāt, ir mainījusies? Vai šis jautājums tiks noņemts no darba kārtības un skaidri pateikts: jā, mēs pildām Nacionālās drošības koncepciju? Vai arī, jūsuprāt, turpināsies pretošanās šai drošības koncepcijai?
Principā mēs iekšēji tagad strādājam, arī padomē. 8. aprīlī būs kāds viedoklis, tur visiem būs iespēja izteikties. Pēc tam, 10. aprīlī, Mediju politikas apakškomisijā šis jautājums arī tiks skatīts.
Kā jūs jūtat, kāds Saeimā ir spēku samērs attiecībā uz šo jautājumu?
Kā es teicu, lielākā daļa saka, ka tas ir jārisina, bet arī mazliet atšķiras.
Varbūt baidās zaudēt kādus elektorāta punktus?
Visticamāk, ka politiķi domā par savu vēlētāju, un tas ir tikai normāli. Tāpēc ir jānāk kopā un jāmeklē kāds vidusceļš, bet šobrīd varbūt ir tā, ka katrs sēž savos ierakumos un nenotiek kādas kustības. Šobrīd to ir vieglāk izlemt un pateikt, jo, starp citu, 2026. gads būs vēlēšanu gads, tāpēc tas ir jāizdara tagad. Kopējais noskaņojums ir tāds, ka pēdējos divus gadus pēc
Krievijas agresijas Ukrainā domāšana ir mainījusies. Tas logs ir vēlreiz atvērts, ka mēs varam šīs lietas sakārtot. Izdarīt to, ko kaut kādā mērā nav izdevies izdarīt 30 gadu laikā. Mēs esam pārgājuši uz izglītību latviešu valodā. Tas lēmums ir pieņemts, nu tad arī tagad jāpasaka, ka tā arī ir tā patiesā integrācija. Esam vienā informatīvajā telpā, runājam vienā valodā, visiem cilvēkiem tur ir vieta, ir dažādība.
Tas, kas rada bažas politiskajās aprindās un citur, ir jautājums, vai kāda daļa cilvēku nepaliks ārpusē, nepāries uz latviešu valodu. Pie tā būtu jāstrādā un jāskatās, bet, no otras puses, tā arī nevar būt, ka būs kāda auditorijas grupa, kas vienmēr teiks, ka mēs gribam kaut ko īpašu, un valstij tas būtu jādara. Par to ir jāskatās, jāspriež. Protams, ir arī Latgales aspekts.
Uzraugi vienmēr norāda, ka mēs nedrīkstam jaukties iekšā redakcionālajā darbā u.tml. Bet tomēr ir liela daļa Latvijas iedzīvotāju, sabiedrisko mediju patērētāju, kuri uzskata, ka viņu viedoklis tiek vāji vai vispār netiek atspoguļots, ka tur tiek dzīta vienas ievirzes politika. Vai šajā jautājumā var kaut ko labot, mainīt? Vai nepieciešams to darīt? Vai sabiedriskajam medijam vajag realizēt kādu noteiktu politisko kursu?
Nē, sabiedriskais medijs nevar realizēt kādu noteiktu politisko kursu, izņemot to, ka sabiedriskais medijs strādā saskaņā ar Satversmes vērtībām. Likumā tas ir ierakstīts, un tas ir loģiski. Stratēģiskais mērķis ir pateikts 2. pantā - demokrātiskā iekārta, vārda brīvība. Tāpēc ir jāatspoguļo dažādi viedokļi, jādod iespēja dažādiem politiskajiem spēkiem. Mēs faktiski jau vairākus gadus veicam aptauju. NEPLP laikā tika izstrādāta metodoloģija. Aptaujā katru gadu tiek uzdots jautājums, cik mans viedoklis ir pārstāvēts sabiedriskajos medijos. Otrs jautājums ir, vai tur ir pārstāvēti viedokļi, kuram es nepiekrītu, tātad citi. Vidējais rezultāts ir, ka ap 60% cilvēku saka, ka gan viņu viedoklis ir pārstāvēts, gan citu. Protams, būtu labi, ja 100% teiktu, ka viņu un citu viedokļi ir atspoguļoti, bet 60% nav maz. Mēs zinām, ka ne viens, ne otrs vai trešais politiskais flangs nav 60% liels, tātad lielākā daļa sabiedrības jūtas uzklausīta, ir pārstāvēta. Protams, tajā virzienā vienmēr var strādāt.
Kādu mēs redzam nākotnes attīstību tieši šim jau apvienotajam sabiedriskajam medijam? Vai tiek domāts par kādu konkrētu ēku, kur tas dzīvos? Kad radio un televīzija atradīsies zem viena jumta?
Tad, kad mēs izstrādājām koncepciju par apvienošanu, faktiski tas bija ielikts arī likumā. Mēs sākām strādāt 2021. gada augustā, un mums pusgada laikā bija jāsagatavo Saeimai koncepcija, kā šos medijus apvienot, arī ar finansējuma modeli. Tas būtu neatkarīgs, stabils finansējums. 7. februārī mēs iesniedzām šo koncepciju, bet 24. februārī sākās Krievijas agresija Ukrainā, un tad tās lietas mainījās.
Mēs kopumā apskatījām četrus variantus par ēku - vai nu tiek rekonstruētas esošās, vai nu tiek būvēta viena pilnīgi jauna, vai arī visi pārvācas uz Zaķusalu, tur kaut ko rekonstruējot, piebūvējot, vai arī televīzijai būvē jaunu ēku un radio paliek vecajā vietā. Vienotajai ēkai, ja tā ir pilnīgi jauna un atrodas labā vietā, piekrita radio. Protams, radio ir ļoti izdevīgā situācijā un viņiem patīk strādāt Vecrīgā. Visiem variantiem bija aptuveni vienādas izmaksas, kas mūs pašus pārsteidza. Jautājums par galīgo risinājumu ir palicis līdz galam neatbildēts. Faktiski to vislabāk varēs risināt, kad būs apvienotā medija valde. Bet būsim godīgi, šo pēdējo divu gadu laikā ir arī daudz kas mainījies un arī valstij ir citas vajadzības kara dēļ Ukrainā u.tml. Mums vienkārši jāskatās reāli. Bet mums faktiski dokumentā, koncepcijas detalizācijā ir ierakstīts, ka ar to būs jānodarbojas jaunajai valdei, un tas ir labākais veids, kā patiešām varēs saprast vajadzības.
Vai 2026. gadā Radio 4 pārstās darboties?
Visticamāk, ka 2026. gada 1. janvārī nepārstās. Jautājums ir, kā pāriet uz mazākumtautību saturu. Mēs par to vispār tikpat kā neesam runājuši. Tagad izrunāsim publiski ar sabiedriskajiem medijiem un ekspertiem diskusijā pie prezidenta. Tad arī virzīsimies.
Tātad, pēc jūsu sacītā, "otras valsts valodas" ekspansija sabiedriskajā medijā turpināsies arī pēc 2026. gada?
Es ceru, ka nē. Tas ir mans mērķis, lai nebūtu šīs divvalodības, nebūtu divkopienu sabiedrības, lai mēs būtu vienā informatīvajā telpā. Bet mazākumtautībām būs vajadzīgs savs saturs, un tur ir dažādas valodas.
