Pirmajā intervijā “Neatkarīgajai” pēc atbrīvošanas no cietuma Aivars Lembergs atklāj, cik ļoti prombūtne no mājām ļauj apjaust ģimenes vērtību un novērtēt tautas atbalstu; piesardzīgi stāsta par nākotnes plāniem, sola turpināt kalpot Ventspilij un ventspilniekiem.
Kādi ir jūsu pirmie iespaidi pēc atgriešanās brīvībā?
Emocijas! Daudz emociju! Pārrados mājās, un pirmais pārsteigums - mani sagaidīja jauni ģimenes locekļi. Kaķis Persijs. Savukārt mūsu aitu suns Lords ir nomiris un apglabāts smukā vietā kalniņā pie tūjām. Taču ir uzradies jauns kucēns, kurš, mani nepazīstot, mani aprēja skanīgā balsī. Otrs suns, kucīte, kurai pirmās puišu dienas, man aizejot uz cietumu, bija maziņa, tagad jau liela.
Nākamais pārsteigums - ienākot istabā, tā visa bija vienās puķēs, kā puķu veikalā. Puķes vāzēs uz grīdas, uz palodzēm, uz galda - visur. Vairāk, nekā man tika sadāvināts dzimšanas dienās. Pavasara puķes - hiacintes, tulpes, pa kādai frēzijai. Arī rozes. Visa māja smaržo! Kolosāli!
Ventspilnieki sadāvināja?
Tās visas no ventspilniekiem. Bija kaut kā uzzinājuši, ka mani laidīs ārā, un sadāvināja. Sirsnīgi.
Nākamais pārsteigums: no rīta pamostos - maigs, jauks lauku gaiss, bet ausīs džinkst. No klusuma. Cietumā kamerā man visu laiku stāvēja logs vaļā. Tur ir dzelzceļš, Rīga - visu laiku pilsētas skaņas, bet no koridora dobji durvju grāvieni. Ausis bija atradušas būt pilnīgā klusumā. No rīta pamodos un sapratu, ka tā nav Rīga, bet mājas, mežs, pirmie pavasara putni čivina. Beidzot man ir iespēja veikt rīta pastaigu dabā!
Pats galvenais - ģimene. Mazajam puikam Artūriņam pirms manas atgriešanās esot jautājuši, ko viņš vēlas - varbūt kādu mantu vai gardumu. Viņš, sēžot uz lieveņa, esot atbildējis, ka vēloties, lai viņu mājās sagaida tētis. Sieva viņam neko neteica, ka pārradīšos. Kad viņš mani ieraudzīja, viņu pārņēma neaprakstāms prieks! Cik milzīga nozīme ir ģimenei un tam, ka tevi kāds gaida! Šīs sajūtas, dzīvojot ikdienā, var pat palaist garām. Pēc gada prombūtnes to ir iespējams novērtēt. Ģimenei ir milzu nozīme, milzu vērtība. Tikai tagad tā pa īstam sāku saprast, kas mājiniekiem bija šā gada laikā jāpārdzīvo. Man, cietumā esot, jau nekas īpaši nav jāpārdzīvo. Tur ir vienkārši jāpielāgojas, jo tur jau nav citu variantu. Bet ģimenei pārdzīvojumi ir daudz, daudz lielāki.
Atminos vēl kādu patīkamu mirkli. Pēc atbrīvošanas no cietuma pa ceļam uz māju iegāju veikalā, lai nopirktu to, kas man gadu cietumā nebija pieejams. Veikalā daudz plauktu, daudz preču. Man galvā naģene, uz sejas maska. Vaicāju veikala darbiniecei - kur atrodas tādas un tādas garšvielas. Viņa paskatās uz mani un atbild: “Lemberga kungs, prieks jūs redzēt brīvībā, nāciet, es jums parādīšu,” - un aizveda mani kā bērnu aiz rociņas pie pareizajiem plauktiem. Cik labi man palika ap sirdi. Tad tu saproti, ka visi tie neliešu pūliņi izrēķināties ar mani, opozīcijas partijas vadītāju, nav ne graša vērti!
Kādi ir jūsu turpmākās darbības plāni politikā?
Turpinu vadīt politisko partiju “Latvijai un Ventspilij”. Maniem ienaidniekiem par kreņķi un atbalstītājiem par prieku mēs pērn uzvarējām pašvaldību vēlēšanās. Uzvarēja partija, kuras vadītājs sēdēja cietumā, pret kuru bija piemērotas vispasaules sankcijas. Pret mani bija un ir piemērotas sankcijas, bet pret Vladimiru Putinu nebija. Tas nozīmē, ka dažu acīs esmu bīstamāks par Putinu. Un, neraugoties uz to, mēs vinnējām vēlēšanas!
Joprojām esmu Ventspils domes deputāts. Turpinu vadīt domes Sociālo lietu komiteju. Lielāko daļu sava apcietinājuma laika veltīju domes materiālu lasīšanai, sava viedokļa, redzējuma rakstiskai paušanai par to vai citu jautājumu. Protams, lai pieņemtu būtisku sarežģītāku lēmumu, vajadzīga diskusija klātienē. Man kā apcietinātajam šī diskusija tika liegta, jo man nedeva piekļuvi datoram un internetam, atšķirībā, piemēram, no Norvēģijas, kur apcietinājumā atrodas 77 cilvēku slepkava, kuram ir pieeja internetam. Es nevienu neesmu noslepkavojis, taču man neļāva ar datora starpniecību sazināties ar domi, lai varu kā tautas vēlēts deputāts piedalīties domes komisiju un komiteju sēdēs. Starp demokrātiju Norvēģijā un demokrātiju Latvijā ir milzīga aiza un bezdibenis.
Deputātiem ir svarīgi apmainīties ar viedokļiem. Piemēram, šobrīd Ventspilī mums top jauns projekts - Ģimenes centrs. Ventspilī ir daudz bērnu pilsētiņu, bet, ja laika apstākļi nav patīkami - lietaini, vējaini -, tad ar bērnu pa āru ilgi nepastaigāsi. Ģimenes centrs būtu vieta, kur sliktos laika apstākļos aiziet ar bērnu. Domē notika viedokļu apmaiņa par projekta realizācijas vietu. Runājot klātienē, varbūt būtu kolēģus pārliecinājis par nepieciešamību būvēt, manuprāt, pareizākā vietā, bet tika pieņemts lēmums tāds, kāds tas tika pieņemts.
Nākamās pašvaldību vēlēšanas pēc trim gadiem. Priekšā Saeimas vēlēšanas. Kādu savu lomu saredzat šajā procesā?
Man tuvojas apaļa jubileja. Mana sirds un dvēsele pieder pilsētai, kurai esmu veltījis 32 savas dzīves gadus. Pilsēta un pilsētnieki man nekad nekļūs vienaldzīgi. Arī atrodoties apcietinājumā, par Ventspili un par savu darbu dzirdēju daudz ļoti labu atsauksmju.
Pozitīvās atsauksmes un tie labie vārdi, uzmundrinājuma vēstules, ko saņēmumu cietumā - tas nav atsverams ne ar ko.
Pat kaut vai 100 ordeņiem. Ordenim vispār nav nekādas vērtības, salīdzinot ar to vērtību, kāda ir pozitīvai cilvēku atsauksmei, jo īpaši, ja atrodies nebrīvē, vieninieka kamerā, kad tava “pastaiga” notiek 12 kvadrātmetru krātiņā trīs metrus augstas betona sienas iežogojumā. Man ir svarīgi, kas turpmāk notiks ar pilsētu. 2019. gadā pret Latviju tika ieviestas sankcijas, kuras joprojām ir spēkā. Tās ir ASV sankcijas. Tās ieviesa ne jau pret ostu vai pret mani, bet tieši pret Latviju, jo tās ir sankcijas pret kādu konkrētu Latvijas darbības virzienu. Vēsturiski pret Latviju 32 neatkarības gados ir ieviestas divas sankcijas - pirmās ieviesa Krievija 1997. gadā, nākamās piemēroja ASV 2019. gadā. Latviju šajos gadījumos neatbalstīja neviena valsts.
Runājot par partiju “Latvijai un Ventspilij” - uzskatu, ka partijā jānotiek vadības maiņai. Laiks tam ir pienācis. Es varētu partijā būt pirmajā partijas veterānu grupā; palikt partijā un darboties arī bez amatiem vai arī darboties valdē - kā partija lems. Partijai līdz šā gada oktobrim ir spēkā sadarbības līgums ar ZZS. Ar ko partija lems turpmāk sadarboties, tad jau redzēs. Man nav nekādu ziņu, ka kolēģi gribētu kaut ko šajā sadarbībā pārskatīt.
Vai nesaredzat savas karjeras turpinājumu arī lielajā politikā?
Šobrīd man ir jāārstējas. Turklāt es negribu pieļaut, ka prokurori, kā tas notika tiesvedības pirmajā instancē, novilcina krimināllietas izskatīšanu ar nevajadzīgiem simtiem sējumu, ar visādiem nevajadzīgiem materiāliem un lieciniekiem krimināllietā. Mēs ar advokātiem rūpīgi strādājam, lai apelācijas instancē lūgtu nopratināt pēc iespējas mazāku skaitu liecinieku. Vēlētos panākt, lai apelācijas instances tiesa beigtos jau šogad. Tie ir manas darbības tuvākie mērķi.
Jautājums - kurš būs apvienības ZZS un “Ventspilij un Latvijai” premjera kandidāts?
Ja premjera kandidātam nebūs “vilkmes”, tad ZZS Saeimā iegūs 9 līdz 11 vietas - tas ir stabilais ZZS elektorāts. Savukārt, ja kandidātam ir “vilkme”, tad būs 20 vietas, 21 vieta. Arī svārstīgo vēlētāju var “paņemt”, bet tikai ar spēcīgu premjera amata kandidātu. Iepriekšējās vēlēšanās, kā jūs jau redzējāt, apvienība ieguva tikai 11 vietas. Svārstīgie netika piesaistīti, tos “paņēma” citas partijas.
Sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka jums pašam ir turbovilkme, bet vai saredzat arī kādu citu līdzīgas jaudas premjera kandidātu?
Man esot apcietinājumā, advokāts rakstīja pieteikumu par drošības līdzekļa maiņu. Tajā brīdī plašsaziņas līdzekļos dzirdu, ka 36% no SKDS aptaujātajiem vēlas Lembergu par premjeru, bet Bordānu - tikai 5%. Es advokātam saku: “Klausies, tu nesmērē papīrus, pie tādām proporcijām, kur man ir septiņreiz lielāks atbalsts nekā Bordānam, tu vari rakstīt, kādu vien lūgumu gribi - man brīvības gaisu neredzēt kā savas ausis bez spoguļa.” Tā arī bija. Pēc dažiem mēnešiem advokāts atkal rakstīja lūgumu par drošības līdzekļa maiņu, un atkal tas sakrita ar pēdējo aptauju publiskošanu. Tika vērtēti valsts amatpersonu reitingi, un atkal es sevi ieraugu pirmajā vietā. Saku advokātam: “Nesmērē papīrus, bezcerīga lieta.”
Vai nav jāņem vērā vēl viens aspekts - ja jūs izvirzītu par premjera kandidātu, tad jau otrā rītā jūs vestu atpakaļ uz cietumu?
Jā, mēs jau redzam, kādas ir šīs demokrātijas paraugstundas. Protams, ka vestu. Ir vēl kas - gadu esmu pavadījis cietumā un neesmu runājis, ja neskaita mazliet pa telefonu. Esmu gadu sēdējis viens pats kamerā. Šad tad pie loga parādījās kāda žurka vai balodis. Kad pārrados mājās, nācās tā vairāk parunāt, un pēc kaut kādām 10 minūtēm es jūtu - balss “nosēžas”. Balss saites ir pilnīgi atrofējušās. Auditorijas priekšā nevaru ilgi parunāt.
Politiķim ir ilgi jārunā.
Tieši tā. Līdz ar to man ne tikai jāārstē mugura un vēl citas kaites, bet jātrenē arī balss saites, ja es gribu turpināt nodarboties ar politiku.
Kā plānojat panākt, lai apelācija noslēgtos gada laikā?
Pirmās instances tiesa prokuroriem ļāva nopratināt 100 liecinieku. Septiņus lieciniekus prokurori nopratināja divas reizes. No mūsu pieteiktajiem lieciniekiem atļāva pratināt tikai trīs.
100 pret 3 - tāda ir proporcija. Tas tiek saukts par sacīkstes principu. Kriminālprocesa likumā paredzēts vienādu iespēju princips. Likumā teikts, ka tas jāievēro. Kā tas tiek ievērots dzīvē - paši varat vērtēt: 100 pret 3. Vai tad tā ir sacīkste ar vienādiem nosacījumiem?
Apelācijas instancei mēs, protams, lūdzām ļaut nopratināt iepriekš nepratinātos lieciniekus, taču starp viņiem ir daudzi ārzemnieki, un viņi jāuzaicina liecināt ar tiesiskās palīdzības lūgumu. Viņi var procesā piedalīties arī videokonferences režīmā. Bet tas viss ir jāskaņo, un tas prasa milzum daudz laika. Ja tiek pratināti daudzi ārzemnieki, tad tas var ieilgt gadus piecus. Tas galīgi neder. Jautājums - ko darīt? Kad mani apcietināja, man nebija līdzi krimināllietas materiālu. Tie man nebija pieejami gadu. Es biju spiests gatavot aizstāvību bez piekļuves iepriekš sagatavotajiem krimināllietas materiāliem. Tie kopumā veido kādus 800 sējumus, kur ir krimināllietas sējumi, prokuroru debašu runas, atšifrētās liecinieku liecības, analīzes utt. Man nācās gatavot apelācijas sūdzību un papildinājumus bez piekļuves krimināllietas materiāliem. Tāds ir mūsu valsts augstākais demokrātijas sasniegums. Jāaizstāvas bez tiesībām izmantot krimināllietas materiālus. Pēc pirmās instances sprieduma daudz kas ir mainījies. Zudusi nepieciešamība pratināt to vai citu liecinieku. Liecinieku skaits izšķirs, cik ātri vai lēni noritēs tiesas process.
Pie kādām atziņām saistībā ar savu apsūdzību esat nonācis pēdējā gada laikā, iepazīstoties ar spiedumu un gatavojot apelāciju?
Zinu, ka es nekādus kukuļus piecu latu vērtībā no Kokaļa un SIA “Puses” 1993. gadā izspiedis neesmu. Tas ir kā āmen baznīcā. Arī no Ainara Gulbja neko neesmu izspiedis. Tas būtu absurds - vai tiešām kādam šķiet loģiski, ka vispirms es izveidoju šo biznesu un pēc tam no tā kaut ko izspiedu? Sanāk, es pats no sevis kaut ko izspiedu? Akcijas piederēja kompānijām, kurās es biju dalībnieks. Tātad iznāk - akcijas pieder kompānijai, kura man pieder, un pēc apsūdzības es esmu izspiedis akcijas no tās kompānijas, kura man pieder. Citiem vārdiem - Lembergs ir izspiedis akcijas no Lemberga. Izlasot šādu apsūdzību, sapratu, ka sarakstītas pilnīgas muļķības. Bet sagaidīju spiedumu un, man par lielu pārsteigumu, redzu, ka spriedums ir nokopēta tā pati apsūdzība. Idiotisks stulbums, pilnīgi bez loģikas! Tātad, balstoties uz šīm apsūdzības muļķībām, mani ne tikai notiesāja, bet vēl ielika cietumā ar mazām cerībām tikt no tā ārā. Tāpēc es uzskatu, ka pret mani ir celta pilnīgi nelikumīga apsūdzība. Turklāt tiesas spriedumā tai pašā SIA “Puses” epizodē 26 reizes minēts, ka kukuļi spiesti nenoskaidrotā laikā, nenoskaidrotā vietā un nenoskaidrotos apstākļos. Bet spriedumā taču ir jāraksta nevis tas, kas nav noskaidrots, bet gan tas, kas ir noskaidrots! Vispirms taču ir jānoskaidro un tikai tad jātiesā! Sāku spriedumā, kas ir apsūdzības kopija, iedziļināties un atklāju, ka tajā ir nenovēršamas pretrunas. Spriedums pats sevi iznīcina. Kaut vai tas, ka es esmu izspiedis akcijas no man piederošas kompānijas.
Ņemot vērā līdzšinējo pieredzi - tas gan netraucē apelācijas instances tiesai vienkārši lemt, piemēram, ka tā vienkārši piekrīt pirmās instances spiedumam, un viss.
Es nesaku, ka tā būs, bet es arī saprotu, ka tā var būt. Pagaidām izskatās, ka tiesa cenšas visā iedziļināties. Vēl jau ir ļoti svarīgi, vai Bordāns arī turpmāk būs premjera vietnieks un tieslietu ministrs. Varbūt viņš kļūs par Augstākās tiesas priekšsēdētāju, Tieslietu padomes priekšsēdētāju? Ja tā, tad...
