Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs atbild uz Neatkarīgās jautājumiem par tiesas spriedumu kvalitāti un tiesnešu neatkarību, kā arī runā par pakalpojumu kvalitāti, ko tiesas saņem no Tieslietu ministrijas.
Intervijas pirmo daļu skat. šeit.
Kad jūs stājāties amatā, jūsu moto bija tiesas spriedumu kvalitātes uzlabošana. Vai šajā jomā ir izdevies kaut ko paveikt, kā ir veicies?
Jā. Tas tiešām ir procesā. Es esmu amatā jau gadu. Saprotams, uzrakstīt labas kvalitātes spriedumu - tas ir jāmācās. Mūsu tiesneši faktiski visi ir autodidakti. Neviens mūsu tiesnesis nav apmācīts būt par tiesnesi, kā tas ir daudzās citās valstīs, kur gadu vai divus mācās būt tieši par tiesnesi. Tur iemāca gan vadīt sēdes, gan rakstīt spriedumus. Mums tā nav bijis nekad. Mums ir tiesnešu apmācības īstermiņā, dažas lekcijas, semināri, kurus tiesneši apmeklē dažas reizes gadā. Sistēmisku ilgtermiņa apmācību, kā kļūt par tiesnesi, nav. Es arī ļoti gribētu, lai tiesnesi varētu apmācīt rakstīt kvalitatīvu spriedumu mēneša laikā. Ja cilvēks ir profesionāli patstāvīgi iemācījies rakstīt spriedumu, tad šo viņa pieredzi lauzt ir ļoti grūti. Atgriežoties pie tā, ko esam izdarījuši, pirmkārt, tiesnešiem esam noorganizējuši apmācības procesu par to, kā ir jāskata lieta. Lietas izskatīšanas metodoloģija - ar ko jāsāk un kā soli pa solim iet cauri lietai. Tas ir pirmais solis uz kvalitatīvu spriedumu. Lai tas darbotos, spriedumi ir jāanalizē un tie ir arī jākritizē. Piemēram, Augstākajā tiesā 3. decembrī notiks starptautisks seminārs par kasācijas instances spriedumiem. Pasākumā piedalīsies kolēģi no Francijas kasācijas tiesas, kuri pirms pāris gadiem ir mainījuši spriedumu sagatavošanas metodoloģiju. Mēs vēlamies izzināt viņu pieredzi, un šī semināra mērķis ir uzlabot mūsu spriedumus. Balstoties uz šo gūto pieredzi, Augstākā tiesa izdos arī vadlīnijas tiesnešiem. Esam devuši vadlīnijas Tiesnešu mācību centram, ka ir jāparedz vairāk nodarbību, kuru mērķis ir celt sprieduma rakstīšanas un lietas izskatīšanas kvalitāti, akcentu liekot uz praktiskajām nodarbībām, nevis uz parunāšanos un lekciju lasīšanu. Viņu sagatavotajā programmā nākamajam gadam tas jau ir ņemts vērā un iestrādāts. Darbs notiek, un, es ceru, pirmie rezultāti varētu būt redzami pēc gada pusotra, jo šajā virzienā notiek ļoti nopietns darbs.
Vai, jūsuprāt, spriedumu var atzīt par kvalitatīvu, ja tajā ar visām gramatikas kļūdām ir vienkārši pārrakstīta apsūdzība?
Jāskatās konkrēti. Ja apsūdzība ir labi uzrakstīta, tad - kāpēc ne? Teorētiski ļoti grūti pateikt, jāredz konkrētā lieta. Varbūt apsūdzība ir izcili uzrakstīta, ka tiešām nav ne ko pielikt, ne atņemt.
Bet tas, ka arī kļūdas tiek pārliktas spriedumā, tas gan nu nepavisam nav labi.
Vai spriedumu var uzskatīt par kvalitatīvu, ja tajā tiesa vispār nav ņēmusi vērā aizstāvības argumentus, tos analizējusi? Vai šādu spriedumu var uzskatīt par kvalitatīvu?
Tas jau ir sarežģītāks jautājums. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir pateikusi, ka nav obligāti jāatbild uz katru argumentu, kuram nav nozīmes lietā. Bet tiesnesim ir jābūt ļoti piesardzīgiem, vērtējot - ir vai nav šim argumentam nozīme.
Ja tiesnesis neargumentē, kāpēc viņš noraida vienu vai otru argumentu, tas atstāj sliktu iespaidu.
Lietas dalībnieks nevar saprast, kāpēc tas, ko es saku, netiek ņemts vērā.
Ne katrs arguments ir jāvērtē ļoti plaši. Bieži pietiek ar diviem trim teikumiem, kāpēc tam ir nozīme vai nav. Līdz ar to tiesnešiem, īpaši krimināllietās, kur tā latiņa ir augstāka, jo kriminālā justīcija spēcīgāk skar cilvēktiesības, tam vajadzētu pievērst sevišķu uzmanību. Protams, var būt situācijas, kad aizstāvība, lai novilcinātu laiku, ceļ galdā kaut kādus argumentus. Ja tas arguments ir jēdzīgs, kaut vai īsi būtu jāpasaka, kāpēc tam ir vai nav nozīme lietas izskatīšanā - divos, trijos, četros teikumos - pilnīgi pietiek.
Gadījumā ar Limbažu tiesnesi profesionāli juristi izteicās, ka Jāņa Bordāna un Juridiskās komisijas vadītāja Jura Juraša izteikumi ir spiediens ne tikai uz tiesnesi, kurš pieņēma konkrētu lēmumu, bet arī uz apelācijas instances tiesu. Tāpēc jautājums - vai ir viegli objektīvi tiesāt apelācijas instancē, ja tās pašas tiesas priekšsēdētāja iepriekš pieņēmusi notiesājošu spriedumu? Proti, tiesas priekšsēdētāja pirmajā instancē ir pieņēmusi notiesājošu spriedumu, bet viņas padotajiem pēc tam ir jātiesā apelācijas instancē?
Principā noteicošajam faktoram nebūtu jābūt tam, ko saka tiesas priekšsēdētājs. Tiesas priekšsēdētājs nav tiesneša priekšnieks lietas spriešanā. Priekšsēdētājs ir priekšnieks darba organizācijā, lietu sadalē, bet ne tiesas spriešanā. Līdz ar to atkal atgriežamies pie tā paša jautājuma par tiesneša mugurkaulu. Bet ir viens faktors, un jums kaut kur varētu būt daļēja taisnība. Tiesnešu aptaujā, kuru minēju iepriekš, parādījās tendence, ka tiesas priekšsēdētājs, iespējams, ne vienmēr respektē tieneša neatkarību. Aptaujā sīkāk nebija izvērsts, kāpēc tiesneši tā uzskata, un tādu tiesnešu, kuri tā uzskata, nebija daudz - no kopējā aptaujāto skaita zem 20%.
Ja tiesas priekšsēdētājs pārkāpj tiesnešu neatkarību, šiem tiesnešiem būtu jāvēršas tiesnešu pašpārvaldes institūcijās, par to ir jāziņo.
Tiesas spriešanā neviens priekšsēdētājs tiesnesi nedrīkst ietekmēt. Ja tiesas priekšsēdētājs to dara, tad tas ir pamats ļoti nopietnai atbildībai. Tas, vai tas tā reāli notiek, vai tās ir vienkārši cilvēciskās attiecības, personiskie konflikti - tas ir nākamā pētījuma jautājums. Vēlamies katrā no šiem jautājumiem virzīties dziļumā.
Viļņā 28. oktobrī notika Eiropas Tieslietu padomju asociācijas Ģenerālās asamblejas ārkārtas sēde, kurā izslēdza Poliju no Tieslietu padomju asociācijas. Brīdī, kamēr mēs taisām šo interviju, notiek Eiropas Savienības Vispārējo lietu padomes sēde, kurā tiek skatīts ziņojums par tiesiskuma situāciju Latvijā. Vai Latviju tieslietu ministra Jāņa Bordāna rīcības dēļ nevar sagaidīt Polijas liktenis par to, ka tiesu vara tiek politiski ietekmēta un tā zaudē savu neatkarību?
Šobrīd es to neredzu kā riska faktoru, jo reālas politiskās ietekmēšanas darbības nenotiek. Runa vienkārši ir par kaut kādu konfliktu, kas, protams, negatīvi ietekmē mūsu darbu un novērš uzmanību no galvenā. Ceru, ka tas netiek darīts ar mērķi - lai netiktu izdarīti lielie darbi. Taču nenotiek nekas tāds, kas varētu institucionalizēt šo tiesas atkarību no izpildvaras. Poļi veica grozījumus likumos, lai panāktu to, ka tiesnešu amatos var nonākt caur izpildvaru - tas ir tā, vienkāršoti sakot. Patiesībā tā ir sarežģītāka sistēma, lai panāktu varai lojālu personu izvirzīšanu tiesnešu amatos no izpildvaras. Latvijā pagaidām nekas tāds nenotiek. Pirms pāris gadiem tikos ar poļu kolēģiem. Viņi man to visu stāstīja, un es neticēju, ka kaut kas tāds var notikt vienā mūsdienu demokrātiskā valstī. Vaicāju - kādēļ jūs neko nedarījāt? Viņi atbildēja - mēs neticējām, ka kaut kas tāds var notikt, un, kad mēs sapratām, kas notiek, tad jau bija par vēlu. Tātad jābūt gataviem.
Jūs un jūsu kolēģi, Latvijas tiesneši, ceram, saprotat, ka tā var notikt?
Bet tas var notikt tikai caur likuma grozījumiem. Tikko kaut kas tāds parādās, tā uzreiz jāceļ trauksme.
Jautājums par “e-lietas” ieviešanu. Tiek tērēti lieli līdzekļi, lai visas lietvedības, tiesu lietas atrastos “e-sistēmā” un vairs neviens ar mapēm un tačkiņām ar mapēm pa tiesu namu koridoriem apkārt neskraidītu, jo viss būs pieejams datorā. Jūsu kolēģe Sanita Osipova jau paudusi bažas, ka ar šīm “e-lietām” kaut kas nav īsti pareizi - liela nauda tiek tērēta, bet cilvēki netiek apmācīti; personālam nav ne jausmas, kā tas viss strādās. Kāds jūsu viedoklis - vai aiz jūsu muguras, piesedzoties ar tiesu sistēmas vajadzībām, nenotiek naudas šķērdēšana?
Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc Tieslietu padome strādā, lai panāktu tiesu sistēmas neatkarību. Šie pakalpojumi, kurus tiesas saņem no Tieslietu ministrijas, ir vājā kvalitātē. Tas attiecas arī uz šo “e-lietu”. Man diemžēl tas ir jāsaka, jo tā tas ir. Jūs pareizi tikko pateicāt. Ieviešana notiek sasteigti. Neviens vēl neko īsti nezina, arī tiesneši neko nezina, apmācīts neviens nav. Tieslietu padomē šo jautājumu esam aktualizējuši divas vai pat trīs reizes, bet haoss ir tikai turpinājies. Tā ir problēma. Man negribētos, lai 1. decembrī apstājas vai būtiski palēninās tiesu darbs tikai tāpēc, ka sistēma tam nav gatava. Tas, kas šobrīd tiek virzīts kā “e-lieta”, tā nav “e-lieta”. Tā ir lietvedības programma. Tur var atrast dokumentus, bet tā nav piemērota tiesnesim lietas efektīvai skatīšanai tiesas zālē. E-lieta varētu būt nākamais līmenis, kura šobrīd nav. Un tā nav tikai kaut kāda “tiesu kaprīze”, jo to pašu pateikusi arī Valsts kontrole, un arī prokuratūra par šo projektu tā pašreizējā izpildījumā, maigi sakot, nav sajūsmā.
Diemžēl esam bez mūsu piekrišanas un līdzdalības iemesti ne visai tīrā ūdenī, atliek darīt visu, lai nenogrimtu.
Jo no mūsu darba ir atkarīgs, kā tiks realizētas cilvēku tiesības uz taisnīgu tiesu. Šobrīd meklējam risinājumus, lai steidzami novērstu paredzamās problēmas. Mēs šodien runājam par jautājumiem, kuriem bija jābūt skaidriem jau pirms gada - diviem. Un tas ir vēl viens iemesls, kāpēc tiesām jākļūst organizatoriski neatkarīgām no izpildvaras.
