Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs intervijā Neatkarīgajai skaidro, ka konfliktam ar tieslietu ministru Jāni Bordānu nav racionāla pamata. Tomēr tam ir arī pozitīvs aspekts – tas saliedē tiesnešus centienos panākt tiesu varas neatkarību no izpildvaras, mobilizē Tieslietu padomi aktivizēt darbu tiesnešu spriedumu kvalitātes celšanai un tiesas procesu vadīšanai.
Tieslietu nozares galvenā politiskā amatpersona - tieslietu ministrs Jānis Bordāns - savu karjeru pirms trim gadiem sāka, asi publiski konfliktējot ar Augstākās tiesas priekšsēdētāju, jūsu priekšgājēju Ivaru Bičkoviča kungu. Jūsu ievēlēšana amatā 2020. gada jūnijā arī tika pavadīta ar neapmierinātu Bordāna un viņa partijas biedru retoriku. Tagad tieslietu ministrs pret jums uzsācis tādu kā krusta karu. Kāds varētu būt mērķis šādiem konfliktiem triju gadu garumā?
Jāsaka godīgi, es personiski neredzu nekādu racionālu iemeslu konfliktam. Uzsveru - racionālu. Ministrs nav neko konkrētu pateicis, kas varētu būt tas racionālais pamats, kāpēc šāda attieksme veidojas. Es redzu vienu iemeslu, kuru es gan par racionālu nosaukt nevaru. Tā ir Tieslietu padomes stratēģija, kuru mēs šogad apstiprinājām Tieslietu padomē un kuras centrālais motīvs ir tiesu varas neatkarības nostiprināšana. To paredzēts īstenot, panākot fiskālo neatkarību no Tieslietu ministrijas un lielā mērā arī no valdības. Mēs vēlamies par budžetu runāt ar Saeimu pa taisno. Tie ir tie jautājumi, kuri, kā izskatās, ļoti uztrauc izpildvaru. Ja pareizi atceros, attiecību saasinājums sākās tieši ar šo stratēģijas apspriešanu. Tas man liek izdarīt pieņēmumu, ka ministrs šajā tiesu neatkarībā saskata draudus ministrijas un savai personiskajai lomai un vietai. Tas ir vienīgais, ko saskatu. Attiecību saasinājums pats par sevi nebūtu problēma, ja tas risinātos profesionālas diskusijas ietvarā. Tad varētu diskutēt par neatkarības vietu un lomu tiesu sistēmā, bet, kad tas ir pārgājis personiskā nepatikā, tas jau rada problēmu. Mans mērķis ir būtiski uzlabot tiesu sistēmas kvalitāti. Man nav cita mērķa kā vien tieslietu sistēmu padarīt darboties spējīgu augstākajā līmenī. Diemžēl tas nav izdarāms ne gadā, ne divos. Mēs esam sākuši nopietnu virzību, esam ieviesuši ļoti striktu jauno tiesnešu atlases kārtību. Nevar tikt par tiesnesi jebkurš tikai tāpēc, ka viņam ļoti gribas. Esam uzsākuši visu tiesnešu apmācību sistēmas reformu. Mēs esam pievērsuši lielāku uzmanību termiņu uzraudzībai tiesās. Pēdējo triju nedēļu laikā ierosināju trīs disciplinārlietas, no tām vienu par termiņiem lietu skatīšanā un divas par nekvalitatīvu darbu, kā rezultātā pārkāptas cilvēka tiesības uz taisnīgu tiesu. Tā ka darīts tiek daudz. Ko gan vēl ministrs var man pārmest? Tādēļ saku, ka neredzu konfliktam racionālu iemeslu. Iracionāli iemesli var būt ļoti dažādi, un tiem es nepievēršu uzmanību, jo daru savu darbu.
Mēģināsim noformulēt. Tikai ar personisku nepatiku, kas, protams, ir iracionāls faktors, šādu konfliktu skaidrot būtu par seklu. Vairāk izskatās, ka te varētu būt kaut kādi konkrēti politiski mērķi. Varbūt ministram nepatīk tas, ka Augstākā tiesa viņam nepakļaujas nekādā veidā? Varbūt no ministra puses tas ir mēģinājums Augstāko tiesu sev pakļaut?
Varbūt. Ir pasaulē mēģinājumi pakļaut tiesas. Piemēram, šobrīd Polijā, kur tas ļoti acīmredzami izteikts, par ko arī Eiropas tiesa jau ir divus spriedumus taisījusi, pasakot, ka Polijā tiesas neatkarība faktiski netiek garantēta. Kā tas panākams? Tas parasti panākams tieši caur politiķu, caur likumdevēju un izpildvaras saspēli, izslēdzot no spēles neatkarīgos tiesnešus un viņus aizvietojot ar varai lojāliem tiesnešiem. Eiropas tiesa ir skaidri un gaiši pateikusi, ka ir jābūt varas dalīšanai. Arī mūsu Satversme to ir pateikusi - tiesu varai jābūt neatkarīgai, lai tā var “skatīties uz pirkstiem” gan likumdevējam, gan izpildvarai un labot viņu kļūdas. Līdz ar to tiesu varas pakļaušana un mēģinājumi piespiest tiesu pildīt valdības uzstādījumus - tas ir pilnīgi nepieņemami. To ir skaidri pateikusi gan Eiropas Savienības Tiesa, gan mūsu Satversmes tiesa.
Jūsu priekšgājējs Bičkoviča kungs savā pēdējā intervijā presei, kuru viņš sniedza mums, īpaši uzsvēra Augstākās tiesas neatkarību, pretēji apgabaltiesu un rajonu tiesu pakļautībai tieslietu ministram. Citēju: “Rajonu un apgabaltiesas atrodas izpildvaras administrēšanā un organizatoriskajā vadībā. Izpildvaru vada politiķi. Mums pie varas ir politiskais spēks, kuram ir savs redzējums par šo.” Bičkoviča kungs īpaši uzsvēra šo apgabaltiesu un rajonu tiesu organizatorisko un administratīvo atkarību no izpildvaras. Vai tagad ir mazāka rajonu un apgabaltiesu atkarība no tieslietu ministra?
Būtiski nekas nav mainījies, bet tas ir tieši tas, ko mēs mēģinām panākt ar jauno Tieslietu padomes stratēģiju. Kāds ir iemesls šādas stratēģijas izstrādei?
Problēma ir tāda, ka pašreizējā valsts uzbūves sistēmā tiesu vara gan finansiālā, gan materiālā, gan atbalsta personāla, piemēram, tiesnešu palīgu, ziņā ir pilnībā atkarīga no izpildvaras.
Izpildvara gan sastāda budžetu tiesu varai, gan lemj daudzus citus saimnieciskos un organizatoriskos jautājumus. Ministrs ir atslēgas figūra. No ministra ir ļoti atkarīga tiesu sistēmas kvalitāte, jo ar finansējumu jau daudz ko var ietekmēt. Jūs jau zināt, ka cilvēki mēdz būt ļoti dažādi. Viens ministrs var pat ļoti rūpēties par tiesu sistēmu, un viņam var būt laba reputācija, līdz ar to viņš koalīcijas kolēģiem spēj pamatot, kāpēc tiesām vajag papildu budžetu attīstībai, un spēj kvalitatīvi nodrošināt tiesām būtisku projektu, piemēram, e-lietas realizāciju. Un var būt cits ministrs, kurš to nespēj. Tas, ko mēs vēlamies panākt, ir izslēgt šo ministru nejaušības faktoru. Lai slikts vai labs ministrs nebūtu tas faktors, kas ietekmē visu tiesu sistēmu. Tiesām jābūt neatkarīgām arī savu materiāltehnisko vajadzību formulēšanas jautājumos, un tad tas ir likumdevēja ziņā, kā lemt. Izpildvaras iesaiste rada nevajadzīgu starpniecību valsts varas orgānu dialogā.
Tātad Tieslietu padomei šeit ir būtiska loma. Vēl viens citāts no Bičkoviča kunga teiktā intervijā Neatkarīgajai: “Pie mums Tieslietu padomē vienā galda pusē sēž rajonu un apgabaltiesu tiesneši, bet viņiem pretim sēž viņu administratīvais priekšnieks - ministrs. Šādā situācijā nevaram runāt par brīvu diskusiju atmosfēru bez bažām par sekām.” Viņš runā par situāciju Tieslietu padomē - ne tieslietu sistēmā. Kā tad jums Tieslietu padomē tomēr izdodas panākt izmaiņas, ja tur valda šāda situācija?
Redziet, viss jau ir atkarīgs no konkrētiem tiesnešiem. Protams, teorētiska iespēja pastāv - ja ministram vai politiskajam spēkam nepatīk kāds tiesnesis, viņu var mēģināt kaut kādā veidā nomelnot, līdzīgi kā tas notika ar mani. Tādēļ viss atkarīgs no konkrētā tiesneša - vai viņam ir mugurkauls vai nav. Arī Tieslietu padomē - praktiski jebkurš tiesnesis, ja viņam ir mugurkauls, var nostāvēt pret jebkuru politiķi. Tas, ko es gribu pateikt, ka šā brīža Tieslietu padomei ir ļoti spēcīgs sastāvs. Visi ir jauni, enerģiski, visi grib uzlabot tiesu sistēmu. Tas ļoti palīdz. Tik liela tiesnešu vienotība Tieslietu padomes ietvaros, manuprāt, vēl nekad nav bijusi. Tieslietu padomē viss ir vērsts uz to, ka sistēma ir jāuzlabo, un tas tiek ļoti aktīvi darīts.
Tādā gadījumā nocitēsim arī jūs - Aigaru Strupišu: “Ir radies iespaids, ka izpildvara un likumdevējvara uz tiesu skatās kā uz ierēdniecību - kā uz tādu savdabīgu, īpatnēju ierēdniecību, kura it kā ir neatkarīga, bet kaut kādā mērā pakļauta Tieslietu ministrijai.” Šo jūs teicāt, kad kandidējāt uz Augstākās tiesas priekšsēdētāja amatu. Vai ir kaut kas mainījies?
It kā vārdos mainās. Bet mums ir jāpanāk, lai vārdi tiek realizēti dzīvē. Ja tas tiek ietverts likumos, tad tiesa nav “trešais tēva dēls” - jaunākais dēls, muļķītis, kuram nav nekādas teikšanas. Parasti saka - tiesa ir “trešā vara”. Tā arī lielākā daļa to saprot, un arī politiķi un izpildvara to tā ir sapratuši, ka pastāv varas vertikāle - pirmā vara, otrā, trešā. Bet tā tas nav, varas pastāv horizontālā līmenī, katrai no tām ir sava funkcija - un tās ir līdztiesīgas. Izskatās, ka pašreiz, ja mēs runājam premjera līmenī, Valsts prezidenta un Saeimas līmenī, izpratne kopumā uzlabojas.
Taču šī atkarība no vienas ministrijas un viena ministra ir ļoti traucējoša. To ir atzinuši arī paši tiesneši. Ja paraugāmies uz šā gada tiesnešu aptauju, 71% tiesnešu pateica, ka tieslietu ministrs tiesu sistēmas neatkarību ietekmē negatīvi.
Spēcīgi teikts! Savulaik Jānis Bordāns uzsvēra, ka Bičkovičs ir politiski izraudzīts Augstākās tiesas priekšsēdētājs, kaut gan viņu izraudzījās Augstākās tiesas senatori. Jūsu gadījumā viņam nepatika, ka no 35 senatoriem tikai jūs viens kandidējat. Kā jūs domājat - kāpēc citi nekandidēja?
Grūti pateikt. Iespējams, uzskatīja, ka es esmu pietiekami labs. Ja es būtu slikts, tad taču pieteiktos vēl kāds, lai konkurētu. Neviens nepieteicās, tad acīmredzot visi atzina, ka būs labi.
Vēl viens citāts no debatēm Augstākās tiesas priekšsēdētāja vēlēšanu laikā. Juris Jurašs akcentēja, ka “Augstākās tiesas vadītāja darba rezultātā sabiedrībai ir zudusi uzticība tiesu varai”. Tas acīmredzot bija mērķēts uz Bičkoviča kungu. Vai jūs esat kaut ko tādu sajutis, ka uzticība tiesu varai zūd tieši Augstākās tiesas priekšsēdētāja darbības rezultātā?
Tā var gadīties. Bet vai tas tā ir bijis, nezinu. Tas atkarīgs no daudziem faktoriem. Bet, starp citu, par šo jautājumu runājot, ir interesanti fakti. “Providus” veicis aptauju, kur aptaujāti tiesu apmeklētāji - procesu dalībnieki, prokurori, advokāti, prasītāji, atbildētāji, apsūdzētie, liecinieki. Un šie cilvēki, kuriem ir saskarsme ar tiesu, tiesu varu novērtēja ļoti augstu - no piecām ballēm ar 4,5. Tas ir ļoti augsts novērtējums. Savukārt SKDS aptaujas parāda to, ka tikai 10% no aptaujātajiem ir bijusi saskarsme ar tiesu. Jautājums - no kurienes pārējiem 90% aptaujāto veidojas viedoklis par tiesu, ja pašiem nav ar to bijusi saskarsme? 70% no viņiem viedokli par tiesu varu veido no masu medijiem, no publikācijām, kurās citēti politiķi, kuri savukārt kritizē tiesas. Tā tas viedoklis arī veidojas. Turpretim cilvēki, kuri reāli tiesas apmeklē, tiesu sistēmai sniedz augstu novērtējumu.
Jums pirmais konflikts ar Bordāna kungu sākās sakarā ar spriedumu komentēšanu - viņš nokomentēja vienu spriedumu, jūs nokomentējāt citu spriedumu. Ar ko šis konflikts beidzās - vai tas pārauga pašreizējā konfliktā?
Tas nekur nav pazudis. Tas, kā saka, joprojām ir viena no procesa sastāvdaļām.
Jums priekšnieka nav, ja nu vienīgi justīcijas dieviete Temīda. Bet Bordānam priekšnieks ir, un tas ir premjers Krišjānis Kariņš. Vai premjers ir kādreiz runājis ar tieslietu ministru par to, ka viņa izteicieni atstāj iespaidu uz tiesu varu?
Man par to nav nekas zināms.
Tad varētu pieņemt, ka premjers nav runājis ar savu tieslietu ministru, ka kaut kas nav īsti labi?
Es tiešām to nezinu. Pašreizējā valdība ir tāda... kā lai pasaka...
Stabila.
Valdība ir trausla. Stabila tā ir sava trausluma dēļ. Līdz ar to visi viens otram baidās pieskarties. Tikko kādam pieskarsies, tā var sabrukt. Tas varētu būt iemesls, kādēļ par šo jautājumu varētu nebūt runāts.
Jā, bet Latvija jau ir ļoti apdedzinājusies tai pašā Aleksandra Laventa lietā, kur tieslietu ministrs un premjers arī kaut ko nokomentēja, uz ko Eiropas Cilvēktiesību tiesa tūlīt reaģēja.
Arī tiesnese nokomentēja.
Visi trīs.
Jā. Tā bija.
***
Intervijas turpinājums nākamajā numurā
