Bijušais Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu kolēģijas priekšsēdētājs, tagad ģenerālprokurors Dr. iur. Juris Stukāns intervijā Neatkarīgajai par arestēto mantu t.s. Lemberga krimināllietā.
(Intervijas I daļu par prokuroru darba kvalitāti skat. šeit)
Par prokuroru darba kvalitāti un arestēto mantu. Visiem iepriekšējiem ģenerālprokuroriem esam vaicājuši, kāda ir situācija ar arestēto mantu tā sauktajā Lemberga kriminālprocesā. Iepriekšējie ģenerālprokurori ir atbildējuši - šobrīd procesa virzītājs ir tiesa. Jautājums ir tādēļ, ka tā arestētā manta esot 300 miljonu vērta. Šķiet diezgan solīdi Latvijas apstākļiem. Kā jūs domājat - kurš ir vainīgs pie tā, ka Rudolfs Meroni nenodod to mantu, bet Nodrošinājuma valsts aģentūra to nevar paņemt?
Kā var paņemt to, ko neesi saņēmis? Jūs varat atdot to, kā jums nav?
Bet kā varēja nonākt pie šādas situācijas?
To nejautājiet man. Es pat nezinu, kurā vietā es tajā brīdī strādāju.
Rīgas apgabaltiesā.
Nu tad apgabaltiesā. Līdz ar to es pie tās Meroni lietas arī blakus neesmu stāvējis! Neesmu pat šķirstījis to lietu. Es nevaru jums atbildēt. Bet, ja mēs runājam par aktīviem, par firmām, kas Latvijā nav reģistrētas - nu, piedodiet, nevar Latvijā kaut ko arestēt, par to nedarot zināmu ārpus Latvijas. Meroni, cik es zinu, viņš kā bija [Aivara] Lemberga laikā, gan pēc tam turpināja pildīt [šajās firmās] direktora pienākumus, un punkts. Bet par atbildību vai vainīgumu jāskatās regulējums. Jābūt attiecīgajam tiesiskajam pamatam, lai korekti nodrošinātu pieņemto lēmumu izpildi. Mēs jau varam pieņemt jebkādus lēmumus, bet ir jānodrošina, lai tas lēmums būtu izpildāms.
Vienu no šīs Lemberga lietas prokuroriem jūs iecēlāt par virsprokuroru - Juri Jurisa kungu.
Jā. Ļoti augsti kvalificēts, zinošs prokurors. Viņš viens no pirmajiem Latvijā pētīja noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, viņš aizstāvēja doktora disertāciju šajā jomā.
Viņš ir mācībspēks kriminālprocesuālos jautājumos. Viņam šobrīd uzdots koordinēt šo jautājumu izpratnes virzību visās prokuratūras struktūrvienībās. Mums ir pozitīvi rezultāti. Uzsākto kriminālprocesu skaits tieši saistībā ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu progresē. Ja ir kukuļņemšanas gadījums, tad gandrīz visos gadījumos ir jābūt arī noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizēšanas pantam. Tāpēc, ka kukuļa ņēmējs tikai retos gadījumos tiek noķerts pie pirmās kukuļa došanas. Viņš kādu laika posmu to dara, un izmeklētājiem ir jābūt zināšanām un izpratnei, lai varētu konstatēt mantu, kura ir jau legalizēta, bet ārēji izskatās par likumīgi saņemtu. Juris Juriss ir viens no zinošākajiem šajā jomā, un mums arī ārvalstu eksperti norādīja, ka mēs ne visai izprotam legalizācijas veidus. Viņš pie tā ir strādājis. Esmu apmierināts, ka viņš kvalitatīvi veic savu darbu.
Jā, bet atgriežoties pie arestētās mantas. Juris Juriss ir pieņēmis procesuālos lēmumus attiecībā uz šo mantu.
Jā, pieņēma, bet tas bija kurā gadā?
2008.gadā.
Viņš arī palika gudrāks, pieredzi ieguva. Tomēr tiesa vismaz daļēji akceptēja prokuratūras pozīciju attiecībā uz Lemberga kunga noziedzīgajām darbībām. Ja [Lembergs] būtu pilnībā attaisnots, būtu jāvērtē attaisnošanas iemesli. Būs otrā instance. Viņu var arī pilnībā attaisnot. Trešajā instancē var atgriezt lietu [jaunai izskatīšanai], norādot uz kļūdām. Tagad pateikt, ka tajā lietā mēs varam redzēt acīm redzamas prokuroru kļūdas vai nekompetenci - šobrīd no lietas materiāliem tas neizriet. Tas, ka varēja labāk vai savādāk - visi gudri pēc 10 gadiem.
Jūs jau arī uzsvērāt, ka arestētā manta pārsvarā ir ārvalstu kompānijas, bet ir arī arestētas “patiesā labuma guvēja tiesības” Latvijas kompānijās, Latvijas lielajos uzņēmumos. Prokurors Aivis Zalužinskis [izskatās, ka viņš ir palicis vienīgais valsts apsūdzības uzturētājs t.s. Lemberga lietā, kur sākotnēji strādāja pat vairāk nekā 10 prokuroru] uzskata, ka notiesājoša sprieduma gadījumā Latvijas valsts var kļūt par īpašnieci šīm akcijām, kur pagaidām ir arestētas tikai patiesā labuma guvēja tiesības. Vai jums ir skaidrs, kāpēc Latvijas uzņēmumos arestēja patiesā labuma guvēja tiesības, nevis reālas akcijas vai kapitāla daļas?
Tāpēc, ka akcijas vai kapitāla daļas ir reģistrētas droši vien uz citiem uzņēmumiem vai citām fiziskām personām, kuras nav iesaistītas kriminālprocesā. Ja persona nav iesaistīta kriminālprocesā, kādā veidā mēs varam arestēt akcijas? Tas ir demokrātijas papildu aspekts. Tāds jēdziens kā “patiesā labuma guvējs” agrāk Latvijā nebija pazīstams. Ja skatāmies uz Lemberga lietu, viņš ir bijis daudz gudrāks un ātrāks, realizējot savas intereses, izmantojot visdažādākos jaunos instrumentus savu aktīvu pārvaldīšanā. Šobrīd visi ir gudri, jo šobrīd tas vairs nav tāds fenomens. Ja viņš tiešām reāli arī iegūst šo labumu caur piecām sešām vai caur vienu firmu, vairs netiek atzīts, ka tas ir kaut kas nesaprotams vai nelikumīgs. Tas ir likumīgi, ja nav šaubu, ka tie ir legāli līdzekļi.
Galvenais jautājums - vai Latvijas valsts vispār var atgūt šos līdzekļus? Visi tikai runā par arestēto mantu un ka to var konfiscēt, bet izrādās, ka tas viss vairs nav atgūstams?
Kāpēc nav atgūstams? Visu to izpildi, kas saistīta ar valstij piederīgo [mantu], veic Valsts ieņēmumu dienests. Ja runājam par attiecīgo interešu pārstāvību kādā noteiktā apjomā, to var darīt tas pats tiesu izpildītājs, konfiscējamo daļu pārdodot un ieskaitot iegūtos līdzekļus budžetā.
Jā, bet kurš tad pirks akcijas, kur redzamas tikai patiesā labuma guvēja tiesības? Pircējs teiks - parādiet man dokumentus, dodiet man akcijas, akciju apliecības, tad es padomāšu.
Bet jūs jaucat. Patiesais labuma guvējs nav tas pats, kas ir akciju turētājs. Akciju turētājs ir tā persona, kurai patiesais labuma guvējs uzdevis realizēt savas intereses.
Es nejaucu, jo Latvijas uzņēmumos ir arī...
Nav jēgas mums debatēt, jo man tad ir jāņem lietas materiāli, jāpēta konkrētais gadījums. Tās jau ir detaļas.
Varbūt tiešām kādam prokuroram vajadzētu papētīt šīs lietas konkrēto sadaļu par arestēto mantu?
Šeit arī kompetence mums ir sadalīta. Ja lieta ir nodota tiesai, mēs tajā lietā neko darīt vairs nevaram. Procesa virzītājs lemj par lietas turpmāko virzību. Situācijā, kad mantai uzlikts arests, kad nonāk līdz tai izpildei un tiek konstatēts, ka attiecīgā priekšmeta vai mantas, vai tiesību nav, tad ar to viss arī beidzas. Tad gan var lemt par jautājumu, kur tas viss palika. Ja runājam par uzņēmumu vai tā akciju, vai patiesā labuma tiesību arestēšanu ne tikai Latvijā - tas ir ļoti tāds teorētisks, kā saka, pieņēmums. Uzņēmums ir dzīvs. Uzņēmums strādā. Ja mēs neļaujam uzņēmumam strādāt, tad tas bankrotē, izbeidz savu eksistenci. Mēs nevaram uzlikt par pienākumu uzturēt uzņēmumu, kamēr tiesas ilgstoši nevar izlemt par vainīgumu. Uzņēmums ir dzīvs organisms. Tas darbojas, un var gadīties tā, ka uz tiesas nolēmuma pieņemšanas vai izpildes brīdi uzņēmums vairs nepastāv. Par aktīvu pārvaldīšanu vairākas reizes ir iniciēta diskusija Tieslietu ministrijā. Diemžēl līdz šodienai nav Latvijas likumos regulējuma, kā pārvaldīt akcijas vai tiesības uzņēmumos, kuri ir iesaistīti kriminālprocesā. Punkts.
Intervijas nobeigums nākamajā laikraksta numurā
