Intervijas turpinājumā advokāts Mārtiņš Kvēps (vakar tika publicēta intervijas pirmā daļa, kurā tika analizēts, kādas blēdības 2008. gadā Rudolfs Meroni ieslēpa arestējamās mantas sarakstā, kuru viņš pats arī sastādīja) atklāj lielāko biznesa noziegumu Latvijas vēsturē. Par šo noziegumu līdz šim tikai pieļāvuma formā ir rakstīts ļoti maz, bet M. Kvēps savu teikto ir gatavs aizstāvēt arī tiesā.
Par absurdo situāciju, kad deklarēti trīs savstarpēji izslēdzoši patiesā labuma guvēji, mēs vērsāmies ar iesniegumu prokuratūrā, lai tiktu uzsākts kriminālprocess. Proti - ja Urzula Haranda tiešām ir “Yelwerton Investments” (nosacīti - AS “Ventbunkers” 29% akciju it kā īpašnieks) patiesā labuma guvēja, tad bija jānotiek kaut kādam darījumam ar arestēto mantu, un tas ir nelikumīgi. Kāds ir jūsu viedoklis?
Darījums jau arī tur notika. Es domāju, tas gan ir mans subjektīvais viedoklis, ka tas summas ziņā varētu būt lielākais noziegums Latvijas vēsturē - vienā darījumā izsmeltās naudas apjoma ziņā.
Jūs runājat par “Ventspils naftas” akciju pārdošanu?
Nē. Es runāju par to, kas notika pēc tam. “Ventspils naftas” akciju pārdošana bija tikai sagatavošanās, lai pārņemtu Ventspils tranzītbiznesu.
Kas tas bija par darījumu? Publiski par to nav zināms.
Bija tā, ka sākumā visi cerēja, ka kāds kaut kur pasaulē Ventspils tranzītbiznesu nopirks. Tomēr neviens īsti pirkt negribēja, ņemot vēro arī bēdīgās starptautiskās politiskās aktivitātes. Beigās bija plāns, kas jau iepriekš brieda: AS “Latvijas naftas tranzīts” bija tā vieta, kurā tika sakoncentrēti milzu līdzekļi - beigās kopā aptuveni kādi 200 miljoni. Tika izlemts, ka it kā nav droši šo naudu glabāt vienkārši bankā, nauda kaut kur ir jāiegulda. Protams, ne jau “Swedbankā” vai “SEB bankā”. Droši vien sagadīšanās dēļ tika izvēlēta Meroni paziņu maza banka Lihtenšteinā, kuras paspārnē tika izveidots mistisks investīciju fonds, un tajā tika ielikta visa šī nauda. Tā beigās nonāca pie Lielbritānijā reģistrētā uzņēmuma “London Industry Ltd.”. Tam bija divi pastarpināti īpašnieki - Urzula Haranda un Kiprā reģistrēts uzņēmums, kas, savukārt, piederēja “Ventbunkera” citam īpašniekam. Iepriekšminētais fonds iedeva naudu šim te “London Industry Ltd.”, kas tad arī it kā nopirka visu. Kā var secināt no šiem apstākļiem, tad uzņēmumu grupa tika it kā nopirkta par pašas uzņēmumu grupas naudu, visticamāk, iepriekš ļoti labi apzinoties, ka šī nauda nekad netiks atdota “Latvijas naftas tranzītam”.
Nopirka visus lielos Ventspils tranzītbiznesa uzņēmumus?
Par “Kālija parku” un citiem sauskravu uzņēmumiem es nezinu, es zinu par “Ventbunkeru”. Tas ir tas lielais darījums 2016.-2017. gadā, ko “Ventbunkera” bijušie akcionāri arī deklarēja /Olafam Berķim, Igoram Skokam un Genādijam Ševcovam piederošie uzņēmumi, kas bija AS “Ventbunkers” akcionāri, 2016. gadā deklarēja milzu peļņu - piemēram, O. Berķim piederošā SIA “Kement” deklarēja peļņu 21, 6 miljonus eiro - R.R., U.D./.
Patiesībā tas nebija nekāds normāls komerciāls darījums. Tur no šī šķietamā darījuma abām pusēm piedalījās vieni un tie paši cilvēki, nenotika nekādas normālas biznesa sarunas; šķietamos pircējus un pārdevējus konsultēja vieni un tie paši cilvēki. Jo lielā mērā darījuma abas puses pēc būtības arī bija vienas un tās pašas.
Lai paslēptu galveno šī darījuma “arhitektu”, kā viena no labuma guvējām šajā darījumā tika uzrādīta austriete Urzula Haranda. Esmu par to pilnīgi pārliecināts un esmu pat gatavs arī iet uz tiesu aizstāvēt savu pārliecību, ka Haranda ir fiktīvs labuma guvējs, kura, iespējams, pat īsti nezina, kur ģeogrāfiski Ventspils atrodas. Esmu pats viņu saticis, esmu pats bijis arī pie viņas mājās Austrijā. Zinu, kā viņa dzīvo. Zinu arī viņas vīru. Viņi nav nekādi tranzītbiznesa uzņēmēji. Viņi, manā ieskatā, ir fiktīvi beneficiāri un caur šiem, pēc visām pazīmēm spriežot, fiktīvajiem darījumiem ar viņu atbalstu vienkārši pa apli tika “izgriezta” cauri milzīga nauda. Domāju, ka valstij šo darījumu rezultātā aizgāja garām arī milzīga ienākumu nodokļu nauda, jo “Latvijas naftas tranzīts” it kā naudu ieguldīja fondā, bet patiesībā visi taču zināja, ka tā nauda nekad netiks atdota. Tā tika pārlikta kabatā citiem cilvēkiem. Ja viņi pa ķēdīti tur izmaksātu dividendes, tad tas viss būtu savādāk - valsts būtu šo to saņēmusi. Droši vien šobrīd tiek stāstīts Valsts ieņēmumu dienestam, ka viss patiesībā bija skaisti, ka bija atnācis investors - Anglijas ciematiņā, kurā ir apmēram 7 tūkstoši iedzīvotāju reģistrēta sabiedrība -, līdzīgi kā mūsu mikrouzņēmums, kas nodod tikai saīsināto gada pārskatu, norādot, ka tam nekas nepieder. Bet tagad tam pēkšņi pieder visa Ventspils. Šajā uzņēmumā pastarpināti 50% piederēja Urzulai Harandai, bet 50 % viena cita ventspilnieka ģimenei. Šos otrus 50%, cik es zinu, Meroni izpirka un tādējādi “pārdevējs” nopelnīja divreiz. Tādējādi tagad gan “London Industry Ltd.”, gan arī Ventspils tranzītbiznesā ir viens saimnieks.
Tā ir Urzula?
Nav tā Urzula. Tas, protams, ir mans subjektīvais vērtējums. Es esmu pārliecināts, ka tas ir Meroni. Es neticu pasakai par to, ka viena pat ne vidēji turīga Austrijas uzņēmēja pēkšņi sadomā un arī nopērk Ventspils tranzītbiznesu.
Šī ir tāda lieta, ko es kā jurists nekādi nevaru saprast. Šī shēma, ko es tikko pastāstīju, ir kā no mācību grāmatas par naudas atmazgāšanu: fiktīvs beneficiārs, nauda iziet pa pierādāmu apli ar mērķi slēpt tās izcelsmi, darījumam nav divu neatkarīgu pušu - angļu valodā ir tāds jēdziens “arm’s length transaction” - rokas attālumā, kas nozīmē divas neatkarīgas darījuma puses. Bet te ir vienas un tās pašas personas, kuras apkalpo vieni un tie paši konsultanti. Esmu redzējis e-pasta sarakstes ar Lihtenšteinas banku, kur viņi apspriežas, ka darījumā vajadzētu izmantot Eiropas Savienībā reģistrētu kompāniju, lai darījums izskatītos ticamāks. Šo apstākļu noskaidrošanai nav vajadzīga sarežģīta izmeklēšana. Mūsu Finanšu izlūkošanas dienestam to visu pārbaudīt ir elementāri. Nespēju saprast, kāpēc, piemēram, “AB.LV bankai” ir jātaisnojas Finanšu izlūkošanas dienestam, bet šīs shēmas sakarā nekas netiek darīts. Tiešām - to nu es nevaru saprast, kā tas ir iespējams, jo visas darījuma aizdomīgās pazīmes ir kā no mācību grāmatas.
Vēl tāds aspekts, ka tā manta nemaz nav arestēta, jo nav sūtīti uz valstīm tiesiskās palīdzības lūgumi?
Manta arestēta ir. Jautājums ir tikai ‒ kurās valstīs šim lēmumam ir juridisks spēks. Latvija jau nav ASV, kurām faktiski ir gandrīz vispasaules jurisdikcija. Tas arī bija viens no faktoriem, ko man Meroni vienā reizē pačukstēja: ja tas nav Šveicē apstiprināts, viņš varētu vispār neko neievērot. Tagad tomēr mēs runājam tikai par ģeogrāfisko atbildības principu. Kad Meroni bija Latvijā, viņam to mantu iedeva glabāšanā šeit uz vietas. Bet pastāv arī personiskās atbildības princips. Atbilstīgi personiskās atbildības principam, Meroni būtu grūti izbēgt no atbildības, vienkārši pasakot, ka Šveicē kaut kas nav spēkā - savas glabātāja saistības viņš uzņēmās Latvijā un attiecībā pret Latvijas valsti, un es tur biju klāt.
Jūs esat autors vienam ļoti skaistam salīdzinājumam - Meroni ir kā garderobists, kurš negrib atdot jums jūsu mēteli. Proti, 2012. gadā jūs intervijā teicāt: “Mēs savā starpā mēdzam salīdzināt Rudolfu Meroni ar garderobistu, kurš uz izrādes laiku ir paņēmis paturēt jūsu mēteli - mūsu gadījumā tās ir akcijas -, bet pēc izrādes beigām atsakās to atdot. Lai to pamatotu, garderobists liek lietā smalkus juridiskus terminus - garderobists saka, ka tomēr atzīst jūs par jūsu mēteļa labuma guvēju un apgalvo, ka pats valkā mēteli tikai un vienīgi jūsu ekonomiskajās interesēs.” Pēc tam, kad tiesa pieņēma lēmumu par viņa atcelšanu no mantas glabātāja pienākumiem, vienīgais, ko Meroni ir paudis publiski - mani no Latvijas uzņēmumu padomēm nemaz nevar atcelt bez manas piekrišanas. Tātad “garderobists” veiksmīgi ir pievācis “mēteli”?
Jā. Pēdējās līdzdalības pirkuma shēmas, kur tika izskaitīta cauri nauda no “Latvijas naftas tranzīta”, beigās it kā nopērkot “Ventbunkeru”, viens no diezgan acīmredzamiem mērķiem bija iegūt arī matemātisku vairākumu “Ventbunkerā”. Viņam ir matemātisks vairākums, un, pat pēc prokuratūras aprēķiniem, tiesājamajam pilsētas mēram vai viņa ģimenei nav vairāk par divām septītdaļām. Jebkurā gadījumā - tas ir tikai akciju mazākums, ko valsts tagad varētu pārņemt. Ja valsts to reālu akciju veidā pārņem, tad tomēr ir pietiekami daudz iespēju, ko ar to visu var darīt. Kaut vai paprasīt - kā tiek vai netiek no “Ventbunkera” apmaksāti bijušā mantas glabātāja privātie izdevumi.
Mantas pārņemšana jau var notikt tikai tādā veidā, ka valdēs un padomēs, kur tagad ir pats Meroni un viņa cilvēki, tiek iecelti Nodrošinājuma valsts aģentūras cilvēki. Kā savādāk?
Patiesā labuma guvēja tiesību pārņemšana vispār nav iespējama. Tā nav manta. Jāpārņem ir reālas akcijas un jārealizē no tām izrietošās tiesības akcionāru sapulcēs. Tas arī ļauj pretendēt uz kādu vietu arī uzņēmumu amatos. Tā tam pēc loģikas un likuma vajadzētu būt. Bet Ventspils uzņēmumos diezin vai kāds laidīs valsti klāt pie kādiem amatiem, kas ļautu pārbaudīt darījumus, jo tad dažiem cilvēkiem tā būtu katastrofa.
Iepriekš bija tāda situācija - ja kāds kaut ko jautāja par mantu, tad prokuratūra sūtīja pie tiesas, bet tiesa sūtīja pie prokuratūras. Poncijs pie Pilāta un nevienam nekāda atbildība nebija. Tagad situācija ir gandrīz tāda pati. Aģentūra sūta pie tiesas, tiesa saka - ejiet pie aģentūras, mēs taču viņiem likām, lai pārņem! Atkal tā situācija nekāda. Mēs, sabiedrības pārstāvji - mums tas interesē - jau neko uzzināt nevaram?
Tā kā mantas glabātājs ir viena no valsts “juridiskajām rokām”, ja tā būtu mana teikšana, es diezgan ātri pārņemtu arestētās mantas apjomu. Vērstos pie policijas un prokuratūras, kur ir jaunais kriminālprocess, par kuru ir bijušas publiskas ziņas, un prasītu, lai arestē arī reālās akcijas Latvijas uzņēmumu līmenī, nevis dzītos pakaļ tikai kaut kādām “labuma tiesībām”. Pat teorētiski nevaru iedomāties, kā varētu izskatīties kaut kāda “labuma guvēju tiesību” nodošana. Tiešām jāsmejas - burciņā atvedīs droši vien ar uzrakstu “Guvējs”.
Vēl viena lieta. Meroni konvertēja uzrādītāja akcijas par vārda akcijām, par juridisko īpašnieku norādot savu uzņēmumu “Eurocom”. Vai šāda konvertēšana nav arestētās mantas maiņa, kas bija aizliegts?
Visās Britu Virdžīnu salu kompānijās ar likumu aizliedza uzrādītāja akcijas un tās bija jākonvertē. “Ventbunkerā” triki ar “labuma guvēju tiesībām” /t.i., norādot, ka arestētas “patiesā labuma guvēja tiesības”, nevis reālas akcijas - R.R, U.D./ bija tieši tāpēc, lai šitādus gājienus ar akciju konvertāciju vai citādu maiņu varētu taisīt. “Ventbunkera” akcijas vispār ir staigājušas pa labi, pa kreisi. Tās ir bijušas pie kaut kādiem mistiskiem Holandes nodibinājumiem, par kuriem prokuratūra pat dzirdējusi, visticamāk, nav. Arī tas, kā notika galvenā “Ventbunkera” akcionāra - Holandes kompānijas “Yelverton Investment” - sadalīšana divās kompānijās: it kā tur Lembergs ir vienā kompānijā, divi opozicionāri - otrā kompānijā; tomēr, vienlaicīgi, pēc Meroni skaidrojuma, šie divi juridiski patstāvīgie uzņēmumi ir kaut kāds milzīgs mantiski nedalāms kopums, kas, manuprāt, ir pilnīgi murgi no juridiskā viedokļa. Atbilstoši viņa paša radītajām juridiskajām shēmām, Meroni varēja darīt gandrīz jebko, kas viņam ienāca prātā. Ja kāds aizietu pie viņa un pavaicātu: “Tev nav kauns tā darīt?”, viņš atbildētu: “Bet labuma guvēju tiesības jau gaisā joprojām virmo neskartas! Tas, ka es te klusi vingroju apakšā ar akcijām un tās jau sen pieder pilnīgi citiem uzņēmumiem, tas jau neko nemaina - re, es esmu uzrakstījis kvīti, ka “labuma guvēja tiesības” pastāv joprojām!” Šis piemērs arī labi ilustrē “labuma guvēja” statusu, ka tās nav nekādas “tiesības”.
Kādā pieredzes bagātākā valstī par šādiem gājieniem Meroni varētu dabūt kārtīgi pa biksēm. Latvijā, domāju, šādu shēmu šķetināšanai trūkst pieredzes.
Kā jūs prognozējat, ar ko šis var beigties?
Ja Nodrošinājuma valsts aģentūra neies to ceļu, kuru es teicu ... Nu labi, vēl, protams, - manas personiskās attiecības ar Meroni gan neļauj tam ticēt -, bet nu vēl ir variants, ka Meroni atbrauc uz Latviju un tad kopā ar advokātiem, Nodrošinājuma valsts aģentūru sēž un domā, kā Latvijas valstij visizdevīgākajā un juridiski drošākajā veidā visu nostiprināt, atdot, lai viss notiek skaisti, pārskatāmi, dokumentēti. Teorētiski tāds variants arī ir iespējams. Bet, ja mēs saņemsim tikai garlaikotas vēstules no Krētas, kurās pensionēts mantas pārvaldnieks svešvalodā stāsta, ka viņam nav laika ar mantas nodošanu nodarboties, tad tas viss, ļoti iespējams, beigsies ne ar ko. Dzenoties pakaļ kaut kādam mantas apjomam pa visu pasauli, tiks iztērēts tikai milzīgs naudas apjoms un no tā jēgas nebūs nekādas. Ja valsts tiešām to uzskata par savu goda jautājumu, vēl viens variants ir algot kādu nopietnu starptautisku Londonas advokātu biroju, nevis tikai Latvijas biroju, kuram ir kārtīgs tiesu lietu departaments, un tie tad Meroni ātri piespiedīs pie sienas - pats biju liecinieks tam, kā tas 2013. gadā notika Londonā. Londonas advokātu kārtīga darba rezultātā tiesnesis varēja secināt: paskatījos pierādījumus un redzu, ka Meroni tirgo visu, tai skaitā to, ko viņam valsts uzticēja. Ja tas process Londonā būtu turpinājies - tur pat cietumā varēja nonākt par mantas šķērdēšanu, neskatoties uz to, ka process bija civillieta, nevis krimināllieta. Ārvalstu liela biroja nolīgšana gan būtu ļoti dārgs prieks - tam vajadzētu atrast miljonos mērāmu naudu.
Kurš beigās par to visu izrādīsies atbildīgs?
Manuprāt, par visu sadarīto būtu jāmaksā Meroni, ja runājam par mantisko atbildību sakarā ar mantas vērtības samazināšanu, kā arī par naudu, kas tiks iztērēta, mantu pārņemot un to meklējot, noskaidrojot apstākļus, prasot speciālistiem kādus viedokļus. Ja es būtu mantas pārvaldnieks un Nodrošinājuma valsts aģentūra mani aicinātu ar man tik nepatīkamu tiesas lēmumu, kurā rakstīts, ka es, iespējams, kaut ko esmu pārkāpis, es momentāni būtu klāt un darītu visu, ko man liek. Jo otra alternatīva ir kriminālatbildība. Bez variantiem. Tāpat būtu jārīkojas attiecībā arī pret Meroni.
Ir cilvēkiem arī tāds vilinājums teikt, ka tur valsts kaut ko ir pārkāpusi. Mans viedoklis ir tāds, ka Meroni mūs visus, mani pašu ieskaitot, ļoti skaisti apveda ap stūri. Es tiešām tajā mantas aresta protokola sastādīšanas brīdī domāju, ka mēs kopā cīnāmies par taisnību, ka patiesībā viss tieši tā arī ir, kā ir uzrakstīts. Tikai pēc tam, kad sākās mēģinājumi kaut ko pārdot, sapratu, ka mēs cīnāmies ne tikai par taisnību, bet vēl arī par Meroni naudu. Tai laikā biju pabeidzis universitāti Amerikā, biju profesionāli pabijis advokātu birojos ārzemēs. Latvijas apstākļu kontekstā man bija diezgan laba privāttiesiskā sagatavotība. Bet pat ar šīm zināšanām nepietika, lai uzreiz ieraudzītu Meroni viltības, tās es pamanīju un sapratu tikai tad, kad viltības jau tika liktas lietā. Ko tad prokuratūra varēja tai laikā saprast vispār bez pieredzes šādos jautājumos? Ja es būtu redzējis, ka tur tiek iecementēti kaut kādi Meroni nākotnes biznesa iedīgļi, būtu to uzreiz teicis prokuroram Andim Mežsargam. Bet es tiešām to neredzēju.
