Jauno ģenerālprokuroru amatā negaida vieglas dienas; prokuratūras viedokli Saeimā var pārstāvēt tikai prokurors ar deleģējumu; Ralfs Nemiro pielaides atņemšanu nav pārsūdzējis; Jutas Strīķes noslēpumi guļ slepenā mapē SAB ‒ par šīm un citām tēmām pēdējā intervijā ģenerālprokurora amatā “Neatkarīgajai” stāsta Ēriks Kalnmeiers.
‒ Ko paguvāt izdarīt, un ko neizdarījāt ģenerālprokurora amatā divu termiņu laikā?
‒ 2010. gadā, kad mani apstiprināja šajā amatā, mans moto bija ‒ profesionāli prokurori modernā neatkarīgā prokuratūrā. Uzstādīju trīs uzdevumus: celt profesionālās sagatavotības līmeni, veicināt tehnisko attīstību, pilnveidojot materiāli tehnisko bāzi, un nostiprināt prokuratūras neatkarību. Mans mērķis bija panākt, lai prokuratūra tiktu ierakstīta Satversmē, kā tas ir Lietuvā. No šiem pamatuzdevumiem divi ir izpildīti. Prokuroru profesionālā sagatavotība ir aktualitāte un arī paliks aktualitāte jaunajam ģenerālprokuroram. Sagatavotības līmenis, ar kādu mēs saņemam jaunos speciālistus no augstskolām, kur gatavo juristus, nav tas, ko mēs gribētu redzēt. Ir, protams, izņēmumi. Ar manu tiešu līdzdalību, kas bija jauna iniciatīva, izdevies piesaistīt Eiropas Komisijas līdzekļus 11 miljonu eiro apmērā piecu gadu apmācības kursa izveidei. Prokuratūras modernizācija - tas it kā nav juridisks jautājums, taču ir ārkārtīgi svarīgi, lai prokuratūra strādātu moderni aprīkotās un tehniskām prasībām atbilstošās telpās. Prokuratūras telpas visā valstī ir savestas kārtībā. Vēl Ogrē vajag pabeigt remontu un šai centrālai ēkai Kalpaka bulvārī 6 prasās ļoti nopietni ieguldījumi. Tas jau paliks jaunā ģenerālprokurora uzdevums. Šobrīd tālākā virzība ēkas renovēšanā vai citas ēkas meklēšanā ir apstājusies. Izskatās, ka tas varētu būt uz ilgu laiku sakarā ar epidemioloģisko situāciju un finanšu krīzi. Par prokuratūras ierakstīšanu Satversmē ‒ diemžēl neguvu politiķu atbalstu. Pēdējais mēģinājums to panākt notika, strādājot Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa izveidotajā zinātniskā komisijā Satversmes pilnveidošanai. Tur bija pieaicināti ļoti augsta līmeņa speciālisti.
‒ Kāpēc tas ir svarīgi?
‒ Prokuratūras ierakstīšana Satversmē nepieciešama, lai nostiprinātu prokuratūru kā neatkarīgu valsts institūciju, lai politiķiem nerastos vēlme gūt politisku ietekmi un varu pār prokuratūru, Ģenerālprokuratūru un prokuratūras darbu. Šī problēma iezīmējas, skatoties arī Eiropas kontekstā. Ir valstis, kurās prokuratūras ir pakļautas Tieslietu ministrijai. Tas rada virkni problēmu kaut vai Eiropas apcietinājuma rīkojuma izdošanā. Ir Eiropas Savienības dalībvalstis, kuras neatzīst, piemēram, Vācijā izdotu Eiropas apcietinājuma orderi, uzsverot to, ka Vācijas federālās zemes ģenerālprokurors ir pakļauts tieslietu ministram. Līdz ar to Vācijā izdotais Eiropas apcietinājuma rīkojums nav pielīdzināms tiesas izdotam rīkojumam. Tai pašā laikā Lietuvai, kur prokuratūra ir ierakstīta Satversmē kā neatkarīga institūcija, nekādu problēma nav. Tas, starp citu, ir atzīmēts arī vienā no Eiropas Savienības tiesas spriedumiem. Lietuvas izdotie Eiropas apcietinājuma rīkojumi ir pielīdzināmi tiesas izdotajiem. Arī tas ir uzdevums jaunajam ģenerālprokuroram turpināt risināt šo jautājumu par prokuratūras neatkarības stiprināšanu.
‒ Vai divu termiņu laikā politiķi bieži mēģinājuši ietekmēt prokuroru, prokuratūras un jūsu neatkarību? Varat nosaukt konkrētus piemērus?
‒ Laikam, ka ne. Politiķi sapratuši, ka nekādu rezultātu nesasniegs. Katrs prokurors savus lēmumus pieņem patstāvīgi. Es nekad nevienam prokuroram neesmu licis rīkoties pretēji viņa pārliecībai vai likumam.
‒ Citi prokurori nav pie jums nākuši un stāstījuši par politisko spiedienu?
‒ Nē. Tikai konsultējušies par dažādiem jautājumiem. Tas nav nekas neparasts. Ja prokuroram ir kaut kādas šaubas vai jautājumi, viņi nāk, un mēs apspriežam konkrētos jautājumus.
‒ Politiķu ‒ Jāņa Bordāna, Jura Juraša un nelaiķes Jutas Strīķes ‒vēršanās pret ģenerālprokuroru un prokuratūru vērtējama kā draudzīga kritika vai tomēr kā mēģinājums politiski ietekmēt prokuratūras darbu?
‒ Ja jau viņi kā politiķi to darīja, tad acīmredzot ir jāvērtē, ka tā tomēr ir politiska darbība. Ja Saeimā ievēlēts politisks spēks vēršas pret neatkarīgu valsts institūciju ‒ tā ir politiska darbība. Kā gan to savādāk var vērtēt?
‒ Kādam būtu jābūt jaunajam ģenerālprokuroram? Kādām kvalitātēm viņam jāatbilst? Kādu pēcteci jūs vēlētos redzēt šajā amatā?
‒ Pirmkārt, lai viņam būtu izpratne par prokuratūras darbu ‒ par to, ar ko prokuratūra un prokurori nodarbojas. Mums uz ģenerālprokurora amatu šobrīd ir 8 kandidāti, no kuriem laikam [Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu kolēģijas priekšsēdētājs Juris] Stukāna kungs vienīgais nav strādājis prokuratūrā. Pārējie vai nu strādā, vai ir strādājuši, un viņiem izpratne par to lielākā vai mazākā mērā ir. Pilnībā visas nianses, domāju, nepārzina neviens no viņiem. Ir atsevišķas funkcijas, kuras pilda tikai ģenerālprokurors. Šī sapratne nāks ar laiku. Dažiem šķiet, ka prokurora vienīgais darbs ir uzraudzīt pirmstiesas izmeklēšanu, uzrādīt apsūdzības un uzturēt apsūdzības tiesā. Patiesībā mūsu darba lauks ir krietni plašāks.
Otrkārt, ģenerālprokuroram ir jābūt cilvēkam ar stingru mugurkaulu, lai nepakļautos spiedieniem, kas varētu būt gan politisks, gan sabiedrisks. Tāpēc prokuratūras devīze skan: “Likums ir bargs, bet tāds ir likums.” Likuma izpilde ir prokurora pamatuzdevums. Grūti pateikt, kā notiks atlase. Šāda kārtība (kandidātu atlasa Tieslietu padome) ir pirmo reizi. Kāds būs balsojums Tieslietu padomē ‒ to es nezinu. Neviens neņemas prognozēt. Mēs vēl neesam redzējuši kandidātu izstrādātās koncepcijas ‒ kā viņi redz nākotnes prokuratūru, kāds būs prokuratūras darbības virziens, modelis.
‒ Par kritērijiem. Vai labs ir prokurors, kurš ir cēlis apsūdzību kādai personai, bet persona visās trijās tiesu instancēs tiek attaisnota?
‒ Kādas personas attaisnošana pati par sevi nerada prokuroram nekādas sekas, ja vien prokurors nav pārkāpis likumu vai pieļāvis rupju nolaidību. Gada laikā Latvijā tiek attaisnoti ap 100 apsūdzēto. Var attaisnot tāpēc, ka uzradies jauns liecinieks vai kāds ir mainījis liecības, vai veiktas papildu ekspertīzes. Pats par sevi attaisnojošs spriedums vēl nenozīmē, ka prokurors ir vai nu negodīgs, vai neprofesionāls, vai ietekmēts. Prokuratūrā tiek analizēts katrs attaisnojošs spriedums, vērtēta prokurora rīcība.
‒ Otrs kritērijs: prokurors cēlis apsūdzību, šī apsūdzība tiesā tiek skatīta, piemēram, 12 gadus, bet pie sprieduma netiek un netiek. Vai šādas apsūdzības cēlājs ir labs prokurors?
‒ Tas atkal nav kritērijs, lai vērtētu ‒ labs vai slikts ir prokurors. Tiesas process sastāv no daudzām komponentēm ‒ no tiesas, tiesas sastāva, tā profesionalitātes, no procesa dalībniekiem, no viņu disciplinētības, ierašanās uz tiesas sēdēm. Prokuroru vainas dēļ tiesas procesi ir iekavējušies vismazāk. Visbiežāk tiek norādīts uz advokātu aizņemtību citos procesos, un procesa dalībnieku neierašanās uz procesu, protams, ir arī nekvalitatīvi veikta izmeklēšana. Tad tiesai jāiegūst papildu pierādījumi un jāpārbauda papildu pierādījumi, kurus ir ieguvuši procesa dalībnieki. Šī problēma nav jauna. Tā ir sena un būs aktuāla arī turpmāk. Pirmstiesas izmeklēšanas kvalitātes celšana ir viens no pamatuzdevumiem. Diemžēl 10 gados, ko es esmu nostrādājis, nav izdevies panākt jūtamu pirmstiesas izmeklēšanas kvalitātes kāpumu. No 2010. gada 1. janvāra pārstāja eksistēt Policijas akadēmija, kura gatavoja kriminālizmeklēšanas profesionāļus. Viņu trūkums tagad ir jūtams. Visās policijas struktūrās ir izmeklētāju deficīts un nepietiekams viņu profesionālās sagatavotības līmenis. Bet es saprotu, par kuru procesu jūs runājāt. Šo procesu izmeklēja prokuratūra, un tur policija bija tikai kā palīgspēks piesaistīts.
‒ Par ģenerālprokurora atlases procesu. Vai ir normāli, ja tiesājama persona piedalās ģenerālprokurora atlases procesā?
‒ Likums to neaizliedz. Tas ir ētikas jautājums. Tas jāizlemj šim cilvēkam pašam.
‒ Kurš Ģenerālprokuratūrā deleģē prokuroru doties uz Saeimu aizstāvēt tos vai citus grozījumus likumos?
‒ Mēs saņemam uzaicinājumu no Saeimas, piemēram, Juridiskās komisijas vai Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas. Tad šis uzaicinājums tiek nodots Darbības analīzes un vadības departamentam, un tad jau visbiežāk tā ir Metodikas nodaļa, no kuras tiek nozīmēts prokurors doties uz Saeimu. Bet ir arī situācijas, kad apakškomisiju vadītāji paši uzaicina piedalīties konkrētu prokuroru, nesaskaņojot to ne ar vienu no prokuratūras vadības.
‒ No tā var izdarīt secinājumu, ka prokurors Juris Juriss ir tieši politiķa Andreja Judina aicināts piedalīties Krimināltiesību politikas apakškomisijā?
‒ Jā. Es viņu neesmu tur deleģējis. Es nevaru teikt par Darbības analīzes un vadības departamentu, bet viņš nav tam pakļauts. Viņš ir pakļauts Krimināltiesiskajam departamentam. Bet principā piedalīties Saeimas komisijas sēdēs viņam nav aizliegts.
‒ Protams, likums jau viņam to neaizliedz. Bet viņš tiesā kā prokurors cīnās krimināllietā, kurā viņam pagrūti iet. Un tad viņš atrod draugu Saeimā, kuram palūdz virzīt grozījumus likumā, jo šī krimināllieta taču līdz galam kaut kad ir jāiztiesā. Viņš dodas uz Saeimas apakškomisiju, lai pārliecinātu tās locekļus palīdzēt viņam izdzīt vajadzīgos grozījumus uz balsojumu Saeimā. Cik tas ir ētiski? Vai tā ir normāla prakse?
‒ Aizliegts tas nav. Uz Saeimu iet ne tikai prokurors. Zinu, arī tiesneši tiek uzaicināti individuāli. Bet viņi tur var sniegt tikai savu personisko viedokli, ja nav ar vadības mandātu tur ieradušies. Tādā situācijā prokurors nevar paust prokuratūras viedokli. Viņš var paust tikai savu personisko viedokli.
‒ Tad jau Saeimā viņiem vienmēr jāprasa, ko tad īsti viņi pārstāv?
‒ Tieši tā!
‒ Bet prokurors Juris Juriss Saeimā tiek pasniegts kā Ģenerālprokuratūras pārstāvis. ‒ Ja viņam nav deleģējuma, tad viņš sniedz tikai savu personisko viedokli.
‒ Kā privātpersona?
‒ Viņš kā prokurors arī var paust viedokli. Tas nav aizliegts. Mums nav ierobežojumu, ka katram prokuroram jānāk saskaņot ar vadību intervijas vai citus publiskās izteikšanās veidus. Tā ir katra paša individuāla atbildība par to, kur un par ko viņš runā. Ja viņš parlamentā pauž viedokli un viņam nav amatā augstāka prokurora deleģējuma, viņš nedrīkst paust iestādes viedokli. Viņš var paust tikai savu personisko.
‒ Juris Juriss būtu labs ģenerālprokurors?
‒ Es negribētu vērtēt individuālas kandidatūras. Jūs neesat pirmie, kas man ir par to jautājuši.
‒ Kā jūs kā valstsvīrs vērtējat, kā varēja tā gadīties, ka nācies aizturēt cilvēku, kurš vairāk nekā 10 gadus strādājis pašā slepenākajā valsts drošības iestādē Satversmes aizsardzības birojā par Iekšējās drošības dienesta vadītāju?
‒ Medijos jau ir izskanējis, ka tika saņemts personas iesniegums par to, ka jūsu pieminētā persona ir vairākus gadus pēc kārtas devusi kukuļus ar starpnieka palīdzību. Neesmu tiesīgs atklāt pirmstiesas izmeklēšanā iegūtu informāciju. Kā mēs zinām, notika gan aizturēšana, gan kratīšanas. To izmeklēšanas tiesnesis bija akceptējis. Izvērtējot saņemtos kriminālprocesa materiālus, viņš atzinis, ka šie pierādījumi ir pietiekami, lai veiktu šādas darbības. Arī Satversmes aizsardzības biroja vadītājs publiski paziņojis, ka viņš izsaka nožēlu un nosoda šādu bijušā iestādes darbinieka rīcību.
‒ Pēdējo 10 gadu laikā par Sparāna kunga darbībām taču vairāki iesniegumi ar brīdinājumiem tika adresēti valsts amatpersonām, tai skaitā no Saeimas Nacionālās drošības komisijas. Viss bija un palika, kā bija. Bet tagad pēkšņi pietika tikai ar vienu iesniegumu no cietuma un visvarenā persona apcietināta. Kā tā varēja gadīties?
‒ Par savu iekšējo drošības sistēmu ir atbildīgs pats SAB, kas ir Tieslietu ministrijas pārraudzības iestāde. Kā tas ir iznācis, tā tas ir iznācis. To es nevaru komentēt. Viņi šajā jomā neatrodas prokuratūras kontrolē. Mēs neveicam nekādas kontroles vai uzraudzības funkcijas pār viņu darbiniekiem. Ja mums ir iesniegums par kādu noziedzīgu nodarījumu, tad mēs lemjam, kas viņu pārbauda un izskata. Ja tagad šāds iesniegums bija, tad nereaģēt uz to nevarēja. Attiecīgi arī Valsts drošības dienests izvērtēja saņemtos dokumentus, iesniegumus un rīkojās.
‒ Jūs uzraugāt šo kriminālprocesu?
‒ Prokuratūra uzrauga. Neatklāšu, kura struktūra uzrauga, bet tie nav īpaši pilnvaroti prokurori.
‒ Vairāk nekā 10 gadu garumā valsts drošības iestādēs un citās spēka struktūrās bija izveidojusies cilvēku kopa, kura atklāti un neslēpti centās ietekmēt politiku. Starp viņiem bija jau pieminētais Aigars Sparāna kungs, Juris Jurašs, Maigurs Strīķis, nelaiķe Juta Strīķe. Šobrīd pie varas esošā partija, kurai šie cilvēki atklāti pievienojušies, apgalvo, ka tagad aiztur un apsūdz kristāldzidrus cilvēkus.
‒ Katrs var paust tādu viedokli, kādu viņš uzskata par pareizu. Es kā amatpersona varu atbildēt tikai ar likumā ierakstītu frāzi: kamēr persona nav atzīta par vainīgu likumā noteiktā kārtībā, viņa ir uzskatāma par nevainīgu. Notiek izmeklēšana. Pašreiz tā ir tikai sākuma stadijā. Runāt par konkrētību, par tālāko virzību, par kaut kādiem termiņiem es nevaru ne vien tāpēc, ka es to nedrīkstu darīt, bet manā rīcībā arī nav detalizētas informācijas par pierādījumiem. Es tajās lietās nejaucos iekšā. Tā nav mana funkcija uzraudzīt kriminālprocesu un sniegt norādījumus kriminālprocesos.
‒ Vaicājam jums šos jautājumus, cerot, ka, amata termiņam ejot uz beigām, varbūt jūs varētu brīvāk un plašāk no valstiskā viedokļa paskatīties uz lietām un procesiem, kas notiek mūsu acu priekšā.
‒ Jebkuras valsts iestādes, it sevišķi valsts drošības iestādes, izmeklēšanas iestādes darbinieka pienākums ir strādāt un kalpot valsts labā, nevis savu personisko interešu labā. Ja tas, kas notika un par ko mēs runājam, ir gadiem veidojies, tas tikai parāda to, ka kaut kas mūsu struktūrās nav kārtībā. Mēs ilgstoši nespējam tikt galā ar atsevišķām personām, kuras, kā izrādās, iespējams, ir darbojušās nevis valsts, bet personiskās interesēs. Tātad mūsu iestādēs kārtības nav. Jācer, ka jaunais ģenerālprokurors tam pievērsīs pastiprinātu uzmanību. Varbūt izdosies šo situāciju uzlabot. Man tas neizdevās.
‒ Kā var tā būt, ka valdošās koalīcijas centrālais politiķis Jānis Bordāns,
kuram pateicoties nāk klajā detaļas par slepenu objektu būvniecību un ārvalstu diplomāti saņem mūsu valsti nomelnojošus vēstījumus, pielaidi valsts noslēpumam saglabā, bet nu jau bijušais ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro, kurš cīnījās par OIK atcelšanu un pret tā dēvēto jauno gāzes OIK-2, pielaidi valsts noslēpumam zaudē?
‒ Par Nemiro pielaidi neko nevaru komentēt tāpēc, ka neesmu saņēmis no viņa nekādu sūdzību vai iesniegumu šī jautājuma sakarā. Neko jums nevaru atbildēt, jo viņš šo lēmumu nav pārsūdzējis.
‒ Bet cita persona tikmēr bauda valsts uzticību?
‒ Ja SAB un citas valsts drošības iestādes nav saskatījušas, ka ir notikusi valsts noslēpuma izpaušana, tad jau laikam arī nav.
‒ Kā beidzās stāsts, kuru aizsākām iepriekšējā mūsu intervijā, par neatļautu iekļūšanu jūsu privātās dzīves telpā?
‒ Nekā. Tā tas arī palicis. Nekas jau vairāk nav noskaidrojies. Tas palika tikai kā manas aizdomas, ka tāds fakts ir noticis.
‒ Vai sabiedrībai būtu svarīgi noskaidrot nelaiķes Jutas Strīķes patieso identitāti - Anna jeb tomēr Juta?
‒ Pirmkārt, cilvēks ir miris. Otrkārt, kurš to skaidros? Nevaru par šo jautājumu neko plašāk komentēt. Materiāli ir Satversmes aizsardzības birojā, un uz tiem ir grifs “Slepeni”. Tas nozīmē to, ka es arī neko nevaru komentēt.
‒ Bet jūs kā Latvijas valsts pilsoni neinteresē, kas tad patiesībā vadīja KNAB, kas vadīja Saeimas Juridisko komisiju, kā patiesībā šo cilvēku sauca?
‒ Nu, ja tādā līmenī... Domāju, ka tas interesētu noteiktu personu loku. Pilnīgi noteikti! Viennozīmīgi! Interesanti! Bet cilvēks ir miris.
‒ Jā. Tieši tāpēc ir svarīgi. Ja cilvēks ar svešu identitāti var ieņemt augstus amatus, tad mūsu valstsvīriem būtu pamats nopietnām pārdomām par to, kas patiesībā notiek ar mūsu drošību.
‒ Kaut kur varbūt jums ir taisnība. Bet par to svešo identitāti nekas jau nekur oficiāli nav pierādīts.
‒ Kāds ir jūsu viedoklis par interneta portāla “prokuratura.info” publicētajiem materiāliem - R. Meroni & Co e-pasta vēstulēm? Tā ir dezinformācija, dezinformācija sajaukta ar daļu patiesības, kā kādreiz to praktizēja VDK, vai tomēr patiesība?
‒ Neesmu iepazinies. Tur ir milzīgs apjoms, lai tērētu savu laiku. Tamdēļ ir valsts drošības iestādes, kuras pēta šo jautājumu, to saturu. Lai viņi tiek skaidrībā, kas tur ir.
Tur ir jautājumi par it kā prokurora Jura Jurisa iesaisti. Viņš ir sniedzis arī interviju šajā sakarā. Arī es esmu intervēts “Latvijas Avīzē”. Jautājums par “Ventspils naftas” akcijām nav nekas jauns. Tas ir skatīts jau 2015. gadā. Arī tagad varu vēlreiz atkārtot, ka ne ar vienu nekad neesmu apspriedis jautājumus par “Ventspils naftas” akciju pārdošanu, nekādā veidā vai formā neesmu sniedzis konsultācijas vai vispār par šādu jautājumu komunicējis ar kādu personu. Kas attiecas uz pārējo - tik, cik es zinu, tur figurē kaut kādas personas, kuras es pat dzīvē nepazīstu, un pirmo reizi esmu dzirdējis šādus uzvārdus un vārdus. Es neko nevaru komentēt. Varu atsaukties tikai uz prokurora Jurisa interviju, kur viņš saka, ka daļa e-pastu esot viltojumi. Drošības dienesti strādā pie šī jautājuma. Es nejaucos viņu kompetencē.
‒ Tiešām strādā?
‒ Es ceru, ka strādā un pilda to, kas viņiem ir jāpilda.
‒ Jūs ar prokuroru Jurisu arī neesat par to runājis?
‒ Nē! Neesmu šos jautājumus runājis, lai nebūtu tā, ka mēs te kaut ko būtu runājuši un es viņu vai viņš mani ietekmējis.
‒ Vienā e-pasta vēstulē minēts, ka viņš ies pie Kalnmeiera?
‒ Intervijas sākumā teicu, ka prokurori nāk par dažādiem jautājumiem konsultēties, apspriesties. Varu konkrēti pateikt, ka ar prokuroru Jurisu es neesmu apspriedis nekādus “Ventspils naftas” akciju pārdošanas darījumus. Pie manis par to neviens nekad nav griezies. Jautājums par šīm akcijām ir skatīts tiesā. Tiesa atzina, ka akciju atsavināšanas darījumam nav nekādas saistības ar tiesā esošo kriminālprocesu. Ko es tur vairāk varu komentēt?
‒ Protams, taču negribētos vienā rītā uzzināt, ka arī Jurisam pakaļ atbraukuši izmeklēšanas iestādes darbinieki.
‒ Katram pašam jāatbild par savām darbībām un rīcību. Uzrakstīt var daudz ko. Esmu piedzīvojis pietiekami daudz gadījumu, kad ir bijušas atsauces uz mani, ka es esmu kārtojis jautājumus. Cilvēks nav nedz pie manis bijis, nedz ar mani runājis, bet mēģina to tā pasniegt ‒ varbūt kādam savam darījuma partnerim, ka mani pazīst.
Izspēlēt jau var daudz ko. Tas vēl neko nepierāda. Esmu ļoti daudz ko piedzīvojis. Mani ir apmelojuši, jau sākot no pirmās dienas, kad publiski kļuva zināms, ka pretendēju uz šo amatu. Sākās centieni mani sasaistīt ar Aivaru Lembergu. Man ir stāstīts, ka mēs ar Lembergu esot braukuši kopā medībās. Lai mūs nenofiksētu, mēs esot braukuši katrs ar savu automašīnu. Šinī amatā jārēķinās ar to, ka var trāpīt zem dažādām kampaņām.
‒ Jūlijā sāksies normāla dzīve, varēsiet brīvi tikties ar draugiem?
‒ Uzkrājies milzīgs nogurums. Manas personiskās izjūtas ‒ divreiz pieci gadi ir par daudz. Pēc gadiem es esmu vecākais no Latvijas ģenerālprokuroriem, jo sāku pildīt amata pienākumus gandrīz 50 gadu vecumā. Jānis Skrastiņa kungs sāka ģenerālprokurora amatu 40 gadu vecumā un aizgāja no amata 50 gados. Jānis Maizīša kungs arī sāka 40 gados. Man ar viņiem šajā jomā ir desmit gadu starpība. Smagi bija sevišķi pēdējie gadi.
‒ Ko darīsiet pēc amata? Baudīsiet pensiju?
‒ Godīgi sakot, nezinu, ko darīšu. Neesmu par to vēl domājis. Vispirms ir jāatpūšas.
‒ Vai daudzi prokuratūras darbinieki pārslimoja Covid-19?
‒ Nē. Neviens! Paldies Dievam.
