Par Latvijā atlikušo 1,8 miljonu cilvēku grūtībām kārtot saistības, kādas rada 20,17 miljardus eiro lielais valsts parāds un 17,8 miljardu eiro aizņemšanās no bankām, liecina arī tas, ka 7,06 miljardi eiro nodoti piedziņai tiesu izpildītājiem un 2,01 miljards – parādu ārpustiesas piedzinējiem.
Iniciatīvu pārlūkot parādu krāšanas un dzēšanas dinamiku izrādīja Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC). 15. jūnijā PTAC Patērētāju tiesību uzraudzības departamenta direktora vietnieks Andis Priedītis (attēlā) iepazīstināja ar kopsavilkumu no atskaitēm, kādas par 2025. gadu sniegušas firmas, kas saņēmušas licences parādu piedzīšanai ārpustiesas kārtībā.
Ar mērķi atslogot tiesas, Latvijā kopš 2013. gada 1. februāra tiek izmantots Parādu ārpustiesas atgūšanas likums. Šim likumam un tā ievērošanu uzraugošajam PTAC vajadzētu novērst ļaunprātības, kas maskētas ar parādu piedziņu. PTAC pārziņā izrādās mazākā daļa gadījumu, kuros maksātāji nav spējīgi nokārtot savas saistības bez aizķeršanās.
Atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldes aprēķiniem, Latvija ir sākusi 2026. gadu ar 1 845 096 iedzīvotājiem. Nodarbinātības rādītāju rinda CSP datu bāzē pagaidām beidzas ar 892,4 tūkstošiem strādājošo pagājušā gada decembrī. Tādējādi gandrīz puse uz pusi pēc skaita dalās cilvēki, kuri pelna naudu vai kuri piedalās naudas pelnīšanā pastarpināti ar naudas pelnītāju motivēšanu (galvenais iemesls, kāpēc darba disciplīnas uzturēšanai vajadzīgi darbinieki ar bērniem) un aprūpēšanu kaut vai ar labiem padomiem.
Gan naudas pelnīšanai, gan tērēšanai nepieciešamie norēķini ļoti bieži nenotiek praktiski momentā kā gadījumos, kad cilvēks veikalā paņem preci no plaukta un apmaksā kasē. Darba devēji nemaksā darbiniekiem dienas beigās par darbu dienas laikā, savukārt preču un pakalpojumu pircējiem tiek dotas iespējas pirkumu vispirms lietot un pēc tam apmaksāt, lai gan arī priekšapmaksa nav nekāds brīnums. Lauvas tiesa visu šo norēķinu tiek ietilpināti vienā mēnesī: laika skaitīšanu var sākt gan no mēneša 1. datuma, gan no jebkura datuma darījuma sākumam līdz tā beigām tajā pašā datumā pēc mēneša, bet pusēm nav liegts vienoties arī par citiem apmaksas termiņiem. Svarīgi tikai, lai puses šos termiņus atzītu, ievērotu un izpildītu.
Uz kārtējiem darījumiem gulstas ilgtermiņa saistību slogs. Šie darījumi jāveic ar aprēķinu, lai no tiem atlēktu nauda valsts, uzņēmumu un mājsaimniecību parādu kārtošanai. Naudas izņemšana no aprites ilgtermiņa parādu apmaksai ir viens no iemesliem, kas izjauc kārtējo maksājumu veikšanu.
Latvijas iedzīvotājiem jārēķinās ar to, ka pagājušo gadu valsts noslēgusi ar parādu 20,17 miljardu eiro apmērā. Valstij no nodokļu maksātājiem jāspēj iekasēt tik daudz naudas, lai atliktu procentu samaksai par šo parādu. No otras puses, procentu apmaksas mērķis ir aizņemties vēl vairāk naudas, ko valsts palaiž apritē, caurmērā atvieglojot kārtējos norēķinus tagad par spīti draudiem, ka nākotnē šos norēķinus veikt būs grūtāk.
Latvijas iedzīvotāju un uzņēmumu parādi vietējām bankām gadu mijā veidoja attiecīgi 8,4 un 9,4 miljardus eiro.
Gandrīz divdesmit pēdējie gadi kopš 2008. gada ekonomiskās krīzes pagājuši žēlabās par to, ka Latvijas komercbankas aizvien samazinājušas savus kredītportfeļus. Šajā laikā ne vienreiz vien šķitis, ka kredītportfeļu palielināšana jau ir atsākusies, taču tūlīt pēc tam izrādījās, ka pieauguma šķitumu radījušas īslaicīgas svārstības. Pērnā gada 24. novembrī “Neatkarīgā” aprakstīja Latvijas Bankas (LB) rīkotu pasākumu, uz kuru LB bija sakārtojusi banku darbības radītājus tā, lai LB prezidents Mārtiņš Kazāks varētu sacīt, ka “kreditēšanas pieaugums ir tuvu pie 15% šogad salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, kas nozīmē, ka kreditēšana ir kļuvusi par vilcēju ekonomikai, kas ekonomiku velk uz priekšu, kas dod iespējas uzlabot iedzīvotāju dzīves kvalitāti un uzņēmējiem augt”.
LB statistikā kreditēšanas pieaugums joprojām turpinās, taču nu jau ar atspoguļojumu arī negatīvajā - PTAC uzturētajā parādu statistikā. A. Priedītis informēja, ka 2025. gadā no jauna sākto parādu piedziņas lietu kopsumma veidojusi 230,5 miljonus eiro ar pieaugumu par 17,6% pret 2024. gadu atbilstoši tam, kā banku atzīto parādu summas pieaugumu pareizi izteikt nevis procentos, bet reizēs: salīdzinājumā ar 2024. gadu no jauna uzsākto parādu piedziņas lietu skaits pieaudzis 3,4 reizes, bet kopējā summa - 5,4 reizes. Daudz mazāk biedējoši, ja to pašu pieaugumu izsaka absolūtos skaitļos: piedziņas lietu skaita pieaugums no 5,5 līdz 18,6 tūkstošiem un piedzenamās summas pieaugums no 17,9 līdz 96,2 miljoniem eiro.
Pagājušā gada laikā piedzīto un piedziņai klāt nākušo summu starpība pārvilkusi banku prasīto summu pāri miljarda eiro robežlīnijai kaut tikai līdz 1,002 miljardiem eiro; pieaugums no 915,1 miljona par 86,9 miljoniem. Šādā salīdzinājumā pieaugums nav graujošs, bet brīdinošs, ka piedzītās naudas kopsumma nebūs liela. Izskatās, ka neatgūstamu parādu masa tiek vilkta no gada uz gadu nevis atgūšanas, bet norakstīšanas virzienā.
Līdz PTAC zināšanai un uzraudzībai nonāk tikai tie gadījumi, kuros bankas vairs neuzskata par iespējamu panākt parādu atmaksu ar kreditoru kaunināšanu un pielabināšanu, dodot viņiem kredītprocentu brīvdienas u.tml. Nevajadzētu pārsteigties ar secinājumiem par banku kredītportfeļa kvalitātes pasliktināšanos. Pirmkārt, pagājis vēl pārāk īss laiks, lai izdarītu viennozīmīgus secinājumus. Otrkārt, piedziņas apjoma lēcienu 2025. gadā var izskaidrot ar zemo salīdzinājuma bāzi 2024. gadā. Tomēr paliek bažas, vai valsts nav piespiedusi bankas izsniegt kredītus faktiski maksātnespējīgiem klientiem. Ja tā, tad tas ir arguments par labu bankām, kāpēc tās gandrīz izvairījās no kredītu ņēmēju loka paplašināšanas. Valsts tagad ir piespiedusi bankas izsniegt kredītus, iekasējot no bankām nodokli par starpību, ar kādu bankas piesaistīto noguldījumu apjoms pārsniedz kredītu apjomu.
