Latvijas ekonomikā notiek kaut kas ļoti draudošs, ja pievienotās vērtības nodokļa (PVN) iekasēšana pieaugusi tikai par 1,3% apstākļos, kad cenas pieaugušas ja ne par visiem 20%, tad noteikti ar divciparu skaitli izsakāmā tempā.
Pirmssvētku darba nedēļa beidzās ar Finanšu ministrijas atskaitīšanos Saeimas Budžeta komisijai par valsts ieņēmumiem un izdevumiem šā gada 1. ceturksnī. Acīs uzreiz krīt 521 miljona eiro iztrūkums, samērojot 4,05 miljardu eiro ieņēmumus ar 4,57 miljardiem izdevumu. Nervozitāti var izraisīt arī šā gada naudas iztrūkuma salīdzinājums ar 2024. gada 1. ceturkšņa atstāto 41 miljonu eiro pārpalikumā. Pakāpeniski tomēr deputāti nonāca līdz atskārsmei, ka īstā nelaimes sakne ir PVN neiekasēšana plānotajā apjomā. Šī ieņēmumu veida iztrūkumu par “drusku uztraucošu” atzina tagad opozīcijas deputāts, bet kādreiz Latvijas premjers Māris Kučinskis. Pārējie - koalīcijas un opozīcijas - deputāti šim vērtējumam piekrita ja ne vārdos, tad darbos. Proti, ar apņemšanos šogad valsts ieņēmumiem sekot rūpīgāk nekā pēdējos gados pierasts. Deputāti gribēja, lai Finanšu ministrija par valsts ieņēmumiem elektronisku ziņu atsūta reizi mēnesī un Finanšu ministrijas ierēdņi ar vēl lielāku datu un skaidrojumu apjomu komisijā ierodas reizi ceturksnī.
Finanšu ministrijas delegācija ļoti cītīgi nodarbojās ar deputātu mierināšanu, kas arī izdevās attiecībā uz pusmiljarda eiro lielo iztrūkumu, kādu Valsts kasē atstājis šā gada 1. ceturksnis. Pat ja atšķirība starp naudas pārpalikumu pērn un iztrūkumu tagad šķiet pārlieku liela, tā ir izskaidrojama ar Eiropas Savienības naudas saņemšanas grafiku. Tas ietver sevī divas labas ziņas. Pirmo, ka kaut kāda naudas ieplūde valstī ir garantēta, par ko Latvijas valsts pārvaldes aparāts stingri pārliecināts. Otro, ka naudas ieplūdināšanu Latvijā regulē naudas devējs, tāpēc vietējām amatpersonām par to galvas nav jālauza. Vajag tikai paturēt prātā, kad nauda atkal būs klāt.
Konkrēti bija tā, ka tikai 2024. gada 1. ceturksnī reāli noslēdzās ES 2024.-2020. gada plānošanas periods. ES kalendārs atļauj vienā plānošanas periodā iesāktos projektus realizēt vēl divus nākamā perioda gadus un dažkārt iestiept darbu izpildi arī trešajā gadā. Tomēr līdz trešā gada beigām projektu izpilde jānoslēdz un par to jānoformē atbilstoši dokumenti, kas ietver arī gala rēķinu iesniegšanu Eiropas Komisijai. Ceturtā gada sākumā ES apmaksāja pēdējos 2014.-2020. gada darbus, kuru uz pēdējo brīdi bija sakrājies vairāk nekā caurmērā plānošanas perioda laikā.
Turpretī 2025. gadā situācija ir pretēja. Tikai tagad ieskrējusies 2021.-2027. gada plānošanas perioda projektu izpilde, kurā tradicionālo palīdzības fondu naudas apgūšana summējas ar Atveseļošanas fonda (Recovery and Resilience Facility) naudas apgūšanu. Attiecībā pret pagājušā gada 1. ceturksni, naudas ieguldījumi tradicionālo palīdzības fondu projektu izpildē auguši par 106 miljoniem eiro, Atveseļošanas fonda projektos iztērēts 101 miljons eiro un “Rail Baltica” projektam iedots par 39 miljoniem eiro vairāk. Daļēji šo projektu izpildi ES finansē jau tagad ar avansa maksājumiem, kuri neļauj iztrūkumam Latvijas Valsts kasē sasniegt katastrofālu apmēru, bet lielāko daļu tagad ieguldītās naudas Latvija atgūs pēc projektu izpildes. Droši var sagaidīt projektu izpildes izdevumu kompensāciju, bet ar ieņēmumiem no “Rail Baltica” un daudzu citu projektu produktu saimnieciskās darbības drošāk vispār nerēķināties nekā rēķināties.
Lai gan Latvijas tautsaimniecība un sabiedrība pašreizējā veidā nespēj pastāvēt bez ES naudas nemitīgas pieplūdināšanas, kaut kādai vietējai saimniekošanai un naudas apritei tomēr jānotiek. Kas gan valstij vēl dabiskāks par nodokļu iekasēšanu!
Šā gada 1. ceturksnī nodokļos iekasēti 3,25 miljardi eiro, kas par 202 miljoniem jeb 6,6% vairāk nekā 2024. gada 1. ceturksnī. Tajā skaitā PVN nauda iekasēta 913 miljonu eiro apmērā, kas par 11,7 miljoniem jeb 1,3% vairāk nekā 2024. gada 1. ceturksnī. Pieaugums acīm redzami pieticīgs attiecībā pret dzīves dārdzības pieaugumu, kura aplikšana ar nodokli ir PVN kā “patēriņa nodokļa” jēga. Tāpēc Finanšu ministrija bija sagatavojusi skaidrojumu, ka PVN iemaksas palielinājušās par 3,1%, bet kopīgo ieguvumu nulles virzienā stūmis PVN atmaksu pieaugums par 7,1%.
Tomēr arī +3,1% PVN iekasēšanā ir VID neveiksme apstākļos, kad eiro drukāšanas iekustinātās inflācijas 12 mēnešu radītājs Latvijā sasniedzis ja ne 20%, tad noteikti divciparu skaitli.
Tā sagadījās, ka pa to laiku, kamēr Finanšu ministrijas ierēdņi stāstīja Saeimas deputātiem par mierīgo situāciju Valsts kasē, elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos sāka cirkulēt ziņa “zāļu lieltirgotavu kopējais zāļu apgrozījums 2025. gada pirmajā ceturksnī Latvijā (...) salīdzinājumā ar pagājušā gada pirmo ceturksni audzis par 11,6%, liecina Zāļu valsts aģentūras apkopotie dati". Lieltirgotāji nav PNV gala maksātāji, bet atguvēji, kuru apgrozījuma pieaugums daļēji izskaidro PVN atmaksu pieaugumu. Taču neapgroza lieltirgotavas zāles un naudu tāpat vien bez šo zāļu pārdošanas pacientiem kā reālajiem PVN maksātājiem. Ja apritē palaistas zāles par lielāku summu nekā iepriekšējā atskaites periodā, tad arī PVN maksājumiem jāpieaug. Turklāt gala maksājumiem jāpieaug straujāk nekā pieauga apgrozījums vairumtirdzniecībā, jo aptieku izdevumi par zaļu pārdošanu taču arī ir patēriņš, kas aplikts ar PVN.
Jaunā ziņa par medikamentu cenām ir vēl viens apstiprinājums visam tam, ko “Neatkarīgā” jau ir aprakstījusi 21. aprīļa publikācijā “Reālā inflācija Latvijā atgriežas pie skandalozajiem 20% gadā”.
Tā pamatojums ir pārtikas groza sadārdzinājums no 17,14 eiro 2024. gada Lieldienās līdz 20,39 eiro nupat piedzīvotajās Lieldienās, kas atbilst cenu pieaugumam par 18,9%. Atbilstoši gala cenu pieaugumam, PVN maksājumi pieauguši no 3,16 eiro pirms gada līdz 3,54 eiro šogad. Valsts ieguvumi no cenu pieauguma šajā gadījumā auguši par 13%. Tad nu jautājums, kur VID pazaudējis 10 procentpunktu starpību starp PVN ieņēmumu palielinājumu no tā, cik daudz cilvēki ir spiesti maksāt valstij vairāk par visparastākajām pārtikas precēm, un cik daudz no šīs naudas nonācis līdz Valsts kasei.
Savā skaidrojumā par pazaudētajiem procentpunktiem VID balstījās uz Centrālās statistikas pārvaldes datiem par sadārdzinājuma rādītāju izkliedi. Pēdējo trīs mēnešu laikā cenas pārtikai svārstījušās ap +5,5% pārtikai un bezalkoholiskajiem dzērieniem un ap -1,5% komunālajiem pakalpojumiem. Taisnība, ka deflācija kaut dažos saimnieciskās darbības segmentos velk uz leju PVN maksājumus kopumā, taču jautājums, cik zemu šos maksājumus varēja novilkt no pārtikas tirdzniecības dotajiem +13%, kādus apliecina čeki par pagājušajā un šajā gadā izdarītajiem pirkumiem. .
Tālāk VID norāda uz pircēju paradumu maiņu, kas nozīmē tik augstu inflāciju, ka cilvēki vairs nevar nopirkt to, ko bija paraduši pirkt. Ja cilvēki sāk pirkt lētākas preces, tad tas kaut uz brīdi samazina PVN iekasēšanu, kamēr tirgotāji paceļ cenas tam, ko cilvēki vairāk pērk. VID kroņa numurs ir norāde, ka “PVN ieņēmumus neietekmē tikai inflācija, daudz būtiskāka ietekme ir esošajai ģeopolitiskajai situācijai un kopējai ekonomiskai attīstībai, kuras prognozētā izaugsme šobrīd tiek samazināta (piemēram, Starptautiskais Valūtas fonds 2024.gada oktobrī prognozēto ekonomikas (IKP) izaugsmi 2025.gadam 2,3% apmērā 2025.gada aprīlī samazinājis līdz 2,0%).”
Par jaunāko apstiprinājumu tam, ka reālā 12 mēnešu inflācija sniedzas uz 20%, ir parūpējušās darba devēju organizācijas ar publiski pausto sašutumu un jautājumu, kāpēc ierēdņu algas šā gada 1. ceturksnī pret pagājušā gada 1. ceturksni palielinātas par 20 un vairāk procentiem. Absolūti loģiski, ka visstraujākais algu pieaugums par 24,6% konstatēts Labklājības ministrijā atbilstoši tās nosaukumam. Taču tas nenozīmē, ka citu ministriju un augstāko pārvaldes iestāžu ierēdņi samierinātos ar labklājības zudumu inflācijas dēļ. Valsts kalpotāju (ģimeņu) pabarošana ir valsts iestāžu galvenais pienākums, lai nodrošinātu sociālo mieru valstī.
Valdībai jārisina pretrunīgs uzdevums. No vienas puses, ierēdņiem jābūt jo vairāk, jo labāk, kas nozīmē miera uzturēšanu ar labi barotu cilvēku masu. No otras puses, valsts kalpotājiem, tautas kalpiem u.tml. jābūt tik priviliģētiem un uzskatāmi atdalītiem no pārējo iedzīvotāju masas, lai viņi būtu gatavi par savām privilēģijām pat kauties. Evikas Siliņas valdībai stāv priekšā lielas grūtības, ja valdība nespēs kompensēt ierēdņiem naudas pirktspējas zudumu ar naudas daudzuma palielināšanu, pārdalot par labu valsts kalpotājiem tos valsts papildienākumus, kādus vajag atnest inflācijai. No varas saglabāšanas viedokļa briesmīgi, ka ierēdņi prasa algu pielikumus reālās inflācijas apmērā, bet inflācijas radītos ieņēmumus valstij nolaupa VID norādītā ģeopolitiskā situācija un ekonomiskā attīstības trūkumus.
