Centrālās statistikas pārvaldes ātrais novērtējums par Latvijas iekšzemes kopproduktu (IKP) 2024. gadu uzrāda -0,4% pret 2023. gadu, bet Saeimas debatēs par šā gada budžetu ik pa laikam izskanēja tik patiess izmisums par valsts aparāta barības bāzes samazināšanos, ka tas vairāk atbilstu IKP samazinājumam vismaz par 4%.
Pirmajā brīdi šķiet pilnīgi aplami jeb neiespējami konfrontēt statistiķu dotos skaitļus ar deputātu bļaustīšanās skaļumu vai savstarpējiem apvainojumiem izmantoto vārdu sastāva tuvošanos tam vārdu krājumam, ar kādu cilvēki mēģina pierādīt savu taisnību un spēku uz robežas ar kautiņiem. Tomēr pretrunas starp statistiskajiem datiem un statistiķu mēģinājumi tās mazināt ar bezgalīgiem labojumiem atņem ticību skaitļiem kā pareizākas, godīgākas, skaidrākas pasaules zīmēm mūsu šmucīgajā ikdienā. Vislielākajā mērā šāds apgalvojums attiecas uz IKP rādītāju. Pirmkārt, tas izskaitļots no daudziem izejas datiem, no kuriem jebkurš var būt kļūdains nejaušību, paviršību un ļaunprātību dēļ. Otrkārt, šo datu apstrādes metodes balstītas uz apstrīdamiem pieņēmumiem. Ticamāki ir dati par vidējo algu Latvijā un vēl ticamāki par iedzīvotāju skaitu valstī, lai gan pat tik nelielas valsts kā Latvija iedzīvotājus nevar savākt visus uz viena laukuma un skaitīt bez nekādiem pieņēmumiem un pārpratumiem.
Pilnīgi pretējus secinājumus var izdarīt no tā, ka statistiķi nepārtraukti groza savus jau paziņotos datus. Nekad nevar zināt, kad statistiķi savu darbu pabeigs. Ar pagājušā gada 29. februāri datēta CSP publikācija par 2023. gada IKP, ka tas attiecībā pret 2022. gadu samazinājies par 0,3%. Taču tagad CSP datubāzē atrodamais 2023. gada IKP rādītājs procentos pret 2022. gadu ir +2,9. Ar šādām pārvērtības Latvija jeb CSP neatšķiras no citu valstu iestādēm. Pagājušajā gadā ap šādu laiku atnāca ziņa no Igaunijas, ka tur IKP 2023, gada radītājs ir -3%, bet tagad viņu statistikas iestāde radītāju koriģējusi uz -1%. Tādējādi izmaiņu ampitūda procentpunktos izrādās apmēram tāda pati kā Latvijā.
Pagājušais gads ir parādījis, ka statistisko datu koriģēšana var aizstiepties atpakaļ uz daudziem iepriekšējiem gadiem. Proti, pagājušā gada 30. septembrī CSP deva ziņu, ka revidējusi IKP datus kopš 1995. gada. Esot atklājies, ka IKP faktiskajās cenās laika periodā no 1995. līdz 2009. gadam esot bijis par 5,3% līdz 2,1% mazāks un laika periodā no 2010. līz 2021. gadam - par 3,7% līdz 2,0% mazāks, nekā arī “Neatkarīgā” ir daudzus gadus labticīgi pārrakstījusi CSP sniegtos datus.
Galu galā izrādās, ka par speciālas iestādes aprēķināto IKP var pateikt tikai to pašu, ko mēs arī bez speciālas iestādes varētu pateikt, ka IKP Latvijai ir, ja jau Latvija pastāv. Tātad Latvijā “producē” un no producētā iekasē nodokļus tādā apmērā, lai lai valstij būtu, ko pārdalīt tā, ka tās iedzīvotāji masveidā badā nemirst un nenosalst. Ja valsts aparāts pastāv tagad jau nepārtraukti 35 gadus, tad tas nevar notikt tikai uz aizņemšanās rēķina.
IKP problemātiskums tāds, ka IKP izmaiņas nenozīmē pirms gada saražoto gaļas tonnu vai trumuļu skaita salīdzināšanu ar šogad saražotajām gaļas tonnām vai trumuļu skaitu. IKP uzrāda pievienoto vērtību, ko izsaka kā starpību starp ražošanas izmaksām un gala produktu cenu. Taču atbilstība starp cenu un vērtību nav garantēta. Piemēram, medicīnisko manipulāciju vērtība nekļūst desmitreiz lielāka tāpēc, ka viens ārsts vai iestāde paprasa desmitreiz augstāku cenu nekā cits ārsts vai iestāde. Var gadīties tieši otrādi, ka par desmitreiz augstāku cenu šo manipulāciju (piemēram, diagnozes noteikšanu) veic desmitreiz sliktāk. Un tā ir visās nozarēs. Jaunais automašīnas vai mobilā telefona modelis 99,99% gadījumu būs dārgāks nekā iepriekšējais, bet pilnīgi iespējams, ka sliktāks. Pašreizējos apstākļos gandrīz vienmēr sliktāks, jo apzināti taisīts tā, lai tam būtu pēc iespējas īsāks kalpošanas laiks, pēc kura tāda pati manta jāpērk no jauna. Tā, lūk, uzņēmumi mākslīgi stimulē savu preču noietu un valstis dedzīgi atbalsta uzņēmumus brāķu ražošanā, lai varētu uzrādīt IKP pieaugumu kā attaisnojumu valstu parādu pieaugumam.
Pavisam vienkārši sakot, valsts algoti statistiķi, iespējams, nespēj vai nedrīkst vispirms izmērīt un uzrādīt cenu patieso pieaugumu (inflāciju šā vārda ikdienišķajā jeb plašākajā nozīmē) un nākamajā solī atrēķināt patieso inflāciju no preču un pakalpojumu kopējo cenu pieauguma. Valstīm (valdībām) ir izdevīgs zems inflācijas rādītājs, kas pēc iespējas mazāk palielina valstu saistības pret saviem kalpotājiem, pasūtījumu pildītājiem un pensionāriem, kuriem valsts apņēmusies kompensēt naudas vērtības zudumu oficiāli atzītās inflācijas apmērā.
IKP izmaiņas procentos ir attiecība starp preču un pakalpojumu kopējām salīdzināmām cenām, kuras aprēķina, atskaitot no faktiskajām cenām inflācijas komponenti. Cik lielā mērā atrēķinātā inflācija mazāka par faktisko inflāciju, tik lielā mērā par IKP pieaugumu tiek uzdots cenu pieaugums.
“Neatkarīgā” jau ir uzrādījusi vairākus spilgtus piemērus tam, kā valsts uzņēmumi un iestādes pēdējā laikā cēlušas savu pakalpojumu cenas par apmēram 40%, jo tādā tempā esot augušas to darbošanās izmaksas. Šis temps vairāk nekā desmit reizes ātrāks nekā CSP uzrādītā 12 mēnešu inflācija tagad ap 3%. Turklāt valsts organizēto pakalpojumu cenu celšanai bija vajadzīgas Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas vai pat valdības atļaujas. Vajadzīgās atļaujas tika dotas par spīti CSP datiem par inflāciju. Tādējādi valdības līmenī apliecināts, ka inflācijas dati domāti, lai atkratītos no pensionāru prasībām, un uz inflācijas datiem balstītie IKP aprēķinu rezultāti domāti Latvijas kreditoru maldināšanai.
Šaubas par Latvijas IKP samazinājumu tikai par 0,4%, kas šķiet maz no sadzīviskās uztveres viedokļa, kāpina tas, ka -0,4% kopumā iegūti, saskaitot daudz lielākus samazinājumus daudzām nozarēm. Ņemsim Latvijas bijušo godību - tranzītnozari, ko CSP raksturoja šādi: “Negatīvu izaugsmi 2024. gadā uzrādīja visas transporta un uzglabāšanas nozares apakšnozares, izņemot aviotransportu (pieaugums par 14,0%). Sauszemes un cauruļvadu transportā kritums par 7,8%, ūdens transporta jomā - par 12,7%, uzglabāšanas un transporta palīgdarbībās sniegto pakalpojumu apjoma kritums par 9,5%, pasta un kurjeru darbībās - par 6,5%. Kopumā transporta un uzglabāšanas nozares pievienotā vērtība saruka par 7,9%.”
Protams, no tranzītnozares bijušās godības pērn maz kas bija pāri palicis, tāpēc -7,9% eiro izteiksmē nav graujoši daudz, taču tik un tā jautājums, uz kā rēķina Latvijas IKP “negatīvā izaugsme” daudz mazāk negatīva nekā Latvijas tautsaimniecībā būtiskas nozares “negatīvā izaugsme". Kas tagad nācis šīs nozares vietā?
Starp vakardienas, 3. marta ziņām ir arī atrodama kaut daļēja atbilde uz šo jautājumu. Proti, Latvijas Jūras administrācija atskaitījās, ka tās apgrozījums pagājušajā gadā audzis par 8,3% un sasniedzis 4,9 miljonus eiro. Lauvas tiesu no tiem devuši navigācijas pakalpojumi ostās ienākošajiem kuģiem, kuru skaits attiecībā pret 2023. gadu samazinājis par 267 vienībām jeb 2,9% līdz 5734 kuģiem. Bet - valdība pērnā gada 16. aprīlī atļāva iestādei celt kuģu navigācijas pakalpojumu cenas. Kamēr Latvijas ostās ienāks kaut daži, kaut vai tikai Latvijas armijas kuģi gadā, Latvijas jūras administrācija varēs pelnīt, iekasējot par katru kuģi vairāk naudas, ko statistiķi uzrādīs kā nozares sniegto pakalpojumu pievienotās vērtības pieaugumu.
Kopējie 2024. gada rezultāti tādi, ka IKP samazinājums par 0,4% veidojies no ražojošo nozaru pievienotā vērtības samazinājās par 2,8 %, bet pakalpojumu nozaru pieauga par 0,4%. Valsts pārgājusi uz pašapkalpošanos, sniedzot aizvien dārgākus pakalpojumus pirmkārt pati sev - pirmkārt savām iestādēm kā maksātspējīgākajiem maksātājiem Latvijā.
