Eiropas Centrālā banka (ECB) šogad atgriezusies pie vecās, labās prakses atstutēt pavisam sašķiebušos eirozonas un visas Eiropas Savienības ekonomiku ar svaigi nodrukātu eiro saiņiem.
ECB bilancē uzrādītais eiro daudzums (Monetary aggregate M3) pieaudzis no 16,09 triljoniem iepriekšējā gadu mijā līdz 16,57 triljoniem 31. oktobrī, ar kuru beidzas pagaidām publicētais ECB pārskats par bankas monetāro politiku. Tādējādi sadrukāts (ja lietojam vienu vēsturisku apzīmējumu, nevis tagadējo izpildījumu bezskaidrās naudas emisijai un apritei) nepilns pustriljons (ne pusmiljards, bet 480 miljardi) eiro visai vienmērīgā tempā ap 48 miljardiem eiro mēnesī. Tāda naudas summa jāatzīst par lielu, vismaz raugoties no Latvijas, kuras 2025. gada budžeta likumā ierakstīts 15,1 miljards eiro ieņēmumos un 17,1 miljards - izdevumos. Naudas drukāšana sniedz atbildi, kāpēc kāds aizdod Latvijai naudu, labi zinot to, ka Latvija nekad nespēs atdot ne aizdevuma pamatsummu, ne procentus, ja vien neaizņemsies vēl vairāk naudas, kuras procentu apmaksai būs jāaizņemas vēl vairāk naudas utt. Tāpēc, ka šī nauda radīta no zila gaisa. No otras puses, kļūst saprotama Latvijas pārvaldes aparāta izvēle grābt naudu uz parāda, kas izteikts fiktīvās naudas vienībās. Proti, tādas naudas vienībās, kuras reālās pirktspējas zudumu uzskatāmi parāda “Pilnīgs sviests! Sviesta cena aug Latvijā, Eiropā, arī Krievijā".
ECB ir atgriezusies turpat, kur bija 2015. gada martā, ar kuru sākās eiro papildemisija pa 60 miljardiem (ne miljoniem!) eiro mēnesī. Uz kādu laiku emisijas apjomi uzkāpa līdz 80 miljardiem eiro mēnesī, pēc tam tika dekoratīvi samazināti līdz 30 miljardiem eiro mēnesī un uzskrūvēti līdz 130 miljardiem dažos kovidmēnešos. Kopumā no 2015. gada sākuma līdz 2022. gada septembrim ECB uzrādītais eiro daudzums tika palielināts no 10,32 triljoniem līdz 16,19 triljoniem. Vidēji tas būtu pa 74 miljardiem eiro 93 mēnešus pēc kārtas. Pēc tam sekoja eiro drukāšanas pārrāvums uz neilgu laiku, ko diktēja bažas par inflācijas izraisītās ekonomiskās un sociālās nestabilitātes konsekvencēm. Latvijā 12 mēnešu inflācijas radītājs apmēram pusgadu svārstījās virs 20%, ekonomiski stabilākās valstīs - ap un arī virs 10%. Naudas drukāšanas nomaiņa ar kaut simbolisku naudas izņemšanu no apgrozības tika regulēta un aizsegta ar ECB noteikto refinansēšanas likmju celšanu, it kā tām būtu liela (patstāvīga, izšķiroša) nozīme.
Ja kaut kāda nozīme šīm likmēm tomēr ir, tad tikai tādā mērā, kādā tās attiecas uz naudu no zila gaisa, kas nav jānopelna. Ar nopelnītu naudu cilvēki apietas savādāk, rēķinot to, kam un uz kādiem procentiem to aizdot, ja vispār aizdot. Naudas drukāšana izriet no tā, ka pēc šādiem aprēķiniem neviens nevienam neko vairs neaizdotu, jo kredītu prasītāji nevar pamatot savu peļņu savādāk kā ar cerībām, ka centrālā banka laidīs apgrozībā nākamās naudas porcijas.
Pat ja ir projekti, naudas ieguldīšana kuros būtu mazāk absurda nekā "Rail Baltica" būvēšana, šie projekti atšķirtos tikai ar to, ka vēlāk nestu mazākus zaudējumus nekā "Rail Baltica", nevis ar to, ka nestu peļņu. Atmaksāties spēj tikai tādi ieguldījumi, kas mazi pēc apjoma, īsi pēc termiņa un ar nosacījumu, ka veiksmīgā picērija izputinās neveiksmīgo kebabnīcu jeb otrādāk.
Eiro emisijas un inflācijas radītāju atbilstība pārskatāmā pagātnē nedod špikeri inflācijas prognozēm 2025. gada laikā un vēl mazliet tālākā nākotnē. Zināms tikai, ka inflācija paātrināsies un tiks atzīta arī pēc statistiķu manipulācijām, ar kādām dzīves dārdzības faktisko pieaugumu padara mazāk tracinošu. Solīdi cilvēki šīs manipulācijas atzīst ar paskaidrojumu, ka tādējādi tiekot samazinātas inflācijas gaidas kā viens no ļoti svarīgajiem reālo inflāciju nosakošajiem faktoriem. Solīdajās aprindās par svarīgiem faktoriem inflācijai tiek atzīts jebkas, bet tikai ne naudas drukāšana.
Uzņēmējiem, kā arī valsts pakalpojumu cenrāžus uzturošajām amatpersonām ir ļoti uzstājīgi palūgts netaisnoties ar reālo inflāciju par to, kāpēc viņu noteiktās cenas 2025. gada 1. janvāri pieaugs par 20-30%, nevis par 2-3%, kuros inflācijas šā gada radītāju pacentīsies iestūķēt Centrālā statistikas pārvalde. Vienīgā uzņēmējiem atļautā atbilde ir tāda, ka viņi kā brīvi cilvēki brīvā tirgū ceļ cenas vienkārši tāpēc, ka grib vairāk nopelnīt. Savukārt valsts amatpersonas norāda uz Sabiedrisko pakalpojumu regulatoru, bet tas skaidro, ka nekādas cenas neregulē un par cenām neko nezina. Regulators tikai apstiprinot cenu aprēķināšanas metodiku un par šai metodikai atbilstošajām cenām var tikai pabrīnīties tāpat jā jebkurš Latvijas iedzīvotājs.
Par naudas drukāšanas seku ilustrāciju var izmantot franču dabas un arī dvēseļu pētnieka Blēza Paskāla (1623-1662) eksperimentu. Viņš ar ūdeni jau pielietas mucas spundes caurumā ielika tievu, bet pāris metrus garu cauruli un panāca, ka visstiprākā ozolkoka muca sasprāgst, ja šajā caurulē ielej vēl pāris glāzes ūdens. Tāpat arī naudas spiediena radītā inflācija sagraus jebkuru ekonomiku, bet iepriekš to nevar izrēķināt, kurš būs pēdējais ūdens piliens vai pēdējais eiro, kura izliešana mucā vai ekonomikā visu šo sistēmu sagraus un to nevarēs atjaunot, izsmeļot no mucas dažus litrus ūdens vai no ekonomikas - dažus miljonus, miljardus vai triljonus eiro (vai ASV dolāru, vai Krievijas rubļu).
Naudas drukātāju mērķis nebūt nav visu saplēst, bet - tieši otrādi - pēc iespējas vairāk saglabāt. Daudz drastiskāk un tāpēc uzskatāmāk nekā Eiropā šīs pašas darbības veic Krievija ar mērķi noturēt ekonomiku līdz uzvarai karā ar Ukrainu un kara laikā sadrukāto rubļu vērtības nosegšanai ar kara laupījumu. Mūsdienu pasaulē laupījums vairs nav jāuztver tik tieši jeb burtiski, kā bija pēc Otrā pasaules kara, kad Padomija izveda no Vācijas ražošanas iekārtas un jebko kaut cik vērtīgu desmitiem tūkstošu dzelzceļa vagonu apjomā.
Eiropas Savienība no kara mēģina izvairīties kā velns no krusta un pasūta ECB naudas drukāšanu tieši tāpēc, lai noturētu sociālo mieru, kamēr katra nākamā ļaužu grupa tiek aplaimota ar svaigi nodrukātās naudas porciju un vēl neapjauš ne šīs naudas pirktspējas zuduma, ne pirktspējas atlikuma patiesos apmērus. Šādā nozīmē pēdējie desmit un pat vairāk gadi Eiropas Savienībā kopš pasaules nonākšanas 2008. gada ekonomiskajā krīzē ļoti atgādina pēdējos 2-3 gadus Padomju Savienībā. Tādējādi kārtējo reizi tiek apliecināta neiespējamība būvēt nākotnes prognozes vienkārši pēc analoģijas ar pagātni. Tikai tad, kad tagadējā nākotne būs jau pagātne, kļūs iespējams pilnvērtīgi salīdzināt dažādus pagātnes posmus un formulēt daudz maz ticamas versijas, kāpēc Eiropas Savienība tomēr spēja noturēties ilgāk nekā Padomju Savienība.