Satiksmes ministrs Kaspars Briškens un nacionālās aviokompānijas “airBaltic” vadība publiski atzina valsts atteikšanos saviem ieguldījumiem uzņēmumā tāpēc, lai iedrošinātu investorus ar stāstu, ka uzņēmuma vecos parādus neviens atpakaļ neprasīs.
Evikas Siliņas valdībai nācies pieņemt lēmumu, kādu jebkura valdība gribētu novilcināt līdz savas pastāvēšanas beigām un atstāt mantojumā nākamajai valdībai. Tomēr pienāca brīdis, kad tieši šai valdībai vajadzēja pieņemt vienu no diviem vienādi nepopulāriem lēmumiem. Vai nu ieguldīt “airBaltic” nākamos simtus miljonus eiro, lai uzņēmums varētu nomaksāt daļu no saviem parādiem un dzīvot tālāk pašreizējā veidā, vai atkāpties no veco parādu atprasīšanas un piedāvāt uzņēmumu kādam, kurš būtu ar mier pārņemt uzņēmumu ar tā jaunajiem parādiem un zaudējumus nesošu darbību. Valdība šoreiz izvēlējusies otro variantu, bet varbūt tā tiks piespiesta atgriezties pie pirmā varianta, ja pagaidām ļoti nekonkrēti pieteiktās sarunas par “airBaltic” iespējamo investoru izjuks. Arī tad būs divi varianti - vai nu atkal iemaksāt uzņēmumā naudu, vai beidzot tomēr ķerties gadu desmitiem apspriestās uzņēmuma likvidācijas, kas nozīmētu atkal nākamo zaudējumu norakstīšanu un skandālu, kas būtu vēl skaļāks nekā tagadējais sabiedrības sašutums par “airBaltic” ieguldītās valsts naudas zaudēšanas atzīšanu.
Lēmumi par faktiski izputējuša uzņēmuma uzturēšanu ar valsts naudas ieguldīšanu vienmēr uzņemti ar neuzticību un iebildumiem, bet tie ir ietinami solījumos, ka valsts savus ieguldījumus atgūs tad, kad uzņēmums būs atgriezies pie normālas saimnieciskas darbības un tiks pārdots. Kamēr pārdošanas brīdis nav pienācis, solījumi formāli spēkā neatkarīgi no tā, cik reižu avīzēs rakstīts un opozīcijas politiķi teikuši, ka solījumi nav izpildāmi. Tagad izrādījies, ka atzīt ieguldīto naudu par zaudētu nākas kaut mirkli (mēnešus, bet varbūt gadus, varbūt daudzus gadus) pirms uzņēmuma pārdošanas, jo tāda atzīšanās ir viens no nosacījumiem, lai darījums principā varētu notikt. Bet tā nav garantija, ka darījums notiks.
Paldies “airBaltic” izpilddirektoram Martinam Gausam par aprēķinu, ka “airBaltic” pastāvēšanas 29 gados valsts tās uzturēšanai iztērējusi 526 miljonus eiro. Tā varētu būt neto izdevumu summa, kas mazāka par kopējiem izdevumiem, no kuriem kaut nelielas daļas “airBaltic” valstij ir atdevis, dažkārt arī procentus maksājis uz nākamo parādu un tālāk uz nākamo valsts ieguldījumu rēķina. Starp 29 “airBaltic” pastāvēšanas gadiem ir bijuši daži izņēmuma gadi, kad uzņēmums nesis savai īpašniecei valstij peļņu, kas atstāta uzņēmumam. Tāpēc varētu būt tā, ka valsts atkāpjas no prasījuma tiesībām pret uzņēmumu par lielāku summu, nekā uzņēmumā iemaksājusi.
Iemaksas bijušas gan aizdevumi, gan pamatkapitāla palielinājumi, par kādiem vairākkārt pārsaukti sākotnējie aizdevumi. Pamatkapitāls tika noformēts akciju laidienos ar skaidrojumu, ka valsts kādreiz atgūs naudu no šo akciju pārdošanas. Taču pārdošanas nosacījums izrādās akciju nocenošana no 10 eiro gabalā uz 10 eirocentiem gabalā. Skaidrs, ka par 10 eiro vai vienu eiro gabalā akcijas piedāvāt nav vērts. Akcijas interesē tos, kuri gribētu tās nopirkt par vienu eirocentu gabalā.
Akciju pārdošana iecerēta divos paņēmienos, turklāt divos dažāds veidos. Vispirms mazākumakciju pakete tiks pārdota stratēģiskajam investoram, par kuru pagaidām iespējams tikai atkārtot M. Gausa vārdus, ka investora paziņošanas sabiedrībai būšot “pozitīvs pārsteigums”. Otrajā piegājienā šis investors kopā ar citiem interesentiem varēs nopirkt akcijas fondu biržā. Tur ir izstrādāta speciāla procedūra, ar kādu biržā sāk kotēt tādu uzņēmumu akcijas, kas iepriekš nav bijušas publiskajā apgrozībā. Jāielāgo procedūras apzīmējums IPO, kas cēlies no angļu valodas vārdiem initial public offering. Latviešu valodā to sauc par akciju sākotnējo publisko piedāvājumu, bet ērtāk taču četru vārdu vietā nosaukt trīs burtus.
K. Briškena paņēmiens, kā mazināt sabiedrības sašutumu par valstij piederošo akciju simtkārtīgu nocenošanu, bija stāstīt gari un plaši, ka valsts paturēs valdības rīcībā 25%+1 akciju.
Akciju nocenošana nemazina akcionāru balss tiesības akcionāru sapulcēs. Tāpēc valsts līdz kļūšanai par mazākumakcionāru ierakstīšot “airBaltic” statūtos, ka “airBaltic” ir Latvijas uzņēmums ar atrašanās vietu Rīgas lidostā un ka grozīt šo statūtu punktu vairs nebūs iespējams pretēji 25%+1 akcijas īpašnieka gribai. No tā gan neizriet nekādas garantijas par Latvijas nākamo valdību gribu turpināt vai neturpināt “airBaltic” pastāvēšanu.
“airBaltic” padomes priekšsēdētājs Klāvs Vasks dalījās ar nodomu pārdot valsts nocenotās akcijas par tādu cenu, lai ar IPO savāktu ap 300 miljoniem eiro. Teorētiski jeb juridiski tas iespējams, bet šādas summas savākšanas izredžu vērtējums jāatliek vismaz līdz brīdim, kad Latvija riskēs laist “airBaltic” akcijas finanšu ieguldītāju jeb spekulantu vērtējumam.
“airBaltic” finanšu direktors Vitolds Jakovļevs apgalvoja, ka reālie ieguldītāji uzņēmumu vērtējot augstāk nekā Latvijas blogeri vai viedokļi līderi. Par skaitlisku pierādījumu teiktajam viņš izmantoja šopavasar izlaisto “airBaltic” obligāciju cenas celšanos pēc tam, kad uzņēmums bija 14. augustā atskaitījies par 88,8 miljonu eiro zaudējumiem šā gada pirmajos sešos mēnešos. Šādus zaudējumus investori pieņēmuši kā liecību, ka ar uzņēmumu tomēr viss kārtībā. Zaudējumu attaisnošanai atradušās norādes uz divām cēloņu grupām.
Vienā grupā tādi faktori kā problēmas ar “Pratt&Whitney” dzinēju pirmstermiņa apkopi, kas izraisa dzinēju deficītu un papildu izmaksas. Šajā grupā arī valūtu pāra eiro/ASV dolārs vērtību svārstības un vienreizējās izmaksas saistībā ar “airBaltic” 2019. gada obligāciju pirmstermiņa dzēšanu. Otrā grupā masu tūrismam nelabvēlīga konjunktūra, kas skar visu aviopārvadājumu nozari. Praktiski visās valstīs iekšzemes kopproduktu pieaugumi svārstās ap nulli, ne tikai Latvijā apkures cenas nekrīt atbilstoši gāzes cenām un inflācija atgādina par sevi vēl citos veidos. Cilvēki taupa naudu ziemai, nevis notērē to ceļojumos. Tāpēc visas aviokompānijas piedāvājot atlaides biļešu cenām, jo pilna lidmašīna ar pasažieriem par mazu naudu nozīmējot mazākus zaudējumus nekā pustukša lidmašīna ar pasažieriem par lielu naudu.
Raudzīties uz “airBaltic” pozitīvi varētu tie cilvēki, kuriem tomēr atradīsies nauda lētām aviobiļetēm. Cerēsim, ka viņi ir arī nodokļu maksāji Latvijai. Tādā gadījumā viņi varētu atgūt to nodokļu maksājumu daļu, ko valsts novirza aviobiļešu, t.i., aviotūrisma dotēšanai.
