Latvijas Bankas organizētā saruna starp vairāku tautsaimniecības nozaru pamanāmākajiem pārstāvjiem noveda līdz paradoksālai atklāsmei, ka labāk tādas sarunas nerīkot, jo jebkura kaut cik kompetenta ekonomisko un arī sociālpolitisko problēmu iztirzāšana noved līdz secinājumiem par problēmu neatrisināmību.
Lūk, ko Latvijas Bankas rīkoto pasākumu “ekspertu sarunas” cikla jaunākajā, 13. jūnija sarunā par tēmu “Procentu likmes krīt. Vai gaisma tuneļa galā?” sacīja “Swedbank” galvenā ekonomiste Latvijā Līva Zorgenfreija (attēlā):
“Ja mēs - politiķi, Latvijas Banka - publiski stāstām, ka bankas nekreditē, investīciju nav, nākotnes ekonomikai nav, tad ko dzird uzņēmums? - Ā, ekonomikai nav nākotnes. Nu, tad investēt labāk nevajag, nu kredītu es nedabūšu, sēdēšu labāk mājās. Un mēs veidojam naratīvu, ar kuru mēs, manuprāt, nevis palīdzam ekonomikai, bet šaujam sev kājā. Un šī šaušana sev kājā nepalīdzēs ekonomikas izaugsmei nākotnē. Līdz ar to kaut kādā mērā šī diskusija - kaut kur tai taisnība un kaut kur tā vajadzīga -, bet tā aizgājusi tādā populistiskā gultnē, no kuras labuma nav nevienam, jo sevišķi Latvijas ekonomikai.”
L. Zorgenfreijas ieteikums izpildāms divējādi. Tā būtu vai nu klusēšana tiešā nozīmē, vai tikai un vienīgi preses relīze ar izvilkumu no Latvijas Bankas sagatavotajiem pārskatiem par Latvijas komercbanku darbību, atbilstoši kuriem banku izsniegto kredītu apjoms nebanku klientiem laikā no 2020. gada 31. decembra līdz 2023. gada 31. decembrim pieaudzis no 12,8 miljardiem eiro līdz 15,6 miljardiem eiro. Tā, lūk vajadzēja rīkoties Latvijas Bankai, nevis organizēt sarunu, kuras dalībnieki žēlojās un brīdināja par briesmām, kas slēpjas aiz kredītu summas pieauguma.
Speciālistiem ir pamats būt bažīgiem, jo kredītu summu uz augšu velk hipotekārie kredīti, tādējādi velkot Latviju atpakaļ uz 2008. gada krīzi. Proti, hipotekārais kredīts pēc būtības ir patēriņa kredīta paveids, jo vērsts uz kredītņēmēja labsajūtas palielināšanu atbilstoši apdzīvojamās platības pieaugumam un labiekārtojumam. Bet cik ilgi būs iespējams apmaksāt patēriņu valstī ar sarūkošu ražošanu?
Ražotājus, turklāt eksportējošos ražotājus pārstāvošais Jānis Ošlejs (attēlā) nemitīgi atgriezās pie tā, ka Latvijā ražotājiem praktiski neiespējami dabūt ilgtermiņa kredītus (aizņemties uz laiku virs pieciem gadiem), kas apgrūtina viņam konkurēt ar ārzemju ražotājiem, kuriem šādi kredīti pieejami. Ticēsim viņa sacītajam, ka viņa būvmateriālu ražošanas uzņēmums “Primekss” spējot ļoti aktīvi investēt, neizmantojot Latvijas bankas, taču pie šādām iespējām nevar tikt visi. Ticēsim arī tam, ka Latvijas eksportētāju biedrība “The Red Jackets” esot pilna ar cilvēkiem, kuri grib savus uzņēmumus attīstīt strauji, bet kuriem tas nav iespējams.
Taisnība J. Ošlejam, ka bankas patiesībā uzņemas lielu risku tieši tādā veidā, ka cenšas riskus samazināt atbilstoši kredītu apjoma samazināšanai. Līdz kaut kādai robežai būtu spēkā J. Ošleja ieteikums bankām kreditēt vairāk, jau iepriekš paredzot neatdoto kredītu apjoma un īpatsvara pieaugumu attiecībā pret izsniegtajiem kredītiem, jo pieaugtu atdoto kredītu un uz to rēķina iegūtās peļņas masa. Nelaime tikai tā, ka šī robeža nekad nav zināma pirms tam, kad tā jau izrādās pārkāpta, - pirms pārāk viegli pieejamā nauda radījusi ekonomikā disproporcijas, kas jālikvidē ar krīzes metodi. Latvija un tieši komercbankas to pārspīlētā veidā izbaudījušas 2008. gadā un tagad metušās otrā galējībā ar kredītu apjoma tuvināšanu nullei. Banku pārvaldnieki izvēlas uz nenoteikti laiku atlikt jautājumu, kā tad viņi varēs atgūt pēdējos tomēr atlikušos kredītus valstī, kurā ražošanu palīdzējuši novest līdz nullei.
Banku kredītportfeļa apjoma tuvināšanos nullei var skaitliski pieradīt, pārejot no kredītportfeļa nominālvērtības uz tā vērtību salīdzināmās cenās. Iepriekš jau nosauktais banku kredītportfeļa pieaugums no 12,8 līdz 15,6 miljardiem eiro atbilst 21,8%. Tas patiešām izskatās pēc pieauguma, bet tikai līdz brīdim, kad atrodam Centrālās statistikas pārvaldes liecību par patēriņa cenu pieaugumu laikā no 2020. gada līdz 2023. gadam no 108,9% līdz 143,7% (par 100% bāzi pieņemtas vidējās cenas 2015. gadā). Tas atbilst pieaugumam par 31,9%. Lai precizēto šo ainu, vajadzētu ņemt vērā arī atsevišķi uzskaitīto ražotāju cenu un būvniecības izmaksu izmaiņas, taču kopainu tas nebūt neizmainītu. 10 procentpunkti, par kuriem šī vārda tehniskajā nozīmē izmērītā inflācija apsteidz kredītporfeļa nomināla pieaugumu, dod pietiekami lielu rezervi, lai tā nosegtu atšķirības starp līdzīgiem mērījumiem un šo mērījumu kļūdas.
Komercbanku politika šķiet vērsta uz to, lai galu galā norakstāmais pēdējo, neatdoto kredītu atlikums būtu salīdzinoši mazs attiecībā pret gadu gaitā Latvijā sapelnīto un no Latvijas uz ārzemēm jau evakuēto naudu. Jāatgādina, ka noteicošo daļu no Latvijas banku pakalpojumu tirgus aizpilda ārzemju banku Latvijas uzņēmumi, bet vietējie baņķieri cer, ka arī valsts ekonomiska vai politiska sabrukuma brīdī kapitāla kustība būs iespējama tādā mērā, lai viņi varētu aizdabūt savu naudu uz labāku vietu.
Latvijas pārvaldes aparāts uz banku politiku raugās ar bažām un mēģina to koriģēt. "Tautsaimniecības vērotājiem šī desmitgade būs zīmīga ar to, ka mēs visu laiku cenšamies izlauzt bankām rokas uz muguras,” atzīmēja nekustamo īpašumu kompānijas “Latio” vadītājs Edgars Šīns. Šādā kontekstā saprotams L. Zorgenfreijas aicinājums labāk paklusēt, nekā ieslīgt pārmetumu apmaiņā starp valsts iestādēm un komercbankām, kuras vienādi labi zina gan savus, gan pretējās puses grēkus.
No oficiālās lomas padraudēt bankām ar pirkstu nevarēja atteikties Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieks Mārtiņš Bitāns. Viņš apliecināja, ka Eiropā pieņemts uzņēmējdarbībā izmantot banku finansējumu un tāpēc viņu pārsteigusi J. Ošleja neticība zemāku kredītprocentu likmju pozitīvajai ietekmei uz kredītu saņemšanu. “Eksportējošs uzņēmums ir kā radīts tam, lai dabūtu kredītu no bankām. Ja kredītu dabūt tik grūti, tad tās ir tirgus nepilnības, kas saistītas ar joprojām konservatīvo riska novērtējumu. Bankas pašas izvēlas riska modeļus, neviens tām rokas uz muguras nelauž,” apgalvoja M. Bitāns (attēlā).
Par maigāko komercbanku ietekmēšanas veidu M. Bitāns uzrādīja to, ka “mēs varētu ielaist kādu jaunu tirgus dalībnieku, kas liktu mainīt esošo banku konservatīvo noskaņojumu”. Tas atsauca atmiņā solījumu, ar kādu tagadējā Latvijas Bankas prezidenta vietniece atzīmējās savā iepriekšējā, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētājas amatā. 2020. gada 5. martā “Neatkarīgā” aprakstīja to, kā “Santa Purgaile uzmundrina, visticamāk, tikai pati sevi ar to, ka "Latvijā var ienākt jauna banka””. Aizgājušie četri gadi apliecina, ka nav pasaulē tādas bankas, kas gribētu ienākt Latvijā. Tie būtu atsevišķi stāsti, kāpēc jaunas bankas ienākšanai Latvijā nekvalificējas vietējo resursu pārbīdīšana, piešķirot bankas titulu “Indexo” vai “Altum".
Ja banku skaits nepieaug, tad jālieto tādas administratīvas metodes kā papildu nodokļi kaut ar atrunu, ka, kā atzina M. Bitāns, “administratīvām metodēm vienmēr ir izmaksas un tieši vai netieši riski”. Reālajā dzīvē, atšķirībā no daiļrunāšanas, ideja par jaunas bankas piesaistīšanu Latvijai sen atmesta, nodoklis bankām uzlikts un risku esamība apstiprinājusies, jo “SEB banka” iesniegusi Satversmes tiesā sūdzību par hipotekārā kredīta ņēmēju atbalsta nodevu.
Paliek atklāts jautājums, vai patiesība par vienu, otru, trešo un visām pārējām nozarēm (teritorijām, uzņēmumiem, cilvēkiem) mobilizēs esošo situāciju uzlabot, vai mudinās atmest ar roku tādām bēdu ainām, kādas vārdiski sniedza E. Šīns (attēlā): “Vai nav tā, ka mēs savā nabadzībā mēģinām vainot bankas? Nevienā Latvijas Republikas pilsētā, izņemot Rīgu (Jūrmala neskaitās) nekustamā īpašuma cenas nav lielākas kā aizvietošanas izmaksas. Ieklausīsimies faktā! Ir 2024. gads. Kāpēc jāiepļaukā bankas? Tas par kaut ko liecina - kā mēs esam strādājuši, kādas darbavietas radījuši Latvijas reģionos. Iedomājieties jaunu ģimeni - viņš, viņa, divi bērni, suns, kaķis Liepājā vai Daugavpilī. Lai aizņemtos jauna mājokļa iegādei, viņiem jāņem patēriņa kredīts. Tā mēs esam saimniekojuši 33 gadus, ko visu var novelt uz bankām, bet varbūt tomēr jāpaskatās spogulī.”
