Vēja enerģētika vilina ar iespējām apgrozīt miljardiem eiro attīstības projektos un biedē ar brīdinājumu, ka pēc dažiem gadiem Latvijā vairs nedrīkstēs uzcelt un atvērt neko bez apliecinājuma par ražošanas, pakalpojumu vai kādām citām darbībām izlietojamās enerģijas “zaļo” izcelsmi pārsvarā no vēja.
Par nepastāvīguma simbolu bieži vien izmantotais vējš tagad izrādījies par galveno enerģijas enerģijas avotu pasaulei bez fosilo energoresursu ieguves un dedzināšanas.
Ar vēju konkurējošie pretendenti uz “zaļās” enerģijas avotu godu ir izbrāķēti. Acīm redzami, ka ražošanai un komforta līmeņa uzturēšanai nepietiek ar saules enerģiju, kas nozīmīgā daudzumā iegūstama labi ja pusi no gada un pusi no katras diennakts tajā gada pusē, kad saule vispār dod enerģiju. Hidroenerģētikas resursi jau ir apgūti tur, kur to iespējams izdarīt, neapplūdinot pārāk daudz zemes. Par koksnes dedzināšanu klimata izmaiņu apkarotāji konstatējuši, ka arī tādā veidā gaisā palaistās CO2 molekulas ne ar ko neatšķiras no ogļu, naftas vai dabasgāzes dedzināšanas rezultātā radītajiem CO2 izmešiem, ja šim molekulām vispār ir tāda ietekme uz klimata pārmaiņām, kādu pārmaiņu apkarotāji sludina. Par atomenerģētiku “zaļās” politikas taisītāji nevar un nevar tikt skaidrībā, cik tā “zaļa” no kodoldegvielas ieguvei nepieciešamo resursu tērēšanas un no drošības viedokļiem. Tad nu atliek enerģijas iegūšana no vēja kā no zila gaisa, kas pāris gadu desmitus atpakaļ visiem šķita ideāls enerģētisko problēmu risinājums. Taču tāds noskaņojums mainās līdz ar vēja darbināto elektrības ģeneratoru paradīšanos cilvēku redzes lokā. Runa nav tikai par ainavas pārveidošanu ar vēja rotoru torņiem un spārniem, kuru vainošana par ainavas bojāšanu ir gaumes lieta. Runa ir par vēja enerģētikā ieguldāmajiem dabas resursiem un cenu, kādu galu galā nākas maksāt par it kā no zila gaisa iegūto elektrību.
Brīdināt par vēja enerģētikas problēmām atļauts opozicionāriem, kamēr valdošais vairākums un izpildvara Latvijā gan vairāk domās (plānos, cerībās) nekā realitātē groza naudu vēja enerģētikas projektos. Par brīdināšanas tribīni 8. aprīlī tika izmantota Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisija, kuras vadīšana atstāta Uģim Mitrevicam no Nacionālās apvienības. Visiem interesentiem bez ierobežojumiem ir Saeimas mājaslapā pieejams šīs komisijas sēdes audioraksts. Tādējādi ir dota iespēja katram pašam novērtēt, vai U. Mitrevica jautājumu formā pasniegtos iebildumus vēja enerģētikai ir atspēkojis uz sēdi atnākušais klimata un enerģētikas ministrs Kaspars Melnis.
U. Mitrevica jautājumu būtība bija par vēja enerģētikas projektu atmaksāšanos, ja ņemtu vērā visas izmaksas no projektu izstrādes līdz nolietoto energoiekārtu utilizācijai vidi nepiesārņojosā veidā. Pa vidu izmaksas ne tikai vēja torņu celtniecībai, bet arī augstsprieguma elektropārvades līniju tīmekļa izbūvei. Daudzu citu izmaksu esamība ir daudzkārt grūtāk iedomājama. Piemēram, kā panākt, lai augstie torņi un kustīgie turbīnu spārni neizjauc radaru darbību, bez kuriem nav vairs iespējama Latvijas valsts militārā aizsardzība un kuri dažkārt noder arī civilām vajadzībām. Valstis, kuras neizjūt tādas briesmas kā Latvija, jo liktenis mums lēmis pašlaik atrasties uz NATO un Eiropas Savienības ārējām robežām, rāda piemērus citu problēmu risināšanā. K. Melnis atsaucās uz praksi, ka vietās, kur vēja torņus un turbīnas aizšķērso putni ceļus, uz vēja turbīnām tiekot uzstādītas novērošanas kameras, kuru signāli automātiski apstādina turbīnas brīdī, kad garām lido putnu kāsis. Skan jauki, bet turbīnu apturēšana šādu praktiski neprognozējamu iemeslu dēļ sadārdzina elektrību daudz vairāk nekā par apturēto turbīnu nesaražotās elektrības cenu, jo kāpina nepieciešamos ieguldījumus elektrības padeves stabilizēšanai un atgriež enerģētiku pie fosilo energoresursu izmantošanas, lai nepieļautu energoapgādes apraušanos kuru katru brīdi.
Problēmas iedzen jūrā
Saeimas komisija koncentrējās ap atkrastes vēja parku problēmām, jo Latvijā vienīgais kaut kādu konkrētību ieguvušais vēja parku projekts ir atkrastes parks “ELWIND". Latvija apņēmusies to būvēt kopīgi ar Igauniju un tādējādi uzkrāvusi sev starptautiskas saistības, kuru dēļ Latvijas varas iestādes un konkrēti ierēdņi spiesti kaut ko darīt, lai gan četru gadu laikā kopš Latvijas un Igaunijas memoranda parakstīšanas neko daudz izdarījuši viņi nav. Taču uz to var skatīties no pozitīvās puses, ka vismaz zināmo izmaksu posteņu sarakstu viņi ir paplašinājuši, bet naudu nav lieki tērējuši. Ja nu pēkšņi izradās, ka vēja parki Latvijai par dārgu, uz ko ar saviem jautājumiem vedināja U. Mitrevics, tad Latvija būs izvairījusies no liekiem tēriņiem un no valsts piesārņošanas ar pusuzcelto vēja torņu drupām. Latvijā jau tagad netrūkst visvisādu pamestu objektu visvairāk no padomju perioda, bet ir arī senākas un pavisam jaunas, bet vairs nevajadzīgas būves.
Aiz jautājumiem par vēja enerģētikas objektu atmaksāšanos naudā slēpjas jautājumi par to, vai vēja parki savā ekspluatācijas laikā spējīgi saražot tik daudz enerģijas, cik ieguldīts to izbūvē: kāds bijis fosilo avotu enerģijas patēriņš, lai raktuvēs iegūtu dzelzs rūdu, izkausētu tēraudu, saražotu cementu un uzbūvētu 280-300 metru augstus torņus, kam jāspēj izturēt vēja spēks un jāspēj noturēt darbojošies elektrības ģeneratori (kas griežas atbilstoši vējam, vibrē, pacieš zibeņu triecienus utt.). Cik daudz mežsaimniecībā vai lauksaimniecībā derīgas zemes tādējādi tiek zaudēts sauszemē un vai tiešām šie torņi neatstās nekādas sekas piekrastē?
Koncentrējoties uz atkrastes vēja parka piemēru, iezīmējās arī interesenti vēja parku būvniecībai. Pirmām kārtām tās ir Latvijas ostas, kurām apsīcis tranzītbizness. Tādējādi ostās atbrīvojas kravu apstrādei vairs nevajadzīga teritorija, ko vajag aizpildīt tāpēc, lai aizpildītu robus ostu ieņēmumos. Ja ostas nedabūs pasūtījumus vēja parku celtniecības un ekspluatācijas apkalpošanai, tad “ostas kļūs par subsīdiju objektu", brīdināja Ventspils brīvostas Zaļās enerģijas klastera attīstītājs Kaspars Liepiņš. Savas problēmas uz vēja parku rēķina atrisināt grib arī Latvijas mazās ostas, kuras tranzītkravas nav zaudējušas, jo tām šādu kravu nebija. Šādu gribu deputātiem apliecināja Salacgrīvas ostas pārvaldnieks Ivo Īstenais.
K. Liepiņa skarbie vārdi bija atbilde Saeimā valdošās koalīcijas partijas “Jaunā vienotība” deputātei Irmai Kalniņai, kura personificēja Pāvilostas aktīvistu apgalvojumus, ka vēja torņi iepretī viņu krastam izpostīšot ainavu un nodarīšot vēl citus kaitējumus, kurus konkrēti nosaukt viņa neuzņēmās.
K. Melnis pauda cerības, ka vismaz no iedzīvotāju iebildumiem izdosies tikt vaļā ar maksājumiem gan pašvaldībām, gan konkrēti iedzīvotājiem, kuri dzīvos radiusā no 800 m līdz 2 000 m ap vēja torņiem. Tuvāk cilvēku mājokļiem torņus būvēt neļaus, tālāk dzīvojošajiem savu kaitējumu no torņiem pierādīt būšot pārāk grūti. Kompensācijas apmērs piedāvāts 2 500 eiro par uzstādītās jaudas megavatu. Vienas turbīnas jaudai vajadzētu būt ap 4 megavatiem, turbīnu skaitam vienā vēja parkā - ap 20. Rezultātā veidojas izteiksme 2 500 x 4 x 20 = 200 tūkstoši eiro gadā.
Klimata un enerģētikas ministrija (KEM) ierosina mājsaimniecībām kompensācijas trijās gradācijās atkarībā no attāluma līdz vēja turbīnai: tuvākajiem trīs minimālās mēnešlgas (pašlaik būtu 3 x 700 eiro) gadā, tālākajiem divas vai vienu mēnešalgu. Cik daudz naudas no kopējās summas paliks pāri pēc izmaksas iedzīvotājiem, tik atdos attiecīgajai pašaldībai. KEM uzskata, ka maksājumiem jānotiek bez aplikšanas ar nodokļiem, bet ar Finanšu ministriju šie maksājumi vēl nav saskaņoti.
Aizvien jaunu izdevumu posteņu uzkraušana vēja parkiem mazina ticību solījumiem par elektrības vidējās cenas samazināšanos proporcionāli vēja enerģijas ieplūšanai elektroapgādes tīklā. KEM versija tāda, ka vidējā elektrības cena biržā samazināšoties no 9 eirocentiem par kilovatstundu (kWh) pagājušajā gadā līdz 5-7 centiem/kWh vēja parku nodrošinātajā nākotnē. Pieņemsim, ka salīdzinājums šeit veikts pēc pirktspējas paritātes neatkarīgi no tā, kādā līmenī būs nonākušas cenas pēc 4-5 vai vairāk gadiem, kad mums būtu jāsajūt vēja parkos ieguldītās naudas atdeve.
Tie, kurus nepārliecina solījumi par elektrības cenu pazemināšanos, tiek spiesti piekrist vēja enerģētikas projektiem ar brīdinājumiem vai draudiem, ka viņi nedrīkstēs lietot elektrību bez “zaļas” izcelsmes, par kādu tiek uzskatīta izcelsme vēja parkā.
