Latvijas valsts un iedzīvotāji kopā drīzāk nevarēs nekā varēs atrast 200 miljonus eiro, cik pašreizējās cenās maksātu viena miljona tonnu šīfera novākšana no Latvijas māju jumtiem un vēl daudzu citu azbestu saturošu būvelementu savākšana, nemaz nerunājot par to, ka noņemto jumtu vietā būtu jāliek jauni jumti.
Celtniecības materiāli un sadzīves priekšmeti ar azbesta sastāvdaļu ir aizliegti Eiropas Savienībā un citās sevi par bagātām un attīstītām saucošās valstīs, bet tiek pilnā sparā ražoti un izmantoti Krievijā un Ķīnā, Indijā un Āfrikā. Latvijā pēdējais legālais azbesta šīfera jumts uzlikts 2010. gadā. Kopš tā laika šādi jumti, kā arī visi citi būvelementi un sadzīves priekšmeti ar azbesta piejaukumu jānomaina ar izstrādājumiem bez azbesta. Izstrādājumi ar azbestu pasludināti par bīstamajiem atkritumiem, no kuriem legāli atbrīvoties iespējams par paaugstinātu samaksu. Maksa ir tik augsta, ka daudziem azbesta jumtu un citu azbesta mantu īpašniekiem nav citas izejas, kā atbrīvoties no azbesta nelegāli un cerēt, ka viņus par to nesodīs vai nu tāpēc, ka nepieķers, vai arī tāpēc, ka viņi ir pārāk acīmredzami nabadzīgi, lai viņiem uzliktu nesamaksājami lielus naudas sodus. Jāatzīst gan arī tas, ka azbesta nodarīto kaitējumu sadzīviskā līmenī ieraudzīt grūti. Piemēram, "kurš iedomāsies, ka audzēju plaušās viņam šodien atklāja tāpēc, ka tieši pirms 20 gadiem, 2004. gada 8. maijā viņš palīdzēja kaimiņam nodauzīt šīfera jumtu?" Par šādu notikumu saistību medicīnas vārdā galvoja Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš. Pasaules Dabas fonda direktors Jānis Rozītis bēdājās, ka dzīvnieki un augi no vides piesārņošanas ar azbestu ciešot vēl vairāk nekā cilvēki. Taču cilvēkiem tik un tā grūti atraut naudu no daudz uzskatāmāku vajadzību apmierināšanas tāpēc, lai maksātu, maksātu un vēlreiz maksātu par mistiskām darbībām, ar kurām tiekot pārvarēta azbesta ļaunā ietekme.
Latvijas valsts Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) personā sarosījusies ar piedāvājumu trūcīgām un maznodrošinātām mājsaimniecībām nodot azbesta šīferi bez maksas. No vienas puses, šāds palīdzības sniegšanas paņēmiens pavisam loģisks, jo trūcīgie noteikti nespēs ne apmaksāt azbesta (jumta segumos u.c. materiālos iestrādātā azbesta) aizvākšanu, ne sodu par dabas piesārņošanu ar azbestu. Taču, no otras puses, piedāvājums tieši tikpat loģisks, cik arī jocīgs. Tas taču nozīmē, ka oficiāli trūcīgajām mājsaimniecībām turpmāko pāris mēnešu laikā jāiztērē tūkstošos vai pat desmitos tūkstošu izsakāmas naudas summas, lai jau šomēnes nomainītu jumtu segumus savām mājām. Nevar viņi veco jumta segumu atdod valsts labdarības akcijas laikā un dzīvot bez jumta seguma gadiem ilgi, kamēr viņi sakrās naudu jaunam jumtam vai sagaidīs nākamo valsts labdarību jauna jumta uzlikšanai.
Aizvācami azbesta materiālu pieteikšana jāveic šomēnes (maijā) un tad jāgaida uz aizvešanu jūnijā vai jūlijā. Pieteikšanās iespējama digitāli advancētiem trūcīgajiem, kuri spējīgi orientēties VARAM mājaslapā. Vistaisnākā ieeja mājaslapas vajadzīgajā sadaļā atrodama pēc virsraksta “Trūcīgas un maznodrošinātas mājsaimniecības azbestu saturošu šīferi var nodot bez maksas". Tur atrodama pieteikšanās veidlapa ar tās aizpildīšanas instrukciju. Ar elektronisko parakstu jau apgādājušies trūcīgie var pieteikumu sūtīt uz VARAM elektroniski, bet pārējiem veidlapa jāizdrukā, jāaizpilda un jāsūta uz VARAM pa pastu vai jāatnes personīgi.
Pēc veidlapā iekļautajām ziņām VARAM spēšot pārbaudīt (bet negalvoja, ka to darīs), vai pieteikumu iesniegušajam trūcīgajam ir īpašums, kurā varētu būt azbesta materiāli. Nedrīst būt tā, ka trūcīgo vārdā azbestu nodos pietiekami bagātie, kuriem valsts tādu izdevību nemaz nav piešķīrusi.
No vienas mājsaimniecības bez maksas drīkstēs nodot ne mazāk par 200 kg jeb aptuveni 10 šīfera loksnēm un ne vairāk par trijām tonnām jeb 150 azbesta šīfera loksnēm kopš padomju laika ierastajā lielumā. Varbūt kaut kur saglabājušies jumti ar azbesta šīferi citos formātos.
Ticēsim, ka kaut kāda jēga valsts labdarībai tomēr būs divu iemeslu dēļ.
Pirmkārt, valsts labdarība ir mikroskopiska, jo ierobežota ar kopējo finansējumu 350 000 eiro apmērā. Tik niecīgu naudas summu iespējams apgūt, nododot to azbesta šīferi, kas no jumta jau sen novākts un aiz nezināšanas vai nevēlēšanās ar to kaut ko iesākt vienkārši sakrauts sētmalē. Gan jau arī par trūcīgām vai maznodrošinātām oficiāli atzītām mājsaimniecībām var gadīties šāds atkritumu krājums, kas bez valsts iejaukšanās agrāk vai vēlāk pārvērstos par šausmīgi bīstamajiem azbesta putekļiem.
Otrkārt, labdarības akcija varētu dot izejas materiālus aprēķiniem, cik īsti izmaksā azbesta legālā noglabāšana, kāds pēc tās pieprasījums un kāda ir reālā azbesta atkritumu noglabāšanas vietu ietilpība. Patlaban datu tik maz, ka pat labdarības akcijas ievada pasākumā, uz kuru visiem pieejamajiem datiem jābūt savāktiem un sakārtotiem, VARAM Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere neuzņēmās atbildēt uz jautājumu, cik daudz azbesta šīfera par atvēlēto naudu izdosies savākt.
Latvijas valsts pēc iestāšanās ES ir pārrakstījusi savos likumos gan aizliegumu izmantot azbesta materiālus, gan pienākumu jau izmantotos materiālus savākt, transportēt un noglabāt kā bīstamos atkritumus, bet tālāk nav likusies ne zinis, kā šīs likuma normas tiek pildītas. Tikai tagad notikusi sarosīšanās, lai iesniegtu ES lūgumu apmaksāt šeit aprakstīto labdarības projektu. Lūgumrakstā bija jāiekļauj skaitļi, sākot ar azbesta materiālu apjoma noapaļošanu uz vienu miljonu tonnu. Ar šī daudzuma nosaukšanu azbesta nodošanas popularizēšanas pasākumu iesāka vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministre Inga Bērziņa.
Ja azbesta materiālu daudzums kaut aptuveni ir miljons tonnu, tad to legālā aizvākšana un noglabāšana tagadējās cenās varētu būt ap 200 miljoniem eiro pēc aprēķina 200 eiro par tonnu. Šādas izmaksas izriet no trim galvenajām komponentēm. Pirmā - atkritumu glabātuvju tarifs no 100 eiro par tonnu uz augšu. Neko precīzāku nezināja teikt ne R. Vesere, ne Valsts vides dienesta ģenerāldirektora vietniece stratēģiskās attīstības un kontroles jautājumos Laura Anteina. Otrā - jumtu segumu u.c. konstrukciju novākšana, par ko šādu pakalpojumus veicošas firmas prasot 5-15 eiro par kvadrātmetru. Trešā - materiālu vešana līdz kādai no 18 šādu atkritumu pieņemšanas vietām, kas dažos gadījumos var nozīmēt gandrīz 100 km ceļa ar atbilstošām izmaksām.
Mierinājumam der tas, ka nav rīkojuma azbesta materiālus savākt šā gada laikā, tāpēc nav uzreiz jāatrod ne 200 miljoni eiro azbesta savākšanai, ne vēl tikpat un vairāk miljoni eiro jaunu jumtu likšanai. Tomēr azbesta savākšanas izstiepšana uz gadu desmitiem nozīmē arī šī pasākuma izmaksu izstiepšanu līdz nominālvērtībai, par kuru mēs šodien varam tikai fantazēt tāpat kā par nosaukumu naudai, kādu cilvēki tagadējās Latvijas teritorijā lietos pēc gadu desmitiem.
