Latvijā ieradušies kārtējie uzraugi ar pārmetumiem, ka Latvijas ekonomiskā attīstība atpaliek un dara kaunu Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijai.
Latvijas nabadzība relatīva, jo pasaulē daudzas valstis un to iedzīvotāji caurmērā nabadzīgāki nekā Latvijā. Latvija atpalicību konstatējusī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (Organisation for Economic Co-operation and Development, OECD) apvieno 38 valstis, kuras savstarpēji atzinušas viena otru par visattīstītākajām, bagātākajām, gudrākajām utt. starp 193 Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstīm. Savu atbilstību paraugvalstu statusam Latvija skaita kopš 2016. gada 1. jūlija. Organizācija pastāv kopš 1961. gada, bet jaunākā dalībniece tajā ir Kostarika kopš 2021. gada. Kad Latvija iestājās OECD, Igaunija tur jau bija priekšā kopš 2010. gada, bet Lietuva organizācijā iekļuva 2018. gadā.
Triju Baltijas valstu salīdzināšana ir ierasta nodarbošanās gan šajā valstīs, gan starp tiem, kuri mūs vēro no tuvām un tālāk vietām. Arī OECD seko šai tradīcijai un ir sagatavojusi diagrammu, kas parāda, kādā tempā dzīves līmenis katrā no Baltijas valstīm tuvojas OECD dalībvalstu vidējam dzīves līmenim:
Šīs līknes prasa vairākus paskaidrojumus, papildinājumus, komentārus. Grafiski attēlotie skaitļi izrēķināti, dalot valstu iekšzemes kopproduktus ar attiecīgo valstu iedzīvotāju skaitu un iegūto naudas summu koriģējot atbilstoši tās pirktspējai 2015. gadā. Pirmais iespaids par līknēm tāds, ka OECD padomi nevienai no Baltijas valstīm nav palīdzējuši kāpināt ekonomiskās attīstības tempu attiecībā pret laiku, kad Baltijas valstu organizācijā nebija. Salīdzinoši ilgākais laiks OECD nav pasargājis Igauniju no ekonomisko rādītāju lejupejas pāris pēdējos gados. Arī Latvijā nekāds attīstības uzrāviens neparādījās saistībā ar 2016. gadu. Tieši otrādi, OECD aizrāda, ka ekonomiskās konverģences temps Latvijā sācis samazināties jau pirms Covid-19 un kara Ukrainā, kas tiek izmantoti par universāliem aizbildinājumiem ekonomiskā izaugsmes apsīkumam. Visā OECD izaugsme maza vai vispār nekāda, bet Latvija nespēj šo situāciju izmantot, lai palielinātu savs sasniegumus attiecībā pret zemāku bāzi. Visticamāk, ka pēdējā laikā situācija kļuvusi sliktāka, nekā aprakstīts OECD analīzē, kurā nav izmantoti 2023. gada dati. Par to OECD nevar pārmest, jo Centrālā statistikas pārvalde vēl nav pabeigusi valstī 2023. gadā dzīvojušo cilvēku elektronisko pārskaitīšanu.
Latvijas ekonomiskās attīstības pārskatus un rekomendācijas OECD sagatavo un kopā ar delegāciju atsūta uz Latviju ik pēc diviem gadiem. OECD delegācijas Latvija uzkavējās vairākas dienas, lai ne tikai izklāstītu savu viedokli un pamācības, bet arī uzklausītu Latvija puses komentārus, tajā skaitā iebildumus. Šajā reizē atreferēta OECD ekonomistu Roberta Grundkes un Enes Sunela uzstāšanās un sarunas Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā, kuras pamatsastāvam bija pievienojusies vēl citi Saeimas deputāti.
OECD akcentēja atziņu, kas iebildumus neizraisa, ka ekonomiskajai attīstībai vajadzīga nauda, ko parasti sauc par investīcijām. Tātad par naudu, kas ļautu nopelnīt vēl lielāku naudu. Jautājums tikai, kā šādu naudu dabūt un kas garantēs, ka ieguldījumi nesīs peļņu, nevis zaudējumus.
OECD ieteikumi naudas iegūšanai necik pārliecinoši neizklausās un tos varētu atzīt pat par pretrunīgiem. No vienas puses, OECD aicina paaugstināt nodokļus, lai vismaz valsts iegūtu naudu ieguldījumiem izglītībā un medicīnā, kuru salīdzinoši zemo līmeni OECD identificējusi kā būtiskus šķēršļus tālākajai ekonomiskajai attīstībai. Taču par vēl vienu šķērsli attīstībai OECD izskata pārāk augsto nodokļu slogu darbaspēkam jeb atalgojumam par darbu it īpaši zemāk atalgotajiem darbiniekiem. Nodokļu slogu vajagot pārlikt no atalgojuma uz īpašumiem, uz degvielu, uz alkoholu un tabaku. Jautājums tomēr, vai cilvēki tiešām nesapratīs, ka tādā gadījumā viņi tiek padarīti par pastniekiem, kam jāaiznes no darba devējiem saņemtā nauda vai nu valstij uzreiz, vai caur mākslīgi paaugstinātām cenām uzņēmējiem, kuri padarīti par nodokļu iekasētāju palīgpersonālu? Vai darbinieki tādā gadījumā neprasīs no darba devējiem algas nākamos algu pielikumus nodokļu maksājumu kompensēšanai? Vai uzņēmēji būs spējīgi šīs prasības apmierināt bez nodokļu apiešanas shēmām?
Ar neticību jāraugās arī uz nekustamā īpašuma nodokļa paaugstināto likmju iekasēšanu, ar ko Latvijas valsts netiek galā jau tagad. Latvija taču pilna ar viesu namiem, kuru īpašnieks ir vienīgais viesis pats sev; ar lielāku izdomu apveltīti bagātnieki deklarējuši bibliotēku meža vidū vai savu dzīvesvietu kūtī. Tātad ēkās, par kurām jāmaksā mazāki nodokļi, jo tādējādi tiekot veicināta uzņēmējdarbība, labdarība u.tml. Pagaidām nodokļu nemaksāšana par nekustamiem īpašumiem ir bagātnieku privilēģija, bet shēmošana ar īpašumiem var kļūt par masu aizraušanos, ja nekustamā īpašuma likmju celšana notiks komplektā ar nodokļu atlaidēm vienīgajam mājoklim, kura pareizai noformēšanai cilvēki fiktīvi šķirsies vai precēsies, īpašumus dāvinās un tad mēģinās attiesāt.
OECD pārstāvji, protams, bija par visu labo un godīgo. Ja ēnu ekonomikas apkarošanai jāpastiprina kontrole un represijas, tad lai valsts to dara. Bet - kāpēc lai cilvēki lai ieguldītu naudu valstī, kur kontrole un represijas uz katra soļa?
Atklājās, ka viens no iepriekšējiem OECD padomiem bijis izveidot specializēto Ekonomisko lietu tiesu, lai spētu pieķert ļaunprātīgus kredītņēmējus un tādējādi iedrošinātu bankas kreditēt. Tagad tiesa ir, bet nekādas kreditēšanas nav.
Jaunajā versijā OECD aicina vērsties nevis pret banku klientiem, bet pret bankām. Proti, vajagot pilnvarot Konkurences padomi atmaskot banku karteli, kas vienojies Latvijā prasīt augstākās kredītlikmes OECD un neizsniegt kredītus tiem, kuri nevar vai negrib šis likmes samaksāt. Te gan jautājums, vai baņķieriem tiešām bija jātiekas un jāvienojas par likmēm un citiem kreditēšanas nosacījumiem. Varbūt viņi bez kādā norunām rīkojas vienādi tieši tāpat, kā cilvēki lietus laikā vai nu atver lietussargus, vai saskrien nojumēs.
Deputāti interesējās par OECD viedokli attiecībā uz valstij piederošas komercbankas dibināšanu kā konkurences radīšanas rīku. OECD pārstāvju atbilde bija nogaidoši noraidoša, iesakot vispirms painteresēties, vai citām valstīm ar valsts bankām labi veicies un kāpēc nekādu konkurenci bankām nespēj radīt valsts finanšu institūcija “Altum".
OECD pārstāvji pavēstīja, ka organizācija atteikusies no prasības privatizēt visus valsts, tajā skaitā pašvaldību uzņēmumus. Tomēr šie uzņēmumi tiek turēti aizdomās par negodīgu priekšrocību izmantošanu, traucējot attīstīties privātuzņēmumiem. Tāpēc Konkurences padomei un citām valsts iestādēm vajagot šo valsts uzņēmumus ļoti stingri uzmanīt. Jautājums, vai stingri uzmanītie uzņēmumi vairs būs uzņēmumi, jeb pēc būtības kļūs (bet varbūt jau ir kļuvuši) par budžeta iestādēm.
Valsts uzņēmumu pārvaldīšanu OECD iesaka pārlikt no nozaru ministrijām uz Valsts kancelejā vai kā savādāk noformētu īpašu pārvaldes iestādi tāpēc, lai valsts nozaru politika netraucētu uzņēmumu komerciālo mērķi sasniegšanai. Tas tika teikts vienā laidā ar banku kritizēšanu par to, ka tās sasniedz savus komerciālos mērķus, kursus vainago peļņa, tieši ar to, ka maksimāli ierobežo kreditēšanu un klientu sastāvu. Arī tā nav banku sazvērestība, bet izkalkulēta reakcija uz valsts noteiktās AML (Anti-money laundering - noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizācijas novēršanas) izmaksām. AML izmaksas mazas un peļņa atbilstoši liela, ja bankas nodarbojas ar rezidentu norēķinu kontu apkalpošanu, kam vairs nav vajadzīgi darbinieki, bet tikai dators, un dažu lielo valsts uzņēmumu kreditēšanu.
OECD ieteikumi Saeimas deputātiem, bet mazliet iepriekš arī ministriem, arodbiedrību un pašvaldību līderiem un varbūt vēl citiem aktīvistiem atbilda atzinumam, ka labāk būt veselam, bet bagātam, nekā nabagam, bet slimam. Tomēr arī šāda veida atziņas rosināja domu apmaiņu un atstāja cerības, ka tajās iesaistītei politiķi un ierēdņi savā darbā nepieņems pārāk absurdus lēmumus.
