Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas un Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas kopsēdē ar vienīgo darba kārtības punktu “Par Latvijas attīstības bankas izveidošanu” par bankas izveidošanu tika runāts nepilnas astoņas minūtes no stundu un 50 minūtes garās sēdes.
Tā tagad pašsaprotama lietu kārtība, ka reklāmas saukļi ar lieliem burtiem sola vienu, bet tālāk ar maziem burtiņiem uzrakstītais atklāj varbūt pat pretējo reklāmas sauklim. Tā rīkojas bodnieki un tā rīkojas politiķi. Ja tiešām valsts iestādes gatavotos nodibināt jaunu banku, tad šim nodomam būtu jāpievērš liela vērība. Par nodomu nopietnības kritēriju izmantojams šo nodomu apspriešanai atvēlētais laiks. Šajā gadījumā divu Saeimas komisiju kopsēdē, kas iegājusi Saeimas notikumu hronikā ar vienīgo darba kārtības punktu par Latvijas attīstības bankas izveidošanu, deputāti stundu un 42 minūtes kavējās pie paskaidrojošā teksta “par Latvijas uzņēmumu pašu kapitāla nepietiekamību un risinājumiem kapitāla palielināšanai". Vēl viens kritērijs pasākuma nopietnībai vai nopietnības trūkumam bija tas, ka sevi no sēdes līdzpriekšsēdētāja pienākumiem bija atstatījis Budžeta un finanšu komitejas priekšsēdētājs, premjeres partijas “Jaunā Vienotība” pārstāvis Jānis Reirs. Līdz ar to sēdi vadīja divi “progresīvie” - Andris Šuvajevs no valsts naudas pieskatītājiem un Skaidrīte Ābrama no tautsaimniecības veicinātājiem.
Vēl uzmanīgāk pētot, komisijas sēdei atklājās ne vien otrā, bet arī trešā tēma par to, ka komercbankas negrib kreditēt ne Latvijas uzņēmumus, ne privātpersonas. Piemēram, Latvijas Bankas publicētā kreditēšanas rādītāju rinda pašlaik beidzas ar 15,5 miljardiem eiro pagājušā gada 30. septembrī. Jā, tas par simts miljoniem eiro vairāk nekā 2022. gada 30. septembrī, taču īstenībā tas mazāk, ja ņemam vērā preču un pakalpojumu sadārdzinājumu. Ilgu laiku Latvijas komercbanku kopējais kredītportfelis ir dilis arī nominālajā izteiksmē. Pavērsiena punkts no kredītportfeļa pieauguma uz samazinājumu meklējams 2008. gadā. Tas gads beidzās ar kredītportfeli 16,6 miljardu latu apjomā, kas pēc oficiālā kursa atbilst 23,6 miljardiem eiro. Kopš tā laika kredītportfelis nepārtraukti samazinājies un notikušās simtiem tādas apspriešanas kā vakar. Tādās sarunas var atpazīt strīdu par to, vai pirmā bija ola, vai vista: vai komercbankas nekreditē tāpēc, ka uzņēmumi un iedzīvotāji pārsvarā trūcīgi, vai viņi trūcīgi tāpēc, ka komercbankas nekreditē.
No pieņēmuma, ka jāsāk tik kreditēt, lai visi - gan kreditējamie, gan bankas - kļūtu bagāti, izriet priekšlikums nodibināt valstij piederošu banku, kas varētu pelnīt un bagātināt valsts budžetu tāpat kā “Latvenergo” un “Latvijas valsts meži". Vietējā valsts komercbanka taču darbotos tikai vietējā tirgū un valsts varētu izdot tādus noteikumus, kas nodrošinātu peļņu valstij piederošajai bankai. Šai bankai nevajadzēs konkurēt ar ārzemniekiem tā, kā konkurē un nemitīgas dotācijas prasa “airBaltic” un “Latvijas dzelzceļš". Taču, ja tā būtu, tad kāpēc “Latvijas pasts" un sabiedriskā transporta uzņēmumi tagad iepinušies skandālos, kuru risinājums varētu būt valsts atmešana ar roku šādām nozarēm.
Brīdinājumu par Latvijas valstij piederošas komercbankas skaudro likteni ir atstājusi Hipotēku un zemes banka. Ziņu arhīvi atgādina, ka apmēram tādā veidā, kādā tagad varētu šādu banku reanimēt, tā izveidota ap 1999. gadu un noturējusies līdz 2014. gadam. Attiecīgā gada 10. janvārī Uzņēmumu reģistrs veica Latvijas Hipotēku un zemes bankas nosaukuma maiņu uz Latvijas Attīstības finanšu institūciju “Altum". Jaunās dzīves sākumam valstij nācās izpirkt “Altum” par pāris simtiem miljonu toreizējo latu. Šāda finanšu iestāde pastāv līdz šai baltai dienai un it kā varētu iztikt ar to vien, ka Uzņēmumu reģistrs pēc valdības lēmuma atjaunos situāciju, kāda bija līdz 2014. gada 10. janvārim.
Tomēr pašreizējo Saeimas deputātu manieres runāt par visu ko, bet tikai ne par konkrēto lēmumprojektu atjaunot valsts komercbanku, signalizē par viņu nevēlēšanos, lai tā notiktu. Vakar deputāti ne tik daudz runāja paši, cik uzklausīja baņķieru pārstāvjus, kuru nostāja pret konkurenta parādīšanos skaidrāka par skaidru. “Pat ja apbērsim uzņēmumus ar lielu naudu, viņi nesāks ražot konkurētspējīgas preces,” apgalvoja Finanšu nozares asociācijas (iepriekš zināmas kā Komercbanku asociācija) valdes loceklis Jānis Brazovskis. “Uzņēmējiem nav intereses par kapitāla piesaistīšanu,” apliecināja “Signet Bank” valdes priekšsēdētājs Roberts Idelsons.
R. Idelsona versija tāda, ka uzņēmēji nespēj neko intelektuāli sarežģītāku kā lūgt aizdevumu komercbankās, lai gan tikai mazliet sarežģītāk esot nolīgt “Signet Bank" par starpniekiem akciju vai obligāciju izplatīšanā. Bankas aizdevumus nedod, bet nebanku naudas turētāji apbērs Latvijas uzņēmumus ar naudu, ja atgriežamies pie J. Brazovska vārdiem.
Vismaz viens no iemesliem uzņēmumu vērtspapīru aprites zemajam līmenim ir pagājušā gadsimta 90. gadu pieredze. Privatizācijas aģentūra bija iztirgojusi izņēmumu akcijas pret privatizācijas sertifikātiem. Pēc tam mazākumakcionāri varēja iet vai neiet uz akcionāru sapulcēm, bet viņi nespēja novērst to, ka uzņēmumu akciju kontrolpakešu turētāji iztukšo akciju sabiedrības, pārliekot šo uzņēmumu aktīvus uz saviem privātuzņēmumiem vai privātīpašumiem. Pie tā paša “Liepājas metalurga” precedents, kad Rīgas biržā pārstāvēts uzņēmums vienu dienu atskaitījās par lieliskiem darba rezultātiem, bet otrā dienā paziņoja par bankrotu. Grūti iedomāties, no cik tālas vietas jānāk naudas īpašniekam, lai viņš pirktu Latvijas uzņēmumu akcijas. Tāpēc jau arī bankas naudu nedod, ka visu laiku saskaras ar uzņēmēju mahinācijām, kā izblēdīt bankai ieķīlātus īpašumus.
Lielāko daļu laika vakardienas sarunas dalībnieki veltīja konstatācijai, ka efektu nav devusi 2018. gada nodokļu reforma ar uzņēmumu atbrīvošanu no ienākumu nodokļa maksāšanas, kamēr šie ienākumi tiek atstāti uzņēmumā. Plāns bijis tāds, ka bankas sāks kreditēt uzņēmumus, ja bankas redzēs stabilu naudas daudzuma pieaugumu uzņēmuma kontos, bet "Latvijas gadījumā kreditēšanas apjoms nepieaug vispār,” atzina Finanšu ministrijas valsts sekretāra vietnieks Ilmārs Šņucins. Tajā pašā laikā visi 2018. gada reformu slavēja, jo tā radījusi tādu uzņēmumu slāni, kuri attīstās tikai uz sava rēķina. Tas pret kapitālistiskās saimniekošanas pamatpostulātiem, bet toties kaut kas reāls un vairāk nekā nekas.
Galu galā spriešana apstājās pie baņķieru pretenzijām pret valsti, kādas formulēja J. Brazovskis. Uzņēmēji nemaz negrib aizņemties, jo Latvijā darbaspēka trūkst un nākotnes izredzes ļoti neskaidras. Visticamāk, ka deputāti tam piekrita un atstāja valsts naudas ieplūdināšanu šādā ekonomikā savai pašreklāmai bez nekādām reālām darbībām.
