Pasaules ekonomikai aizvien vairāk dodoties deflācijas virzienā, vieni no pirmajiem, kas spiesti saskarties ar realizācijas cenu kritumu, ir ražotāji. Arī Latvija šajā sakarā nav izņēmums, un vairums rūpniecības apakšnozaru saskaras ar to, ka pa ceha vārtiem izbraukusī produkcija kļūst aizvien lētāka, un gadījumā, ja šis process ieilgs, cietīs tautsaimniecība un algotais darbaspēks.
Galvenās ražojošās sfēras, apstrādes rūpniecības, ražotāju cenas pagājušā gada decembrī salīdzinājumā ar šo pašu mēnesi 2022. gadā ir kritušās par 5,8%, tajā skaitā eksportētajai produkcijai tās ir sarukušas par 4,7%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Ražotāju cenu kritums parasti sākas brīdī, kad pēc iepriekšējā straujā inflācijas lēciena tautsaimniecība sāk saskarties ar pieprasījuma trūkumu un, lai noturētu tirgus daļas, ražotāji savu produkciju sāk piedāvāt lētāk. Tas varētu šķist patīkami cilvēkam, kas dodas uz veikalu un cer ieraudzīt, ka tur būs kaut kas lētāks. Agri vai vēlu viņš to ierauga, taču, ja preču cenas samazinās ilgstoši, tas liecina par problēmām ekonomikā, un arī pats pircējs cenu krituma iespaidā var nonākt zaudētāja lomā, jo kā neatraujamai ekonomikas sastāvdaļai arī viņa ienākumi var kristies.
Ziņas par ražotāju cenu pārmaiņām, lai arī īpašu uzmanību ekonomikas ziņu virsrakstos neizpelnās, taču šis rādītājs var kalpot par visai labu palīglīdzekli, lai noteiktu ekonomikā valdošos procesus un to, kā šie procesi var virzīties turpmāk. Par nožēlu jāsaka, ka starp nozarēm, kas piedzīvojušas lielāko cenu kritumu, ir arī kokrūpniecība. Liels “zaļā zelta” īpatsvars eksportā mums ir gan palīdzējis, gan arī kavējis ekonomisko izaugsmi. Kovidlaikā, kad, lai pasaule paglābtos no ekonomiskā krituma, tika stimulēta būvniecība, kokrūpniekiem noieta konjunktūra bija, viņi kāpināja ieņēmumus un pastarpināti stutēja arī Latvijas ekonomiku. Tagad, kad augsto procenta likmju sadārdzinātie kredīti ir bremzējoši gan celtniekiem, gan transporta līdzekļu ražotājiem, konjunktūra likumsakarīgi ir sliktāka, un tā atspoguļojas arī ražotāju cenu kritumā. Tā pagājušā gada decembrī kokapstrādātāji savu produkciju kopumā pārdeva par 14,9% lētāk nekā gadu iepriekš. Vēl samērā straujš cenu samazinājums ir ķīmiskajā rūpniecībā, kur tās gada izteiksmē ir sarukušas par 14 procentiem.
Lai arī vairums un lielākās nozares kopumā izceļas ar produkcijas cenu samazināšanos, atsevišķās mazākās sfērās, piemēram, dzērienu ražošanā, apģērbu ražošanā un atsevišķās mašīnbūves apkašnozarēs, ir izdevies savai produkcijai cenas kāpināt par spīti diezgan sarežģītajai pasaules ekonomiskajai situācijai. To vidū sevi labāk piesaka automobiļu, piekabju un puspiekabju ražošana, kur saražotais pērnā gada decembrī tika caurmērā realizēts par 7% dārgāk nekā gadu iepriekš. Tā ir viena no retajām labajām ziņām, kas ir saistīta ar Latvijas preču eksportu uz ārvalstu tirgiem. Proti, tā kā inflācijas krituma laikā šai samērā augstas pievienotās nozares sfērai izdodas savu preci pārdot dārgāk, tas rada iespaidu, ka pasaules tautsaimniecība, lai arī dreifē neziņas jūrā, tomēr ir saglabājusi nišas, kur pie mums saražoto var turpināt pārdot, turklāt dārgāk nekā iepriekš. Par to, ka viss nav pilnīgi slikti ar patēriņu gan Latvijā, gan eksporta tirgos, vedina domāt arī ziņas par cenu pārmaiņām mēbeļu rūpniecībā. Proti, šīs pret iedzīvotāju maksātspēju jutīgās nozares uzņēmumi savu produkciju eksporta tirgos ir realizējuši par pusprocentu dārgāk nekā pirms gada, taču kopējā ražotāju cenu izmaiņa gada izteiksmē sasniegusi 1,6%. Tas tāpēc, ka vietējā tirgū pārdotās preces cena gada laikā ir kāpusi par 6,7%. To var skaidrot ar diviem aspektiem. Pirmais - neraugoties uz ekonomisko lejupslīdi, Latvijā ir ļaudis, kas aizvien ir spējīgi izdarīt pasūtījumus, turklāt par pieaugošām cenām. Pastāv iespēja, ka šeit varbūt kāda loma ir bijusi ekonomistu bieži pieminētajam inflācijas kritumam un vienlaikus arī algu kāpumam, kas daļai ļaužu reālo rocību acīmredzami ir kāpinājis, un tas atspoguļojas arī cenās. Tiesa, skaidrojums var būt arī vienkāršāks - daļa mēbeļnieku, kurus klienti negrasās pamest, lai tiktu pie ieņēmumiem un algu kāpuma, varētu būt palielinājuši savas produkcijas cenas, neraugoties uz to, ka pārdošanas apjomi krītas.
Neraugoties uz tikko minētajām atsevišķām pozitīvajām ziņām, vairums attiecībā uz ražošanu un potenciālajiem uzņēmumu ienākumiem nav tās labākās. Vēl ir jāņem vērā, ka paralēli produkcijas pārdošanas cenām var kristies arī ražošanas apjomi, līdz ar to zaudējums rodas gan no pārdošanas lētāk, gan pārdošanas mazāk. Šobrīd vēl nav publiski pieejamu datu par to, kā ražošana gada izteiksmē ir mainījusies decembrī, tomēr zināmu situācijas ieskicējumu var sniegt arī novembra dati. Attiecībā uz pērnā gada priekšpēdējo mēnesi gan ir jāsaka, ka ražošanas apjomu kritums ir bijis visai piezemēts un jau pieminētajam vietējās ražošanas flagmanim kokapstrādei apjomi gada laikā, lai gan pieticīgi, taču tomēr pieauguši. Tie bija par 1,3% lielāki nekā 2022. gada novembrī. Tikmēr kopējais apstrādes rūpniecības samazinājums novembrī gada izteiksmē bija 1,8%. Lai gan šis skaitlis krituma ziņā ir pat kādas četras reizes mazāks nekā pēdējā laika lejupslīdes dziļākajos posmos, tomēr nevar izteikt spriedumus, ka ražotāju finansiālajai situācijai vairumā gadījumu būtu pamats uzlaboties. Ir skaidrs, ka pašreizējais ražotāju cenu kritums ir deflācijas priekšvēstnesis arī produkcijai veikalu plauktos. Tomēr ne visās sfērās, un, pat ja tas tā būtu, tas nenozīmē, ka parastais darbarūķis būtu ieguvējs. Ja preču cenas ilgstoši krītas, tad ražotājam kļūst aizvien grūtāk kārtot savas finansiālās saistības. Ir jārēķinās, ka paralēli produkcijas cenu kritumam aizdevumu likmes aizvien ir desmitgažu virsotnēs vai tuvu tam, līdz ar to rūpniekiem ir mazāki ienākumi, bet vienlaikus lielāki izdevumi. Ja tas turpinās ilgāku laiku, investīciju plāni tiek atlikti, nav naudas, par ko palielināt algas, tādējādi naudas aprite kļūst lēnāka, bet kopējā labklājība krītas.
Pagaidām laba ziņa ir tā, ka rūpniecības uzņēmumu aptaujās šobrīd nav ļoti daudz tādu, kas tieši finansiālās problēmas min kā šķērsli savas saimnieciskās darbības kāpināšanai. Tādu uzņēmumu īpatsvars, pēc Centrālās statistikas pārvaldes veiktās aptaujas datiem, pat ir samazinājies. Pērnā gada decembrī 12,7% aptaujāto apstrādes rūpniecības uzņēmumu kā ražošanu ierobežojošu faktoru minēja finansiālās grūtības. Gadu iepriekš tādu bija 19,2%, bet pusgadu iepriekš - 12,7%. Salīdzinājumam - 2021. gada beigās, kad ekonomiskā situācija bija pilnbriedā un ražošanas konveijeri strādāja ar tīkamu paātrinājumu, par finansiālām grūtībām šādā aspektā sūdzējās 9,4% aptaujas dalībnieku. No aptaujas datiem izriet, ka galvenais ierobežojošais faktors ir pieprasījuma trūkums (pērn decembrī tā norādījuši 51,7% aptaujas dalībnieku). Tāpat var teikt, ka darbaspēka trūkums ražošanai šobrīd ir lielāka problēmas nekā finansiālās grūtības. Neskatoties uz to, ka daļa no uzņēmumiem šobrīd neapšaubāmi saskaras ar naudas un/vai pieprasījuma problēmām, ir daļa tādu, kuri stabili turas tirgū un to negrasās pamest, turklāt gandrīz 23% respondentu decembrī atzinuši, ka viņu darbībai ierobežojošu faktoru nav.
