Raugoties no “vienkāršā” iedzīvotāja pozīcijām, Latvijas valdības īstenotā valsts budžeta plānošana bieži vien nešķiet sevišķi veiksmīga un attiecībā uz nodokļu politiku ir nedraudzīga pret to sabiedrības daļu, kurai ikdienišķo preču un pakalpojumu nopirkšanai pieejamais budžets ir visierobežotākais. Klasisks piemērs ir nevēlēšanās piemērot samazināto pievienotās vērtības nodokli (PVN) pārtikas produktiem, kas ir vispārēja norma Rietumeiropā.
Šī tēma uz brīdi sabiedriskajā telpā plašāk uzvirmoja pirms pāris nedēļām, taču šobrīd tā aizvien ir aktuāla, jo līdz budžeta nonākšanai Saeimā vēl ir pāris nedēļas un, arī nonākot pie likumdevēja, tā ietvaros vēl ir iespējams kaut ko mainīt. Turklāt no dažādiem apkārt izskanošajiem argumentiem var noprast, ka valsts ilgtermiņā būs zaudētāja tad, ja šī nodokļu likme Latvijā un Rietumeiropā atšķirsies Latvijas patērētājiem par sliktu.
Diemžēl Latvija ne tikai neplāno sekot Rietumeiropas pēdās, bet nākamā gada budžeta ietvaros plāno iznīcināt arī pirmo pilotprojektu, kas samazinātā pārtikas PVN jomā bija ieviests kopš 2018. gada un pateicoties kam mūsu klimatiskajiem apstākļiem raksturīgo augļu, dārzeņu un ogu cenas auga lēnāk, turklāt brīžiem lēnāk nekā abās pārējās Baltijas valstīs. Šajā ziņā klāsts bija diezgan plašs un tajā ietilpa arī Eiropā no Meksikas atceļojušais tomāts, par pēdējo padsmit gadu plašāka patēriņa preci kļuvušās krūmmellenes utt., līdz ar to izvēles ziņā bija kur izvērsties gan patērētājiem, gan vietējiem uzņēmumiem, kas viņiem šo preci piegādā. Protams, arī ārzemju uzņēmumiem, taču, tiklīdz šeit PVN likme kritās no 21% līdz 5%, vietējie uzņēmumi sāka apgalvot, ka kļūst konkurētspējīgāki, ražo vairāk un legālāk, kāpina samaksātos nodokļus un darba algas.
Vēl interesants ir fakts, ka pašreizējā valdībā ir divas partijas, kas iepriekš ir izteikušas solījumu par pārtikas PVN samazināšanu, bet tagad, nokļūstot valdībā, apmetušas kažoku uz otru pusi. “Zaļajiem zemniekiem” samazinātais pārtikas PVN jau ilgāku laiku ir viens no postulātiem, arī “Progresīvie” runājuši par minētās likmes samazināšanas nepieciešamību. Tagad, kad abas partijas nonākušas līdz darbam valdībā, tās pieņem izstrādāto budžeta variantu, kur samazinātais PVN augļiem un dārzeņiem ir pazudis. Dzirdētas dažādas atrunas un mistiski nākotnes solījumi. Netaisos “ķidāt” partijas, jo politika mani sevišķi neaizrauj, bet pašus politiķus kopumā diemžēl nevar uzskatīt par pārāk kompetentiem ekonomiskajās norisēs. Raksta mērķis vairāk vērsts uz informācijas sniegšanu par to, vai un kādi bija jau reālie ekonomiskie ieguvumi un cik lielā mērā samazinātais pārtikas PVN var kalpot kā ekonomikas atbalsta instruments.
Viena no vispārējām dogmām, turklāt, maigi sakot, nepatiesa, ir tā, ka no samazinātās PVN likmes ieviešanas vietējiem apstākļiem raksturīgajiem augļiem un dārzeņiem pircējs neko neieguva. Par laimi, Latvijā ir pieejamas Centrālās statistikas pārvaldes datu bāzes, kurās varam aplūkot informāciju par to, cik kas maksāja pagātnē. Atšķirot tās, var uzzināt diezgan daudz interesanta, piemēram, to, ka kilograms kāpostu 2017. gada decembrī Latvijā mazumtirdzniecībā ir maksājis 41 eirocentu, bet pēc mēneša vairs 36 centus. Šie pieci centi ir apmēram 12% no iepriekšējās preces cenas. Arī sīpoliem cena mēneša laikā nokritās par pieciem centiem kilogramā līdz 43 centiem par šo masas vienību, kas matemātiskā izteiksmē nozīmē ap 10% vērtu cenas samazinājumu. Līdzīgs cenas kritums bija arī burkāniem. Kopumā 2018. gada ziema un pavasaris patērētājiem bija samērā veiksmīgi, cenām vairāk vai mazāk sarūkot ne tikai pieminētajiem trim dārzeņiem, bet arī kartupeļiem, āboliem, tomātiem, gurķiem u.c. Šī samazināšanās ilga kā nu kuram dārzenim vai auglim atkarībā no tā piegādes specifikas mūsu valsts tirgū. Diemžēl jau minētajā 2018. gadā patērētājiem nācās saskarties ar visai būtisku dārzeņu cenu pieaugumu, un jau tā paša gada nogalē, piemēram, burkāni maksāja 0,58 eiro kg. Iemesls pamatīgam cenas lēcienam bija nevis tas, ka tirgotāji un ražotāji metās uzskrūvēt peļņu, bet gan ļoti sausā vasara, kad dārzeņu raža Eiropā saruka par trešdaļu. Loģiski, kad deficīta laikos pie preces tiek tas, kurš par to gatavs vairāk maksāt, un cenas pieauga. To, ka samazinātā PVN likme nostrādāja, kā minimums, pierāda atsevišķu augļu un dārzeņu cenas, kuriem piegādes tirgum netika būtiski ietekmētas, jo sausums tos skāra vai nu mazāk, audzēšana notiek pamatā segtās platībās, līdz ar to laistīšana tiek nodrošināta jau pati par sevi, vai arī izdevās atrast atbilstošas importa iespējas. Tā vai citādi, piemēram, āboli 2018. gada decembrī caurmērā maksājuši par 19,2% mazāk nekā gadu iepriekš, cenai krītoties pat vairāk par samazinātā PVN tiesu, un vidējā cena mazumtirdzniecībā sasniegusi 1,01 eiro par kg. Tikmēr gurķiem cena bija kritusies apmēram par 6%, bet tomātiem par - 17%. No tā var secināt, ka samazinātā likme strādā un, ja PVN būtu palicis iepriekšējā 21% līmenī, jau tā dārgie dārzeņi maksātu vēl dārgāk. Turklāt vēl ir nedaudz vērts piebilst par pašiem PVN ieņēmumiem samazinātās likmes ietvaros. Togad, kad tā tika ieviesta, tika plānots, ka fiskālais efekts tieši uz samazinātās likmes rēķina būs seši miljoni eiro, taču faktiskajā realitātē tie bija trīs vai pat divi miljoni eiro. Turklāt šajā gadījumā runa ir tikai par samazinātā PVN fiskālo efektu, taču tajā pašā laikā nav dzirdēts, ka kāds būtu aprēķinājis nodokļu efektu, kas saistīts ar, piemēram, lielākām darba algām lauksaimniecībā, vai pircēju ietaupītās naudas novirzīšanu uz citiem ekonomikas segmentiem, kur par tēriņiem tiek nomaksāta standarta PVN likme.
Samazinātā PVN likme ilgtermiņā pati par sevi nebremzē inflāciju, kas pēc definīcijas ir procentuāla cenu izmaiņa. Taču, jo likme ir zemāka, jo zemāks ir cenas bāzes līmenis, no kura inflācijai veidoties. Ja pieņemam, ka “nosacīts” kilograms Latvijai raksturīgu svaigu dārzeņu bez PVN maksātu vienu eiro, tad cena ar vēl pagaidām spēkā esošo likmi būtu 1,05 eiro, bet ar standarta likmi 1,21 eiro. Ja pieņemam, ka šīs produkcijas cena šā gada septembrī ir bijusi par 7,9% augstāka nekā pērn, tad ar samazināto PVN likmi cena būtu 1,13 eiro, bet ar standarta likmi 1,31 eiro. Jāņem vērā, ka laika gaitā dzīves dārdzība pieaug un līdz ar to arī atšķirība starp precēm ar samazināto PVN likmi un ar šī nodokļa standartlikmi ir aizvien būtiskāka. Līdz ar to aizvien krasāk var atšķirties kopējo izdevumu apjoms, ko par attiecīgo preci patērētājs samaksā ilgākā laika posmā, un samazinātās likmes gadījumā rodas iespēja ietaupīt aizvien vairāk. Pēdējie dati par mājsaimniecību patēriņu liecina, ka 2019. gadā izdevumi pārtikai uz vienu mājsaimniecības locekli Latvijā veidoja 98,32 eiro. Kopš 2019. gada beigām līdz šā gada septembrim pārtikas un bezalkoholisko dzērienu cenas Latvijā ir pieaugušas par 41,1%, līdz ar to var hipotētiski rēķināt, ka patlaban pārtikas patēriņš naudas izteiksmē uz vienu Latvijas iedzīvotāju varētu būt ap 140 eiro, no kuriem 130 eiro varētu būt iztērēti par pārtiku ar 21% vērtu standartlikmi. Līdz ar to PVN pārtikai samazināšana vienam Latvijas iedzīvotājam mēnesī varētu ļaut ietaupīt ap 20 eiro, bet lielākai ģimenei, kur nereti rocība ir mazāka, šī summa varētu sasniegt pat 100 eiro un vairāk. Tas nav maz, turklāt, kā jau minēts, šī nauda varētu tikt novirzīta citiem mērķiem, turpināt cirkulēt Latvijas ekonomikā un par izdarītajiem pirkumiem ārpus pārtikas segmenta tiktu maksāta arī standarta PVN likme. Samazinātajai PVN likmei ir ļoti efektīva sociālā funkcija. Atšķirībā no pabalstiem, kuru izmaiņas, pieaugot dzīves dārdzībai, reaģē ar novēlošanos un kam ir vien inflāciju kompensējošs raksturs ar laika nobīdi, samazināta nodokļa likme jau pati par sevi rada ekonomisko atbalstu, jo ļauj pirkt lētāk. Tā nav problēma, ka samazināta likme ir arī bagātajiem, pirmkārt, tāpēc, ka viņi ir nospiedošā sabiedrības mazākumā, otrkārt, arī bagātie ietaupīto uz nodokļa rēķina var iztērēt kādā citā vietējās ekonomikas segmentā.
Taču kas notiek šobrīd? Pieņemot, ka politiķi savu skatījumu nemainīs, paredzamas vairākas nepatīkamas konsekvences. Nākamais gads, visticamāk, sāksies ar divciparu procentu vērtu Latvijai raksturīgo dārzeņu un augļu cenu kāpumu pret cenām šā gada beigās. Par to jau ir paziņojuši gan Latvijas ražotāji, gan tirgotāji. Savukārt otrs diezgan nepatīkams pavērsiens ir tāds, ka tirgus dalībnieki, kuri līdz šim “darbojās uz robežas”, visticamāk, nonāks atkaļ pelēkajā zonā. Līdz ar to vēlme vienkāršoti iekasēt nodokli novedīs pie iepriekšējo guvumu visai ātras iznīcināšanas.
