“Sadales tīkla” (ST) jaunā taisnošanās par elektropiegādes tarifu trīskāršošanu privātpersonām balstās uz tēzi par elektrotīklu uzturēšanas pienākuma pārlikšana uz iedzīvotājiem no uzņēmējiem, taču pietiekami daudzi piemēri parāda, ka īstenībā arī uzņēmumiem būs jāmaksā vairāk.
Kā no pārpilnības raga birst piemēri par to, ka ST tarifu celšana privātpersonām nebūt nenodrošina obligātu tarifu pazemināšanu juridiskām personām. Lūk, vakardienas, 28. augusta notikums aģentūras LETA ziņu lentē: “Elektroenerģijas cenu kāpuma dēļ SIA “Valmieras ūdens” no 1. oktobra plāno paaugstināt ūdenssaimniecības pakalpojumu tarifu, liecina uzņēmuma paziņojums. Noteiktā tarifa izmaiņas pret spēkā esošo tarifu ir saistītas ar elektroenerģijas izmaksu pieaugumu no šā gada 1. septembra un elektroenerģijas sadales un piegādes izmaksu izmaiņām no šā gada 1. jūlija.”
Ļoti neticama ir norāde uz elektrības izmaksu pieaugumu, ja NordPool biržas dati liecina, ka šodien, 29. augustā elektrība Latvijā maksās 114,98 eiro par megavatstundu, bet pagājušā gada 29. augustā ir maksājusi 619,57 eiro par megavatstundu. Savukārt atsaukšanās uz ST tarifu pieaugumu ir pamatota, bet neglīta un netaktiska. ST kopā ar Latvijas Darba devēju konfederāciju (LDDK) ir sarīkojuši varenu kampaņu, lai iestāstītu iedzīvotājiem, kādas paradīzes radīšanu viņi finansēs ar saviem maksājumiem ST.
“1. jūlijā spēkā stājusies reforma ir pareiza un īstajā laikā, jo palīdzēs atbrīvoties no ieilgušā Krievijas energocenu diktāta un palielinās mūsu reģiona drošību,” LDDK sagatavotu ST tarifu reklāmas tekstu aizsāka “Latvijas Finiera” līdzīpašnieks un LDDK Padomes loceklis Uldis Biķis. Šāds apgalvojums nedod ne mazāko nojausmu, kā tieši monopoluzņēmuma ST labā dzīve Latvijā nodarīs gauži Krievijai, ko tā neapšaubāmi pelnījusi par savu uzbrukumu Ukrainai. Citiem vārdiem sakot, U. Biķis mēģina aizvietot racionālu skaidrojumu ar emociju izraisīšanu.
“Vēsturiski tarifa izmaksu attiecināšanas struktūra uzliek nepamatoti lielu slogu uzņēmējiem, tāpēc jaunajā tarifā esam to mainījuši,” ST tarifu reklāmrakstu realitātei pietuvināja ST izpilddirektors (citkārt dēvēts arī par valdes priekšsēdētāju) Sandis Jansons. Kā piemēru uzņēmēju atbrīvošanai no nepamatoti lielā sloga viņš piesauca ne U. Biķa stila lieluzņēmējus (cik nu Latvijā uzņēmēji vispār var būt lieli), bet to, ka “līdz šim mazs lauku veikals par identisku pieslēgumu maksāja četras reizes lielāku fiksēto maksu, nekā turpat blakus esoša privātmāja". Tikai šādā veidā netiek pateikts, kā tad tagad šīs maksas izlīdzinātas. Vai veikalam tās samazinātas, jeb privātpersonām palielinātas?
Šajā reizē nerunāsim par to, ko kurš uzskata par sociālo taisnīgumu, bet par S. Jansona iezīmētās uzņēmēju grupas ieguvumiem vai varbūt tomēr zaudējumiem naudā. Proti, vai tarifu samazinājums, ja tāds vispār ir noticis, kaut cik būtiski pārspēj papildu izdevumus un zaudējumus. Lai veikals varētu pastāvēt, tam vajadzīgi gan darbinieki, gan klienti no S. Jansona finansiāli iztukšotajām “privātmājām”. Lai pārdevējiem būtu iespējams tajās dzīvot, veikalu īpašniekiem jāmaksā viņiem vairāk, lai kaut daļēji kompensētu papildu izdevumus par elektrību. Savukārt veikalu apgrozījumu un cenu līmeni nosaka privātmāju iemītnieku maksātspēja pēc tam, kad S. Jansons iztukšojis viņu makus. “Apgrozījums pamanāmi samazinās jau mēnesi,” vakar “Neatkarīgajai” apliecināja Latvijas Tirgotāju asociācijas prezidents Henriks Danusēvičs. “Cilvēkiem vai nu jau tagad mazāk naudas, vai viņi taupa naudu un gatavojas, ka viņiem tūlīt sāks pietrūkt naudas,” viņš paskaidroja.
Daudz plašākus apvāršņus saskata S. Jansona mātes uzņēmuma “Latvenergo” valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Čakste: “Ir sagaidāms, ka ļoti daudzām nozarēm šis būs konkurētspējas stimuls, un dzirdēsim arvien vairāk veiksmes stāstu starptautiskos tirgos,” kas, protams, nav mazo veikaliņu darbības lauks.
Tātad, tarifu struktūras grozīšanas oficiālā jēga ir tāda, lai iedzīvotāji finansē U. Biķa u.tml. personāžu starptautiskos veiksmes stāstus - lai finansē rūpniecību. Taču tad atklājas, ka tarifi pieskaņoti tiešām tikai atsevišķiem personāžiem, nevis rūpniecībai kopumā. “Neatkarīgā” jau ir publicējusi Mašīnbūves un metālapstrādes uzņēmumu asociācijas izpilddirektora Toma Grīnfelda atzinumu, ka “ST politika ir orientēta uz to, lai netiktu turētas liekas elektrības jaudas, taču dzīvē viss nenotiek tik “plakani”, kā varbūt kāds domā”. Visiem rūpniecības uzņēmumiem nav iespējams kļūt tādiem, kas strādā 24 stundas diennaktī ar vienādu elektrības patēriņu, nevis rezervē sev tiesības uz lielu jaudu varbūt dažas stundas diennaktī atkarībā no ražošanas procesa specifikas, varbūt uz nedēļu vai mēnesi, kamēr tiek izpildīts konkrēts pasūtījums. Par katru brīdi, kad patērētā jauda nesakrīt ar rezervēto jaudu, ST prasa tādu samaksu, kas spēj uzņēmumus izputināt tikpat efektīvi kā izputinās privātpersonas.
Visi elektrības patērētāji ar juridiskās personas statusu un rūpnieciska patērētāja pazīmēm nevar pastāvēt tā, kā pastāv vietējas nozīmes monopoluzņēmums “Valmieras ūdens", pārliekot savas izmaksas uz patērētājiem. Latvijas Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai nav varas M. Čakstes piesauktajos “starptautiskajos tirgos”, lai tur kāds pirktu Latvijas produkciju, kas kārtējo reizi sadārdzināta līdz ar ST tarifu celšana no 1. jūlija.
Vēl jo nevienmērīgāka ir elektrības patērēšana lauksaimniecībā. Ārkārtīgi izteiksmīgus piemērus šādai nevienmērībai, kas nav novēršama ar ST padomiem tērēt elektrību vienmērīgi, ir atradis Latvijas Radio.
Pirmais - govju ferma ar elektrības patēriņu govju slaukšanai un izslauktā piena atdzesēšanai. ST šai saimniecībai piesūtījis papildu rēķinu par 50 eiro mēnesī kopā ar padomu tērēt elektrību vienmērīgāk. Tātad slaukt govis nevis no rītiem un vakaros, bet visu diennakti: “Atnāca vēstules, ka varam samazināt, ka esam izpētījuši, ka tik daudz netērējat, kam jums vajag tik lielu ievadstrāvu, bet, ja visu vienlaikus saslēdz, jau pārsniedz ievadstrāvu, nav jau vairs, kur atkāpties,” klāsta zemnieks.”
Otrais - graudu audzētājs ar graudu kalti un mehāniskajām darbnīcām, kuram “par pārvades un sadales pakalpojumiem maksājam vidēji 80 eiro vairāk nekā iepriekšējā mēnesī, ja skatāmies uz rēķinu, tad pārvade un sadale sastāda diezgan lielu ciparu, gandrīz 40% no visa rēķina". Arī šajā gadījumā nav iespējams ne graudus kaltēt, ne zemi art, sēt un pļaut vienmērīgi visa gada garumā.
“Neatkarīgā” lūdza un saņēma komentāru par ST tarifu pieaugumu uzņēmumiem ar elektrības patēriņa nevienmērību, kuras nenovēršamība lauksaimniecībā izpaužas sevišķi spilgti: “Veicot lauksaimniecības uzņēmumu datu apkopojumu par tarifa maksājumiem 2023. gada jūlijā, salīdzinot ar iepriekšējo mēnesi, esam konstatējuši, ka aptuveni 3400 šīs jomas uzņēmumu grupā vidējais rēķina pieaugums (9%) sakrīt ar vidējo elektrības patēriņa pieaugumu (8%). Patēriņa pieaugums skaidrojams ar to, ka šobrīd noris aktīva lauksaimniecības darbu sezona, savukārt salīdzinoši nelielais tarifa maksas pieaugums (teju identisks patēriņa pieaugumam) apliecina, ka uzņēmumi lauksaimniecības nozarē kopumā jau pašlaik ir izvēlējušies atbilstošu pieslēguma slodzi, tāpat relatīvi mazāks nekā mājsaimniecībām ir fiksētās maksas pieaugums, šī maksājuma daļa uzņēmumiem līdz šim bija būtiski lielāka,” atbildēja ST Komunikācijas direktore Gunta Līne.
Lūk, kā iespējams samudžināt vārdus, lai piekristu neapstrīdamajam, ka arī ražotājiem ST tarifi caurmērā pieauguši, bet tik un tā pamanītos uzrakstīt, ka "šī maksājuma daļa uzņēmumiem līdz šim bija būtiski lielāka". Tātad ST apstiprina, ka arī lauku u.c. uzņēmējiem jāmaksā vairāk eiro izteiksmē, ko attaisnojot ST tarifu pieauguma atpalikšana no kopējo rēķinu pieauguma vismaz vasarā, kad “noris aktīva lauksaimniecības darbu sezona". Droši vien, ka šādiem uzņēmējiem ir dotas iespējas ST iekasēto maksājumu pieaugumu piebremzēt, iedziļinoties divu ST piedāvāto tarifu plānu salīdzināšanā un kārtojot procedūras pieprasītās jaudas samazināšanai un palielināšanai, kas dažos gadījumos varētu būt, bet citos - nebūt bezmaksas pasākumi.
Jāsamierinās, ka ne zemnieki var govis slaukt visu dienu un graudus kult visu gadu, ne arī visi rūpniecības uzņēmumi var strādāt vienmērīgi 24 stundas diennaktī un 365 diennaktis gadā. Kuri to nevar, tiem jāpiemaksā ST, par to saņemot ne tikai elektrību, bet arī mierināšanu, ka citiem tarifi tiekot celti vēl straujāk. Tālāk sekos vai nu Latvijā slauktā piena utt. produktu cenu pieaugums, vai fermu u.c. uzņēmumu likvidācija un ST tarifu kārtējā celšana, lai dārgāks pakalpojums kompensētu ST tālāku elektrības patēriņa samazināšanos.
