Ar satiksmes ministra Tāļa Linkaita laba vēlējumiem un nozares problēmu apspriešanu divas dienas ilgušā konferencē “Satiksme un infrastruktūra pandēmijas gados” sākusies naudas ziņā bagātākā sezona Latvijas ceļu būves vēsturē.
Pirms mazliet vairāk nekā diviem gadiem T. Linkaits iesāka savu tagadējo darbu, sniedzot Neatkarīgajai interviju, kuras virsrakstā 2019. gada 31. janvāra numurā nācās likt viņa vārdus “ceļi būs finanšu bedrē”. Tagad uz šo bedri varam skatīties no finanšu kalna kalna 325 miljonu eiro augstumā. Šogad tas vēl par 20 miljoniem augstāks nekā pērn, kad finanšu bedri jau ar uzviju bija aizpildījusi Covid-19 nauda. Citiem vārdiem sakot, nav piepildījies nekas no bažām, ka ceļu būves nozare Latvijā praktiski apstāsies līdz ar Eiropas Savienības 2014.-2020. gada plānošanas periodā Latvijas ceļu nozarei iedalītās atbalsta naudas izsmelšanu un neiespējamību ES naudu pietiekami lielā apjomā aizvietot ar Latvijas budžeta naudu. Pēc iepriekšējā ES plānošanas perioda, protams, bija gaidāms tagadējais periods, taču tas nāca ar diviem iemesliem bažīties par ceļu nozari. Pirmo, ka 2020. gadā vecā finansējuma ceļiem vairs nebūs un 2021. gadā jaunā finansējuma vēl nebūs, jo projektu saskaņošana ES nenotiek ātri. Otro, ka Eiropas Komisija (EK) izpildīs brīdinājumus samazināt atbalstu ceļu nozarei ar pamatojumu, ka valstīm un ES kopumā jāattīsta jaunās tehnoloģijas, nevis jānostiprina 20. gadsimta vidū un vēl senāk izklātais autoceļu tīkls, kuru vismaz daļēji vajagot nomainīt ar dzelzceļiem.
Covid-19 ir pavērsis neparedzētos virzienos gandrīz visu. Eiropas Centrālā banka drukā un EK daļa valstīm naudu ar prasību laist to apritē pēc iespējas ātrāk. Šādam mērķim ceļu būve kalpo daudz labāk nekā zinātniskie pētījumi. Tāpat arī Latvijas valsts var dot savu daļu ceļu būvei, jo daudzas savas vajadzības Latvija var nosegt ar naudu, kas saņemta papildus jau iepriekš plānotajai palīdzībai caur zināmajiem ES palīdzības fondiem. Līdz ar to valdība var novirzīt naudu ceļu nozarei, droši rēķinoties ar ar sabiedrības atsaucību. Citējot T. Linkaita (attēlā) teikto konferencē, “šis laiks ir devis iespēju valdībai vairāk kā jebkad agrāk investēt ceļu infrastruktūrā, apzinoties multiplikatora efektu, ar kādu šīs investīcijas atgriežas ekonomikas apritē, garantējot darba vietas, stimulējot patēriņu un reģionālo attīstību”.
Ar lielās naudas kopsummas sadalīšanu nodarbojas valsts a/s “Latvijas Valsts ceļi” (LVC). Nauda ir jāsadala starp parasti labojamiem, bet dažkārt no jauna būvējamiem ceļu posmiem (ietverot tiltus u.c. satiksmes būves) un uzņēmumiem, kuri sājos posmos veiks darbus. LVC valdes priekšsēdētājs Jānis Lange (attēlā) sniedza pārskatu par šā gada būvsezonas darbiem apkopotā veidā. Proti, darbi notiks apmēram 200 objektos uz vairāk nekā 1100 kilometriem valsts autoceļu. No tiem 128 kilometri atradīsies uz valsts galvenajiem autoceļu, 150 kilometri - uz vietējiem autoceļiem, bet kopumā apjomīgākā būs reģionālo autoceļu labošana vairāk nekā 800 kilometru garumā. Lielākais uzsvars šogad būs uz autoceļa seguma virskārtas atjaunošanu, taču šogad tiks arī pilnībā pārbūvēti autoceļi 140 kilometru garumā, kā arī grants ceļiem ir paredzēti divkārtu virsmas apstrāde vairāk nekā 160 kilometru garumā un viena kilometra garumā plānota jauna grants ceļa būvniecība.
325 miljoni eiro ceļiem vienā gadā (daļa nauda aizies nevis ceļu būvei vai labošanai, bet arī ikdienas uzturēšanai) ir daudz, taču 1100 km ir mazliet vairāk par 1/20 daļu no valsts autoceļu kopgaruma.
Līdz ar to bažas, ka pat ar rekordaugstu finansējumu ceļinieki pie ceļu atjaunošanas vienā un tajā paša vietā varētu tikt ne drīzāk kā pēc 15 gadiem. Bez kovidfinansējuma šie gadi var izstiepties daudz garāki. Tāpēc, drošs paliek drošs, viena no konferences tēmām bija par par nosacījumiem, kā saīsināt valsts ceļu tīklu nevis valstī esošo, bet valstij piederošo ceļu nozīmē. Valsts labprāt atdotu pašvaldībām ceļus piecu tūkstošu kilometru garumā, tālāk nāks jautājumi, vai Latvijai vajadzīgi ceļi 70 tūkstošu kilometru garumā.
J. Lange norādīja uz tādu šīs sezonas īpatnību, ka uzņēmēju sacensība par pasūtījumiem spiež uz leju būvdarbu cenas un tās tagad par 15-20% zemākas nekā pirms gada. Tā tas būtu loģiski laikā, kad epidēmija sašaurina dažādas tautsaimniecības nozares un samazina iekšzemes kopproduktu. Tātad atbrīvojas darbinieki un tehnika, kas mēģina rast sev pielietojumu valsts pasūtījumu izpildē. Taču tas nebūt nav loģiski laikā, kad centrālā banka laiž apgrozībā papildu naudu un valstis dala papildu pasūtījumus daudzās nozarēs, starp kurām celtniecība goda vietā. Cenām drīzāk būtu jāaug.
Ceļu būves uzņēmuma “Igate” valdes loceklis Madars Radželis (attēlā) Neatkarīgajai skaidroja, ka, pēc viņa paredzējumiem, cenas tik tiešam augs drīz un strauji. “Mans iepirkumu speciālists saka, ka tagad viņš katru dienu saņemot vēstules no preču piegādātājiem ar jautājumu, ko mēs pirksim tūlīt par tagadējām cenām. Ko nenopirksim tūlīt, tas būšot jāpērk vismaz par 10% dārgāk un bez garantijām, vai vispār varēsim nopirkt. Piemēram, ceļu stabiņu nebūšot,” stāstīja M. Radželis. Viņš uzņēmies risku piedāvāt LVC salīdzinoši austas cenas un pagaidām palikt bez pasūtījumiem. Ja viņš būs kļūdījies un cena līdz vasaras vidum nekāps, tad “Igates”250 darbinieki jūlijā došoties kolektīvā atvaļinājumā. Pagaidām viņš ir pārliecināts, ka galu galā viss apmetīsies otrādi, būvēšanas pasūtījumu par atbilstošam cenām pārsniegs visu profilu būvuzņēmumu jaudas un biroju darbinieki tiks izvilināti ceļu 'būvei kaut vai kā grāvrači.
