Finanšu ministrija informē, ka minimālās valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu ieviešanas rezultātā valstis ieņēmumiem jāpieaug nākamajā – pārejas perioda gadā par 64,2 miljoniem eiro un turpmākajos gados par 154 miljoniem eiro.
Likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” grozījumu anotācijā Labklājības ministrija atsaucas uz Valsts ieņēmumu dienesta (VID) datiem, ka 273,6 tūkstoši cilvēku jeb aptuveni 1/3 daļa no valstī nodarbinātajiem mēnesī nopelna mazāk par minimālo algu un, attiecīgi, samaksā mazāk nekā 150 eiro, kas atbilstu sociālās apdrošināšanas iemaksai no 430 eiro. Tās pašas anotācijas nākamais teikums sniedz atšķirīgus datus no Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA). Tā zinot par 110,6 tūkstošiem sociāli apdrošināto personu, kuru ieņēmumi 2019. gadā bijuši caurmērā starp vienu eirocentu un 429,99 eiro. Atšķirība starp 273,6 un 110,6 tūkstošiem zemu atalgoto strādājošo pārsniedz 150 tūkstošus. Tad vai nu šo cilvēku iemaksas VID nav nonākušas līdz VSAA un neveido šiem cilvēkiem uzkrājumus sociālās apdrošināšanas (slimībām, bezdarbam, pensijām), vai varbūt VID vai kāda cita iestāde par viņiem piemaksājusi un tādējādi izcēlusi viņus no ekstrēmi zemu atalgotās nodarbināto grupas. Abas versijas izklausās fantastiski, bet labāka jeb oficiāla skaidrojuma šīm atšķirībām arī nav.
Saite uz citas ministrijas sagatavoto likuma grozījumu anotāciju izrādījās Finanšu ministrijas atbilde Neatkarīgajai uz jautājumiem, cik lielā mērā ar tagadējo nodokļu reformu tiks sasniegts “nodokļu taisnīgums”, ko par savu mērķi gada sākumā, 23. janvāra intervijā bija pieteicis finanšu ministrs Jānis Reirs. Par netaisnīgumu viņš uzrādīja to, ka “vispārējā nodokļu režīmā strādā 600 tūkstoši strādājošo, kuri maksā visus nodokļus. Turpretī 250 tūkstoši strādājošo ir dažādos režīmos, kur vidēji nodokļi tiek maksāti no 200 eiro”.
Taisnīguma pamatideja ir visiem Latvijā strādājošajiem noteikt sociālās apdrošināšanas maksājuma minimumu neatkarīgi no tā, cik viņi nopelna.
Ja kādu mēnesi nenopelna neko, tad lai viņi tik un tā šo maksājumu veic, lai drīkstētu saņemt naudu no sociālā budžeta, ja viņus piemeklē slimības u.c. nelaimes. Šī prasība gan mīkstināta, neattiecinot to uz strādājošiem cietumniekiem, pensionāriem, invalīdiem u.tml., kuru kopums mazliet pārsniedz 70 tūkstošus cilvēku.
Tad, kad Covid-19 dēļ valdība apsolīja kompensācijas tiem strādājošajiem, kuri palikuši bez darba valstī noteiktās ārkārtējās situācijas dēļ, Finanšu ministrijas un Labklājības ministrijas tandēms apņēmās dīkstāves pabalstus izmaksāt 12 000 pašnodarbināto un 13 000 mikrouzņēmumu nodokļa maksātāju. Pirms šiem aprēķiniem bija radīts iespaids, ka tieši šīs grupas veido zemo nodokļu maksātāju pamatmasu. Izrādījās, ka tie tomēr ir vēl kādi citi. Viņu meklēšana un atpazīšanas nav devusi pārliecinošus rezultātus. Lieku reizi to apliecina milzīgā atšķirība viņu kopskaita noteikšanā.
Viens no blakus efektiem nespējā atpazīt zemo nodokļu maksātājus ir šaubas, vai tiešām valsts VID personām izspiedīs no šiem cilvēkiem papildu 150 miljonus eiro. Tīri kvantitatīvs jautājums ir tāds, vai nauda būs jāizspiež no 273,6 tūkstošiem, vai 110,6 tūkstošiem cilvēku. Attiecīgi - vai katram strādājošajam būs jāpiemaksā par tiesībām strādāt Latvijā 197 eiro gadā, vai tomēr 488 eiro gadā. Vēl jo lielākas šaubas ir par to, vai tiešām iespējams ne tikai uzlikt, bet arī iekasēt papildu nodokli trūcīgajiem tieši par to, ka viņi ir trūcīgi. Vēl gan paliek versija, ka īstenībā viņi nemaz nav tik trūcīgi un vispār nav trūcīgi. Arī no šāda aspekta rodas jautājums, kas tās ir par sociālajām (vai dzimuma, vai vecuma, vai profesionālajām, vai teritoriālajām) grupām kopskaitā vismaz virs 100 tūkstošiem cilvēku, kuru labklājība līdz šim nav pamanīta.
2021. gada budžeta likumu paketē valdība pāradresēja šo cilvēku meklēšanas pienākumu no VID uz pašvaldību sociālajiem dienestiem. Zibenīgi sekoja Sociālo darbinieku biedrības aicinājums nepieļaut sociālā darba speciālistu padarīšanu par nodokļu inspektoriem un atkāpties no amata labklājības ministrei Ramonai Petravičai, kas ielaidusies uz šādiem likumu grozījumiem. Ministre atbildēja ar piekāpību. Lai gan budžeta likumu projektu pakete jau iesniegta un pieņemta izskatīšanai Saeimā, tur ierakstītais neesot “akmenī kalts”. Noticis tikai tas, ka plašākām aprindām kļuvis iespējams diskutēt par to, par ko, ja ticam R. Petravičai, Labklājības ministrijas amatpersonas citu ministriju amatu amatpersonām teikušas, ka tāds regulējums neesot laba ideja.
Kā galvenais sociālo darbinieku satraukuma iemesls bija sociālo dienestu pārslogošana ar daudziem tūkstošiem jaunu klientu. Cik tad to tūkstošu būs - to neviens nezina. Sociālo darbinieku biedrība atsaucās uz šeit jau minētajiem VSAA datiem par pietiekamu sociālo iemaksu neesamību 110,6 tūkstošiem cilvēku, kuri varētu doties uz sociālajiem dienestiem, kam it kā būtu tiesības dot atlaides (vai dot izziņas, kas pamatos atlaides) no sociālo iemaksu minimālā maksājuma. Ja tā, tad izlaists apstāklis, ka šādu cilvēku nākamgad kļūt pamanāmi vairāk, ja minimālā alga tiks paaugstināta līdz 500 eiro mēnesi un sociālās apdrošināšanas maksājums attiecīgi pieaugs līdz 170 eiro mēnesī. Savukārt R. Petraviča sociālos darbinieku mierināja, ka nezināms skaits bagāto minialgu saņēmēju sociālajos dienestos tik un tā neradīšoties un nevienu ar sevi neapgrūtinās.
Sociālo darbinieku paziņojumā uzmanību piesaista arī tāda frāze, ka “saskaņā ar “Eurostat” datiem, 2019. gadā Latvijā kopā bija 95 600 pašnodarbinātas personas, savukārt VID publicētā informācija liecina, ka 2019. gada ceturtajā ceturksnī valstī bija 29 292 pašnodarbinātas personas, kuras veic valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas”. R. Petravičas jaunā versija šo grupu atpazīšanā skanēja tā, ka sociālo dienestu pārraudzībā varbūt nodošot tikai trīs tūkstošus “radošo personību”. Arī tādā veidā iespējams akcentēt kopējo neziņu par to, kas īsti ir tie cilvēki, no kuriem valsts centīsies papildus esošajiem maksājumiem ievākt nākamgad 64 miljonus un turpmāk apmēram pusotru simtu miljonu eiro ik gadu.
