Finanšu ministrs Jānis Reirs: 250 000–25 000=0

 
©Vladislavs Proškins/F64 Photo Agency

Finanšu ministrs Jānis Reirs pavisam nesen kala plānus, kā uzlikt vispārējo nodokļu slogu kopā 250 tūkstošiem mikrouzņēmuma nodokļa maksātāju, autoratlīdzību saņēmēju, pašnodarbināto u. tml. veidos no šā sloga izlocījušos cilvēku, bet Covid-19 krīzē cietušo uzņēmēju un nodarbināto atbalsta grupas vadītājs Jānis Reirs konstatējis, ka dīkstāves pabalstu pietiek izmaksāt 12 000 pašnodarbināto un 13 000 mikrouzņēmumu nodokļa maksātāju.

Viens no galvenajiem Krišjāņa Kariņa valdības darba virzieniem līdz pašai Covid-19 atnākšanai bija kārtējā nodokļu reforma. Saprotama ir finanšu ministra Jāņa Reira lielā loma tādā pasākumā. Šā gada 23. janvārī viņš intervijā portālam TVNET par jaunās reformas mērķi nosauca «nodokļu taisnīgumu». Tagadējais netaisnīgums ir tāds, ka «vispārējā nodokļu režīmā strādā 600 tūkstoši strādājošo, kuri maksā visus nodokļus. Turpretī 250 tūkstoši strādājošo ir dažādos režīmos, kur vidēji nodokļi tiek maksāti no 200 eiro». Jāatgādina, ka vidējā pirmsnodokļu alga Latvijā skaitās virs 1000 eiro mēnesī. Tātad - daudzi cilvēki maksā reizes piecas mazāk nekā citi, bet izmanto valsts pakalpojumus tikpat, cik visi citi. Taisnīgumu nevar sasniegt ar nodokļu sloga samazināšanu tiem, kuri tagad maksā vairāk, jo tad, kā brīdināja J. Reirs, «valstī katastrofāli samazinātos budžets, ja visi rīkotos tāpat, kā rīkojas tie 250 tūkstoši, kas maksā citos režīmos». Kā labo ziņu no šādiem prātojumiem varēja izlobīt to, ka valsts budžeta ieņēmumi strauji šausies uz augšu, tiklīdz 1/4 daļa no visiem Latvijā nodarbinātajiem beidzot tomēr sāks maksāt piecreiz vairāk nekā līdz šim.

Pazūd 225 tūkstoši cilvēku

Covid-19 ir atnācis gandrīz kā saukts, lai pamatotu nākamo nodokļu reformu. Proti, valsts sākusi piešķirt kompensācijas cietējiem no Covid-19, t. i., cietējiem no Covid-19 apkarošanas pasākumiem. Jautājums, vai maksāt visiem vienādi vai pašnodarbinātajiem (visiem zemo nodokļu likmju maksātājiem, katru reizi nepārskaitot visas šādu maksātāju grupas) tomēr piecreiz mazāk nekā vienkārši nodarbinātajiem, kuri maksājuši nodokļus no sava atalgojuma. Valsts ir izlēmusi maksāt it kā vienādi, taču ar tādiem papildu nosacījumiem, ka no vienlīdzības maz kas pāri paliek. Vispirms kompensāciju apsolīšana un tagad arī solījuma izpilde tiek režisēta tā, lai pašnodarbinātie būtu spiesti saprast, ka valsts var piedot viņu vainu, strādājot pašas valsts noteiktos nodokļu režīmos, tikai ar nosacījumu, ka viņi savu vainu atzīs un labosies, pārejot uz normālo nodokļu režīmu. Pirmkārt, lēmums par kompensāciju maksāšanu tika pieņemts vēlāk nekā par kompensāciju maksāšanu citiem, liekot pašnodarbinātajiem kaunēties, ka viņi sliktāki nekā citi, un baidīties, ka viņi vispār neko nedabūs. Otrkārt, kompensāciju izmaksas nosacījumi ir tādi, ka lielum lielais vairākums no viņiem tik tiešām neko nedabūs. Kā Neatkarīgā jau atzīmēja 2. aprīlī pēc valsts iestāžu un amatpersonu 1. aprīļa skaidrojumiem par dīkstāves pabalstu piešķiršanu pašnodarbinātajiem, «jāpainteresējas būs par to, vai vispār kāds šo pabalstu saņems».

Turpat jau sniegta atruna, ka burtiskā nozīmē kāds un pat vairāki cilvēki pabalstu saņems tāpēc, lai Latvijas valdība varētu atskaitīties Eiropas Komisijai par palīdzību Covid-19 krīzes upuriem, taču daudz šo saņēmēju nebūs noteikti. Skaitliski to jau 1. aprīlī izteica Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece Jana Muižniece tādā veidā, ka dīkstāves pabalsts varētu attiekties uz 12 000 pašnodarbināto un 13 000 mikrouzņēmumu nodokļa maksātāju. Tātad - 12 000+13 000=25 000. Kā cilvēku skaits Latvijā 25 000 nav maz, tā ir vesela lielpilsēta šejienes mērogā, taču 25 000 tomēr ir maz, ja salīdzina ar 250 000, cik bija nosaucis J. Reirs. Tātad - valsts atstāj bez iztikas līdzekļiem 250 000-25 000=225 000 nodarbināto un viņu ģimenes locekļus!

Ierēdņi drusku pārcentušies

Neatkarīgās vērtējumu par pabalstu piešķiršanas, t. i., nepiešķiršanas kārtības jēgu tagad jau oficiāli apstiprina tas, ka sākuši skanēt solījumi šo kārtību kaut mazliet grozīt piešķiršanas virzienā. J. Reira vadītā atbalsta grupa, konkrētajā gadījumā īpašu aktivitāti izrādījusī Kultūras ministrija un galu galā K. Kariņa valdība ir pat pārcentušās. Protams, ka nav joka lieta no 250 000 uztaisīt 25 000. Politiķi, ierēdņi un iestādes ķērās pie šā uzdevuma ar tik augstu pienākuma apziņu un aizrautību, ka izdomāja pārāk daudzus iemeslus, kāpēc neko nemaksāt ne tiem, ne tiem un arī ne šitiem. Rezultātā pabalstu saņēmēju skaits draud izrādīties uzskatāmi mazāks pat par 25 000. Šīs nedēļas darba kārtībā apsolīta (sk. Saeimas 3. aprīļa vakara debašu atreferējumus) dīkstāves pabalstu saņēmēju loka paplašināšana. Citiem vārdiem sakot, turpinās pašnodarbināto kaunināšana un baidīšana, ka viņi nedabūs neko, ja publiski nelūgs un nenolūgsies par savu atrašanos nepareizā nodokļu režīmā. Tas gan nenozīmē, ka arī ar pareizajā režīmā bijušajiem nevar gadīties tā, ka daudzi no viņiem dīkstāves pabalstus tomēr nesaņems.

Maz vieniem un maz otriem

Par pirmo nedēļu dīkstāves pabalstu izmaksāšanā pareizajiem nodokļu maksātājiem Valsts ieņēmumu dienests (VID) atskaitījās, ka 817 uzņēmumu 3708 darbinieki saņēmuši kopā 990 547 eiro jeb 990 547 / 3708=267 eiro vienam cilvēkam. Ja attieksme pret nepareizajiem nodokļu maksātājiem būs tāda pati kā līdz šim, tad viņiem būtu jāpriecājas par vidējā pabalsta apmēru zem 200, nevis zem 100 eiro par dīkstāves mēnesi. Maksimāli atļautā pabalsta summa ir 700 eiro, ko daži tiešām esot saņēmuši, bet tas nozīmē, ka citiem jāiztiek ar 70 vai 17 eiro mēnesī. Skaidrojums tāds, ka kompensācijas tiek maksātas atbilstoši tam, cik liela, t. i., cik maza alga katram konkrētajam cilvēkam aplikta ar nodokļiem.

Protams, ka Covid-19 dēļ atklātie dati par 3,7 tūkstošu pareizo nodokļu maksātāju faktiskajiem maksājumiem nepārstāv visu 600 tūkstošu maksātāju atalgojuma līmeņus, bet tik un tā rodas jautājumi par to, ko īsti nozīmē 1091 eiro kā vidējā bruto alga Latvijā. Tādas ir svaigākās Centrālās statistikas pārvaldes sniegtās ziņas, kas attiecas uz pagājušā gada rudeni. Lai sasniegtu tādu vidējo radītāju par spīti tam, ka daudzas algas ir daudz zemākas par vidējo rādītāju, daudzām citām algām jābūt daudz augstākām. Nav pamata šaubīties par statistiķu prasmēm izrēķināt vidējo aritmētisko no ļoti atšķirīga lieluma skaitļiem. Šaubas ir par to, ko īsti valsts iegūs, ja iedzīs visus nodokļu maksātājus vispārējā nodokļu režīmā, kur daudzi cilvēki maksā nodokļus no ienākumiem, kas acīm redzami nesedz izdzīvošanas izdevumus un neģenerē nodokļus tādā apjomā, kādus valsts uzskata par nepieciešamiem. Izrādās, ka plaisa starp pietiekami un nepietiekami lielus nodokļus maksājošajiem ir starp lielas un mazas algas saņemošajiem, nevis starp nodarbinātajiem un pašnodarbinātajiem. Ko valsts iegūs un ko cilvēki iegūs, ja zemu atalgotie pašnodarbinātie tiks pārsaukti par tikpat zemu atalgotiem nodarbinātajiem? Vai tiešām varētu būt tā, ka vairākums pašnodarbināto pelna būtiski vairāk nekā daudzi no nodarbinātajiem? Ja tādas peļņas nišas Latvijā ir, tad kāpēc tajās nav iespiedušies normālā nodokļu režīma uzņēmumi?

Atklājas virtuālā nodarbinātība

Lai cik maz valsts maksā cietējiem no Covid-19 apkarošanas pasākumiem, maz tomēr ir vairāk nekā nemaz. Kā pat bez tāda pabalsta izdzīvos 225 tūkstoši pašnodarbināto, kas vispār izslēgti no valsts atbalsta saņemšanas? Atbildot uz šo jautājumu, Finanšu ministrija atklāja Neatkarīgajai, ka šie pašnodarbinātie esot tikai virtuāli tēli darba attiecību juridiskajā noformējumā, bet kā reāli cilvēki tie esot tie paši parastie nodokļu maksātāji: «Nodokļu maksātājs var būt arī vienlaikus vispārējā režīmā un kādā no alternatīvajiem režīmiem nodarbināts,» teikts Finanšu ministrijas atbildē. Tātad nav Latvijā nekādas 200 tūkstošu vai vēl lielākas strādājošo cilvēku rezerves, ko iekļaut normālajā nodokļu maksāšanas režīmā, jo šie cilvēki tādus nodokļus jau tagad maksā.

Finanšu ministrijas skaidrojumu var apstiprināt ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem, ka pagājušo gadu valsts noslēgusi ar 912 508 aizņemtām darba vietām, no kurām 609 448 bijušas pamatdarba vietas. Aritmētiskā darbība 912 508-609 448=303 060 rāda, ka tieši puse no visiem Latvijā nodarbinātajiem strādā divās darba vietās. Droši vien, ka arī darba vietu skaita sadalījums ir tikpat nevienlīdzīgs kā atalgojuma sadalījums. Ir dzirdēti nostāsti par ārstiem (dažādu līmeņu medicīnisko personālu) un skolotājiem, kas pavada savu darba laiku, skraidot pa piecām darba vietām. Var jau būt, ka tādi enerģiski cilvēki ir apgādājušies arī ar pašnodarbināto statusu, ar kādu izdevīgāk parādīties, sacīsim, divās no piecām vietām, kur viņi it kā kaut ko dara.

Nevar sadalīt neesošu naudu

Pat ja dati par nodarbinātību Latvijā nav sensācija, paldies Covid-19 par skatpunktu, no kura skaidrāk nekā ikdienā atklājas, uz kādiem puņķiem turas nodarbinātība, t. i., darba un algas rādītāji. Ir patīkami pieskaitīt sevi caurmērā čaklo Latvijas iedzīvotāju kopumam, atsaucoties uz CSP datu aili «nodarbināto skaits 15-74 gadu vecumā pa mēnešiem», kurā 2020. gada februārim pierakstīti 904,2 tūkstoši, kas strādā un saņem algu. Tas nav maz valstī, kurā vispār dzīvo 1,9 miljoni cilvēku. Tādā gadījumā pat pazeminājuma virzienā noapaļotais reizinājums 900 000 x 1000 dod 900 miljonus eiro mēnesī, kas atbilst caurmērā 474 eiro katram Latvijas iedzīvotājam jeb gandrīz pusotram tūkstotim eiro caurmēra trīs cilvēku ģimenei. Jā, protams, no šīm summām jāatrēķina nodokļi, bet valsts taču tos vai nu atdos iedzīvotājiem atpakaļ kā pensijas, pabalstus u. c. ienākumus, kas papildina ģimeņu budžetus vēl virs algās saņemtā, vai izmaksās ierēdņiem, kas taču arī ir Latvijas iedzīvotāji. Covid-19 parāda, ka Latvijā tomēr negrozās tādas naudas summas, kam atliek piemērot «nodokļu taisnīgumu» K. Kariņa valdības izpratnē, lai celtu dzīves līmeni valstī.