«Skroderdienas Silmačos nav tikai ilglaicīgi mūsu teātrim piederīga izrāde. Manuprāt, tā ir gluži kā lauku pirtiņa, no kuras iznākot esi kļuvis tīrāks, gaišāks un varbūt arī latviskāks,» par Nacionālajā teātrī tradicionāli uzvestajiem Silmačiem saka izrādes 1994. un 2002. gada režisors Edmunds Freibergs.
Gandrīz vai visi aktieri spēlējuši šai lugā. Esi jauns, spēlē Kārlēnu; esi vecāks, piedalies Jāņu skatā. Bet pats galvenais ir izbaudīt kopējo atmosfēru. Divu paaudžu aktieri Ainārs Ančevskis un Uldis Norenbergs katrs spēlējuši pa trim dažādām lomām šajā latviskajā uzvedumā.
«Ir labi, ka ir viens teātris, kuram ir šāda tradīcija, un zinu, ka daudziem skatītājiem tā ir kļuvusi par dzīves neatņemamu sastāvdaļu pirmsjāņu sajūtas noķeršanai vai vecākiem cilvēkiem Jāņi, jo viņi nereti nevar izbraukt uz laukiem,» spriež Kārlēna, Rūda un Dūdara atveidotājs Ainārs Ančevskis. Gadi iet, un lomas kļūst vecākas. Arī citi teātri savulaik iestudējuši Silmačus – Valmieras, Liepājas un Jaunais Rīgas teātris, bet tā nav kļuvusi par tradīciju. Jo tuvāk Jāņiem, jo uz Nacionālā teātra izrādi grūtāk dabūt biļetes.
Klasikai jābūt klasiskai
«Kārlēns ir īsts lauku puika, jauns cilvēks, kuram sāk parādīties interese par meitenēm. Varbūt nedaudz kautrīgs, nedaudz ideālists, bet dzīvē nepazudīs. Viņam veidojas jaukas jūtas ar Ieviņu. Kārlēns ir lāga puika. Mana līdzība ar šo personāžu varētu būt tikai tāda, ka pieprotu visus lauku darbus, lai gan audzis esmu uz Rīgas akmeņiem. Bērnībā katru vasaru braucu pie radiem laukos – bija siena talkas, plunčāšanās pa upīti, braucieni ar riteņiem, ābolu sulas spiešana. Varēja gan padzīvoties, gan pastrādāt. Bērnībā neesmu ne alus krūzes zadzis, ne ar čomiem gājis pīpēt. Tādas ēverģēlības laikam neesmu darījis,» par sevi spriež Ainārs.
Ar Dūdaru esot cita lieta. Ainārs atzīst, ka gandrīz katrā vīrietī var atrast kaut ko no šā tēla. «Es esmu vecāks nekā Blaumaņa Dūdars. Viņam Silmačos, ja nemaldos, bija 28 gadi. Antonijai un Dūdaram nebija 30. Ja paskatās uz to laiku, kad Šoriņš un Norenbergs bija Rūdis un Kārlēns, un ja šiem aktieriem tad bija apmēram 35 gadi, tad pretī vajadzēja nedaudz vecāku Dūdaru un Antoniju. Tas arī bija atrisinājums,» skaidro A. Ančevskis. Pēc viņa domām, Dūdars ir traks. «Priekšstats par Dūdaru ir tāds, ka viņš ir gudrs un pieredzējis, bet saistībā ar Antoniju viņš nedara neko, lai kaut ko mainītu. Visur piedalās, bet tajā pašā laikā līdz galam neko neizdara. Kāpēc viņš nepaņēma Antoniju, nepievilka klāt un nenoskūpstīja? Vai neprot vai negrib, vai tur ir cits aizvainojums? Viņā nav riebeklību, viņš ir dzīves baudītājs un piedzīvojumu meklētājs,» Dūdaru raksturo Ainārs un saka – pats pēc dabas esot kluss. Taču no sirds atzīst, ka viņam ir liels prieks, ka augstākie spēki viņu ielikuši tieši Nacionālajā teātrī ar visām tā tradīcijām.
«Man patīk, ka šodien neveido dramatizējumu pēc Silmaču tēmas, kur nevar saprast to īsto rokrakstu. Es gribu redzēt klasisku režiju, scenogrāfiju, gribas redzēt aktierus, kas strādā un simbolizē to laiku. Prieks, ka daudzi teātri tā šodien rīkojas. Klasika joprojām ir Šekspīrs, Blaumanis, Tenesijs Viljamss. Varam paeksperimentēt, patrakot, bet atgriežamies atpakaļ pie pirmsākumiem. Es domāju, ka gan teātrī, gan sadzīvē cilvēkiem pašlaik ir tas posms, kad atgriežamies pie pamatvērtībām. Tagad ir brīdis, ka cilvēki nevis grib dzīvot Rīgā, bet cenšas atrast kādu stūrīti laukos, kur būtu zeme un svaigs gaiss,» filozofē A. Ančevskis.
Iedziļinoties Blaumanī, viņš atzīst, ka patīk tautas dižgara atklātība, daudzi viņu nosaukuši pat par tādu nešpetnu vīriņu. Blaumanis bija vīrs ar ūsiņām, brillītēm, ļoti harmonisks, bet arī dažāds. «Mēs bieži runājam, kurš mūsdienās tā forši prot nosvinēt svētkus. Šajā reizē – Jāņus, Līgo svētkus. Kritērijs – nākamajā dienā sāp galva, pilns vēders ar šašliku. Baigi labie svētki bija. Man viens kolēģis stāstīja, ka viņi uz Jāņiem brauc tautastērpos. Ļoti interesanta sajūta, un es klusībā ceru, ka daudzas senas lietas nāks atpakaļ. Ceru, ka Jāņus nevērtēsim pēc tā, cik šašlika apēsts, cik aliņi izdzerti, bet atgriezīsies senās tradīcijas. Kad brauc mašīnā uz laukiem, skan radio, tā pierasts. Baigi stulbi – klusums. Bet, kad tu pierodi, ka nav te mūzikas, atklāj, ka dabā ne mirkli nav klusums. Ar visiem vējiem, sienāžiem, putniem, tu klausies, kā zariņi lūst – ir milzīga skaņu gamma,» atklājis Ainārs.
Aktieris pastāsta: viņa ģimenē jau dažus gadus ir tradīcija, ka radi un draugi sabrauc viņa lauku īpašumā Vecumniekos. Sākumā sabraucēji mielojoties ar kādu zupu vai bukstiņa biezputru, bet, kad esot iestiprinājušies, pacepot gaļu. No visa pa druskai. «Jāņus es esmu pieņēmis kopš tā laika, kopš mums ir lauku īpašums. Šie svētki man tagad kļuvuši nozīmīgi, var sapulcināt savējos. Galvenais ir kopsajūta. Ne tikai svētkos, bet arī ikdienā mums jādzīvo ar smaidu sejā, un tad uz priekšu!»
Jaunības eliksīrs
Uldim Norenbergam jau lielāka Silmaču pieredze. Viņš lēš, ka būs apmēram 40 gadi. Pirmais tēls jestrajā gabalā bija Vanagu puisis. Dziedājis ar visiem kopā slavenās Silmačdziesmas. «Jaunušanam bija tāda tradīcija, ka visi aktieri iet cauri Silmačiem, dažādiem tēliem – atkarībā no vecuma. Šķiet, ka tad, kad es sāku, Antoniju atveidoja Velta Līne un Elza Radziņa. Leģendāro Olgu Lejaskalni es redzēju kā mazs puišelis,» atminas U. Norenbergs. Ļoti ilgi, pats vairs nevarot pateikt, cik gadus, viņš bijis Kārlēns. Ne tikai izrādēs teātrī, bet arī brīvdabas uzvedumos Druvienas Silmačos. «Skaisti brīvā dabā spēlēt. Beigās paklanās aktieri ar visiem lopiņiem,» nosmej Uldis. Desmit gadus brīvdabā esot spēlējuši, un tur Antoniju atveidojusi Astrīda Kairiša. Saspēlēties abiem nav sanācis, tikai vienu lustīgu deju nodejot.
Ieviņas gan tur mainījušās – Lāsma Kugrēna, Ingrīda Andriņa, Dace Bonāte.
Vaicāts, kā iejuties Kārlēna lomā, Uldis jautri nosmej: «Kārlēna tēlā nekas nav jāveido. Tā ir diezgan piemērota loma jaunam aktierim – tur vari izskraidīties, izšķaidīties, izdziedāties, izdejoties. Sapņu loma, šķiet, ka tā nevienam gan nav, jo tomēr ir bērnu loma. Tas būtu neprātīgi. Tā ir laime, ja tu tajā brīdī esi jaunais un vari pretendēt uz šo darbiņu.» No Kārlēna gan paša raksturā neesot nekā. «Es biju teicamnieka tips, nelīdu ne pīpēt, ne dzert. Silmaču Rūdis ir prātīgāks, bet Kārlēns tāds mazs šunelis,» salīdzina aktieris. Viņš atklāj, ka pirmoreiz savā dzīvē Kārlēnu spēlējis krietni vien agrāk – Aucē, tēva vadītajā ansamblī. Tolaik vēl bijis jauns. «Sapratu, ka tur tas eliksīrs, kas šajā lugā iekšā, nevienā citā varbūt nestrāvo,» bērnības atmiņās dalās Silmaču spēlētājs.
Otra Silmaču loma teātrī Uldim bijis Pindaks, nu jau Edmunda Freiberga režijā. «Pindaks tvarsta savu meitu Ieviņu un kausta sievu. Viņa vārds un uzvārds no leišu valodas nācis. Kad bijām ar viesizrādi Lietuvā, Kauņā, man lietuviešu režisors teica: ņe govoriķe Pindak, govoriķe Pundukas (nesakiet Pindaks, bet sakiet Pundukas – D. E.). Blaumanis jau Pindaka un Pindacīšas tēlā bija ielicis daudz humora. Kādreiz par to smējās, bet tagad tas vairs nav humors. Pindaks kausta savu sievu, paiet dažas minūtes, Bebene klāt un saka: aiz to tie cilvēki runā, ka tas tēviņš viņu dauzot un tādai vajagot arī. Agrākos laikos jau nebija telefona, bet pēc īsa laika sprīža jau visi zināja, kas notiek pagastā. Un zinot arī to, ka viņa dodot pretī,» turpina U. Norenbergs. Viņš atceras, ka Pindaka un Pindacīšas lomās saspēlējies ar Guntu Virkavu. Tagad Uldis atkal ir Vanagu puisis – jādzied, jādejo, jāpiedalās Jāņu skatā, un šoreiz režisore ir Indra Roga.
Teātris ļauj baudīt aizliegto
«Jāņi man pašam nozīmē Silmačus, un tas tāpēc, ka latviskos svētkus es esmu svinējis tikai Silmaču dekādē, un tad arī viss. 10–12 izrādes teātrī, un nedēļa pagāja Druvienā mēģinot un spēlējot. Atceros, vienu vasaru pārbraucu mājās un skatījos Gulbju ezeru. 40 gadus spēlēt, tas ir kaut kas!» par savu jāņošanu stāsta Uldis. Vaicāts par attieksmi pret Blaumani, Uldis Norenbergs izsaka savu viedokli: «Blaumanis ir viens no latviešu stūrakmeņiem visā mūsu literatūrā un dramaturģijā. Kādā apcerējumā par Blaumani lasīju, ka rakstnieks nav pat paspējis uzrakstīt savu lugu līdz galam, kad pār viņu jau gāzusies kritikas gūzma. Viņš kritizēts par sājiem jokiem un bezsaturīgu lauku dzīves atveidojumu. Tam pretstatītas Aspazijas ideju drāmas kā ļoti labas literatūras paraugs. Tas bija toreiz, kad sāka veidoties latviešu literatūra. Taču laiks visu nolicis savā vietā. Blaumanis rakstīja to, ko viņš redzēja un juta, bez jebkādiem viltojumiem un sagudrojumiem. Viņa lugas nav pārsālītas. Tur vajag izjust to īsto lauku dzīvi. Sākas Silmači skaisti, un beigās arī kaut kas notiek. Kāzas mājās! Notikums! Būtībā tas ir kā latviešu Sapnis vasaras naktī, kur viss neskaidrais noskaidrojas, visas sāpes pāriet un dzīve ir sapnis tajā smaržīgajā puķu naktī.»
Daudzi Nacionālā teātra aktieri, kuri spēlējuši Silmačos (un grūti būtu atrast kādu, kuram nebūtu bijusi pat vismazākā lomiņa), atzīst: ja mēs sakām, ka Silmači ir leģendāri, tad tos tādus izveidoja Alfrēds Amtmanis-Briedītis. Blaumanis padomju laikos tika daļēji izņemts no skolu programmām, Jāņi aizliegti, bet uz Nacionālā teātra skatuves uzveda Skroderdienas Silmačos. «Tā bija kā revolūcija, cilvēki nāca skatīties ne tik daudz galvenos personāžus Aleksi un Antoniju, bet Jāņu skatus. Tie aktieri, kas tos atveidoja, bija leģendāri. Viņus sagaidīja kā varoņus. Tas bija ar nozīmi iestudēts. Vienmēr bija pilna zāle. Cilvēkus arī neinteresēja gājēju un saimnieku attiecības. Tas patiešām bija dopings. Sevišķi padomju laikā,» atminas U. Norenbergs. «Tad, kad Blaumanis sarakstīja Skroderdienas Silmačos un Trīnes grēkus, pirmskara Latvijā šīs lugas tik daudz nespēlēja. Blaumanim, piemēram, Jāņu skats ir ar dažiem cilvēkiem, bet padomju laikā ar savu spēcīgo zemtekstu tas iezaigojās pavisam citā kvalitātē un parādīja, ka tas jau ir kaut kas. Man liekas, ka tagad Silmači drusku jānoliek malā. Latviešu klasiskajā literatūrā ir daudz skaistu, vēl neapzinātu lietu, no kurām varētu izveidot interesantu un saistošu Līgo uzvedumu. Nevajadzētu visu laiku spēlēt vienu un to pašu lugu.»
Ir bijuši arī kuriozi saistībā ar Silmačiem. Vienu no tiem U. Norenbergam atstāstījis Uldis Dumpis, kurš arī daudz spēlējis šajā Jāņu lugā. «Mūsu teātrī bija sarkans priekškars, līdzīgās krāsās ar brīvās Latvijas karogu. Pēc izrādes nekādi nevērās aizkars ciet, kaut kas bija salūzis. Tajā pašā laikā teātrī uzveda arī lugu Aijā-žūžū, un izrādei bija balts starppriekškars. Izrāžu vadītāja, nezinādama, kā rīkoties, un neko ļaunu nedomādama, dod komandu nolaist balto starppriekškaru, lai kaut kā pabeigtu izrādi. Un baltais priekškars nokrīt pa vidu sarkanajam: Latvijas karogs. Zālē ovācijas, tā bija pēdējā sezonas izrāde. Visi aktieri aizgājuši atvaļinājumos, vienīgi izrāžu vadītājai iznākušas kaut kādas nepatikšanas,» sarunas noslēgumā pasmej Uldis.
**
INTERESANTI
Nacionālā teātra iestudēto Skroderdienu Silmačos režisori
• 1921. gadā ar atjaunojumu
1924. gadā – Aleksis Mierlauks
• 1935. gadā – Alfrēds Amtmanis-Briedītis
• 1941. gadā – Osvalds Uršteins, režisora asistents Jānis Zariņš
• 1955. gadā ar atjaunojumu
1965. gadā – Alfrēds Amtmanis- Briedītis
• 1969. gadā – Alfrēds Jaunušāns, Mihails Kublinskis
• 1975. gadā – Alfrēds Jaunušāns
• 1994. gadā – Edmunds Freibergs
• 2002. gadā – Edmunds Freibergs
• 2010. gadā – Indra Roga