Tau­tas medicīna: Kadiķim piemīt pāsteidzošas ārstnieciskās spējas

Ka­di­ķis, pa­eg­lis, ēcis – kā nu ku­rā vie­tā saukts, cip­re­šu dzim­tas vien­mā­ju vai div­mā­ju mūž­za­ļais kok­augs ar dur­stī­ga­jām sku­jām un ļo­ti pla­ši iz­man­to­ja­mām dzied­nie­cis­kām ogām – la­bi zi­nāms jau no se­niem lai­kiem, jo ir uni­ver­sāls pa­līgs dau­dzās dzī­ves si­tu­āci­jās.

Den­dro­lo­ģis­kā bio­grā­fi­ja

Kup­la­jā ada­tai­ņu ģin­tī ir ap­tu­ve­ni 60 su­gas. Ka­di­ķi iz­pla­tī­ti gal­ve­no­kārt zie­me­ļu pus­lo­dē, Ar­kti­kas dien­vid­da­ļā, tie aug vi­sā mē­re­na­jā jos­lā, arī tro­pu jos­las kal­nos, Aus­tru­māf­ri­kā, Vi­dus­ame­ri­kā, Rie­tum­in­di­jā.

Ka­di­ķim pie­mīt vis­lie­lā­kā for­mu da­žā­dī­ba. Tas var būt ko­lonn­vei­da kā koks, kam stum­bra le­jas­da­ļa brī­va no za­riem. Arī krūm­vei­da for­mas var būt da­žā­das: zem­as, pla­ka­nas, ligzd­vei­da, pi­ra­mi­dā­las, apaļ­as, ar no­ka­re­niem za­riem vai bie­zu un blī­vu za­ro­ju­mu. Gais­mu mī­lo­šos ka­di­ķus ne­re­ti dē­vē par sau­les pie­lū­dzē­jiem.

Za­ļa­jā ap­tie­ci­ņā

Viss ka­di­ķis: sku­jas, mi­za, sve­ķi, sak­nes, za­ri un ogas ir pla­ša pie­lie­to­ju­ma dzie­di­no­ši lī­dzek­ļi. Ka­di­ķa dro­gas ie­vāc da­žā­dos ga­da­lai­kos: sak­nes - ru­de­nī, mi­zu un jaun­ās za­ru at­va­ses - pa­va­sa­rī, sve­ķus - va­sa­rā, bet ogas - ok­tob­rī, no­vem­brī, kad tās no­ga­ta­vo­ju­šās un ie­gu­vu­šas tum­ši zil­gan­za­ļu no­krā­su. Tau­tas dzied­nie­cī­bā ka­diķ­ogas iz­man­to nie­ru dar­bī­bas sti­mu­lē­ša­nai, sirds rei­ma­tis­ma dzie­di­nā­ša­nai, asins­va­du pa­pla­ši­nā­ša­nai, lo­cī­ta­vu rei­ma­tis­ma ār­stē­ša­nai, kai­tī­go vie­lu nei­tra­li­zē­ša­nai ak­nās, ēst­gri­bas uz­la­bo­ša­nai. Ogu spēks ir to pār­stei­dzo­ša­jā fi­ton­cī­du ba­gā­tī­bā. Ka­di­ķa ārst­nie­cis­kais aro­māts dzen svied­rus, pa­līdz uz­veikt sa­auk­stē­ša­nās sli­mī­bas, spē­ci­na un uz­mun­dri­na or­ga­nis­mu, at­tī­ra el­po­ša­nas ce­ļus, bet ogu koš­ļā­ša­na ma­zi­na zob­ak­mens ap­li­ku­ma vei­do­ša­nos.

Ka­di­ķu kū­re ir la­ba pret­gri­pas pro­fi­lak­se: za­ru kvē­pi­nā­ša­na tel­pās iz­nī­dē vi­sus vī­ru­sus un bak­tē­ri­jas, dez­in­fi­cē un at­svai­dzi­na gai­su.

Ka­diķ­ogu tē­ja ma­zi­na kle­pu. Uz glā­zi ver­do­ša ūdens ņem vie­nu ēdam­ka­ro­ti ar kau­dzi žā­vē­tu ka­diķ­ogu. Ļauj 25 mi­nū­tes ie­vil­kties, trīs rei­zes die­nā stun­du pirms ēša­nas dzer pa glā­zei sil­ta dzē­rie­na, ko vie­nā pie­gā­jie­nā var sa­ga­ta­vot vi­sai die­nai. Jā­lie­to vis­maz pie­cas die­nas.

At­krē­po­ša­nas vei­ci­nā­ša­nai, bron­hī­ta ār­stē­ša­nai uz glā­zi ūdens ņem vie­nu ēdam­ka­ro­ti ar kau­dzi sau­su ka­diķ­ogu. Vā­ra 20 mi­nū­tes. Dzer at­dze­sē­tu trīs rei­zes die­nā pa glā­zei vie­nu stun­du pirms ēša­nas. Kat­rai rei­zei jā­ga­ta­vo jaun­a tē­ja. Tē­ja jā­dzer vis­maz sep­ti­ņas die­nas.

Bron­hu, bal­se­nes, de­gu­na do­bu­ma ie­kai­su­ma dzie­di­nā­ša­nai lie­to ka­di­ķu sku­ju uz­lē­ju­mu. Uz lit­ru ūdens ņem 5 ēdam­ka­ro­tes sku­ju, ap­lej ar ver­do­šu ūde­ni un 20 mi­nū­tes el­po tvai­kus. Pro­ce­dū­ras dzied­nie­cis­kās īpa­šī­bas vis­la­bāk ie­dar­bo­jas va­ka­rā.

Ka­di­ķa ārst­nie­cis­ko zie­di ga­ta­vo no jaun­ajiem za­ri­ņiem. Tos sa­maļ ga­ļas ma­šī­nā (ja ne­pie­cie­šams, za­ru jaun­ās ga­lot­nī­tes sa­maļ di­vas rei­zes). Sa­mal­tās sku­jas sa­jauc ar vir­šu me­du un smilts­ērk­šķu eļ­ļu. Zie­de la­bi uz­gla­bā­jas. To var lie­tot plau­šu kar­so­ņa, pa­ma­tī­ga kle­pus ār­stē­ša­nai. Uz­ziež uz mu­gu­ras un krū­tīm, uz ie­smē­rē­ta­jām vie­tām uz­liek svai­gu kā­pos­tu la­pas un ar mar­les sai­ti vai ko ci­tu pie­tin pie augu­ma, lai pa kūs­to­šo me­du tās ne­no­slīd. Sa­se­dzas ar sil­tu vil­lai­ni. Tā­pat ar zie­di ie­ma­sē arī pē­das, pie­tin kā­pos­tu la­pas un kā­jās uz­auj vil­nas ze­ķes.

Ve­se­lī­bas un paš­sa­jū­tas uz­la­bo­ša­nai vi­ta­mī­nu vie­tā ik die­nu ie­tei­cams ap­ēst vai ti­kai pa­koš­ļāt 3-5 sal­di rūg­tās ka­diķ­ogas: būs svai­ga el­pa, ogās eso­šās ēte­ris­kās eļ­ļas, no­kļu­vu­šas asi­nīs, at­ve­se­ļos or­ga­nis­mu.

Ka­diķ­ogu tin­ktū­ra. Stik­la trau­ku, ko var no­slēgt ar vā­ku, pie­pil­da ar ka­di­ķa ogām, tām pār­lej pār­i spir­tu tā, lai ogas bū­tu ap­klā­tas, trau­ku no­slēdz un ļauj pa­stā­vēt vis­maz 10 die­nas. Ogas no­kāš, šķid­ru­mu pil­da tum­šos stik­la trau­kos Ār­īgi tin­ktū­ru var lie­tot uz vie­tām, ku­ras no­mo­ka po­dag­ras, rei­ma­tis­ma vai iši­asa sā­pes.

Pirts dzied­nie­cī­bā

Ka­di­ķis uz pirts lā­vas ga­tavs pa­lī­dzēt jeb­ku­rā ga­da­lai­kā. Tā ener­ģi­jai pie­mīt ļo­ti spē­cīgs ener­ģē­tis­kais po­ten­ci­āls, kas at­tī­ra gan cil­vē­ka ener­ģē­tis­ko lau­ku, gan tel­pu ap to. Kar­stā ūde­nī ie­priekš no­plau­cēts ka­di­ķis no­mie­ri­na un re­lak­sē, pa­līdz rei­ma­tis­ma, mus­ku­ļu sa­stie­pu­mu, os­te­ohon­dro­zes, ra­di­ku­lī­ta sa­asi­nā­ju­mos, ār­stē ādas un sie­vie­šu sli­mī­bas, pro­sta­tas ie­kai­su­mus, plau­šu pa­ta­lo­ģi­jas un di­atē­zes. Pa­rei­zi sa­ga­ta­vo­ta ka­di­ķa pirts slo­ta pēr­ša­nās bei­gās var sniegt pa­tie­su bau­du. Stip­rā­kie vī­ri un sie­vas rei­zēm spēj pēr­ties ar tī­ru ka­di­ķu slo­tu, ta­ču at­se­viš­ķus ka­di­ķa za­ri­ņus var ie­siet jeb­ku­rā pirts­slo­tā. Ja nav pirts, da­ra tā: sa­smal­ci­nā­tus ka­di­ķa za­rus ap­lej ar kar­stu ūde­ni un šā­dā van­ni­ņā kar­sē pē­das - la­bums tāds pats kā no si­nep­ju vai pi­pa­ru plāk­ste­riem. Ka­di­ķa za­ru ārst­nie­cis­ko zie­di ie­tei­cams iz­man­tot ādas at­ve­se­ļo­ša­nai: pēc at­kār­to­tas kar­sē­ša­nās uz lā­vas ie­ziež ādu, ne­daudz pa­gai­da, ka­mēr ne­pie­cie­ša­mais zie­des dau­dzums ie­sū­cas, tad lie­ko ar sil­tu ūde­ni no­ska­lo.

Ka­di­ķa sku­ju no­vā­rī­jums der, ja ir pie­tū­ku­šas pē­das. Sku­jas ap­lej ar kar­stu ūde­ni, ļauj ie­vil­kties, tad pie­vie­no kā­ju van­nai - pa­līdz uz­la­bot asins­ri­ti kā­jās un no­ņem pie­tū­ku­mu.

Vir­tu­vē

Ka­diķ­ogas nav ti­kai me­dī­ju­ma ga­ļas pie­de­va. Tās kā garš­vie­lu var iz­man­tot jeb­ku­ras ga­ļas (arī put­nu) sa­ga­ta­vo­ša­nā un ma­ri­nā­dēs. Aro­mā­tis­kās ogas var likt pie bul­jo­na, ziv­ju zu­pas, pie dār­ze­ņu sau­tē­ju­ma, pie skā­bē­tiem kā­pos­tiem, sar­ka­na­jiem kā­pos­tiem, pie­vie­not ce­pe­šiem, gu­la­šam, bie­tēm. Ja gri­bas dzē­rie­nu ar ka­di­ķa aro­mā­tu, ir jā­ga­ta­vo kvass. 10 lit­ros ūdens ie­ber 300 g ka­diķ­ogu un 30 g api­ņu, sa­vā­ra un at­dze­sē līdz 30 grā­du tem­pe­ra­tū­rai. Tad sa­jauc 200 g me­dus, 100 g kva­sa rau­ga, pie­liek šķid­ru­mam un at­stāj is­ta­bas tem­pe­ra­tū­rā dien­nak­ti, lai no­rūgst. Kva­su sa­pil­da pu­de­lēs un uz­gla­bā vē­sā vie­tā. Dzēr­ve­ņu, cu­ku­ra un ka­diķ­ogu mēr­ce, ko vis­la­bāk pa­ga­ta­vot blen­de­rī, lie­lis­ki gar­šo pie kar­tu­pe­ļu pan­kū­kām vai pan­kū­kām ar ga­ļas pil­dī­ju­mu.

Saim­nie­cī­bā

Ru­de­nī pirms jaun­ās ra­žas no­vie­to­ša­nas gla­bā­ša­nai ar kon­cen­trē­tiem ka­di­ķu dū­miem dez­in­fi­cē pa­gra­bus un saim­nie­cī­bas ēkas, mu­cas un ci­tus trau­kus. Pa­gra­bos, zem la­bī­bas ap­cir­kņiem ie­klāj asos ka­di­ķa za­rus - tas ir vis­la­bā­kais veids pret grau­zē­jiem.

Bū­vē­jot mā­jas vai saim­nie­cī­bas ēkas, to pa­ma­tos se­nat­nē li­ka ka­di­ķu za­rus, jo svē­ti ti­cē­ja - ka­di­ķis ir vis­la­bā­kais sargs pret vel­niem, ra­ga­nām un vis­iem ci­tiem moš­ķiem.

Jā­at­ce­ras!

Ka­di­ķis var iz­rai­sīt aler­ģi­ju, tā­dēļ cil­vē­kiem, kam ir ju­tī­ga āda un tiek­sme uz da­žā­diem kai­ri­nā­ju­miem, tas jā­lie­to uz­ma­nī­gi. Ne pre­pa­rā­tus, ne pa­šu ka­di­ķi no­teik­ti ne­va­jag lie­tot grūt­nie­cēm, jo tas var vei­ci­nāt grūt­nie­cī­bas pār­trauk­ša­nu. Arī tiem, kas sli­mo ar nie­ru ie­kai­su­mu, ir jā­at­tu­ras no jeb­ku­ras drau­dzī­bas ar ka­di­ķi.