VAKARA ZIŅAS. Pēteris Liepiņš: es esmu priekšā šim laikam

 
©Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

Otrdien, 10. maijā, 78 gadu vecumā mūžībā devies Dailes teātra leģendārais aktieris Pēteris Liepiņš. Pirms sešiem gadiem viņš intervijā «Neatkarīgajai» izteica sava mūža moto un savu uzskatu kopsavilkumu: «Man ir tāds teiciens: es neskriešu šim laikam līdzi, jo es jau esmu priekšā. Un tas nozīmē, ka es zinu pamatu pamatus, pie kuriem daudzi lēnām atkal atgriežas.»  

Slimība nesaudzē

«Dziļās sērās ziņojam, ka pēc ilgas slimības mūžības ceļos devies mūsu Pēteris Liepiņš. Esam zaudējuši sirsnīgu, atsaucīgu, ar lielisku humora izjūtu apveltītu kolēģi, kurš mīlēja teātri un kuru mīlēja teātrī. Esam zaudējuši izcilu aktieri, kura mums ļoti, ļoti pietrūks.

(..) Pētera Liepiņa personībai piemitusi retā īpašība vērties pasaulē ar bērnišķīgu pirmreizīgumu, kas reakcijai piešķīrusi ne tikai ļoti dabisku izteiksmi, bet arī īpašu trauslumu. Kopā ar puiciski sprigano vitalitāti, artistisku temperamentu un personības silto starojumu veidojies unikāls kodols, kas piepildījis Pētera Liepiņa tēlus, padarot tos īpašus, neaizmirstamus. (..) Vairāk nekā piecdesmit gadu laikā Pēteris Liepiņš ir nospēlējis aptuveni 150 lomas teātrī un vēl daudzas - kino,» - ar šādiem vārdiem Dailes teātris atvadās no sava aktiera.

Pēteris Liepiņš pērn izstāstījis, ka ilgi tikusi meklēta slimība, ar kuru viņš sirdzis, līdz Tuberkulozes un plaušu slimību centrā atklāts, ka pēc saslimšanas ar pleirītu viņam ir bijusi izstaigāta tuberkuloze.

Zināja no galvas

Viena no izrādēm, ar kurām Pēteris Liepiņš paliek un paliks skatītāju atmiņā, ir «Jērādiņa». 1982. gadā iestudētā izrāde «Jērādiņa» Dailes teātrī tika spēlēta desmit gadus, piedzīvoja rekordlielu izrāžu skaitu - gandrīz 300, un dzīvespriecīgo stāstu par Gerhardu Erhardu Sīpoliņu daudzi mazie skatītāji zināja no galvas. Pētera Liepiņa monoizrāde atgriezās uz Dailes teātra skatuves 2009. un 2016. gadā, un skatītāji turpināja to mīlēt. Mīlēt izrādi un mīlēt Pēteronkuli - talantīgo aktieri Pēteri Liepiņu.

«Visas skatītājiem neredzamās čaklās skudriņas, kuras veidojušas šā gada izrādi, ir pelnījušas sirsnīgu un neviltotu pateicību,» 2016. gadā sacīja Pēteris Liepiņš, piebilstot, ka izrādes sagatavošanas procesā varējis domāt tikai par savu darbu. «Prieks strādāt! Es tiešām jūtos kā savā laikā filmējoties ārzemēs - kad tev vējš izpūš kabatlakatiņu no rokām un tu ej tam pakaļ, tevi apstādina, sakot: «Jums nav tas jādara.» Un iedod jaunu.»

Skatītājs visu saprot

«Man jau tagad ir krietni pases dati, bet Jērādiņa atkal aizgāja tik forši!» 2016. gadā priecīgi teica Pēteris Liepiņš. Viņš zina, kur paslēpts «Jērādiņas» veiksmes kods - tā ir Latvijas lauku daba, dzīve laukos, ko Alberts Kronenbergs aprakstījis tik tēlaini, ka atliek vien ļaut vaļu fantāzijai. «Es uzburu bildi un dodu impulsu fantāzijai,» teic aktieris un kā piemēru min kādu vietu no izrādes: «Kad Salmu Pricis nezina, kur likt netīro puiku, sieva viņam saka: «Kas mums daļas,/kam te ķēpāties ir vaļas.» Es tur pilnīgi izkrītu no stilistikas, jo īpaši uzsveru: «Mācies mīlēt zemi dzimto,/Cienīt Vakargaiļu sētu!/Neskrej meklēt dzīvi lētu./Tad tu izaugsi par vīru -/Garā stipru, miesās tīru!» Un tad es nometu visu nost un sirsnīgi saku: «Nu, puikas, mācīsimies mīlēt savu zemi, neskriesim prom, cīnīsimies tepat un tad arī izaugsim par kārtīgiem cilvēkiem!» Un skatītājs visu saprot.»

Taujāts, vai «Jērādiņas» skatītājs ir mainījies, ja salīdzinām 1982. ar 2016. gadu, Pēteris Liepiņš pārliecinoši atbildēja: «Spriežot pēc reakcijas skatītāju rindās un sirsnīgajiem aplausiem, nekas nav mainījies. Priecājos, ka «Jērādiņas» pirmā iestudējuma skatītāji nāk uz izrādi ar saviem bērniem, mazbērniem un, iespējams, mazmazbērniem.» Aktieris aizdomājas: «Jā, laiks rit, viss mainās, bet kas gan cilvēkā var mainīties? Tikai virspusējā kārta. Bet sirds un dvēsele - tā pati...»

Teātra zinātniece Irēna Lagzdiņa uzrakstījusi grāmatu «Lidojošā zirga mugurā. Pēteris Liepiņš» (izdevējs: «Zvaigzne ABC»). Autore savulaik mācījusies Dailes teātra studijā. Anotācijā ietverta aktiera esības esence: «Pēteri itin viegli var iedomāties fantāzijas tēla - lidojoša zirga sedlos. Patiesībā aktiera iedvesma rodas brīnumainā gara lidojumā, pusreālā apziņas stāvoklī starp īstenību un fantāziju, sapni un nomodu, trakulīgu izdomu un rāmu tiešamību. Tieši šo dažādo, it kā nesaderīgo slāņu sakausējumā radušies viņa izcilākie skatuves darbi. Tad Pēteris atkal ir «zirgā», kā mēdz teikt par kādu neapšaubāmu panākumu.

Tas ir Pēteris Liepiņš, Dailes teātra aktieris kopš 1966. gada. Tautas mīlēts un apbrīnots. Aktieris, kuram, šķiet, iespējams viss - viņš ir nepārspējams gan komiskajās, gan dramatiskajās lomās. Viņš var tēlot cilvēkus un dzīvniekus, lietas un parādības. Mazais Jērādiņa, sapņotājs Dauka, Indrānu tēvs, smējējs Jefiņš, naivais Izašars, godavīrs Rudums, baisais Hitlers, gudrais Šerloks Holmss. Arī Zirdziņš un Suns. Lomas varētu saukt vēl un vēl. Aktiera talants izmantots arī kino: nav aizmirstams traģiskais Bosse filmā «Pelnu sanatorija», līdzās tam - Ķencis «Mērnieku laikos», policists «Monā», Vilis «Aveņu vīnā» un citi.»

***

Pēteris LIEPIŅŠ

  • Dailes teātra aktieris (kopš 1966. gada).
  • Dzimis 1943. gada 28. maijā Ērgļu rajona Mazozolu ciema Naudicēnos.
  • Mācījies Meņģeles pamatskolā, pēc tam Ērgļu vidusskolā. Pēc skolas beigšanas un dienesta Padomju armijā iestājies Dailes teātra IV studijā, kuru beidzis 1971. gadā, vienlaikus iegūstot Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes augstāko izglītību specialitātē profesionālā teātra un kino aktieris.
  • Nospēlējis vairāk nekā 30 kino lomu, ierunājis filmas, CD klausāmās grāmatas un animācijas filmas, piedalījies raidlugās un 12 gadu vadījis TV raidījumu «Mans būs mans».
  • Apbalvojumi: LPSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukums (1986), 1993. gadā saņēmis tikko iedibināto Dailes teātra sezonas konkursa balvu par Trufaldīno lomu izrādē «Divu kungu kalps», Triju Zvaigžņu ordenis (2002), Edgara Liepiņa balva (2002).

Izsakām līdzjūtību Pētera Liepiņa ģimenei!