Rīdziniece Sofija Girtcius atradusi interesantu un vīrišķīgu nodarbošanos – iesaistījusies kara vēstures rekonstrukcijas klubā Dobļest (Drošsirdība), kas izzina Otrā pasaules kara vēsturi un rekonstruē tā notikumus. Nodarbojas arī ar paukošanu, nākamajā vasarā cer piedalīties turnīros. Taču Sofija nevēlas zaudēt sievišķību, un viņai ir vēl citi hobiji – gleznošana, klavierspēle, un nesen nolēmusi pievērsties labdarībai.
«Jau bērnībā mani interesēja vēsture. Nībelunga gredzens bija viena no mīļākajām grāmatām,» atceras Sofija Girtcius. Smaidot jaunā sieviete saka, ka mīl dzīvi, cilvēkus un interesējas par dažādām jomām. Jebkurā varot atrast sev kaut ko aizraujošu un noderīgu. Viņa stāsta, ka pirms iestāšanās klubā Dobļest patikušas lomu spēles, ko var uzskatīt par aizsākumu darbībai klubā, uz kuru viņu uzaicināja pirms diviem gadiem. Tajā ir 10-15 biedru vecumā no 17 līdz 40 gadiem, vecākajam - apmēram 60 gadu. Sofijai ir 25 gadi, un viņa klubā ir vienīgā sieviete. «Katrs esam ar savu raksturu un harismu, dvēseliski un dzīvespriecīgi cilvēki, bet galvenais mūs vienojošais - ar cieņu izturamies pret vēsturi,» uzsver Sofija.
Ar šauteni rokās
Kluba dalībnieki rekonstruē 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas gaitas, arhīvos meklē un pēta informāciju par šīs divīzijas darbību. Neparasti, ka Sofija, dodoties imitētās kara gaitās, neveic, piemēram, medmāsas vai sanitāres pienākumus, bet gan ir ierindas strēlnieks, kas karo ar šauteni rokās, reizēm arī atdod dzīvību, cīnoties pret ienaidnieku. «Esot ierakumos, ir diezgan baisa sajūta. Šķiet, ka tā ir realitāte, nevis kara ainu teatralizēts uzvedums, kuru vēro skatītāji. Uz viņiem neskatos,» atklāj pasākuma dalībniece. Tajā viss notiek kā īstā karā, ļoti autentiski. Ar karavīru ikdienas dzīves ainām - kaujām pret nacistiem un fašistiem, ar karavīru putras ēšanu, dziesmām un dejām. Karavīri nostājas ierindā, un komandieris dod pavēles tālākai darbībai. Daļa karavīriem nepieciešamā aprīkojuma esot stilizēts, bet daļa saglabājusies no Otrā pasaules kara laika.
Scenāriju organizatori veido pēc patiesiem vēsturiskajiem faktiem. Šādos pasākumos piedalās kara rekonstrukcijas klubi ne tikai no Latvijas, tie ir populāri Baltijā, Krievijā, Baltkrievijā un citur. Katru gadu augusta nogalē Sofija ar kluba Dobļest biedriem dodas uz Valgu, kur arī notiek kauju rekonstrukcija pēc izstrādāta scenārija. Viņa atminas, ka pērn šādā pasākumā Valgā sēdējusi ierakumos un netālu uzsprādzis lādiņš. «Rekonstrukcijās tiek izmantotas tikai salūta patronas. Nekad tajās nedrīkst ar ieroci tēmēt tieši uz cilvēku,» ar rekonstrukcijas norisi iepazīstina viņa. Kad bijuši Pleskavas apgabala Holmatkas sādžā Staļina līnijā, tad pēc scenārija praktiski visiem 43. gvardes karavīriem bija jāmirst. «Bija bailīgi. Redzēju, ka mani cīņu biedri centās izkļūt no ierakumiem, taču aizgāja bojā. Es arī centos, un mani nogalināja.» Sofija neslēpj, ka šāda vēsturisko notikumu rekonstrukcija un piedalīšanās tās procesā sniedz adrenalīnu, taču jāievēro subordinācija un pirmām kārtām jāzina, protams, vēsture.
Ar mīlestību pret dzimteni
Līdzīgi pasākumi tiekot apmeklēti Tērvetē, Elejā, kaimiņos - Igaunijā, Sāremā un citviet ārpus Latvijas robežām. «Šogad bijām Minskā, uz vērienīgu pasākumu Staļina līnija 2016, kur par godu Artilēristu dienai notika liela rekonstrukcija ar smagās tehnikas piedalīšanos,» stāsta kluba dalībniece. 23. februārī ar savu klubu plānots doties uz Baltkrieviju. «Ļoti mīlu savu zemi, savu dzimteni. Ar godu izturos pret tiem, kuri atbrīvoja mūs no trešā reiha diktatūras un deva iespēju brīvi elpot. Par valsti neko neteikšu. Galvenais - nedrīkst aizmirst vēsturi un atgādināt par to, it īpaši jauniešiem, par iespēju būt brīviem,» atzīst Sofija.
Lepna par savu dzimtu
Viņa spriež, ka savu aizraušanos ar vēsturi un darbošanos klubā nevar uzskatīt par vienkāršu hobiju. Tā ir nopietna lieta, uzliek atbildību un prasa pašdisciplīnu. «Mans vectēvs, kuru nebija lemts redzēt, kara gaitās aizgāja līdz Berlīnei, bet vecmāmiņa kopā ar mammu, būdama maza meitene, sniedza humāno palīdzību,» ar senčiem un savu ģimeni lepojas Sofija. Savukārt no mammas puses radu raksti aizved līdz vācu muižniekiem, kuriem piederējuši zemes īpašumi Vācijā un Krievijā. «Pagājušajā gadā nolēmu pāriet mammas uzvārdā, jo tas arī ir daļa no mūsu ģimenes vēstures, lai gan bija sarežģīts process. Tas man bija sapnis - tiklīdz sasniegšu 18 gadu vecumu, to izdarīšu, bet uzreiz nepiepildījās,» atklāj viņa. Sofija teic, ka viņai patīkot cīnīties par taisnību, esot stipra pēc rakstura un principiāla, bet dažkārt pašai dzīvē šīs rakstura īpašības sagādā problēmas.
Jāsāk ar sevi
Sofija ir aktīviste dažādās jomās un īsteno vērtīgu ideju - organizē brāļu kapos sakopšanas talkas. «Ievietoju aicinājumu Facebook mājaslapā, lai tajās piedalās interesenti. Bijām Vecupes brāļu kapos Vidridžu pagastā Limbažu novadā un Limbažos, sakopām tos un ar klusuma mirkli godinājām kritušos cīnītājus.» Pavasarī iesākto plānots turpināt. Šomēnes viņa organizēja dažādu mantu, tajā skaitā arī apģērba, spēļu vākšanu, lai to visu ziedotu labdarībai. Ar domubiedriem viesojās pie Rīgas Lastadijas internātvidusskolas audzēkņiem, taču ar labdarību plāno nodarboties ne tikai tagad pirms svētkiem gada nogalē, bet ilgtermiņā. «Man ir ideja kādā bērnunamā noorganizēt arī svētku pasākumu, ne tikai aizvest bērniem dāvanas. Apkārt ir daudz ļaunuma, taču, ja vēlamies pasauli padarīt labāku, jāsāk pašiem ar sevi. Tā kā esmu mediķe pēc profesijas, esmu sniegusi bezmaksas medicīniskas konsultācijas. Cilvēkiem ir jāpalīdz cits citam. Darot labu citiem, cilvēks kļūst labāks, un par to, ka labajiem darbiem nāks samaksa, nevajadzētu domāt,» uzskata Sofija.
Saglabāt sievišķību
Sofija atrod brīvo laiku arī gleznošanai - ar eļļas krāsām glezno portretus. «Kad man bija septiņi vai astoņi gadi, kādu gadu iznāca gleznošanu mācīties, taču pēc tam tā objektīvu iemeslu dēļ tika pārtraukta.» Apmēram septiņpadsmit gadu vecumā atsākusi gleznot. «Kopš trīs gadu vecuma protu lasīt, un tas ir manas mammas nopelns. Bez grāmatām es nespēju dzīvot.» Sofija ir fantastikas cienītāja. «Nezinu, kur atrodu laiku. Vēlos iemācīties daudz ko, arī praktiskas lietas, piemēram, mājās uztaisīt plauktu nesagādā nekādas problēmas.» Stāstot par saviem vaļaspriekiem, Sofija uzsver, ka viņai kopš bērnības patikušas militāras lietas. Saistīt savu dzīvi ar militāru novirzienu? «Nē, esmu sieviete, lai gan bērnībā, kad kādu laiku dzīvoju Pleskavas apgabalā, sapņoju, ka iešu mācīties par lidotāju. Tagad vairs - nē, jo nav iespēju. Man patīk sava farmaceites profesija, bet intereses var būt dažādas, kā tas ir man.
