«Japānas pieredze man ļāva iemācīties daudz pašai par sevi un par to, kā komunicēt ar citiem cilvēkiem. Esmu iemācījusies pieļaut, ka cilvēks var būt citāds. Pirmā reakcija var būt nepareiza. Latvijā jūtu, ka cilvēki ātri spriež par citiem. Bet galvenais ir komunikācija,» saka Una Volkova.
Kurzemniece tagad ieradusies Latvijā pēc četru gadu strādāšanas perioda Japānā. Vasara ir skaistākais laiks, kad būt dzimtenē, un Una to pavada kopā ar savu vīru - amerikāni Šonu. Meitene stāsta par izaicinājumiem Japānā, kultūras atšķirībām un iegūto pieredzi.
No Vaiņodes uz Tokiju
Una uzauga Liepājas apvidū, un viņas vecāki vēl joprojām dzīvo Vaiņodē. Tur latviete pavadīja bērnību un pabeidza vidusskolu. «Iemācījos mīlēt dabu un visu latvisko, zaļo. Kad sāku dzīvot Rīgā, bija grūti noteikt, kāds gadalaiks. Laukos to var noteikt pēc ogām, āboliem. Laiks rit pavisam citādi. Man tuvāka ir lauku, nevis pilsētas dzīve.» Uz Rīgu meitene pārvācās pēc vidusskolas beigšanas, un tur vaiņodniecei neklājās viegli. Valstī sākās ekonomiskā krīze, pašai bija jānodrošina iztika un vēl jāveltī laiks studijām. «Tagad, skatoties atpakaļ, saprotu, ka laukos bija forši. Toreiz, protams, gribējās projām no mazas pilsētas, no tā, ka nav ko darīt jaunam cilvēkam. Vidusskolā par mani rūpējās mamma, tētis, arī skolotāji. Rīgā pirmo reizi kāds mani uzrunāja uz jūs. Sapratu, kā ir būt patstāvīgai.»
Kad bija jāpieņem lēmums par studijām, meitene spēra drošu soli nezināmā virzienā. Una izvēlējās studēt japāņu valodu toreizējā Moderno valodu fakultātē (tagad Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultāte). «Tas bija traks lēmums. Man nebija konkrētu mērķu. Patika valodas, tāpēc nolēmu mācīties tādu, kuru daudzi nezina.» Meitene lēmumu nenožēlo, jo uzskata, ka «tas vēl joprojām ir neaizņemts lauciņš». Latvijā japāņu valodas un kultūras zinātāju nav daudz.
«Uzskatu sevi par veiksminieci, jo man iepatikās. Pēc studiju beigšanas bija iespēja aizbraukt uz 18 dienām uz Japānu, un tas bija kā tests. Patiks vai nepatiks? Ir daudz lietu, par ko grāmatās nevar izlasīt. To var saprast, dzīvojot un esot tur.» Braucienu organizēja International Youth Development Exchange Program. Jauniešiem deva iespēju apceļot Tokiju un Kansai reģionu Japānas lejasdaļā. «Tā ir forša programma, ko vēl joprojām realizē, ja nemaldos, katru otro gadu. Tur latviešu jaunieši satiekas ar vairākām delegācijām no citām valstīm. Viss notiek pozitīvā gaisotnē, un no brauciena daudz var iemācīties. Skatāmies, mēģinām dažādus ēdienus un tamlīdzīgi. Svešo var iepazīt caur to, kā tas garšo, kā izklausās, smaržo, izskatās, lai caur maņām izprastu citādo,» stāsta kurzemniece. Programmas dalībnieki no Japānas, Laosas, Kambodžas un citām valstīm vēl joprojām uztur kontaktu ar latvieti.
Pūles atmaksājas
Viņa testu izturēja - Japāna un tās vide meiteni aizrāva. «Lai arī tur, lielajās pilsētās, ir drūzma, daudz cilvēku, tomēr jūtos droši. Cilvēki ir laipni. Mani vienmēr fascinējušas mazas, nestandarta izmēra lietas. Un japāņiem viss tāds ir. Piemēram, mazas kolas pudelītes. Mani aizrāva arī viņu ēšanas kultūra, proti, ka svarīgi, kā ēdiens izskatās.» Tā kā Latvijā nebija ar ko runāt tālās Āzijas valsts valodā, latviete darīja visu, lai varētu strādāt Japānā. «Tas atkarīgs no katra paša, cik ieliekam savas pūles. Jebkura lieta dzīvē ir darbs. Centos, lai man japāņu valoda vienmēr būtu apkārt.» Una piedalījās dažādos japāņu valodas runas konkursos, pieteicās stipendijām, mācīja japāņu valodu universitātes valodu centrā, kā arī pasniedza privātstundas un aktīvi sekoja līdzi Japānas vēstniecības aktualitātēm.
«Interesanti, ka maza pilsēta Higašikava ir Rūjienas sadraudzības pilsēta. Viņiem notiek apmaiņas braucieni, tiek izdotas grāmatas un rīkoti pasākumi. Japānā pilsētas dome nolēma, ka viņiem nepieciešams kāds cilvēks no Latvijas, kas tur uz vietas strādātu,» stāsta Una. Rīkoja konkursu, kurā no Latvijas piedalījās trīs cilvēki. «Man paveicās, un es tiku. Biju pārlaimīga un nespēju noticēt tam. Atvadījos no Latvijas darbiem un aizbraucu, vēl neapjaušot, kas mani sagaida.» Unas vecāki un draugi meiteni atbalstīja. Vecāki ar meitas ceļošanu jau bija rēķinājušies kopš brīža, kad kurzemniece sāka studēt japāņu valodu. «Atceros, ka jau bērnībā alku būt kur citur, ārpus ierastā. Nezinu, vai vecāki jau toreiz to saprata, bet man šāds lēmums likās pašsaprotams. Protams, mamma un tētis gribētu, lai esmu ar viņiem visu laiku. Tagad gan jau būs pieņēmuši, ka ir šādi,» domīgi saka Una.
No visiem atvadījusies un patīkama satraukuma pārņemta, latviete ieradās Tokijā. Tur pāris dienas noritēja apmācības sadarbībā ar JET (Japan Exchange and Teaching) programmu. Katram ārzemniekam pastāstīja par darba pienākumiem un iedalīja kādu no Japānas pilsētām. «Es galamērķi nevarēju izvēlēties, jo Latvijai piedāvā tikai Higašikavu. Ziemeļu pilsētiņā mani uzņēma Latvijas biedrība, kurā darbojas vairākas tantes un onkuļi. Viņi palīdz iejusties latviešiem, kas ierodas organizēt festivālus un citus pasākumus.»
Pirmās trīs dienas Higašikavā bija kā brīvdienas - Unu izvadāja pa apkārt esošajiem kalniem, zoodārzu, dažādiem apskates objektiem. «Centos visu izprast, runāt beidzot japāniski. Lai arī cik mācītos, reālā pieredze ir pavisam citāda. Bija ārprātīgi grūti apzināties, ka ir pagājuši tik daudz gadi mācoties, bet vēl joprojām līdz galam to valodu nesaprotu.» Latvietei pirmā nedēļa Japānā bija pasākumu, tikšanos un jaunu iespaidu pilna. Ne mirkli nebija iespējas apstāties un saprast, kur atrodas un kādas izmaiņas dzīvē notikušas. «Atceros, ka tad, kad mani atveda uz dzīvokli, es vienkārši sabruku raudot. Tas nebija skumju vai bēdu dēļ, bet tādēļ, ka visas emocijas bija vienlaicīgi.»
Pamazām, iejūtoties ikdienas darbā, Una pierada pie jaunās dzīves. Kurzemniece atzīst, ka Higašikava ir lieliska vieta, kuru apciemot - pievilcīga un vēsturiska. «Cilvēki, atmosfēra un daba tur ir ļoti skaista. Protams, darba bija daudz. Bet tas ir tā vērts, jo redzi rezultātu savām pūlēm.» Pilsētas mērs nolēma, ka sākumposmā Unai nepieciešams sevi iepazīstināt ar pilsētas iedzīvotājiem. Meitene sāka strādāt par sākumskolas skolotāju. «Ir apmēram 8000 iedzīvotāju.
Sākumā iepazinos ar viņu bērniem, tad vecākiem. Mācīju par Latviju, latviešu kultūru, rīkoju dejošanas un dziedāšanas nodarbības.» Ar laiku meitenei uzticēja dažādu pasākumu rīkošanu. Japāņiem jaunums bija Ziemassvētku luga. «Izveidoju izrādi ar meža zvēriem kopā ar angļu valodas skolotāju. Japāņi nesaprata, kāpēc Ziemassvētkos piedalās runājošie zvēriņi, kas pavada laiku mežā un aukstumā,» smejoties atceras Una.
Vēlāk sākās nopietnāks darbs. Kurzemniece bija latviešu kultūras vēstnese un nodrošināja kultūras un mūzikas pasākumus, studentu apmaiņas, grāmatu izdošanas projektus. Visaktīvākais darba periods bija vasarā. «Tad darbs ir principā katru dienu, atpūtas nav. Darbs nebeidzas piecos. Darbs ir tik, cik ir. Esmu izbaudījusi japānisko darba sparu,» saka latviete. Japānā cilvēki pret darbu izturas ar atbildību un uztver to nopietni. Bieži vien strādāšanas stundu ir daudz, bet atpūtai gandrīz nepietiek laika.
Salauzt ledu un atrast laimi
«Ar japāņiem nav viegli sadraudzēties. Taisīju vakariņas un aicināju cilvēkus pie sevis. Pamazām jau veidojās paziņu un draugu loks,» stāsta Una. Vietējie reti uzticas svešiniekiem, un tas bija latvietes izaicinājums. Interesanti, ka visatsaucīgākie bija vecākās paaudzes cilvēki. «Man Higašikavā un Japānā kopumā ir neskaitāmi tēti un mammas. Viņi aicina ciemos, kopā taisām maltītes. Jaunieši ir vairāk noslēgti. Tas ir saprotams, jo viņi ir aizņemti. Kultūrā ir tas, ka darbs ir dzīve. Laika izklaidēm principā nav. Ja ir, tad tie lielākoties ir darba pasākumi. Ja vēl ir ģimene, tad ar tiem cilvēkiem nesanāks pavadīt laiku.»
Darbavietā sākumā kolēģi Unu uztvēra ar aizdomām, bet ar laiku pieņēma. Kad latviete kravāja mantas, lai dotos projām, gan latvietei, gan japāņiem bijis skumji šķirties. «Protams, bija vajadzīgs laiks, jo izskatos un izklausos citādi, lietas kārtoju citādi. Latvijā biju strādājusi gan bankā, gan par skolotāju, bet Japāna mani ir visvairāk izaudzinājusi. Viņiem vajadzēja laiku, lai uzticētos man. Bet es šo uzticību ieguvu.» Una skaidro, ka darba stils Latvijā un Japānā krasi atšķiras. Tagad latviete izgājusi abas skolas.
Kādā pasākumā Hokaido, kur pulcējās ārzemnieki, Una satika savu tagadējo vīru Šonu. Amerikānis arī ieradās Japānā sadarbībā ar JET programmu. Viņš dzīvoja Hakodatē, kas ir sešu stundu braucienā no Unas pilsētas. «Vasaras ballītei, kas bija 2012. gadā, sekoja divu gadu posms, kad mēs uzturējām attiecības tālā distancē. Katras brīvdienas pavadījām kopā, ceļojām viens pie otra. Viņš apciemoja Latviju, es - Ameriku. Tādās attiecībās atgriezties vairs nevēlos, jo tas ir grūti.» Pēc divu gadu satikšanās perioda pāris nolēma, ka nevēlas tā turpināt. Jaunieši vēlējās būt kopā un plānoja turpināt dzīvi Japānā. «Nolēmām apprecēties un pārvācāmies uz Kobi kopā. Mums bija noruna - kur kāds no mums pirmais dabūs darbu, uz turieni pārvāksimies. Kobe ir Rīgas sadraudzības pilsēta, un viņi man piedāvāja darba vietu.» Una skaidro, ka precības bija taktisks solis. Japānā uz diviem pretēja dzimuma cilvēkiem, kas dzīvo kopā, bet nav precējušies, skatās ar neuzticību. «Mums bija drošāk apprecēties, lai nav nekādu jautājumu,» smaida latviete.
Unas un Šona laulību ceremonija norisinājās Higašikavā. Viņi bija pirmais ārzemnieku pāris, kas precējās tālajā ziemeļu pilsētā. «Tas bija liels notikums. Visapkārt bija cilvēki ar kamerām, kā paparaci. Tas bija notikums gan mums, gan viņiem.» Līdz pēdējam brīdim abi nezināja, vai varēs salaulāties, jo bija daudz papīru, kas jānokārto. Procesā iesaistījās vēstniecības un konsulāti. Japānā laulības uztver nopietni. «Lēmums tika pieņemts divu nedēļu laikā. Nolēmām, ka to mudīgi nepieciešams izdarīt, jo nevajag žonglēt ar iespēju. Bija bailes, ka kāds no mums nevarēs palikt un būsim šķirti.» Tā kā viss notika steigā, ne Unas, ne Šona ģimene un draugi nevarēja ierasties. Tika izmantots skype, lai tuvinieki vērotu ceremoniju. «Tajā vakarā mums bija maza ballīte ar vietējiem, bet Ziemassvētkos devāmies uz Ameriku. Tur mums arī bija ceremonija. Latvijā vēl neesam izdomājuši, bet vajadzētu ģimenei to noorganizēt.»
Zaļās gaismas gaidās
Kobē abi nodzīvoja mazliet vairāk nekā pusotru gadu un tad nolēma sākt jaunu dzīvi. «Biju nogurusi no Japānas darba vides, gribējās ko citu. Profesionāli sāku nodarboties ar mūziku un organizēt pasākumus. To nevarēja savienot ar manu darbu. Vēl gribējās būt tuvāk ģimenei un draugiem. Arī dabai, kas Japānā ir grūti,» skaidro Una. Pašlaik pāris kopš jūnija atrodas Latvijā. Ģimeni abi vēlas veidot Amerikā, bet latvietei vēl jāsagaida zaļā karte, kas ļautu oficiāli dzīvot un strādāt ASV. «Neņemot vērā to, ka esam precējušies, paiet ilgs laiks, līdz vari to iegūt.»
Kurzemniece priecājas, ka pirms došanās uz Ameriku abi pavada laiku Latvijā. Tā ir iespēja Šonam izprast vietējo kultūru un iepazīties ar Unas ģimeni un draugiem. «Viņš pavada daudz laika ar manu brāli, kas ļoti priecē. Redzu, ka ģimene Šonu pieņem. Tā mums ir kā sagatavošanās nākotnei. Es zinu viņa Ameriku, un tagad viņš zinās manu Latviju.» Sākotnēji amerikānim bijis pārsteigums par to, cik viss salīdzinoši ar Japānu veikalos ir lēts. «Teiksim, šeit par to pašu summu var divreiz vairāk paēst. Vēl viņam liekas dīvaini, ka mums ir gaišas naktis. Pie tā ir grūti pierast,» smejas Una. Abi nolēmuši, ka laiks Latvijā būs atpūta. Šonam darbs saistīts ar Ameriku, un to var veikt, esot mājās. Savukārt Una laiku velta mūzikai un pašattīstībai. «Mazliet pamācu japāņu valodu un šo to patulkoju, bet uz darbu pašlaik neiespringstu.»
Kurzemniece visu mūžu ir dziedājusi, 11 gadus spēlējusi vijoli. Tagad meitene dzied džezu un piedalās citos ar mūziku saistītos projektos. «Plānoju kļūt arī par vokālo pedagogu. Tā ir tā lieta, ko varu darīt, un man laiks neeksistē. Tas man sniedz gandarījumu, un redzu, ka varu augt šajā jomā. Jūtu, ka mūzika man ir nepieciešama. Tā mani dara laimīgu.» Meitene skaidro, ka jebkura valoda aizmirstas ātri. Ilgais laiks, kas pavadīts Japānā, atstājis iespaidu arī uz latviešu valodu. «Tas ir apbrīnojami! Vienu nedēļu esi prom no kaut kā, jau domā citā valodā un nevari neko pateikt. Latviešu valodā dažreiz pasaku ko citu, nevis to, ko domāju. Dažreiz ir grūti izteikties. Un, tā kā ar vīru runājam angliski, man jāturas visās trijās frontēs,» smaidīgi klāsta Una. Tulkošanas dēļ nav retums, kad dienas beigās vairs nevar saprast, ar kuru kādā valodā runāt. «Dīvaini, kas notiek ar smadzenēm tajā laikā. Es, piemēram, dienas beigās jūtos kā dārzenis.»
Kad Una būs saņēmusi zaļo karti, tad pāris dosies uz Šona dzimto pilsētu Harisonburgu Virdžīnijas štatā. «No turienes nāk lielākā daļa kantri mūzikas. Ļoti skaista vieta un daba.» Latviete par pārvākšanos un jauno dzīves sākumu nesatraucas. Pie pārmaiņām un dzīves citā vidē kurzemniece jau pieradusi. «Vienmēr apzinies, ko atstāj, bet nekad nezini, ko no jauna iegūsi. Līdz ar to nevar arī zināt, kādi būs izaicinājumi.» Pagaidām Una nav skaidri izlēmusi, kur strādās Harisonburgā, bet vīzija tālākai nākotnei viņai ir. «Mans sapnis ir savā dzīvē izveidot trijstūri LatvijaAmerikaJapāna. Tā varētu būt kultūras apmaiņa pa mūzikas tēmu. Tas vēl tikai priekšā. Šajā gadā ir bijis tik daudz pārmaiņu, ka mēs vēl cenšamies saglabāt skaidru prātu.» Latviete uzskata, ka visām trim valstīm ir daudz kopīga un, tā kā viena par otru daudz nezina, ir plašs lauks, kurā darboties.
Atrodoties dzimtenē, meitene saprot, cik ļoti pietrūcis draugu un ģimenes. «Pietrūkst tā, ka ar kādu varētu parunāties, piemēram, par filmu Limuzīns Jāņu nakts krāsā. Bet mūsdienu tehnoloģijas palīdz. Telefonā atrodas visa pasaule. Vienīgais, kas traucē, ir laika starpība.»
Esot attiecībās ar cilvēku no citas kultūras, katru dienu nepieciešams strādāt, lai viens otru nepārprastu. «Ar Šonu esam par to daudz runājuši. Nevaram paļauties uz stereotipiem, pieņēmumiem. Ir vienkārši jākomunicē daudz efektīvāk nekā pāriem, kas ir no vienas kultūras.» Una par piemēru min reizi, kad Šons viņu nosaucis par silly goose, kas latviski nozīmē dumjā zoss. Angliski tas nenozīmē neko sliktu, bet latviete to uztvērusi aizvainojoši. Situācija lieliski kalpo par piemēru tam, ka viss jāizrunā.