«Tā ir profesijas burvība, ka visu laiku jāmainās, jāattīstās. Bieži vien tiec iemests pavisam neordinārā situācijā un nepieciešams pielāgoties, nepārtraukti mācīties. Dievinu ceļot un iepazīt citas kultūras. Nevis vienkārši apciemot tās, bet izprast viņu domāšanu un kultūru, dzīvot ar viņiem kopā,» saka bijusī kultūras atašeja ASV vēstniecībā Keitija Džailza-Diaza. Amerikānietes trīs gadi Latvijā nu jau pagājuši – ir daudz iespaidu un pārdomu.
Keitija Latvijā ieradās pirms trīs gadiem, lai strādātu par kultūras atašeju vēstniecībā. Diplomāta profesija ir sava veida dzīvesveids, kas nes līdzi ceļošanu, neziņu par nākamo dzīvesvietu un daudz izaicinājumu. Amerikāniete stāsta par profesijas izvēli, ģimenes dzīves organizēšanu, ceļojot apkārt pasaulei, un pavadīto laiku Latvijā, kas mūžam paliks sirdī.
Ceļš uz diplomātiju
Kad tiekamies kafejnīcā, Keitija pasūta kapučīno, izmantojot latviešu valodu. Kad jautāju, vai varam sarunāties latviski, amerikāniete atzīst, ka valoda ir nedaudz ierūsējusi: «Mācījos to astoņus mēnešus, pirms šeit ierados. Par laimi vai nelaimi, jūs šeit runājat ļoti labi angliski, līdz ar to man nav nekādu problēmu sarunāties. Esmu strādājusi dažādās valstīs, bet nekur nebija tik labs angļu valodas līmenis. Tas bija patīkams pārsteigums.»
Bērnību un jaunības dienas Keitija pavadīja mazā pilsētiņā Masačūsetsas štata rietumu daļā, kas ir uz ziemeļiem no Ņujorkas. «Tajā daļā atrodas lauki un laika apstākļi ir līdzīgi kā Latvijā. Tā ir skaista vieta,» ar prieku stāsta amerikāniete. Vidusskolas laikā gadu viņa pavadīja apmaiņas programmā Japānā, kas atstāja nospiedumu uz tālāko nākotni, - tur Keitija iemācījās japāņu valodu un nodibināja ciešu kontaktu ar ģimeni, pie kuras dzīvoja: «Mācījos japāņu valodu, jo tas likās jauki, un tās zināšanas vēlējos saglabāt arī nākotnē. Koledžā paralēli sāku studēt bioloģiju, jo nopietni apsvēru ārsta profesiju.» Intereses ar laiku mainījās, un, lai arī jaunieti interesēja zinātne, pēc koledžas absolvēšanas Keitija saprata, ka vēlas izzināt starptautiskās attiecības.
Tad amerikāniete kādu laiku nostrādāja Japānā, Starptautisko attiecību birojā, bet pēc tam atgriezās ASV, lai iegūtu bakalaura grādu vides zinātnē. «Pamēģināju visu ko. Vienā dzīves posmā pat strādāju par TV reportieri. Tikai 31 gada vecumā es sapratu, ka vēlos strādāt par diplomāti,» ar smaidu atzīst Keitija. Bagātīgā un daudzpusīgā pieredze deva plašu skatījumu uz dažādām nozarēm un ļāva saprast, ka tieši diplomātija ir tas, kas dzīvē jādara. ASV tā nav netipiska prakse - sākt diplomāta karjeru ilgāku laiku pēc universitātes beigšanas: «Parasti tie ir kādi desmit gadi, līdz nolem iet šo ceļu pēc studiju beigšanas. Līdz tam esi izmēģinājis vairākas lietas, ieguvis pieredzi. Kad aizgāju uz ārlietu dienestu, satiku tur inženieri ar vairāku gadu pieredzi, tur bija doktora grāda ieguvēji, daļa, kas nāk tieši no koledžas, kā arī cilvēki ap 50, kuri jau ir izveidojuši karjeru. Tur dodas cilvēki ar dažādu pieredzi.»
Drošs solis pretī nākotnei
Keitija kādu laiku bija strādājusi ASV vēstniecībā universitātes laikos, kā arī bijusi praksē Tokijā, ASV vēstniecībā, līdz ar to bija pieredzējusi, ko nozīmē strādāt šajā jomā: «Zināju, ka tā ir ne tikai darba, bet arī dzīves stila izvēle. Pēc pamatīgas izpētes sapratu, ka tik tiešām vēlos tādu dzīvi. Diplomātija ir svarīga, kad runājam par cilvēku attiecību kārtošanu, kas mani interesē. Arī iespēja strādāt ārzemēs, iespēja palīdzēt dažādām valdībām komunicēt savā starpā un darīt citus ar diplomātiju saistītus uzdevumus. Tā šķita pareizā izvēle. Noteikti nostrādāja arī tas, ka vēlējos kalpot savai valstij.»
Tajā laikā, kad nācās pieņemt lēmumu, amerikāniete bija tikko sākusi tikties ar savu pašreizējo vīru: «Zināju, ka mūsu dzīve pilnībā mainīsies. Tas bija liels izaicinājums un atbildība, jo es neveicu izvēli tikai par savu dzīvi, bet gan par mūsu abu un tajā laikā iespējamo ģimenes dzīvi.» Keitijai paveicās, ka Migels Diazs viņu atbalstīja un iedrošināja sekot savam sapnim. Pēc kāda laika, kad amerikāniete jau veica ar diplomātiju saistītus pienākumus, abi apprecējās.
«Protams, tas nav viegli, ka partnerim nepārtraukti ir jārada darba vide no jauna un jābūt kreatīvam tādā ziņā. Bet viņš tiek labi ar to galā. Vienā no mūsu tūrēm viņš pat pasniedza vēstures lekcijas uz kruīza kuģiem Dienvidamerikā. Un es varēju doties līdzi, kas bija pavisam jauki!» Migels arī ir strādājis vēstniecībā, pasniedzis lekcijas, un lēmums par tāda veida dzīves stilu viņu nesatrauca.
Nedzer tikai šampanieti
Pirms atļauts doties dienēt uz citām valstīm, kāds laiks jānostrādā ASV, un Keitijas karjera sākās Vašingtonā - vīzu izsniegšanas birojā. Pēc tam tā turpinājās Elsalvadorā Centrālāfrikā, tad Japānā, atkal Vašingtonā un visbeidzot Latvijā. «Galvenais, ko esmu sapratusi, protams, ir kultūru dažādība, bet galu galā mēs visi esam vienādi. Cilvēki vēlas vienas un tās pašas lietas - drošību savai ģimenei, vēlas būt laimīgi. Un es ticu, ka cilvēki savā būtībā ir labi. Dažādās kultūrās to izrāda citādi, un ir nianses, kā cilvēki izpauž savas vēlmes un emocijas, bet kopumā mēs visi vēlamies vienu un to pašu. Universālie sapņi, cerības un mērķi mūs vieno.»
Keitija nepiekrīt, ka diplomātu dzīve ir noslēpta no sabiedrības, bet tai noteikti piemīt sava veida mistika: «Pastāv pieņēmums, ka mēs tikai apmeklējam ballītes, dzeram šampanieti un runājamies viens ar otru. Moderns diplomāts noteikti nav tāds. Strādājam daudz kur pasaulē - Irākā, Afganistānā, Bangladešā, dažādās Āfrikas valstīs. Ikvienam ir dažāda pieredze savā darbā, un lielākā daļa no tām neiekļauj ballītes vai šampanieti. Reizēm tas notiek, bet tas nav mūsu darba galvenais fokuss.» Ikdienā Keitijai jāsatiekas ar māksliniekiem, mediju pārstāvjiem, kultūras pārstāvjiem, pilsētu pašvaldībām un citiem, un galvenais uzdevums ir izskaidrot dažādas ar ASV saistītas problēmas Latvijas sabiedrībai. «Tas, ka satiekos ar tik daudz cilvēkiem, manuprāt, nozīmē, ka diplomāta dzīve nav nemaz tik noslēpumaina un slēpta.»
Protams, ne visu var paredzēt un zināt iepriekš. Izrādās, darbs ir daudz komplicētāks, nekā sākumā šķita, un ar katru gadu kļūst sarežģītāks: «Jo dziļāk sāku izprast, ko nozīmē būt ārlietu dienestā un strādāt par diplomāti, jo vairāk apzinājos apjomīgo problēmu klāstu, ar ko man jāstrādā.» Sākumā amerikāniete nodarbojās ar vīzu izsniegšanu ASV pilsoņiem Vašingtonā, pēc tam Tokijā ar tā saukto publisko diplomātiju, kas jau bija augstākas atbildības uzdevums, bet Rīga līdz šim bijis lielākais izaicinājums: «Man darbā jāsaskaras ar ļoti dažādām problēmām. Un tas bija jauns izaicinājums. Tagad apzinos, cik daudz dara vēstniecība un ko patiesībā nozīmē būt diplomātam. Šī ir bijusi lieliska pieredze.»
Atkal ceļā, atkal atvadīšanās
Nekad nevar zināt, uz kurieni būs jādodas. Pirms Keitija uzzināja, ka dosies uz Briseli, minējumi bija par Džakartu un Kambodžu: «Esam priecīgi, ka brauksim uz Briseli, tā noteikti bija mūsu saraksta augšgalā. Tur ir labas karjeras iespējas manam vīram un skolas bērniem. Ja man būtu izvēle, vēlētos doties uz Dienvidaustrumu Āziju. Esmu tur daudz ceļojusi, un, piemēram, Vjetnama būtu labs galamērķis.» Kad jautāju, uz kurieni noteikti negribētos doties, amerikāniete ir pārliecināta, ka tie ir Tuvie Austrumi: «Lai arī viņiem ir bagāta un skaista kultūra, sevi tur nevaru iedomāties. Man vairāk interesē Āzija un Eiropa. Esam dažādi, un ir cilvēki, kam interesē tieši tas reģions.»
Jau tagad mentāli jāsāk gatavoties Briselei: «Nesen par to runāju ar draugu no ASV. Nākamās divas, trīs nedēļas pirms došanās prom ir grūtākais laiks jebkurā vietā. Jūtos emocionāla, atvadoties no lietām, vietām un cilvēkiem. No vietas, ko trīs gadus esmu saukusi par mājām.» Keitija uzskata, ka ikviens labs diplomāts dienēšanas laikā vietu, kurā atrodas, rada par savām mājām un patiesi iejūtas. Ja nebūtu grūti atvadīties, būtu jāsāk domāt, vai darbs padarīts labi: «Daļa manas sirds uz mūžiem paliks Latvijā. Mēs, protams, atgriezīsimies, bet nekad nebūs tā, kā tas bijis.» Amerikānietes meitas - Eleina (10) un Amaija (7) - likušas apsolīt, ka Latviju noteikti vēl apciemos, jo viņām šeit patīk un ir atrasti draugi. Keitija apgalvo, ka visvairāk pietrūks latviešu kultūras, dabas un ēdiena.
«Ar vīru esam vienisprātis, ka dažreiz tāda dzīve, kāda mums ir, ir aizraujošāka arī bērniem. Protams, tas ir izaicinājums nepārtraukti mainīt dzīvesvietu. Bērniem nākas mainīt draugus un nekad nebūs tāda drauga, ar kuru būts kopā kopš mazotnes,» domīgi saka Keitija. Tā kā viņa visu dzīvi pavadījusi pilsētiņā, kurā piedzima, pirms sāka strādāt par diplomāti, labi apzinās, kādi ir plusi, kādi mīnusi katram dzīvesveidam: «Jutām, ka šādai dzīvei ir arī daudz labu lietu. Mana vecākā meita ir izceļojusi 25 valstis, bērni ir redzējuši pasauli tā vietā, lai tikai par to lasītu grāmatās, mācās runāt dažādās valodās.» Amerikāniete uzskata, ka kultūru iepazīšana dara cilvēku atvērtāku, tolerantāku un bagātāku kā personību.
Medusmēneša galamērķis - Baltija
Meitas latviešu valodā prot skaitīt un pateikt pāris frāzes, bet, tā kā mācības Latvijas Starptautiskajā skolā Piņķos norisinājās angļu valodā, par to tālāk arī nav tikts. «Katrs diplomāta bērns pret šādu dzīvesveidu un pieredzi attiecas citādi. Nākotnē redzēsim, kā tas viņas ietekmējis, bet līdz šim meitām viss paticis. Protams, ir skumjas par aizbraukšanu, bet arī viņas jaunā vietā redz jaunas iespējas.»
Vēstniecība Latvijā ir diezgan populāra starp ASV diplomātiem, un daudzi atzinīgi vērtē gan valsts lokāciju, gan infrastruktūru, gan labvēlīgo vidi ģimenei. «Rīga ir ļoti ērta pilsēta, kur dzīvot. Tā ir skaista, no šejienes ir viegli ceļot uz dažādām vietām, te ir daudz, ko darīt, un arī skolas ir labas. Cilvēkus tas uzrunā,» atklāj amerikāniete. Tuvojoties laikam, kad nāksies doties uz jaunu vietu, daudzi vēlas Latviju kā galamērķi. «Tas ir kā atvērt dāvanu - uzzināt, kas ir nākamā vieta, uz kuru dosies. Pirms došanās uz Latviju atrados Japānā, un to valsti es labi zinu. Līdz ar to man tā bija komfortabla vieta, bet vēlējos paveikt ko pavisam citu.» Keitija par došanos uz Latviju uzzināja pusotru gadu pirms pārvākšanās, tādēļ sanāca veikt izpēti un iemācīties pamatus valodai. Interesanti, ka Baltijas valstis bija viens no amerikāņu pāra medusmēneša galamērķiem pirms vairākiem gadiem: «Tas bija tik forši! Biju domājusi, ka kādreiz šeit varētu strādāt, un tā arī notika.»
Daļa sirds paliks Latvijā
«Nekad nevar zināt, ko patiešām sagaidīt no jaunas vietas. Biju patīkami pārsteigta par ēdienu. Viss ir svaigs, un cilvēki pērk vietējos produktus no vietējiem ražotājiem. Amerikā tas kļūst arvien populārāk, bet jums tā ir vienkārši daļa no kultūras, kas ir jauki.» Keitija ir sajūsmā par ogu daudzveidību vasarā un ir iecienījusi iepirkšanos Centrāltirgū. Ierodoties bija arī vairāki izaicinājumi: «Biju dzirdējusi, ka latvieši daudz nesmaida, un tas arī ir patiesi. Bet, izrādās, kad cilvēkus iepazīst, latvieši ir īsti sirdscilvēki - atvērti un silti. Bet līdz tam ir jānonāk, uzreiz nevar prasīt šādu attieksmi. Amerikāņu kultūrā pieņemts būt daudz atvērtākiem. Ja redzam kādu uz ielas, mēs uzsmaidām. Tā tas vienkārši ir.» Diplomāte saka, ka japāņi tādā ziņā latviešiem ir līdzīgi. Bija arī patīkami pārsteigumi, kas Keitijai atgādināja par mājām: «Latvieši ir saistīti ar dabu, to nevar noliegt. Arī apkaimē, kur es uzaugu, tā ir. Piemēram, es no trīs gadu vecuma braucu ar distanču slēpēm. Tas ir svarīgi - vienkārši doties ārā un baudīt to, ko daba var dot.»
Latviju sanācis izceļot tā, kā, iespējams, dažiem vietējiem ne - būts visos novados, desmitiem pilsētu un dabas parkos: «Visvairāk esam ceļojuši pa ziemeļu daļu, jo maniem bērniem patīk doties uz Siguldu, Cēsīm un to apkārtni. Priecājos, ka sanāca tik daudz apskatīt, jo ir tik vienkārši palikt birojā un strādāt no turienes. Bet diplomātija ir par cilvēku komunikāciju, un, braucot apkārt, ir iespēja papildināt savas zināšanas un iepazīties. To nav iespējams paveikt, sēžot birojā.»
«Godīgi sakot, no visām valstīm Latvijā paliks lielākā daļa manas sirds. Darbs šeit bija aizraujošs, satiku brīnišķīgus cilvēkus, arī vēstniecībā bijām laba komanda. Maniem bērniem te patika,» atklāti saka Keitija. Otra lielākā daļa no sirds palikusi Japānā, kur kopumā amerikāniete pavadījusi desmit gadu: «Kad uz turieni devos apmaiņas braucienā no vidusskolas, dzīvoju pie viesģimenes. Viņi man vēl joprojām ir mīļi un manus bērnus uzskata par saviem mazbērniem.» Lai arī Keitijai pietrūkst ģimenes un draugu no Amerikas, vairāk tiek novērtēta ceļošana apkārt: «Uz Štatiem ik pa laikam aizbraucam, lai bērni varētu izjust amerikāņu kultūru un satikt ģimeni, kas ir svarīgi. Bet dzīve ir piedzīvojums, un tad jau redzēsim, kas būs tālāk.» Skatoties tālāk nākotnē, amerikāņu pāris redz savu dzīvi dažādos kontinentos: «Ar vīru esam spēlējušies ar ideju nopirkt māju kaut kur Eiropā un vecumdienās pusi laika pavadīt Štatos, pusi - Eiropā.»
Šejienes lielākie trumpji
Amerikāniete apbrīno Latvijas vēsturi un to, cik daudz piedzīvots, izkarots un pārdzīvots: «To uzsveru daudziem, ko satieku. Tas, ko Latvija sasniegusi 25 neatkarības gadu laikā, ir ievērojami. Rīga ir kosmopolītiska, pievilcīga pilsēta. Lai arī esat mazi, to kompensējat ar visu pārējo.» Amerikāniete uzskata, ka Latvijā ir lieliski sportisti, mūziķi, mākslinieki, ar ko jālepojas. Daudzi no latviešiem ir atpazīstami arī Amerikā: «Mums ir bijuši vairāk nekā divi simti gadu, lai strādātu pie demokrātijas, salīdzinot ar jums. Latvija ir daudz sasniegusi un var lepoties ar to, ka ir Eiropas Savienībā, ir izveidojusi sadarbību ar citiem reģioniem.»
Keitija atzīst, ka liela problēma ir jauno, darbspējīgo cilvēku aizbraukšana no Latvijas: «Būtu labi, ja tie, kas iegūst zināšanas ārzemēs, atgrieztos Latvijā un izmantotu tās. Tas valsti darītu stiprāku.» Viņa norāda, ka vairākas pilsētas domā par to, kā piesaistīt cilvēkus, bet pagaidām tas nav pietiekami. Latvijas lielākie trumpji ir droša un tīra vide, laba infrastruktūra un labvēlīgi apstākļi ģimenēm, uzskata amerikāniete. «Viss ir sagatavots tam, lai cilvēki dotos atpakaļ un dzīvotu šeit. Izaicinājums ir piesaistīt un nodrošināt labas darba vietas,» saka diplomāte.