Džordans un Sallija. Kopā pāri pasaulei

Džordans nāk no Meksikas, Monterejas pilsētas, kur dzīvo 7 miljoni cilvēku, Sallija – no Saldus, kur labākajā gadījumā ir vien 12 000 iedzīvotāju. Lai gan Džordans ir ģimenes uzvārds, tomēr tā Manuelu ikdienā dēvē draugi un tuvākie cilvēki. Šķietami dažādi soļotie dzīves ceļi savijušies kopā, un tagad abi dzīvo Latvijā, attīsta savu biznesu un audzina gadu veco meitiņu.

«Kad es jautāju telefona numuru, Sallija teica, ka viņai telefona vispār nav, kaut gan pirms minūtes es to biju redzējis,» stāsta Džordans, atceroties laiku, kad abi iepazinušies. Pirms astoņiem gadiem viņi viens otru satika diskotēkā vienā no Saldus klubiem. Nebija ne kopīgu draugu, ne paziņu, vien vēlēšanās – padejot.

Absolvējot skolu Barselonā, Džordans uzsāka darbu cementa ražošanas kompānijā Cemex. Darba pienākumu pildīšanai sākumā ticis nosūtīts uz Poliju, pēc tam – uz Latviju, Brocēniem.

Viņa neprata angliski

Pāris satikās bārā, uz kuru abi mēdza iet atpūsties. Agrāk tur katru nedēļas nogali notika diskotēkas. «Man ļoti patīk dejot. Tik ļoti, ka dažreiz to darīju viens pats. Diskotēkās uzlūdzu meitenes, taču jau no sākuma gribēju padejot tieši ar Salliju. Pirmajā vakarā viņa piekrita uz vienu deju, taču, kad gribēju uzsākt sarunu, viņa izlikās, ka nesaprot angliski. Tā, protams, nebija taisnība,» atceras Džordans. Pēc nedēļas abi satikušies atkal, taču, kad viņš piedāvājis aiziet uz kino, Sallija joprojām apgalvojusi, ka neprot runāt angliski. «Tobrīd es jau sāku nedaudz noskumt,» atzīstas jaunais vīrietis.

Iepazīšanās notika pakāpeniski, jo sagadīšanās pēc abi iedraudzējušies ar vietējo dīdžeju un viņa meiteni. Parādījās kopīgi draugi, un satikties sanāca biežāk. «Ar laiku radās pārliecība par sevi, pamazām sākām runāties, iepazīt viens otru. Divus trīs mēnešus tikāmies tikai diskotēkās, līdz beidzot viņš pajautāja, vai negribu būt viņa draudzene. Es tikai smaidīju un māju ar galvu,» atmiņās kavējas Sallija.

«Atceros, ka pirmajā randiņā viņai mugurā bija ādas jaka,» piebilst Džordans. Todien abi atbraukuši uz Rīgu un gājuši uz kino, pēc tam devušies vakariņās.

Satikās tikai kāzās

Sallijas ģimene bija informēta par to, kas notiek viņas dzīvē. «Ģimenē visi zināja, ar ko es tiekos, draudzējos. Nebija tā, ka vienu dienu atnācu mājās, un teicu – man ir draugs meksikānis. Sākumā droši vien bija nedaudz satraukušies, taču priecājās, ka esmu laimīga, un Džordans viņiem patika uzreiz,» atzīst Sallija. Arī vīra vecāki bija laimīgi, taču dēla izredzēto pirmo reizi satika vien vecpuišu ballītē, kura notika Meksikā. «Aizvedu viņu mājās un teicu – šī ir sieviete, kuru precēšu. Vecāki bija patīkami satraukti par gaidāmajām kāzām un priecājās.» Manuels stāsta, ka meksikāņi pēc dabas ir atvērta un viesmīlīga tauta, tāpēc aizspriedumu par to, ka Sallija nāk no citas valsts, nav bijis.

Pāris saderinājās gadu pēc attiecību uzsākšanas. Tuvojās brīdis, kad Džordans plānoja doties projām, tāpēc vajadzēja pieņemt lēmumu – palikt Latvijā vai nē, jo attiecības no attāluma nevēlējās. «Es bildināju viņu tobrīd otrajā augstākajā celtnē Latvijā. Mūsu rūpnīcai piederēja vēl nepabeigta ēka Brocēnos, nekurienes vidū. Bija nakts, uzvedu viņu 112 metru augstumā ar celtniecības liftu, tur, protams, ziedi, šampanietis, apkārt – meži un daba. Varēja redzēt zvaigznes.»

Saderināšanās brīdī Sallija bija 20 gadus veca, un, taujāta par to, vai nebija bail tik agri laulāties, viņa atzīst: «Mēs tobrīd bijām tik jauni, ka nekas īsti neuztrauca. Mēs baudījām notiekošo! Bijām ļoti iemīlējušies, vienkārši lidojām – tauriņi vēderā, smaids līdz ausīm. Mums bija pašiem sava ziepju opera.»

Džordans piebilst, ka tolaik abi daudz ceļojuši pa Eiropu, braukuši uz Meksiku un ASV. «Vienā brīdī sapratu, ka notiekošais nav sapnis, tā ir realitāte, un domāju – jāiet tālāk!»

Abu ģimenes iepazinās tikai kāzās, kuras notika Latvijā, Jaunpilī. No Meksikas atbrauca tuvākie Manuela ģimenes locekļi un draugi, taču kāzas nebija pārāk lielas – 45 līdz 50 cilvēki. «Meksikā būtu bijis 300,» apgalvo Džordans. Saziņa abu ģimeņu starpā nesagādāja problēmas, jo lielākā daļa Sallijas ģimenes runā angliski, vienīgi vecmāmiņai bijis sarežģītāk.

Temperamenti sarokojas

Salīdzinot ar latviešiem, meksikāņi šķiet daudz karstasinīgākas un straujākas dabas cilvēki ar ugunīgu temperamentu un raksturu. Dzirdot jautājumu par to, vai Džordans atbilst šiem priekšstatiem, Sallija aizdomājas, tomēr apgalvo, ka meksikāņu mentalitāte neizpaužas tik stipri, kā varētu šķist. «Man pat šķiet, ka Sallija ir daudz temperamentīgāka par mani,» saka vīrs. Tā arī esot vienīgā lieta, ko sievā ir sarežģīti pieņemt – viņas straujo dabu. «Sallija ārkārtīgi ātri aizsvilstas.» Savukārt Džordana vienīgais trūkums ir klasisks. «Man nepatīk, ka viņš izmētā savas drēbes!» dedzīgi piebilst Sallija.

Strīdi ģimenē ir reti, taču, ja kādreiz sanāk uzmest lūpu, par spīti straujajiem raksturiem, abi cenšas būt iecietīgi. «Ja sastrīdamies, mēs nedaudz paklusējam, nomierināmies un tikai tad visu izrunājam. Ar vēsu prātu vieglāk otru saprast, atvainoties,» abi stāsta un uzsver, ka tieši komunikācija ir vissvarīgākais attiecībās. Šobrīd vienīgais nesaskaņu iemesls abu starpā ir jaundzimusī meitiņa Sofija. «Kad viņa maz guļ, loģiski, ka arī mums nesanāk izgulēties, un tad kļūstam nedaudz stresaini un kašķīgi,» apgalvo jaunais tēvs.

Sofija bija gan plānots, gan neplānots bērniņš vienlaikus. «Kad pieteicās meitiņa, par ģimenes pieaugumu bijām runājuši, jo tobrīd precēti bijām gandrīz piecus gadus. Zinājām, ka tuvākajā laikā gribam bērnu, taču nezinājām – kad tieši. Viņa izlēma mūsu vietā,» stāsta māmiņa, un mazā, kā saprazdama, par ko ir runa, pasmaida. Vārdu meitai izvēlējušies krietnu laiku pirms grūtniecības. «Džordans jau sen teica, ka tad, kad mums būs meita, viņu sauks Sofija. Domāju – kāpēc ne?»

Prāts un degsme

«Viņa ir gudra!» zibenīgi atbild Džordans, stāstīdams, kādas rakstura īpašības sievā mīl visvairāk. «Sallija ir ārkārtīgi gudra un praktiska dažādās lietās, un bez viņas palīdzības uzsākt biznesu būtu bijis daudz grūtāk. Un viņā ir izteikts mātišķums, ko ievēroju jau sākumā, taču pēc bērna piedzimšanas tas redzams vēl vairāk.» Dzirdot piezīmes par mātišķumu, jaunā māmiņa neslēpj, ka mazuļa gaidīšana viņu biedēja. «Mēs bijām divi vien, neviena palīga īsti nebija, tāpēc es daudz lasīju, runāju ar ģimeni, draugiem, lūdzu padomus. Manuprāt, visu vieglāku padarīja tas, ka bijām garīgi nobrieduši bērnam.»

Arī vīra labās īpašības ilgi nav jāmeklē. «Džordans ir tāds cilvēks, kas spēj ļoti motivēt. Viņš liek man pašai iet uz priekšu, attīstīt sevi un pilnveidoties,» stāsta Sallija. Viņa uzskata, ka ir vienreizēji, ja līdzās atrodas cilvēks, kurš visu laiku ļauj sasniegt ko jaunu un neļauj iestāties rutīnai. «Tas nozīmē, ka abi kopā mēs nepārstāsim augt un spēsim to iemācīt arī meitai. Tas ir lieliski.»

Tradīcijas

Jaunajā gadā gandrīz ikviens apņemas uzsākt jaunu dzīvi, nosakot mērķus un ieviešot sadzīvē jaunus paradumus, taču nav noslēpums, ka daudziem šīs apņemšanās ātri vien aizmirstas. Manuela un Sallijas ģimenē tas ir citādi – vēlmju saraksta izveidošana kļuvusi par stabilu, gadiem ilgi ievērotu tradīciju. «Katru Jaungadu mēs uzrakstām jaunas apņemšanās un jaunus plānus. Vecajā gadā veram sarakstu vaļā un atķeksējam, kas ir izdarīts, kas – nav. To tiešām darām katru gadu un parasti vismaz pusi lietu īstenojam, jo rakstām reālas un piepildāmas vēlēšanās.»

Neizpaliek arī citu svētku svinēšana. «Ziemassvētkus, Lieldienas, tos svinam tradicionāli, Sallija sacep pīrādziņus, krāsojam Lieldienu olas,» stāsta jaunais vīrietis.

Agrāk abi katru gadu braukuši uz Meksiku apciemot Džordana ģimeni, taču tagad biznesa un mazuļa dēļ to izdarīt ir grūtāk.

Apmesties uz dzīvi Latvijā nebija plānots

Džordans neslēpj, ka, pirms saticis Salliju, palikt Latvijā neplānoja. «Es gribēju dzīvot Eiropā, tāpēc plānoju pārcelties uz Franciju. Palikt Latvijā nebija iemesla, taču kompānijā man piedāvāja jaunu amatu, satiku Salliju un tā nu es šeit paliku. Taču man tiešām patīk dzīvot Latvijā, te ir skaisti.» Vīrietis neslēpj, ka šķiršanās no ģimenes bija skumjš un grūts lēmums, tomēr to nenožēlo. «Dažreiz es kļūstu nedaudz nostalģisks, skumstu pēc ģimenes un draugiem, un tad, protams, ir vēlme doties atpakaļ, bet tikai uz dažām nedēļām, lai viņus apraudzītu. Ģimene vienmēr ir manā galvā,» stāsta Džordans un rāda jauno tetovējumu, kuru izveidojis par godu mammai.

Tuvākajā nākotnē pāris vēlas attīstīt uzsākto biznesu un iegādāties paši savu māju. «Mēs gribam māju tepat piepilsētā, var arī pilsētā, un noteikti suni – Džordans grib suni!» smaidot noteic Sallija.

Pieturzīmes

Sallija Rodrigesa-Hordana

• Dzimusi: 1990. gada 11. janvārī

• Vecums: 26

• Izglītība: absolvējusi Saldus pilsētas ģimnāziju

Birutas Mageles starptautiskā stilistu skola

• Profesija: mamma

Hosē Manuels Rodrigess-Hordans

• Dzimis: 1984. gada 4. aprīlī

• Vecums: 32

• Izglītība: School Sup de Co Montpellier Francijāmaģistra grāds LaSalle Barselonā

• Profesija: galvenais treneris Crossfit Teika