MĀJAS MĪLULIS: Spurainais bučmūlītis jorks

Pērnruden sabiedrību pāršalca ziņa par 41 Jorkšīras terjera nogādāšanu patversmē, jo mājās viņiem dažādu iemeslu dēļ klājās gaužām nelāgi. Kas būtu bijis jādara, lai tiktāl nenonāktu, var spriedelēt un moralizēt ilgi un dikti. Taču fakts ir un paliek fakts – Jorkšīras terjeri jau gandrīz divus gadsimtus ir populāri mazsunīši, un populāri viņi ir arī mūsu zemē.

Jorkšīras terjera izteiksmīgais ģīmis, kas ieskauts spurainiem matiem, reti kuru atstāj vienaldzīgu. Un terjeriem neierasti piemīlīgais raksturs arī. Šie nu reiz ir tie suņuki, kas, pirkti meitai vai sievai, iekaro pat «īstena veča» sirdi. Bet jorkus pasaulslavenie vīri iegādājušies arī tieši sev. Par to, ka šādu suni izvēlējies, piemēram, jokpēteris Luijs de Finess vai romantisma oreola apvītais pagājušā gadsimta dāmu elks Alēns Delons, vēl varētu nebrīnīties. Silvestra Stalones varoņi tādi paromantski allaž bijuši, taču to atveidotājs, lai gan bijis jorka īpašnieks, no sava šuneļa kautrējies, tālab mēdzis vaukšķi slēpt savu plato bikšu ietilpīgajā kabatā. Taču, ja šādas šķirnes pārstāvi izvēlas skarbo puišu atveidotāji Žans Pols Belmondo un Arnolds Švarcenegers, laikam jau viņu uzmanību piesaistījis ne tikai suņuku impozantais paskats, bet arī lielā dūša un personība.

Šahtu žurkotāji un galminieki

Ar britu kalnrūpniecību saistāmi vairāku britu mazo suņu šķirņu pirmsākumi. Mazsunīšu uzdevums bijis pasargāt šahtu strādniekus no bezkaunīgajām žurkām. Jā, arī graudu klētīs žurkusuņi bijuši neatsverami palīgi. Kam un kā pirmajam ienācis prātā izmantot suņus žurkošanas arodā, nav zināms, taču bezmaz vai katras britu izcelsmes maza auguma suņu šķirnes entuziasti apgalvo, ka jau senromiešu vēsturnieks Plīnijs Vecākais rakstos pieminējis tieši viņu mīluļu senčus...

Šādi stāsti minēti arī jorku «vēsturē», taču – nelauzīsim par to šķēpus! Ticams vien tas, ka suņi, kas mūsdienās zināmi kā Jorkšīras terjeri, selekcionēti Jorkšīras grāfistē, Notingemas apkaimē, kas visā pasaulē zināma kā augstsirdīgā laupītāja Robina Huda darbošanās vieta. 19. gadsimtā kalnrači nosprieduši, ka sprauni mazsunīši ar cilvēka matiem līdzīgu apmatojuma struktūru ir vispiemērotākie darbam ogļu šahtās – kažociņš viegli iztīrāms, turklāt bezbailīgajiem suņukiem bijis gana azarta, enerģijas un intereses, lai atgaiņātu no pārtikas sainīšiem un reizēm arī pārgurušajiem kalnračiem rijīgās žurkas.

Runā, ka šim nolūkam ideālu mednieku izveidei izmantoti piecu tipu mazsuņi, no kuriem līdz mūsdienām atkļuvuši vien jorki un skaiterjeri. Nav brīnums, ka, izmazgāts un sakopts, jorkiņš spējis savaldzināt arī dāmas un iepaticies karalienes Viktorijas galminiecēm un arī pašai karalienei. Tā nu sācies Jorkšīras terjeru slavas gājiens, kas nav beidzies arī mūsdienās.

Ākstīgi jautrīši

Jau 19. gadsimtā jorki kļuva populāri arī ASV, kur no darbarūķiem un medniekiem pilnībā pārtapa par ākstīgiem jautrīšiem, kas, ietērpti klaunīgos kostīmos, ar banti matos jūsmināja sabiedrības krējumu. Taču paši britu kinologi skaldīja teorētiskos matus, līdz (tikai) 1987. gadā ar lieliem strīdiem atzina, ka jorki piepulcējami terjeru grupai. Diemžēl jāatzīst, ka daļa taisnības oponentiem bija – līdz tam laikam šie šuneļi galvenokārt jau bija kļuvuši par ucināmvaukšķiem, kam ar slavenajiem žurkotājiiem maz sakara.

Suņuks ar raksturu

Jorkšīras terjeri ir dzīvespriecīgi rotaļnieki, kas paguruma nepazīst. Viņi ir gluži saprātīgi un iejūtīgi, spēj nojaust saimnieka dvēseles stāvokli un atbilstoši tam arī uzvesties. Viņi ir stimuls izkustēties, kaut vai rotaļbumbu pametot. Visnotaļ jauki un piemīlīgi, taču potenciālajam saimniekam jāņem vērā, ka būs ne mazums rūpju un arī izdevumu.

Jorkšīras terjera kažoks regulāri jāmazgā un jāsukā, citādi tas var savelties. Jorks nav dīvāna/rokassomiņas/kabatas suns. Viņam nepieciešamas fiziskās aktivitātes gan rotaļu, gan arī jestru pastaigu veidā. Un plušķainu jorku jau negribas vest tautās, tālab vairākas reizes gadā jādodas pie friziera.

Par daudziem mazsunīšiem mēdz teikt, ka viņu cacināšana un ģērbšana ir vien saimnieku untums. Taču jorkiem pavilnas nav, tāpēc aukstā laikā patiešām salst. Vēlams apaut arī zābakus, lai pirkstu starpas nepieķep ar sniegu un nerodas iekaisumi. Par bantēm uz galvas gan šiem suņiem ne silts, ne auksts, bet, ja nu saimniekiem tā izrotāts suņuks patīk labāk, tad jāpiekrīt.

FAKTI

• Jorkšīras terjers (Yorkshire Terrier)

• Izcelsmes valsts: Lielbritānija

• Augstums skaustā: nav noteikts (parasti – 20–24 cm)

• Svars: saskaņā ar FCI standartu – līdz 3,1 kg (ideāli – 2–3 kg); saskaņā ar dažiem citiem standartiem – līdz pat 5,4 kg

• Apmatojums: garš, zīdains, smalks, bez pavilnas.

• Krāsa: no pakauša līdz astei zilganpelēka (tērauda krāsa); galvas, krūšu, priekškāju un zemastes rajona apmatojumam – zeltaina nokrāsa; kucēni piedzimst melni ar zeltainiem plankumiem un pieauguša suņa krāsojumu iegūst apmēram 18 mēnešu vecumā

• Mūža ilgums: 12–15 gadu

• Kucēna cena: 270–500 eiro

Dzirkstele ar banti matos

Jēkabpilietis Ultra Gold Sparky jeb vienkārši Spārkijs ir jorku puisis labākajos gados, kurš vēl aizvien saglabājis kucēna spēju jautri dzirksteļot (spark – angliski dzirkstele), taču izveidojis arī savu skatījumu uz pasauli un tajā mītošajiem un saprot, kam uzmanība jāpievērš, par ko jāizsaka savs viedoklis, kā arī to, kas vienkārši ignorējams. Varētu teikt, ka viņa kažoka krāsas apzīmējums «tērauds ar zeltu» atspoguļo šā sunīša būtību – pret savējiem un tiem, kas iepatikušies, gluži kā zelta gabaliņš, bet pret netīkamām personām var būt arī ass kā tērauda asmens. Ikkatrs kaķis dārzā ir persona non grata. Piedzērušies cilvēki netīkot. Tādam varot arī biksēs ieķerties. Mazi bērni arī īsti nepatīkot – vai nu metas apriet, vai arī cenšas turēties pa gabalu.

Pārmaiņu sunītis

Spārkija mīlulis, autoritāte un aizbildnis Māris Mucenieks smaidot stāsta: «Mums mājās vienmēr bijuši lieli suņi. Pirms Spārkija bija divi vācu dogi. Iespējams, tāpēc mana meita Madara vēlējās mazu sunīti – suņi viņai patīk, tomēr pārmaiņas vajadzīgas.» Madara piebilst: «Jau labu laiku, pirms iegādājos Spārkiju, zināju, ka gribu mazu klēpjsuni. Un tad nu – kur vēl labāku un skaistāku izvēli par Jorkšīras terjeru. Mazs, mīļš, ar skaistu banti! Manuprāt – katras padsmitgadnieces sapnis! Un, protams, arī šobrīd man viņš ļoti patīk.»

Spārkijs ir patiešām neliels pat Jorkšīras terjeru kompānijā, taču dūša viņam, protams, ir kā īstam milzim. Kucēna vecumā viņš vests uz izstādēm, kur guvis labus panākumus, viņam pat prognozēts Eiropas čempiona tituls, taču pieaugot atklājās dažas fiziskas nianses, kas izstāžu karjeru turpināt liedza. Bet kas par to! Galvenais šim sabiedriskajam suņukam ir savu cilvēku mīlestība, un to viņš saņem pārpārēm. Dokumentos ierakstītā saimniece Madara devusies studēt uz Rīgu, tāpēc Spārkijs savas dienas lielākoties vada Madaras vecvecāku Almas un Alberta Aperānu mājās, tomēr par savu saimnieku un draugu izvēlējies saimnieces tēvu Māri.

Alma teic: «Šādu suni pieskatīt nav grūti, viņš jau diezgan patstāvīgs. Mums ir dārzs ar sētu apkārt, tur var paskraidīt un atrast nodarbes. Pastaigāties gan arī jāved – tādam sunim vajag ne tikai pa pagalmu dzīvoties, bet arī tālāk pastaigāt. Un varu teikt, ka Spārkijs, šķiet, saprot, ka es nevaru tik ātrā solī viņam tikt līdzi. Paskrien, apstājas, skatās uz mani, pagaida.»

Nav izvēlīgs, ēd visu

Spārkijam tiek piedāvāta atbilstoša gatavā barība. Dzirdēts, ka jorkiem metoties alerģija. Šim no alerģijas ne vēsts, lai gan viņam tiek pirktas nebūt tās dārgākās ņammas, viņš nav izvēlīgs – ēd visu ko. «Esmu runājusi ar šādu suņu saimniekiem. Saka, ka jorki esot rijīgi, ēdot daudz. Mūsējais gan ne! Ja nu vienīgi Māris kaut ko bļodiņā ieber – tad gan izēd visu, jo Māris viņam ir tas galvenais cilvēks,» atklāj Alma. Vai kaut kādus īpašus kārumus? Nē, tā neesot. «Nevar sunim dot visu, ko paši ēdam. Viņam sava barība, mums – sava!» Māris cenšas izlikties ļoti stingrs, taču nojaušu, ka mazajam luteklītim tiek arī pa kādam ārpuskārtas gardumiņam...

Ko pieskatītāji par savu pieskatāmo varētu teikt? «Kad viņš bija mazs, baidījos, ka kāda vārna varētu aiznest,» smej Alma, «kā noliku Spārkijam bļodiņu ar ēdamo, tā tūlīt vārnas klāt! Bet tagad jau viņš pats šos putnus trenkā. Drosmes un apņēmības pietiek. Arī kaimiņu vilkam uzrej.» Taču nekāds kašķa meklētājs neesot. Esot visnotaļ mīlīgs un arī itin paklausīgs. «Kad Spārkijs staigā pa dārzu, atliek tikai uzsaukt, ka jāiet pa taciņu, un no dobes ir laukā!» priecājas mājas saimniece. «Visu saprot. Un pēc acīm redzu, ka arī tagad saprot – tiek runāts par viņu.»

Par katru ienācēju ziņo

Šķiet, šo sarunu par sevi Spārkijs uztver filozofiskā mierā. Galvenais, ka Māris līdzās! Kad sākas bildēšana, viņš ir pagrūti kadrā notverams, interesējas par objektīva aci. Taču jāatzīst, ka tik mierīgu un labvēlīgu jorku līdz šim sastapis nebiju. «Jā, viņš ir mierīgs,» saka arī Māris. Bet piebilst, ka mājā nepamanīts neviens iekļūt nevar – Spārkijs par katru ienācēju ziņojot.

Kas būtu jāliek aiz auss cilvēkam, kas iecerējis kļūt par jorka saimnieku? Māris teic: «Jārēķinās ar to, ka būs jāveltī sunim daudz uzmanības. Viņam nepieciešama komunikācija. Jārēķinās arī ar laiku, kas veltāms pastaigām – šiem suņiem tās nepieciešamas. Tas ir suns, kas mīl un kas jāmīl.» Protams, jārēķinās arī ar krietnu noņemšanos un regulāriem tēriņiem. Māris atzīst, ka Jorkšīras terjera uzturēšana ideālā formā nebūt nav no tiem vieglākajiem un ērtākajiem uzdevumiem. «Šis suns ir regulāri jāmazgā (viņam ir savi šampūni un citi kopšanas līdzekļi) un jāsukā, citādi apmatojums saveļas, arī nadziņi jāapgriež. Uz frizētavu Rīgā Spārkiju vedam četras vai pat piecas reizes gadā.»

Ziemā jāapģērbj

Noteikti jāņem vērā, ka jorkiem nav pavilnas, bet pastaigas vajadzīgas katru dienu, arī pavisam draņķīgā vai aukstā laikā, tālab jāgādā par apģērbu. Spārkijam šo to Almas kundze uzadījusi, šo to pazīstama šuvēja uzšuvusi, taču esot arī veikalā pirktas drēbes. «Ziemā šis suns laukā patiešām salst, un apģērbs pastaigājoties ir nepieciešams. Pie apģērba viņš pieradis, diemžēl zeķes, kas pasargātu ķepas no sniega un ledus, gan negrib valkāt, mēģina plēst nost,» saka Alma.

Starp citu, dažas no Spārkija drēbēm aizsūtītas arī jorkiņiem, kas pagājušā gada rudenī no kādas Mārupes audzētavas nogādāti uz patversmi. Spārkija ģimenes locekļi cer, ka sūtījums noderējis.