SARUNA: Cilvēks aiz kameras
«Bieži cilvēks ar vārdiem neizsaka savas izjūtas, tāpēc mans uzdevums ir saprast tās bez teikšanas,» saka fotogrāfs Andrejs Zavadskis.
«Es skenēju vidi un apkārtējo dabu, arī cilvēkus. Daudz pētu gaismu. Meklēju lietas, ko nofotografēt,» Andrejs pastāsta, kā redz pasauli. «Es analizēju, ko redzu, nevis vienkārši kaifoju par skaistām lietām, jo ir situācijas, kad dabā redzētais jāatkārto studijā. Piemēram, ja ziemā jāfotografē vasara un studijā nepieciešams nosimulēt saules gaismu, jāapgūst smalkas nianses. Kad ziemā skatāmies uz sniegu, tas šķiet balts, bet nofotografējot redzam, ka ēnas ir zilas. Izskaidrojums ir, ka atmosfēra ir zila un, atstarojoties pret balto sniega virsmu, tāda paliek ēnās. Šādām niansēm cilvēks uzmanību nepievērš, bet fotogrāfs analizē, lai izmantotu bilžu uzņemšanā.»
Uzvarētājs
Aizrautība pret fotografēšanu Andrejam sākās sen – kopš laika, kad vidusskolas pirmajā gadā sāka patstāvīgi strādāt mājaslapu dizaina un programmēšanas jomā. Viņa priekšniekam piederēja maza kamera, ko viņš neliedza izmantot Andrejam. Bilžu uzņemšana jaunajam censonim iepatikās, un viņš apņēmīgi krāja savu darba algu, lai nopirktu kameru pats sev. Drīz jaunietis izlasīja par foto konkursu, kurā bija jāpiedalās ar bildē uzņemtu uguņošanu, un uzvarēja, veiksmīgi apsteidzot daudzus jau atzītus jomas profesionāļus. «Biju izbrīnīts, jo kā skolnieks ar savu ziepju trauku apsteidzu fotogrāfus ar nopietnām kamerām. Tobrīd sapratu, ka apkārtējās lietas redzu citādi,» mākslinieks atminas savu profesionālo gaitu pirmsākumus. «Sapratu, ka man jāattīstās foto virzienā, bet izglītību iegūt bija sarežģīti, jo Latvijā nav augstākā izglītība šajā sfērā. Gāju uz foto kursiem, bet, tā kā man nebija naudas tiem, apmaiņā par nodarbībām piedāvāju uztaisīt mājaslapas. Daudzi piekrita manam piedāvājumam, jo tolaik sākās mājaslapu bums. Tādējādi daudzviet ieguvu zināšanas par brīvu. Izmantoju arī internetā esošo informāciju un grāmatās lasāmo. Jo vairāk mācījos par šo tēmu, jo vairāk tā mani iesūca iekšā.»
Beidzot vidusskolu, bija jāiegūst augstākā izglītība, lai gan nākotnes nodarbošanos Andrejs bija izdomājis – kļūt par profesionālu fotogrāfu. Tāpēc, lai veltītu laiku jomai, kas viņu interesēja un kuru plānoja padarīt par savu peļņas instrumentu, viņš iestājās Rīgas Tehniskajā universitātē studijās, kuras mācēja ar aizvērtām acīm – programmēšanā, Datoru un informācijas tehnoloģiju fakultātē.
«Visu brīvo laiku no studijām tērēju, lai mācītos fotografēt, un strādāju, lai nopelnītu naudu foto tehnikai. Man bija mērķis pēc skolas beigšanas parādīt vecākiem diplomu, aiziet no darba un sākt īrēt telpas studijai. Notika, kā biju plānojis.» Jau otrajā kursā Andrejs uz kredīta bija iegādājies dažas no nepieciešamākajām tehnikas lietām un, atverot studiju, pieteica sevi kā profesionālu fotogrāfu. «Pirms tam daudz fotografēju sevi, draugus un paziņas, bet bildes ievietoju portālā Draugiem.lv. Cilvēkiem patika, un viņi sāka interesēties par privāto fotosesiju iespējām,» viņš pamato.
Sākums nebija viegls, jo līdz ar studijas atvēršanu pieauga izdevumi. «Fotografēšana patika man tik ļoti, ka tobrīd peļņa neinteresēja, un es priecājos vien par iespēju strādāt savā studijā. Pat ja nebija klientu, turpināju fotografēt sev.» Viņš neslēpj, ka sākotnēji strādāja, lai nopelnītu īres maksai un kredītam, tāpēc nereti palīdzēja vecāki. Tikai pēc divu gadu intensīva darba klientu loks sāka paplašināties un Andrejs kā fotogrāfs ar savu darbu sāka pelnīt iztikai.
Lasītājs
Viņš paskaidro, kas, par spīti grūtībām, neļāva padoties, bet turpināt iesākto. «Vislielākais dzinulis ir saņemt kaifu no darba, kas neapnīk. Ja cilvēks domā tikai par naudu, ir grūti strādāt un neko nepelnīt, bet, ja darbībā to gūsti, ir liels gandarījums un vēlme turpināt. Tā, manuprāt, ir jebkurā profesijā.»
Aizrautību pret darbu Andrejs spējis saglabāt, un līdz ar gadiem tai piepulcējusies pieredze eksperimentu un satikto cilvēku rezultātā. «Tagad darboties ir viegli, jo pieredze pasaka priekšā, kas strādā vai nestrādā, ko labāk izvēlēties, bet ko ne. Arī tehniskajai bāzei ir liela nozīme – tās iegūšanā ieguldīts daudz līdzekļu, un tagad konkrētam uzdevumam atliek izvēlēties piemērotāko no piedāvājuma. Agrāk vajadzēja iztikt ar to, kas bija, un arī šis apstāklis sagādāja grūtības darba paveikšanā.»
Lai būtu labs un veiksmīgs fotogrāfs, jāpiemīt īpašību kopumam, kas nodrošinātu panākumus. Andrejs izsaka savu viedokli par nepieciešamajām īpašībām: «Jāmāk nolasīt, kādā stāvoklī atrodas cilvēks, un jāspēj saprast, vai viņam kas nepatīk. Tādā gadījumā jānovērš nepatīkamais un jārada komfortabli apstākļi fotografēšanai. Svarīgi būt komunikablam, saprotošam, atsaucīgam un pozitīvam, lai cilvēks labi justos sesijas laikā. Tomēr svarīgāka par to ir jau minētā spēja lasīt cilvēku – kā viņi jūtas, kā uzvedas un kas viņiem nepatīk. Bieži cilvēks ar vārdiem neizsaka savas izjūtas, tāpēc mans uzdevums ir saprast tās bez teikšanas.»
Un tieši cilvēki ir tie, kas sniedz vislielāko prieku fotogrāfa darbā. «Kā fotogrāfs bieži tieku vietās, kur citi netiek, un man ir iespēja komunicēt ar dažādām personībām. Piedzīvoju lietas, kuras daudziem savas dzīves laikā nav lemtas. Gada laikā esmu jutis, piedzīvojis un redzējis tik, cik liela daļa visas dzīves laikā nav. Tas ir nenovērtējami.»
Universāls
«Latvijas tirgus izveidojies tā, ka vienam fotogrāfam jāmāk fotografēt viss. Ārzemēs ir jomas speciālisti, bet pie mums fotogrāfs nevar izdzīvot, ja strādā vienā konkrētā sfērā. Tirgus ir tik mazs, ka labākais variants ir spēt pēc iespējas vairāk,» novērojis Andrejs. Viņš pats fotografē reklāmas kampaņas, privātās fotosesijas, arī pasūtījumus medijiem, bet par sev pašam interesantāko bildēšanu sauc to, kur iespējams iesaistīties arī radoši. «Man patīk piedalīties ideju ģenerēšanā un idejas apstrādē, lai to realizētu foršā galaproduktā,» viņš teic un par vienu no projektiem, kas sagādājis tematisko prieku strādāt, sauc airBaltic kalendāra veidošanu.
Fotogrāfs atzīst, ka ir maz pasūtījumu, kad ļauts iesaistīties kā koncepta veidotājam un ideju sludinātājam, jo klienti baidās eksperimentēt. «Viņi nezina, kas radošā procesa gaitā var sanākt, tādēļ izvairās no radošās pieejas,» viņš domā.
Par fotogrāfa lielākajiem izaicinājumiem Andrejs sauc spēju pielāgoties projekta veikšanai nepiemērotiem apstākļiem. «Visbiežāk ar to nākas saskarties, kad fotogrāfijās ziemā jārada ilūzija par vasaras vidi un otrādi, jo ziemā bieži jāfotografē, piemēram, vasaras drēbju kolekcijas.» Viņš paskaidro, ka darbi nereti notiek pusgadu uz priekšu, tāpēc vajag radīt autentisku vidi, paralēli spējot izdarīt savu darbu maksimāli labi.
Bilžu tehniskā apstrāde ir laikietilpīgākā fotogrāfu darbā, un ar to saistās arī lielākie sabiedrības stereotipi. «Cilvēkiem ir aplams priekšstats, ka foto apstrāde parādījusies tikai ar digitālo ēru. Apstrāde eksistēja arī filmiņu izmantošanas laikā, taču bija citāda un daudz sarežģītāka. Fotogrāfs zināja, kuras filmiņas veido kādas krāsas, un pielāgoja tās. Arī attīstot kadrus, fotogrāfi izmantoja gaismas un, variējot ar ķimikālijām, ieguva dažādus efektus. Tas pats notiek tagad, tikai izmantojot datoru,» Andrejs pastāsta un turpat min vēl vienu mītu, ar ko nereti nākas sastapties ikdienas darbā no klientu puses – pasūtījuma veikšanas izmaksas. Labākais piemērs ir fotogrāfu pasūtīšana kāzās. «Cilvēki prāto, kā iespējams, ka fotogrāfs samaksā prasa vairākus simtus eiro, ja strādā sešas stundas. Viņi parēķina, cik pa sešām stundām iespējams nopelnīt mēnesī, cik maksā fotoaparāts, un domā, ka pelnām astronomiskas summas. Tas ir virspusējs un truls priekšstats,» viņš teic. «Tehnikā nauda ieguldīta gadiem. To nav iespējams nopirkt vienā dienā. Ir gadiem ilgs darbs, lai varētu sasniegt noteiktu profesionālo līmeni. Aiz jautājuma – kāpēc fotogrāfi saņem tik daudz? – slēpjas zināšanu iegūšanai veltītais laiks un lielas investīcijas tehnikā. Cilvēki uzskata – kādēļ maksāt tik daudz, ja fotoaparātu var iedot draugam? Bet ne jau aparāts taisa bildes, to dara cilvēks, kas ir aiz kameras.»