MĀJAS MĪLULIS: Bavārijas kalninieks
Latviskais nosaukums liecina, ka nelielā auguma bavāriešu dzinējiem ir saistība ar asinīm. Dažam tas varbūt pat uzdzen šermuļus, liekot iedomāties šausmu lietas un kādu briesmoni. Bavārijas asinspēdu dzinējsuņa galvenais uzdevums patiešām ir saost savainota zvēra asinspēdas un aizvest pie viņa mednieku, taču šīs šķirnes pārstāvji ir visnotaļ simpātiski un arī mīlīgi. Tālab jāmin arī vāciskais nosaukums Bayerischer Gebirgsschweißhund, ko varētu tulkot kā «Bavārijas kalnu sviedru suns».
Bavārija, pateicoties saviem klinšainajiem kalniem, var lepoties ar paskarbiem, taču sirdi jūsminošiem dabasskatiem. Tūkstošiem ļaužu bauda šo skaistumu, ne tikai rāpelējot pa kalnu taciņām, bet arī medījot, jo starp klintīm un akmeņiem mitinās arī mednieku kāroti radījumi.
Par sviedriem un asinīm
Medības klinšainos kalnos ir specifiskas. Uz akmeņiem zvēri cilvēka acīm labi saskatāmas miņas neatstāj. Par viņu gaitām un klātbūtni dažkārt liecina vien samērā ātri gaistošs aromāts, ko sajust var tikai ar izcilu ožu apveltīts suns. Tāds, kurš spēj saost ne tikai ievainota zvēra asinis (tās, iespējams, uz akmeņiem varētu saskatīt pat ne īpaši labi trāpījušais mednieks pats), bet arī sviedru smārdu, kas cilvēka nāsij ir par smalku.
Ziņas par to, ka Bavārijas medniekiem bijuši šādi izcili četrkājainie palīgi, minētas jau viduslaiku rakstos (par tiem jau 1387. gadā rakstījis Bernes valdnieks Gastons Febuss).
Ne tikai klintainēs
Bavārijas asinspēdu dzinējsuņa šķirnes veidošanās mūsdienu izpratnē, protams, notikusi daudz vēlāk, taču iespējams, ka selekcionāriem atlicis vien piepucēt jau esošo suņu pulku un raudzīt, lai pāroti tiktu iecerētajam standartam atbilstoši suņi. Zināms, ka šķirnes tapšanā savu ķepu pielikuši gan dažādi Alpu suņi, gan Bavārijas, gan Hannoveres dzinēji, kā arī Sv. Huberta dzinēji jeb bladhaundi. Tas gan noticis 19. gadsimta beigās. Bavārijas asinspēdu dzinējsuņu klubs izveidots 1912. gadā.
Bavāriešos apvienotas gan klasisko «asinssuņu» īpašības (smalka oža), gan manevrētspēja, kas noder kalnienēs, kur nepieciešama gan veiklība, gan arī izturība, kā arī līdzsvarota psihe, kas garantē, ka suns pa kaklu, pa galvu nemetīsies pakaļ medījumam, tādējādi riskējot arī ar savu dzīvību. Bavārieši neatlaidīgi ož pēdas, taču pārāk tālu no mednieka neaizklīst – kādu gabalu medījumu izsekojuši, apstājas un pagaida saimnieku. No vienas puses, reizēs, kad izšķirošs ir ātrums, tas ir mīnuss, taču šī šķirnes īpatnība nodrošina, ka suns nenoklīst, kā arī plintniekam nav jāmaļas lieki kilometri, diebjot pakaļ suņa rejām. Pateicoties t. s. augšējai ožai, bavārieši aši uztver virzienu, kurā meklējamais atrodams, nevis līkumo pa viņa atstātajām pēdu cilpām.
Ar dvēseli pie dabas
Klasiskajā literatūrā un karikatūrās Bavārijas ļaudis tiek tēloti kā alusvēderaini labsirži. Bavārijas asinspēdu dzinējsuņi nebūt nav tukleļi, taču gatavi mīlēt visu un visus. Drīzāk jau viņi salīdzināmi ar slavenā futbolkluba Bayern spēlētājiem – pakalsni, veikli un izturīgi. Tikai esot mežā, viņi pa īstam atraisās un spēj priecēt arī savu saimnieku. Tas ir suns cilvēkam, kurš, varbūt arī ne mednieks, tomēr regulāri dodas veldzēt dvēseli pie dabas krūts.
FAKTI
- Bavārijas asinspēdu dzinējsuns (Bayrischer Gebirgsschweßhund)
- Izcelsmes valsts: Vācija
- Augstums skaustā: suņiem – 47–52 cm, kucēm – 44–48 cm
- Svars: 20–25 kg
- Apmatojums: uz ķermeņa īss, biezs, vidēji ciets, cieši piegulošs, uz galvas un ausīm plānāks, uz vēdera, astes un locītavām garāks un cietāks
- Krāsa: no koši rudas līdz gaiši dzeltenai vai pelēcīgi bēša, galva parasti tumšāka, uz purna melna maska, ausis tumšas, aste bieži vien – melna
- Mūža ilgums: vidēji 12 gadu
- Kucēna aptuvenā cena: € 300–500