Brokastis bija draņķīgas, jo deva auzu putriņu, kas ir veselīga, bet man negaršo, toties pusdienas bija lieliskas – soļanka, vista ar rīsiem, salāti un kompots. Vakariņas arī bija ļoti labas. Papildus vēl man iedeva sausiņus, lai ir ko pagrauzties, – par šo un citām tīkamām atziņām par pavadītājām diennaktīm īslaicīgās aizturēšanas izolatorā Čiekurkalnā ar “nra.lv” dalās varas represētais publicists, žurnālists Lato Lapsa.
Lūk, ko viņš pastāstīja “nra.lv”:
“Konkrēto procesu par neslavas celšanu izmeklē nevis kaut kāda Valsts policijas reģionālā vienība, bet Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Kriminālizmeklēšanas pārvaldes daļa, kas izmeklē sevišķi smagus organizētās noziedzības noziegumus. Tātad augstas klases profesionāļus, kuriem jānodarbojas ar mafijas atmaskošanu un slepkavībām, prokuratūra ir nostādījusi absolūtu muļķu lomā, liekot nodarboties ar lietu pret mani.
Viņi par to nav sajūsmā, un to, protams, var just.
Man ir vislabākās atsauksmes par policijas cilvēkiem, kuri bija spiesti piedalīties manis aizturēšanā - viņi uzvedās korekti, civilizēti, pieklājīgi. Man nav nekādu pretenziju. Būtu labi, ja viņiem tiktu izmaksāta kāda prēmija par policijas tēla uzlabošanu.
Bija tā, ka mani aizturēja vēlā vakarā, kad vakariņas izolatorā jau nokavētas. Mani pieveda pie benzīntanka un pavaicāja, ko es vēlos no turienes ēdienkartes. Man neļāva maksāt, un viņi paši samaksāja par pirkumu - tik tiešām jauki.
Arī par policijas iepriekšējās izmeklēšanas izolatoru jeb “septītajām debesīm” varu teikt tikai vislabākos vārdus - tur arī strādā ļoti laipni, korekti ļaudis. Man iedeva divus dvielīšus, divas sedziņas un piepūšamos spilvenus, kas bija jau piepūsti. Tāpat katru dienu tur dod šampūniņus, vienreiz lietojamo zobu birstīti un mazu zobu pastas tūbiņu.
Brokastis bija draņķīgas, jo deva auzu putriņu, kas ir veselīga, bet man negaršo, toties pusdienas bija lieliskas - soļanka, vista ar rīsiem, salāti un kompots. Vakariņas arī bija ļoti labas. Papildus vēl man iedeva sausiņus, lai ir ko pagrauzties.
Vienu sausiņu maisiņu esmu pataupījis, ar atļauju iznesis ārā un nosūtīšu to ģenerālprokuroram Jurim Stukānam, kad viņš tiks nogādāts iepriekšējās izmeklēšanas izolatorā, kur es nupat biju.
Kafiju tur nedod, jo tā neskaitās nepieciešama cilvēka pamatvajadzībām. Un laikam pareizi vien ir.
Gultas tur ir ideālas, matracītis ir ortopēdisks, kas mugurai ļoti labi.
Kamerā ir ne par aukstu, ne par karstu. Ir logs. Piedāvā arī aiziet uz dušu, ja cilvēks vēlas. Kamerā biju viens pats, lai gan esot arī divvietīgas kameras. No klaustrofobijas necietu, jo vietas šķita pietiekami.
Vienu stundu dienā var pastaigāties - tam ir pastaigu laukumiņš, kurā iespējams veikt 25 soļus. Es ikdienā mēdzu kājām iet vismaz piecus kilometrus. Tos divreiz paveicu arī tajā stundā, kas bija atvēlēta pastaigai.
Izlasīju trīs grāmatas, kas tur jau bija priekšā. Viena bija Policijas akadēmijas filozofiska rokasgrāmata, kas bija diezgan nebaudāma. Otra grāmata bija par 1905. gada revolūciju, kas var izraisīt vien smaidu. Bet vēl bija Oskara Vailda “Doriana Greja ģimetne”, ko nebiju otrreiz lasījis kopš agras jaunības. Skolas gados šo darbu lasīju kā “bojeviku” - viens līķis, otrs līķis, trešais līķis. Bet tagad to lasīju ar pavisam citām acīm - izrādās, tur ir ļoti dziļas lietas, pierakstīju no šīs grāmatas daudz spožu citātu. Teju katrs otrais teikums ir aforisms un dzīves gudrība.
Tad man pildspalvai izbeidzās tinte, un no darbiniekiem dabūju citu pildspalvu.
Televizora kamerā nav, un nav arī pulksteņa. No tā cieš arī uzraugi, kuriem “klienti” ik pa laikam vaicā, cik ir pulkstenis.
Vēl uzraugi bieži nāk apjautāties, kā ir ar veselību. Man gadījās tā, ka sāka sāpēt galva, un dabūju pretsāpju tabletes.
Mūsu labākie draugi, apzināti vai neapzināti, mēdz būt mūsu ienaidnieki. Šis varbūt bija arī Dieviņa nodoms - sniegt man šādu daudzšķautņainu pieredzi. Man tika iedotas divas diennaktis laika, kad nebija nekādu tālruņa zvanu, nekādu tikšanos. Varēju lasīt vai rakstīt. Uzrakstīju savai topošajai grāmatai par latviešu strēlniekiem ievadu, uzrakstīju vienu nodaļu par sarkanajiem strēlniekiem, sastādīju satura rādītāju.
Es tā sapratu, ka mana apcietināšana bija ar domu mani iebiedēt. Ir cilvēki, kas domā, ka tādā veidā varēs kaut ko panākt un mani ietekmēt. Bet tas ir tāpat kā slīcināt pīli - neko viņi nepanāks. Liela daļa no viņiem ir prasti stulbeņi, kuri skatās uz pasauli caur savu primitīvo prizmu. Pīli slīcināt ir diezgan stulba ideja.
