CIEMOS: Starp čaklumu un slinkumu
Mūziķis un Liepājas universitātes lektors Juris Pavītols ar sievu Lindu pazīstams jau 16 gadus, bet kopā viņi ir sešus gadus. Ģimene iekārtojusi glītu māju Liepājas pievārtē, Grobiņā. Māju iegādājušies jau gatavu, tāpēc uzsliešana ilgu laiku nav prasījusi. Linda un Juris sevi uzskata par laimīgiem. Arī tāpēc, ka pa abiem kopā viņiem ir seši bērni un Jurim vēl arī seši mazbērni. «Bet es vēl nejūtos vecs!» iesaucas Juris.
Izrādās, ka Linda Juri savulaik pieņēmusi darbā tagadējā Liepājas universitātē. Tolaik viņa bija Mūzikas katedras vadītāja. Tagad visas katedras likvidētas, palikušas vien fakultātes. «Es jau biju beidzis Latvijas konservatoriju, bet nezināju un laikā nebiju samaksājis tos 25 latus, lai manu izglītību pielīdzinātu maģistra grādam. Tāpēc maģistrus pabeidzu Liepājas universitātē. Paaicināju Lindu par savu maģistra darba vadītāju. Un tad tās ziepes sākās,» nosmej Juris.
Kā sapulce, tā Linda sēž vienā galā galdam, Juris – otrā. Un kur tās acis liksi, ja tev pretī tik skaista sieviete! Tā abi saskatījušies. Linda ar prieku atceras kāzas Liepājas novadā, Kalvenē pie ezera. Vasara… un atpūtas kompleksā, bet tad taču ir visērtāk. Sanākuši viesos visa bijusī katedra, bērni un radi. Vedējos bijis mūziķis Ingus Ulmanis ar savu sievu Silviju, Kanādas latvieti, kuru ģimene tagad dzīvo Baltezerā.
Pavītolu ģimenē galvas esot divas, nopietni saka Linda. Kašķi vēl nav bijuši, jo vienmēr gatavs teiciens: bet ko tu pie dīķa man solīji? Linda pēc horoskopa ir Vēzis, bet Juris dubults Vērsis. «Pirms desmit gadiem lasīju preses izdevumos, kas par Vēršiem teikts, bet tagad ieraugu, un uzreiz ir acis prom. Horoskopus principā nelasu. Patīk astronomija autodidakta līmenī, patīk debesis vērot. Ļoti patīk ugunī skatīties, bet horoskopiem es neticu. Tās nav bailes, bet man liekas, ka tie... nu kā lai vienkāršāk pasaka? Kā tik dažādiem cilvēkiem var būt vienāds raksturojums? Tā tāda mānīšanās man šķiet, tāda kā izklaide. Es lai paļautos, ka planētu stāvoklis noteiktu manu personīgo dzīvi. Nav jau tā, ka neticu nekādām sakarībām, dažreiz ticu pat ļoti. Ja man dzīvē būtu trāpījies reāls horoskops, rakstīts tieši man, iespējams, sāktu ticēt arī horoskopiem, kur var lasīt – šodien ir vai nav brokastis jāēd,» filozofē Juris.
Īsto vietu atraduši
Juris, pirms iepazinies ar Lindu, dzīvojis tikai dzīvokļos, sava māja viņam nav bijusi. Izņemot laiku, kad dzīvojis laukos pie vecāsmammas. «Māja, pirmkārt, ir brīvība. Tādā ziņā, ka tu vari darīt savā mājā, ko gribi – sit kaut vai ar āmuru pa griestiem. Un kaimiņi netraucē – neliek gleznas pie sienām un nespēlē trompetes. Un tev ir plaša sēta, kur tu vari darīt, ko gribi, un nedarīt, ja negribi,» priecājas Pavītols.
Dārzā Pavītoliem aug dažādas puķes – pavasara, vasaras, rudens – un augļu koki – ābeles, bumbieres, persiki, ķirši un dažādi krūmi. «Šis ir tikai otrais gads, kopš mēs dzīvojam mājā. Šī ir mūsu īstā vieta, un te mēs jūtamies labi,» piebilst Linda. Un Juris vēl pasmejas: ja abi ieiet būvniecības vai saimniecības preču lielveikalos, tad Linda nozūd puķu galā, un viņam vienmēr jāgaida, ko sieva izvēlēsies.
Bietes, burkānus, kāpostus un kartupeļus gan Pavītoli neaudzēšot. Dārzeņus varot nopirkt tirgū. «Māja ir dzīvošanai un atpūtai. Kaut gan būtu labi, ja pie mājas izaudzētu savus kartupelīšus un tad no dobes taisnā ceļā uz grāpi. Bet pie mums tā nebūs, jo drusciņ atpūtas arī vajag,» saka Juris.
Pavītolu māja ir būvēta pēc standarta, tādas ražo Jaunpilī un sūta uz Norvēģiju vai Zviedriju. Pamatus ielika un māju uzslēja 14 dienās. Pat nevienas skaidas nebija, jo viss ir kārtīgi izzāģēts un sakārtots ražojošajā uzņēmumā. «Plika māja izmaksāja saprātīgu summu, bet jāņem vērā, ka vajadzīga arī kanalizācija un elektrība. Man liekas, ka tas ir samērīgi. Protams, ja es salīdzinu darba atalgojumu, kāds ir lektoram kaut vai Slovākijā un citās valstīs, tad atšķirība ir nepieklājīgi liela. Domāju, ka māju esam izvēlējušies labu, un uzskatām, ka šī ir mūsu īstā vieta,» prāto Juris Pavītols.
Kopplatība Pavītolu mājai ir 70 kvadrātmetri. Diviem pietiekot. «Gribējām jau Liepājā, bet tur par zemes pleķiem prasa milzu naudu. Vecs grausts uz zemes un liela nauda. Kas to savu pleķi nav pārdevis padomju gados, tas vēl cer par to kārtīgu mersedesu ar divām guļampiekabēm, ābeļdārzu ar visiem āboliem dabūt un uz safari Āfrikā aizskriet. Šī zemīte mums Grobiņā izmaksāja salīdzinoši lēti, jo šajā mazpilsētā arī ir gabali, kuri maksā tūkstošus. Liepājā prasa divtik, un to, protams, nav iespējams nopirkt,» salīdzina Pavītols.
Ar riteni uz Norvēģiju
Mājā Lindai un Jurim ir katram sava darbistaba – pirmajai viņš atļāvis izvēlēties Lindai, un tad palicis arī pašam tāds kaktiņš. Kaut gan Pavītoli darbu mājās nenes. Vismaz cenšas to nedarīt. «Kad Lindas nav mājās, es šad tad paspēlēju ģitāru. Ne sevišķi bieži tagad spēlēju – kādas divas reizes mēnesī, lai neaizmirstos. Ģitāru iemācījos spēlēt lielā vecumā – 9. klasē, un tikai tad sāku spēlēt reāli. Kā instrumentālistam pēc avārijas [Juris 1974. gadā cieta smagā autokatastrofā, un tad ilgus gadus mūzikas spēlēšanai tika pārvilkta svītra] mana karjera beidzās, jo pirksti klausīja ar aizturi – nevaru, un cauri. Uz laiku pat bija muzikālā dzirde zudusi. Varu izdomāt visas partijas, ko spēlēt, kādas solo partijas, bet tad es ļāvu Ķiģelim un visiem pēc kārtas spēlēt. Pats paliku pie ritma funkcijas vai basģitāras,» atceras Pavītols.
Lepni par bērniem
Juris un Linda lepojas arī ar saviem bērniem – katram ir pa trīs. Jura vecākais dēls Matīss nodarbojas ar kafijas biznesu Liepājā. Pārņēmis to no tēva – Juris savā laikā, kad daudzi mūziķi darba meklējumos brauca uz Dāniju vai Vāciju spēlēt uz ielām, apmēram trīs četrus gadus darbojās šajā biznesā, bet universitātes rektors uzskatījis, ka veidojas interešu konflikts, kad kafijas automātu Juris uzstādīja arī universitātē. Tāpēc biznesu atdeva dēlam. Matīss darbojas arī ar ticības lietām un šad tad uzraksta pa dziesmiņai, kuras tēvam parādījis. Radio arī dziesmas skanējušas, bet viņš tā nopietni neesot tam pieķēries, kaut spēlējis grupās Tumsa un Willow Farm. Matīsa sieva Jolanta ir vietējā vadītāja dāņu firmā, kas nodarbojas ar dažādu iekārtu ražošanu. Prece gan visa aiziet uz Dāniju. «Matīsam un Jolantai ir divas meitiņas, manas mazmeitiņas: Evelīnai ir deviņi gadi, Elīzai būs pieci,» stāsta vectētiņš, piebilstot: «Un tā gan ir patīkama sakritība, ka manu pirmo grupu sauca Jolanta.»
Meita Zane ir psihoterapeite un 1986. gadā bija Mis Liepāja un Mis Kurzeme. Viņas vīrs Andrejs arī darbojas dāņu firmā, tikai citā, un vada jau nodaļu. Arī viņiem ir divas meitiņas – Laura un Liāra. Liārai vārds dots par godu Jura mammai Ārijai – viņas baznīcas vārds bijis Liāra. Jāpiebilst, ka arī Jura pirmā sieva Ingrīda jeb visu saukta par Ingu, Matīsa un Zanes mamma, ir grobiņniece, taču tagad dzīvo un strādā Anglijā. Strādāšot līdz pensijai un tad atgriezīšoties Latvijā. Bijušajiem dzīvesbiedriem ir labas attiecības, un, kad Inga ir Latvijā, vienmēr satiekoties arī ar Juri.
Valmierā Jurim ir dēls Jurģis, darbojas sagādes biznesā, mazdēliņi Gabriēls un Markuss. Jurģa sieva Linda nodarbojas ar mājsaimniecību. Ar viņiem iznākot retāk satikties.
Lindai ir trīs meitas. «Jaunākā – Ineta – ir seškārtēja Latvijas čempione skvošā. Arī pasaules reitingā 115. vieta, domāju, šo to nozīmē. Studē Rīgā būvniecību. Pašreiz gan ārstē kāju pēc operācijas.» Tad ir Marika un Aiga. «Marika ir dizainere, bet gribēja paceļot un tagad, paņēmusi atvaļinājumu, izbauda ar velosipēdu Amerikas un Meksikas savdabību. Viņa ir traka, ar riteni aizbrauca uz pašiem Norvēģijas ziemeļiem!» izsaucas Juris. Aiga mācās Dānijā doktorantūrā. «Viņu interesē vides ķīmija. Latvijā arī, iespējams, tāda lieta būs, bet, cik noprotu, ir grūti ar tehnisko nodrošinājumu.»
Satikties kopā visai plašajai ģimenei iznākot reti – Lindas meitas pārsvarā ir ārzemēs, Jurģis Valmierā, tikai Matīss un Zane tuvāk. «Ja es būtu pensionārs, tad varbūt biežāk tiktu, bet joprojām strādājam. Ja datumu ielogojam janvārī un nolemjam, ka brauksim jūlijā, tad jau aizbraucam. Mums radi pa visu Latviju. Mana māsīca dzīvo starp Viļāniem un Rēzekni, bet nevar bieži atļauties aizbraukt uz Baltezeru, Limbažiem, Valku, Valmieru, tad līdz Rēzeknei, tad Neretai, tad Jelgavai, Dobelei. Ja jau brauc, tad jābrauc pie visiem radiem. Vienreiz gan mēs izskrējām šo riņķi. Pārbraucu bārdains un laimīgs, ka tieku savā gultā.»
CV 15 lappusēs
Jautāti par to, kā pavada brīvo laiku, Juris atbild ar pretjautājumu: cik tā brīvā laika vispār ir? Ir koncerti, ir teātri, un tad kaut kur tiek aizbraukts.
«Bet brīžiem laika galīgi nav – Linda nereti mājās ir tikai vēlu vakaros, un kāds tad vairs tur teātris? Vienkārši fiziski nav laika, un mēs mīlam mājās tāpat atpūsties. Un vēl jau arī pie mājas, pie dārza jāpiestrādā. Padomā ir celt verandu un nojumi mašīnai,» atklāj Juris. Vēl esot jāuztaisa grils – kad savējie ciemojas, lai ir, ar ko pacienāt. Teritorijai apkārt sākumā bija tikai lentīte, un cilvēki kāpuši tai pāri un brīnījušies, ka netiks vairs pa taisno. Pat ar mašīnām piebraukuši un funktierējuši, kā lai pie pretējās mājas tiek. Bija jau īstais ceļš piemirsts. Žogu Pavītoli pasūtījuši, un Juris pats krāsojis. «Tā gan ir ķēpīga lieta – katru dēli nokrāsot. No sākuma impregnēju – lai lietus nesabojā, pēc tam krāsu pa virsu. Turklāt pa divi lāgi. Karsts, saule spīd, un mugurai viens sāns sarkans! Kad nu tieku pie žoga otras puses, uznāk mākonis, un mugura paliek, kāda bija. Baigi lēni iet, jo mans čaklums nemitīgi ar slinkumu konfliktē. Beigās jau žogs kā nevienam, pats novērtēju,» sevi uzliela Juris.
Pavītoli priecājas, ka viņu mājiņa ir no koka. Labāk elpojas. Betons, java – tas neesot tā. Kad māju atveda, pat skaidu nebija uz vietas. Rūpnīcā bija sarakstīts, kurš dēlītis kur jāliek, un meistari tikai skrūvēja. «Un mums ir arī siltā grīda! Viss darbojas uz elektrību. Domājām – kas ekoloģiski vēl labāks par elektrību? Ja ne šobrīd, tad ar laiku tam vajadzētu būt tam lētākajam. Tomēr elektrība paliek dārgāka. Bet nav mums gāzes tvaiku, viss ir veselīgāk,» tā Linda.
Juris palielās ar savu dzīvesbiedri, ka viņa gandrīz puspasauli apbraukājusi. Lindas CV ir vismaz 15 lappušu garumā. Pavītola kundzei vairāk izdevies braukt uz dažādām konferencēm citās valstīs. Viņa izvēlas tās, kur sarunvaloda ir angļu, jo šo valodu pārvalda. «Drīzāk ir vieglāk nosaukt tās zemes, kur Linda nav bijusi. Dienvidamerika, Indija, Austrālija un vēl dažas,» pazobojas Juris.
Nesen iznāca Jura kompaktdisks Pareizi nepareizas dziesmas. «Tur ir dziesmas no 70. gadiem, Līvu pirmsākumiem, Valmieras Saimes repertuārs. Visām dziesmām, kuras gribēju ierakstīt, nepietika vietas un naudas. Neesmu gan lietas kursā, kā šo disku pērk. Bet tur ir arī dziesmas, kuras bija aizliegtas gan rakstiski, gan mutiski. Kādreiz jau bija tā, ka uztaisi koncertpro
grammu un tā jāiet apstiprināt. Sēdēja tāda kundzīte, varētu teikt, burta kalps, izteikta komuniste. Tagad jau saprotu, ka katrs klerks būtībā baidījās par savu krēslu un tāpēc pēc sava baiļu līmeņa vai nu traucēja, vai atbalstīja. Bet labāk jau, ja, nedod, Dievs, tekstos kādi nacionāli vārdi, kā, piemēram, Daugava māmuļa, latvieši, grūta dzīve, nerealizēti sapņi vai par tautiešiem ārzemēs, tad labāk aizliegt. Kultūras ministrs Vladimirs Kaupužs personīgi aizliedza Vairogus. Neesot sapratis, kā Kultūras ministrija gandrīz desmit gadus neesot pamanījusi šo nacionālisma dziesmu?» tagad nosmaida mūziķis.