Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociācijas Sadzirdi.lv un invalīdu un viņu draugu apvienības Apeirons aktīviste Baiba Bicēna nāk pretim starojoša, smaidoša un atvērta. Labdien – viņas balss ir skaidra un silta. No malas neviens nepateiks, ka Baiba ir vājdzirdīga. Viņas dzirdes aparāts paslēpts zem matiem.
Ļoti daudzi vājdzirdīgie cilvēki slēpj savu trūkumu, jo baidās no sabiedrības aizspriedumiem un diskriminācijas darba tirgū. Baiba ir viena no retajiem cilvēkiem Latvijā, kas par šo problēmu runā atklāti, droši un brīvi. «Mana misija ir panākt, lai tiekam sadzirdēti,» saka enerģiskā sieviete. «Un lai mūs nesajauc ar nedzirdīgajiem, kuri saziņai lieto zīmju valodu. Vājdzirdīgajiem tehnoloģiju attīstība mūsdienās ir devusi daudz citu iespēju sazināties un saklausīt pasauli, diemžēl Latvijā par to zina maz.»
Klusa, dīvaina pasaule ar daudzām problēmām
«Agrā bērnībā es dzirdēju labi! Uzturoties istabā ar logiem uz pagalmu, dzirdēju, kā pa ielu brauc smagās un varbūt arī vieglās mašīnas. Sarunāties varēju bez problēmām,» atceras Baiba.
Kurā brīdī dzirde pagaisa? Tagad to grūti pasacīt. «Ja ir dzirdes nerva deģenerācija, tā notiek ļoti, ļoti lēni, praktiski nepamanāmi. Katrā ziņā pati neko nepamanīju. Atceros dažus aizdomīgus gadījumus no bērnudārza laikiem. Kad man bija četri vai pieci gadi, ienācu telpā, kur melnbaltajā televizorā rādīja koristus, kuri plātīja mutes. Ļoti izbrīnījos un prasīju – kāpēc viņi plāta mutes? Saņēmu atbildi, ka viņi dzied, tikai ļoti klusu,» atceras Baiba. Tomēr viņa bez īpašām problēmām sāka mācīties parastā vispārizglītojošā skolā. Pirmajās klasēs problēmu nebija, jo Baiba jau piecu gadu vecumā labi prata lasīt. «Tikai atkal viens sīkums: dziedāšanas skolotāja mācību gada vidū nez kāpēc mani no «pirmā» kora pārcēla uz «otro». Kāpēc? To nepaskaidroja. Vienkārši palūdza pāriet no vienas grupas uz otru.
To, ka slikti dzirdu, pamanīja tikai tad, kad mācījos trešajā klasē. Ja apkārtējie cilvēki būtu bijuši vērīgāki, droši vien tagad daudz kas būtu citādi.» Bet toreiz – 70. gados – Baiba pamazām ieslīdēja klusumā. «Bērnudārzā un pirmajās klasēs es varēju brīvi sarunāties ar citiem, bet ap ceturto vai piekto klasi šīs iemaņas jau biju zaudējusi. Citi bērni sarunājās, bet es vairs viņu sarunās nevarēju iekļauties. Dzirdes aparātu tolaik nebija. Ja bija, tad reti kam un neērti. Kaut gan ārzemēs jau tolaik lietoja maziņus, aiz auss aizkabināmus. Es par tādiem neko nezināju,» stāsta Baiba.
Sieviete uzskata, ka visus bērnudārza un skolas vecuma bērnus vismaz reizi gadā vajadzētu pārbaudīt ar audiometru – tāpat kā tiek pārbaudīta redze un zobi. «Tagad šāda aparatūra ir. Nekad nebūs tā, ka visi bērni klasē dzird vienādi labi. Absolūtā dzirde varbūt ir tikai dažiem, bet kāda tā ir pārējiem? Vai nav tā, ka daļa bērnu augšējos toņus var nedzirdēt? Varbūt viņi tiek uzskatīti par neuzmanīgiem vai paviršiem?» teic Baiba.
«Vidējās un vecākajās klases es nedzirdēju, ko stāsta skolotāji. Vienīgais informācijas avots bija mācību grāmatās ierakstītais teksts. Papildliteratūras praktiski nebija, un, ja arī bija, neviens neiedomājās tādu piedāvāt. Taču ārpus skolas daiļliteratūru, avīzes un žurnālus lasīju vai katrā brīvajā brīdī, cik vien bija iespējams. Metodika, pēc kuras skolā vajadzēja mācīties valodas, man galīgi nederēja. Gadījās arī dažādi pārpratumi. Piemēram, es no rīta aizgāju uz skolu svārkos un ar grāmatām, bet citi atnāca biksēs un ar teltīm, jo bija jābrauc ekskursijā. Citā reizē biju pārliecināta, ka brauksim uz Blaumaņa muzeju Brakos, bet nē, braucām uz Kalāčiem pie Veidenbauma. Kad nedzirdēju jautājumu, un tas bija ļoti bieži, parasti atbildēju ar «jā», «nē» vai «nezinu», ja vien nevarēja pilnīgi izvairīties no atbildes. Pēc principa: ātrāk tikt no jautātāja vaļā. Bija gadījumi, kad atbildēju galīgi šķērsām, piemēram, uz jautājumu «kā tevi sauc?» esmu atbildējusi ar «nezinu». Taču attieksme pret «muļķīšiem» noteikti bija tolerantāka nekā pret vājdzirdīgajiem. Vismaz cilvēki nesāka bļaut!
Liekas, daudzi pat nepieļāva domu, ka vājdzirdīgi bērni atrodas parasto bērnu vidū, nevis speciālajā skolā. Man arī redze bija pasliktinājusies, bet briļļu nebija. Diezgan murgaina situācija: skolotāju sacīto nedzirdu, uz tāfeles rakstīto neredzu... Un, ja kas nepatīk, ej uz specskolu! Mums te ar tevi nav jāķēpājas. Un līdzīgi notika vēl daudzus gadus. Tikai relatīvi nesen sāku atklāti teikt, ka slikti dzirdu.»
Grāmatas, kino un mūzika
Pēc stundu atsēdēšanas skolā Baiba meklēja grāmatu, kino un mūzikas pasauli. «Par iešanu uz kino varētu runāt īpaši. Uz dienas seansiem tolaik biļetes maksāja 25 kapeikas, bet kinoteātrī Pionieris uz dienas seansiem pat tikai 10 kapeikas. Filmas parasti bija krievu valodā ar latviešu subtitriem, un es tos subtitrus lasīju zibens ātrumā. Vēlāk iedomājos: ja tolaik interesantas, aizraujošas filmas būtu ar subtitriem angļu, franču, spāņu vai kādā citā valodā, ātri iemanītos lasīt arī tos. Pēc tādas metodikas man vajadzēja mācīties valodas. Ar interesantu dialogu lasīšanu un bildi! Vēlāk parādījās karaoke, un tad skatījos uz dziesmas teksta rindām, kas pakāpeniski iekrāsojās, un domāju: žēl, ka tā nebija manā laikā. Laba metode, kā sekot runātajam un rakstiskajam tekstam. Un ja vēl runātajā tekstā varētu klausīties ar austiņām, bet rakstītajā tekstā salikt uzsvarus un to visu darīt lēnāk...»
Absolūti klusa pasaule gan Baibai nekad nav bijusi. Trokšņi, mūzika un cilvēku balsis apkārt bija katru dienu, tikai citu cilvēku runātais meitenei nebija labi izšķirams. «Ļoti labprāt apmeklēju arī koncertus, operu, baletu un muzikālās izrādes teātrī. Pirku Paula plates un uzgriezu radiolu pilnā skaļumā. Patika. Melodiju dzirdēju, vārdus gan ne. Labi, ka tolaik daudzi rakstīja dziesmu klades, kas ceļoja no rokas rokā, – ja izlasīju vārdus, tad turpmāk zināju, par ko tur dzied.»
Jau no pirmās klases Baibai padevās sacerējumu rakstīšana. Par viņas darbiem daudzi izteicās atzinīgi, novērtējot arī aktuālu tēmu izvēli un interesantu skatījumu. Taču iespēju mācīties tālāk Baiba toreiz nesaskatīja. «Kā gan tas reāli būtu bijis iespējams? Sēdēt augstskolas lekcijās un neko nesaprast? Sēdēt profesionāli tehniskajā skolā un neko nesaprast? Grozi, kā gribi, jēgu neredzēju. Nolēmu pēc skolas iet strādāt vienkāršus darbus kādā rūpnīcā. Ja veiktos, varētu rakstīt kādā rūpnīcas avīzē, tādas tolaik bija vairākos lielajos uzņēmumos.»
Laimīgie Preses nama gadi
«Tolaik darbiniekus vajadzēja visur kur, un iekārtoties darbā nebija īpašu problēmu. Vispirms pastrādāju uzņēmumā tuvāk mājām, bet pievērsu uzmanību, ka ir darba piedāvājumi nesen uzceltajā Preses nama tipogrāfijā. Iestājos darbā tur, un šī vieta kļuva par manām otrajām mājām uz veseliem 27 gadiem – gandrīz no sākuma līdz pat slēgšanai. Darbs bija vienkāršs, sarunāties tikpat kā nevajadzēja. Toties bija lieliskas iespējas lasīt visu ko: gan par mākslu, gan sportu, tehniku, gan par aktualitātēm Latvijā un pasaulē. Man tas viss patika un ļoti interesēja.
1991. gadā, kad 2. janvārī manā darbavietā ielauzās omonieši, sāku notikumus pierakstīt. Vēlāk no šiem pierakstiem iznāca grāmata. Saucas Barikāžu laiks. Apvērsums.
Manai bijušajai darbavietai ir arī interesanta vēsture, kurā kā spogulī atspoguļojās daudzi pēdējos 30 gados aktuāli notikumi. Biju to lieciniece, jo, kā jau sacīju, strādāju tur gandrīz no sākuma līdz beigām. Neilgu laiku mums bija pašiem sava Preses Nama Avīze. Rakstīju tur par uzņēmuma vēsturi, un ne tikai par to, vairākos turpinājumos. Uzņēmuma stāvoklis diemžēl sašķobījās, avīze pārstāja iznākt, bet es rakstīšanu turpināju. Arī tas ir darbs krietnas grāmatas apjomā,» stāsta Baiba.
Paralēli darbam tipogrāfijā Baiba aktīvi darbojās arī nevalstiskajās organizācijās. «90. gados daudz rakstīju Nedzirdīgo savienības izdevumā, taču vājdzirdības tēmas nedzirdīgos neinteresēja. Sapazinos ar apvienības Apeirons dibinātajiem jau pirms tam, kad šī biedrība tika nodibināta. 2003. gadā Apeirons noorganizēja pirmos vides pieejamības ekspertu kursus, un arī es tajos mācījos. Apeirons man bija kā vēl vienas mājas, kur gāju ciemos pēc darba Preses namā. Piedalījos daudzos pasākumos, akcijās. Kad manu darbavietu gatavojās likvidēt, jau bija skaidrs, ka Apeirons labprāt mani pieņems darbā. Tā arī notika. Tas gan ir subsidētais darbs uz laiku, taču mani tas interesē un ļoti patīk!»
No 1992. gada Baibai ir dzirdes aparāts un kontaktēties ar citiem kopš tā laika ir krietni vieglāk. «Tomēr sapulces un dažādas citas apspriedes man joprojām sagādā problēmas, jo dažreiz es runāto saprotu, bet biežāk tomēr ne. Man nav tik kvalitatīva dzirdes aparāta, kaut gan dažreiz jūtu, ka pietrūkst tikai drusciņ, drusciņ. Digitālos aparātus ar sešpadsmit kanāliem esmu redzējusi. Man ir tāds ar trim kanāliem. Semināros izmantoju FM iekārtu. Tā labi der, ja ir viens runātājs. Taču, ja vienā telpā ir vairākas darba grupas, ja vairāki cilvēki runā reizē, cits citu pārtraukdami, ir lielas problēmas kaut ko saprast. Diemžēl cilvēki parasti uz aizrādījumiem nereaģē,» Baiba atklāj.
Internets un citas tehnoloģijas restartē dzīvi
Lielas un labas pārmaiņas Baibas dzīvē ienesa modernās tehnoloģijas – vispirms mobilie telefoni ar iespēju rakstīt SMS, pēc tam datori ar internetu, iespēju sūtīt e-pastu, lasīt informāciju mājaslapās, piedalīties forumos. «Bija lieliskas iespējas kontaktēties ar šīs tehnikas palīdzību, un es tās izmantoju. Uzzināju, ka citās valstīs pastāv vājdzirdīgo biedrības, biedrības implantu lietotājiem, vājdzirdīgajiem jauniešiem, cilvēkiem ar dzīves laikā iegūtiem dzirdes traucējumiem, arī nedzirdīgi neredzīgajiem cilvēkiem. Pasaules lielākajā vājdzirdīgo asociācijā Norvēģijā ir vairāk nekā 56 000 biedru. Šīs organizācijas ir apvienojušās starptautiskajās federācijās, bet Latvijas pārstāvju tur nav. Starp tām valstīm, kurās vājdzirdīgo organizācijas nav izveidojušās vispār vai ir ļoti vājas, ir galvenokārt bijušās padomju republikas, izņemot Igauniju. Taču vājdzirdīgo cilvēku ir daudz, un vecumdienās dzirde pasliktinoties pat trešdaļai. Skaidrs, ka šie cilvēki neizjūt īpašu vajadzību pēc zīmju valodas, bet pēc kvalitatīvas surdotehnikas, pēc informācijas, pēc kontaktiem ar sev līdzīgiem – to gan. Un tehnika ir. Ārzemēs tiek pārbaudīts, vai sabiedriskajās iestādēs ir ierīkotas akustiskās cilpas, ir iespēja izmantot divpusējo saziņas ierīci UbiDuo, FM iekārtas, tiek subtitrētas ne tikai TV pārraides, bet arī teātra izrādes, pasākumos uzstāda teksta ekrānus, darbojas teksta pierakstītāji, tiek izmantotas slēptās subtitrēšanas (CC) iespējas un tā tālāk. Divi digitālie aparāti katrs savā ausī vai divi implanti – tā ir norma. Vājdzirdīgie bērni spēlē mūzikas instrumentus, piedalās pianistu festivālos – tā ir pavisam cita, mums maz pazīstama iespēju pasaule. Jāsaka vecākiem, kuru bērniem ir dzirdes defekti, lai nebaidās un lai droši laiž bērnus dzirdīgo sabiedrībā.»
Baiba vēlas izglītot sabiedrību un vairot izpratni par savu likteņa biedru vajadzībām. Viņa izveidojusi Sadzirdi.lv kontus sociālajos portālos Facebook, Twitter un domubiedru grupu draugiem.lv jau pirms oficiālās biedrības nodibināšanas. «Cenšos atrast informāciju par jaunākajiem surdotehnikas sasniegumiem, ārstēšanās un rehabilitācijas iespējām, vides pielāgošanu un ārzemju vājdzirdīgo biedrību pieredzi. Valodas nepietiekama dzirdēšana dzīvē izraisa daudz pārpratumu. Taču, uzrakstot un izlasot tekstu, pārpratumu daudzums samazinās,» skaidro Baiba, «vēl tikai kārtīga mājaslapa vajadzīga!»
Atbalsta asociācija
2014. gada rudenī Baiba kopā ar dažiem vājdzirdīgo bērnu vecākiem nodibināja Latvijas Vājdzirdīgo cilvēku atbalsta asociāciju Sadzirdi.lv. Tajā ir gan cilvēki, kas ir vājdzirdīgi kopš bērnības, taču mācījušies parastajās skolās, gan tie, kas ar dzirdes zaudējumu saskārušies vēlākos dzīves gados, gan vājdzirdīgo bērnu vecāki. Baiba ir apņēmības pilna virzīties uz priekšu. «Vājdzirdības dēļ man nav melno brīžu, daudzos pārpratumus drīzāk uztveru ar humoru. Taču ir sarūgtinājums par to, cik daudz darbu palikuši nepaveikti, cik daudz būtu varējusi padarīt ātrāk un labāk, ja internets būtu parādījies gadus desmit agrāk. Bet gremdēties pagātnē ilgi nevar, ir jāizmanto pašreizējās iespējas un tās jādara zināmas citiem. Derīgas informācijas ir daudz, tikai tā jānovada līdz vajadzīgajam adresātam, un uzskatu to par savu pienākumu. Cilvēki ar dzirdes traucējumiem var gan mācīties, gan strādāt, gan ceļot.»
Baibas darbs ir sēdošs, taču kustēties vajag. «Man ļoti patīk ceļot gan pa Latviju, gan citur ar fotoaparātu rokā, pēc tam salikt bildes galerijās un priecāties, ka arī citi vēlas tur aizbraukt. Daudzas interesantas, bet maz zināmas pastaigu vietas ir tepat Rīgā un tās tuvākajā apkārtnē, tikai vajag tās mācēt atrast. Nav tādas apkaimes Rīgā, kurā neesmu bijusi. Varu iet gar Ķīšezeru pa Jaunciema pusi, varu meklēt Juglas upes ieteku ezerā, varu iet gar Mārupītes krastu no pilsētas robežas līdz Āgenskalna līcim, gar Daugavas krastu no HES līdz Ķengaragam, izstaigāt salas un tamlīdzīgi.»
Spēku un iedvesmu Baiba smeļas arī roņu sabiedrībā – lai gan Baiba pati saka, ka «tikai paplunčājoties», tomēr reiz viņa ir piedalījusies arī ziemas peldētāju pasaules čempionātā, kur peldējusi ledainā ūdenī 25 metru distanci.
