\\Māja

SARUNA: Iz­vē­le sa­dzir­dēt pa­sau­li

 
2015. gada 1. janvāri Baiba atzīmēja ar ledainu peldi Daugavas ūdeņos ©Personīgais arhīvs

Lat­vi­jas Vāj­dzir­dī­go at­bal­sta aso­ci­āci­jas Sa­dzir­di.lv un in­va­lī­du un vi­ņu drau­gu ap­vie­nī­bas Ap­ei­rons ak­tī­vis­te Bai­ba Bi­cē­na nāk pre­tim sta­ro­jo­ša, smai­do­ša un at­vēr­ta. Lab­dien – vi­ņas balss ir skaid­ra un sil­ta. No ma­las ne­viens ne­pa­teiks, ka Bai­ba ir vāj­dzir­dī­ga. Vi­ņas dzir­des apa­rāts pa­slēpts zem ma­tiem.

Ļo­ti dau­dzi vāj­dzir­dī­gie cil­vē­ki slēpj sa­vu trū­ku­mu, jo bai­dās no sa­bied­rī­bas aiz­sprie­du­miem un dis­kri­mi­nā­ci­jas dar­ba tir­gū. Bai­ba ir vie­na no re­ta­jiem cil­vē­kiem Lat­vi­jā, kas par šo pro­blē­mu ru­nā at­klā­ti, dro­ši un brī­vi. «Ma­na mi­si­ja ir pa­nākt, lai tie­kam sa­dzir­dē­ti,» sa­ka ener­ģis­kā sie­vie­te. «Un lai mūs ne­sa­jauc ar ne­dzir­dī­ga­jiem, ku­ri sa­zi­ņai lie­to zīm­ju va­lo­du. Vāj­dzir­dī­ga­jiem teh­no­lo­ģi­ju at­tīs­tī­ba mūs­die­nās ir de­vu­si daudz ci­tu ie­spē­ju sa­zi­nā­ties un sa­klau­sīt pa­sau­li, diem­žēl Lat­vi­jā par to zi­na maz.»

Klu­sa, dī­vai­na pa­sau­le ar dau­dzām pro­blē­mām

«Ag­rā bēr­nī­bā es dzir­dē­ju la­bi! Uz­tu­ro­ties is­ta­bā ar lo­giem uz pa­gal­mu, dzir­dē­ju, kā pa ie­lu brauc sma­gās un var­būt arī vieg­lās ma­šī­nas. Sa­ru­nā­ties va­rē­ju bez pro­blē­mām,» at­ce­ras Bai­ba.

Ku­rā brī­dī dzir­de pa­gai­sa? Ta­gad to grū­ti pa­sa­cīt. «Ja ir dzir­des ner­va de­ģe­ne­rā­ci­ja, tā no­tiek ļo­ti, ļo­ti lē­ni, prak­tis­ki ne­pa­ma­nā­mi. Kat­rā zi­ņā pa­ti ne­ko ne­pa­ma­nī­ju. At­ce­ros da­žus aiz­do­mī­gus ga­dī­ju­mus no bēr­nu­dār­za lai­kiem. Kad man bi­ja čet­ri vai pie­ci ga­di, ie­nā­cu tel­pā, kur meln­bal­ta­jā tele­vi­zo­rā rā­dī­ja ko­ris­tus, ku­ri plā­tī­ja mu­tes. Ļo­ti iz­brī­nī­jos un pra­sī­ju – kā­pēc vi­ņi plā­ta mu­tes? Sa­ņē­mu at­bil­di, ka vi­ņi dzied, ti­kai ļo­ti klu­su,» at­ce­ras Bai­ba. To­mēr vi­ņa bez īpa­šām pro­blē­mām sā­ka mā­cī­ties pa­ras­tā vis­pār­iz­glī­to­jo­šā sko­lā. Pir­ma­jās kla­sēs pro­blē­mu ne­bi­ja, jo Bai­ba jau pie­cu ga­du ve­cu­mā la­bi pra­ta la­sīt. «Ti­kai at­kal viens sī­kums: dzie­dā­ša­nas sko­lo­tā­ja mā­cī­bu ga­da vi­dū nez kā­pēc ma­ni no «pirm­ā» ko­ra pār­cē­la uz «ot­ro». Kā­pēc? To ne­pa­skaid­ro­ja. Vien­kār­ši pa­lū­dza pār­iet no vie­nas gru­pas uz ot­ru.

To, ka slik­ti dzir­du, pa­ma­nī­ja ti­kai tad, kad mā­cī­jos tre­ša­jā kla­sē. Ja ap­kār­tē­jie cil­vē­ki bū­tu bi­ju­ši vē­rī­gā­ki, dro­ši vien ta­gad daudz kas bū­tu ci­tā­di.» Bet to­reiz – 70. ga­dos – Bai­ba pa­ma­zām ie­slī­dē­ja klu­su­mā. «Bēr­nu­dār­zā un pir­ma­jās kla­sēs es va­rē­ju brī­vi sa­ru­nā­ties ar ci­tiem, bet ap ce­tur­to vai piekt­o kla­si šīs ie­ma­ņas jau bi­ju zau­dē­ju­si. Ci­ti bēr­ni sa­ru­nā­jās, bet es vairs vi­ņu sa­ru­nās ne­va­rē­ju ie­kļau­ties. Dzir­des apa­rā­tu to­laik ne­bi­ja. Ja bi­ja, tad re­ti kam un ne­ēr­ti. Kaut gan ār­ze­mēs jau to­laik lie­to­ja ma­zi­ņus, aiz auss aiz­ka­bi­nā­mus. Es par tā­diem ne­ko ne­zi­nā­ju,» stās­ta Bai­ba.

Sie­vie­te uz­ska­ta, ka vi­sus bēr­nu­dār­za un sko­las ve­cu­ma bēr­nus vis­maz rei­zi ga­dā va­ja­dzē­tu pār­bau­dīt ar audio­met­ru – tā­pat kā tiek pār­bau­dī­ta re­dze un zo­bi. «Ta­gad šā­da apa­ra­tū­ra ir. Ne­kad ne­būs tā, ka vis­i bēr­ni kla­sē dzird vie­nā­di la­bi. Ab­so­lū­tā dzir­de var­būt ir ti­kai da­žiem, bet kā­da tā ir pā­rē­jiem? Vai nav tā, ka da­ļa bēr­nu aug­šē­jos to­ņus var ne­dzir­dēt? Var­būt vi­ņi tiek uz­ska­tī­ti par ne­uz­ma­nī­giem vai pa­vir­šiem?» teic Bai­ba.

«Vi­dē­jās un ve­cā­ka­jās kla­ses es ne­dzir­dē­ju, ko stās­ta sko­lo­tā­ji. Vie­nī­gais in­for­mā­ci­jas avots bi­ja mā­cī­bu grā­ma­tās ie­rak­stī­tais teksts. Pa­pil­dli­te­ra­tū­ras prak­tis­ki ne­bi­ja, un, ja arī bi­ja, ne­viens ne­ie­do­mā­jās tā­du pie­dā­vāt. Ta­ču ār­pus sko­las daiļ­li­te­ra­tū­ru, avī­zes un žur­nā­lus la­sī­ju vai kat­rā brī­va­jā brī­dī, cik vien bi­ja ie­spē­jams. Me­to­di­ka, pēc ku­ras sko­lā va­ja­dzē­ja mā­cī­ties va­lo­das, man ga­lī­gi ne­de­rē­ja. Ga­dī­jās arī da­žā­di pār­pra­tu­mi. Pie­mē­ram, es no rī­ta aiz­gā­ju uz sko­lu svār­kos un ar grā­ma­tām, bet ci­ti at­nā­ca bik­sēs un ar tel­tīm, jo bi­ja jā­brauc ek­skur­si­jā. Ci­tā rei­zē bi­ju pār­lie­ci­nā­ta, ka brauk­sim uz Blau­ma­ņa mu­ze­ju Bra­kos, bet nē, brau­cām uz Ka­lā­čiem pie Vei­den­bau­ma. Kad ne­dzir­dē­ju jau­tā­ju­mu, un tas bi­ja ļo­ti bie­ži, pa­ras­ti at­bil­dē­ju ar «jā», «nē» vai «ne­zi­nu», ja vien ne­va­rē­ja pil­nī­gi iz­vai­rī­ties no at­bil­des. Pēc prin­ci­pa: ātr­āk tikt no jau­tā­tā­ja va­ļā. Bi­ja ga­dī­ju­mi, kad at­bil­dē­ju ga­lī­gi šķēr­sām, pie­mē­ram, uz jau­tā­ju­mu «kā te­vi sauc?» es­mu at­bil­dē­ju­si ar «ne­zi­nu». Ta­ču at­tiek­sme pret «muļ­ķī­šiem» no­teik­ti bi­ja to­le­ran­tā­ka ne­kā pret vāj­dzir­dī­ga­jiem. Vis­maz cil­vē­ki ne­sā­ka bļaut!

Lie­kas, dau­dzi pat ne­pie­ļā­va do­mu, ka vāj­dzir­dī­gi bēr­ni at­ro­das pa­ras­to bēr­nu vi­dū, ne­vis spe­ci­āla­jā sko­lā. Man arī re­dze bi­ja pa­slik­ti­nā­ju­sies, bet briļ­ļu ne­bi­ja. Diez­gan mur­gai­na si­tu­āci­ja: sko­lo­tā­ju sa­cī­to ne­dzir­du, uz tā­fe­les rak­stī­to ne­re­dzu... Un, ja kas ne­pa­tīk, ej uz spec­sko­lu! Mums te ar te­vi nav jā­ķē­pā­jas. Un lī­dzī­gi no­ti­ka vēl dau­dzus ga­dus. Ti­kai re­la­tī­vi ne­sen sā­ku at­klā­ti teikt, ka slik­ti dzir­du.»

Grā­ma­tas, ki­no un mū­zi­ka

Pēc stun­du at­sē­dē­ša­nas sko­lā Bai­ba mek­lē­ja grā­ma­tu, ki­no un mū­zi­kas pa­sau­li. «Par ie­ša­nu uz ki­no va­rē­tu ru­nāt īpa­ši. Uz die­nas se­an­siem to­laik bi­ļe­tes mak­sā­ja 25 ka­pei­kas, bet ki­no­te­āt­rī Pi­onie­ris uz die­nas se­an­siem pat ti­kai 10 ka­pei­kas. Fil­mas pa­ras­ti bi­ja krie­vu va­lo­dā ar lat­vie­šu sub­tit­riem, un es tos sub­tit­rus la­sī­ju zi­bens āt­ru­mā. Vē­lāk ie­do­mā­jos: ja to­laik in­te­re­san­tas, aiz­rau­jo­šas fil­mas bū­tu ar sub­tit­riem an­gļu, fran­ču, spā­ņu vai kā­dā ci­tā va­lo­dā, ātr­i ie­ma­nī­tos la­sīt arī tos. Pēc tā­das me­to­di­kas man va­ja­dzē­ja mā­cī­ties va­lo­das. Ar in­te­re­san­tu di­alo­gu la­sī­ša­nu un bil­di! Vē­lāk pa­rā­dī­jās ka­ra­oke, un tad ska­tī­jos uz dzies­mas tek­sta rin­dām, kas pa­kā­pe­nis­ki ie­krā­so­jās, un do­mā­ju: žēl, ka tā ne­bi­ja ma­nā lai­kā. La­ba me­to­de, kā se­kot ru­nā­ta­jam un rak­stis­ka­jam tek­stam. Un ja vēl ru­nā­ta­jā tek­stā va­rē­tu klau­sī­ties ar aus­ti­ņām, bet rak­stī­ta­jā tek­stā sa­likt uz­sva­rus un to vi­su da­rīt lē­nāk...» 

Ab­so­lū­ti klu­sa pa­sau­le gan Bai­bai ne­kad nav bi­ju­si. Trok­šņi, mū­zi­ka un cil­vē­ku bal­sis ap­kārt bi­ja kat­ru die­nu, ti­kai ci­tu cil­vē­ku ru­nā­tais mei­te­nei ne­bi­ja la­bi iz­šķi­rams. «Ļo­ti lab­prāt ap­mek­lē­ju arī kon­cer­tus, ope­ru, ba­le­tu un mu­zi­kā­lās iz­rā­des te­āt­rī. Pir­ku Pa­ula pla­tes un uz­grie­zu ra­dio­lu pil­nā ska­ļu­mā. Pa­ti­ka. Me­lo­di­ju dzir­dē­ju, vār­dus gan ne. La­bi, ka to­laik dau­dzi rak­stī­ja dzies­mu kla­des, kas ce­ļo­ja no ro­kas ro­kā, – ja iz­la­sī­ju vār­dus, tad turp­māk zi­nā­ju, par ko tur dzied.»

Jau no pirm­ās kla­ses Bai­bai pa­de­vās sa­ce­rē­ju­mu rak­stī­ša­na. Par vi­ņas dar­biem dau­dzi iz­tei­cās at­zi­nī­gi, no­vēr­tē­jot arī ak­tu­ālu tē­mu iz­vē­li un in­te­re­san­tu ska­tī­ju­mu. Ta­ču ie­spē­ju mā­cī­ties tā­lāk Bai­ba to­reiz ne­sa­ska­tī­ja. «Kā gan tas re­āli bū­tu bi­jis ie­spē­jams? Sē­dēt augst­sko­las lek­ci­jās un ne­ko ne­sa­prast? Sē­dēt pro­fe­si­onā­li teh­nis­ka­jā sko­lā un ne­ko ne­sa­prast? Gro­zi, kā gri­bi, jē­gu ne­re­dzē­ju. No­lē­mu pēc sko­las iet strā­dāt vien­kār­šus dar­bus kā­dā rūp­nī­cā. Ja veik­tos, va­rē­tu rak­stīt kā­dā rūp­nī­cas avī­zē, tā­das to­laik bi­ja vai­rā­kos lie­la­jos uz­ņē­mu­mos.»

Lai­mī­gie Pre­ses na­ma ga­di

«To­laik dar­bi­nie­kus va­ja­dzē­ja vi­sur kur, un ie­kār­to­ties dar­bā ne­bi­ja īpa­šu pro­blē­mu. Vis­pirms pa­strā­dā­ju uz­ņē­mu­mā tu­vāk mā­jām, bet pie­vēr­su uz­ma­nī­bu, ka ir dar­ba pie­dā­vā­ju­mi ne­sen uz­cel­ta­jā Pre­ses na­ma ti­po­grā­fi­jā. Ie­stā­jos dar­bā tur, un šī vie­ta kļu­va par ma­nām ot­ra­jām mā­jām uz ve­se­liem 27 ga­diem – gan­drīz no sā­ku­ma līdz pat slēg­ša­nai. Darbs bi­ja vien­kāršs, sa­ru­nā­ties tik­pat kā ne­va­ja­dzē­ja. To­ties bi­ja lie­lis­kas ie­spē­jas la­sīt vi­su ko: gan par māk­slu, gan spor­tu, teh­ni­ku, gan par ak­tu­ali­tā­tēm Lat­vi­jā un pa­sau­lē. Man tas viss pa­ti­ka un ļo­ti in­te­re­sē­ja.

1991. ga­dā, kad 2. jan­vā­rī ma­nā dar­ba­vie­tā ie­lau­zās omo­nie­ši, sā­ku no­ti­ku­mus pie­rak­stīt. Vē­lāk no šiem pie­rak­stiem iz­nā­ca grā­ma­ta. Sau­cas Ba­ri­kā­žu laiks. Ap­vēr­sums.

Ma­nai bi­ju­ša­jai dar­ba­vie­tai ir arī in­te­re­san­ta vēs­tu­re, ku­rā kā spo­gu­lī at­spo­gu­ļo­jās dau­dzi pē­dē­jos 30 ga­dos ak­tu­āli no­ti­ku­mi. Bi­ju to lie­ci­nie­ce, jo, kā jau sa­cī­ju, strā­dā­ju tur gan­drīz no sā­ku­ma līdz bei­gām. Ne­il­gu lai­ku mums bi­ja paš­iem sa­va Pre­ses Na­ma Avī­ze. Rak­stī­ju tur par uz­ņē­mu­ma vēs­tu­ri, un ne ti­kai par to, vai­rā­kos tur­pi­nā­ju­mos. Uz­ņē­mu­ma stā­vok­lis diem­žēl sa­šķo­bī­jās, avī­ze pār­stā­ja iz­nākt, bet es rak­stī­ša­nu tur­pi­nā­ju. Arī tas ir darbs kriet­nas grā­ma­tas ap­jo­mā,» stās­ta Bai­ba.

Pa­ra­lē­li dar­bam ti­po­grā­fi­jā Bai­ba ak­tī­vi dar­bo­jās arī ne­val­stis­ka­jās or­ga­ni­zā­ci­jās. «90. ga­dos daudz rak­stī­ju Ne­dzir­dī­go sa­vie­nī­bas iz­de­vu­mā, ta­ču vāj­dzir­dī­bas tē­mas ne­dzir­dī­gos ne­in­te­re­sē­ja. Sa­pa­zi­nos ar ap­vie­nī­bas Ap­ei­rons di­bi­nā­ta­jiem jau pirms tam, kad šī bied­rī­ba ti­ka no­di­bi­nā­ta. 2003. ga­dā Ap­ei­rons no­or­ga­ni­zē­ja pir­mos vi­des pie­eja­mī­bas eks­per­tu kur­sus, un arī es ta­jos mā­cī­jos. Ap­ei­rons man bi­ja kā vēl vie­nas mā­jas, kur gā­ju cie­mos pēc dar­ba Pre­ses na­mā. Pie­da­lī­jos dau­dzos pa­sā­ku­mos, ak­ci­jās. Kad ma­nu dar­ba­vie­tu ga­ta­vo­jās lik­vi­dēt, jau bi­ja skaidrs, ka Ap­ei­rons lab­prāt ma­ni pie­ņems dar­bā. Tā arī no­ti­ka. Tas gan ir sub­si­dē­tais darbs uz lai­ku, ta­ču ma­ni tas in­te­re­sē un ļo­ti pa­tīk!»

No 1992. ga­da Bai­bai ir dzir­des apa­rāts un kon­tak­tē­ties ar ci­tiem kopš tā lai­ka ir kriet­ni vieg­lāk. «To­mēr sa­pul­ces un da­žā­das ci­tas ap­sprie­des man jo­pro­jām sa­gā­dā pro­blē­mas, jo daž­reiz es ru­nā­to sa­pro­tu, bet bie­žāk to­mēr ne. Man nav tik kva­li­ta­tī­va dzir­des apa­rā­ta, kaut gan daž­reiz jū­tu, ka pie­trūkst ti­kai drus­ciņ, drus­ciņ. Di­gi­tā­los apa­rā­tus ar seš­pa­dsmit ka­nā­liem es­mu re­dzē­ju­si. Man ir tāds ar trim ka­nā­liem. Se­mi­nā­ros iz­man­to­ju FM ie­kār­tu. Tā la­bi der, ja ir viens ru­nā­tājs. Ta­ču, ja vie­nā tel­pā ir vai­rā­kas dar­ba gru­pas, ja vai­rā­ki cil­vē­ki ru­nā rei­zē, cits ci­tu pār­trauk­da­mi, ir lie­las pro­blē­mas kaut ko sa­prast. Diem­žēl cil­vē­ki pa­ras­ti uz aiz­rā­dī­ju­miem ne­re­aģē,» Bai­ba at­klāj.

In­ter­nets un ci­tas teh­no­lo­ģi­jas res­tar­tē dzī­vi

Lie­las un la­bas pār­mai­ņas Bai­bas dzī­vē ie­ne­sa mo­der­nās teh­no­lo­ģi­jas – vis­pirms mo­bi­lie tele­fo­ni ar ie­spē­ju rak­stīt SMS, pēc tam da­to­ri ar in­ter­ne­tu, ie­spē­ju sū­tīt e-pas­tu, la­sīt in­for­mā­ci­ju mā­jas­la­pās, pie­da­lī­ties fo­ru­mos. «Bi­ja lie­lis­kas ie­spē­jas kon­tak­tē­ties ar šīs teh­ni­kas pa­lī­dzī­bu, un es tās iz­man­to­ju. Uz­zi­nā­ju, ka ci­tās val­stīs pa­stāv vāj­dzir­dī­go bied­rī­bas, bied­rī­bas im­plan­tu lie­to­tā­jiem, vāj­dzir­dī­ga­jiem jaun­ie­šiem, cil­vē­kiem ar dzī­ves lai­kā ie­gū­tiem dzir­des trau­cē­ju­miem, arī ne­dzir­dī­gi ne­re­dzī­ga­jiem cil­vē­kiem. Pa­sau­les lie­lā­ka­jā vāj­dzir­dī­go aso­ci­āci­jā Nor­vē­ģi­jā ir vai­rāk ne­kā 56 000 bied­ru. Šīs or­ga­ni­zā­ci­jas ir ap­vie­no­ju­šās starp­tau­tis­ka­jās fe­de­rā­ci­jās, bet Lat­vi­jas pār­stāv­ju tur nav. Starp tām val­stīm, ku­rās vāj­dzir­dī­go or­ga­ni­zā­ci­jas nav iz­vei­do­ju­šās vis­pār vai ir ļo­ti vā­jas, ir gal­ve­no­kārt bi­ju­šās pa­dom­ju re­pub­li­kas, iz­ņe­mot Igau­ni­ju. Ta­ču vāj­dzir­dī­go cil­vē­ku ir daudz, un ve­cum­die­nās dzir­de pa­slik­ti­no­ties pat treš­da­ļai. Skaidrs, ka šie cil­vē­ki ne­iz­jūt īpa­šu va­ja­dzī­bu pēc zīm­ju va­lo­das, bet pēc kva­li­ta­tī­vas sur­do­teh­ni­kas, pēc in­for­mā­ci­jas, pēc kon­tak­tiem ar sev lī­dzī­giem – to gan. Un teh­ni­ka ir. Ār­ze­mēs tiek pār­bau­dīts, vai sa­bied­ris­ka­jās ie­stā­dēs ir ie­rī­ko­tas akus­tis­kās cil­pas, ir ie­spē­ja iz­man­tot div­pu­sē­jo sa­zi­ņas ie­rī­ci Ubi­Du­o, FM ie­kār­tas, tiek sub­tit­rē­tas ne ti­kai TV pār­rai­des, bet arī te­āt­ra iz­rā­des, pa­sā­ku­mos uz­stā­da tek­sta ek­rā­nus, dar­bo­jas tek­sta pie­rak­stī­tā­ji, tiek iz­man­to­tas slēp­tās sub­tit­rē­ša­nas (CC) ie­spē­jas un tā tā­lāk. Di­vi di­gi­tā­lie apa­rā­ti katrs sa­vā ausī vai di­vi im­plan­ti – tā ir nor­ma. Vāj­dzir­dī­gie bēr­ni spē­lē mū­zi­kas in­stru­men­tus, pie­da­lās pi­anis­tu fes­ti­vā­los – tā ir pa­vi­sam ci­ta, mums maz pa­zīs­ta­ma ie­spē­ju pa­sau­le. Jā­sa­ka ve­cā­kiem, ku­ru bēr­niem ir dzir­des de­fek­ti, lai ne­bai­dās un lai dro­ši laiž bēr­nus dzir­dī­go sa­bied­rī­bā.»

Bai­ba vē­las iz­glī­tot sa­bied­rī­bu un vai­rot iz­prat­ni par sa­vu lik­te­ņa bied­ru va­ja­dzī­bām. Vi­ņa iz­vei­do­ju­si Sa­dzir­di.lv kon­tus so­ci­āla­jos por­tā­los Fa­ce­bo­ok, Twitter un do­mu­bied­ru gru­pu drau­giem.lv jau pirms ofi­ci­ālās bied­rī­bas no­di­bi­nā­ša­nas. «Cen­šos at­rast in­for­mā­ci­ju par jaun­āka­jiem sur­do­teh­ni­kas sa­snie­gu­miem, ār­stē­ša­nās un re­ha­bi­li­tā­ci­jas ie­spē­jām, vi­des pie­lā­go­ša­nu un ār­zem­ju vāj­dzir­dī­go bied­rī­bu pie­re­dzi. Va­lo­das ne­pie­tie­ka­ma dzir­dē­ša­na dzī­vē iz­rai­sa daudz pār­pra­tu­mu. Ta­ču, uz­rak­stot un iz­la­sot tek­stu, pār­pra­tu­mu dau­dzums sa­ma­zi­nās,» skaid­ro Bai­ba, «vēl ti­kai kār­tī­ga mā­jas­la­pa va­ja­dzī­ga!»

At­bal­sta aso­ci­āci­ja

2014. ga­da ru­de­nī Bai­ba ko­pā ar da­žiem vāj­dzir­dī­go bēr­nu ve­cā­kiem no­di­bi­nā­ja Lat­vi­jas Vāj­dzir­dī­go cil­vē­ku at­bal­sta aso­ci­āci­ju Sa­dzir­di.lv. Ta­jā ir gan cil­vē­ki, kas ir vāj­dzir­dī­gi kopš bēr­nī­bas, ta­ču mā­cī­ju­šies pa­ras­ta­jās sko­lās, gan tie, kas ar dzir­des zau­dē­ju­mu sa­skā­ru­šies vē­lā­kos dzī­ves ga­dos, gan vāj­dzir­dī­go bēr­nu ve­cā­ki. Bai­ba ir ap­ņē­mī­bas pil­na vir­zī­ties uz priekš­u. «Vāj­dzir­dī­bas dēļ man nav mel­no brī­žu, dau­dzos pār­pra­tu­mus drī­zāk uz­tve­ru ar hu­mo­ru. Ta­ču ir sa­rūg­ti­nā­jums par to, cik daudz dar­bu pa­li­ku­ši ne­pa­veik­ti, cik daudz bū­tu va­rē­ju­si pa­da­rīt ātr­āk un la­bāk, ja in­ter­nets bū­tu pa­rā­dī­jies ga­dus des­mit ag­rāk. Bet grem­dē­ties pa­gāt­nē il­gi ne­var, ir jā­iz­man­to paš­rei­zē­jās ie­spē­jas un tās jā­da­ra zi­nā­mas ci­tiem. De­rī­gas in­for­mā­ci­jas ir daudz, ti­kai tā jā­no­va­da līdz va­ja­dzī­ga­jam ad­re­sā­tam, un uz­ska­tu to par sa­vu pie­nā­ku­mu. Cil­vē­ki ar dzir­des trau­cē­ju­miem var gan mā­cī­ties, gan strā­dāt, gan ce­ļot.»

Bai­bas darbs ir sē­došs, ta­ču kus­tē­ties va­jag. «Man ļo­ti pa­tīk ce­ļot gan pa Lat­vi­ju, gan ci­tur ar fo­to­apa­rā­tu ro­kā, pēc tam sa­likt bil­des ga­le­ri­jās un prie­cā­ties, ka arī ci­ti vē­las tur aiz­braukt. Dau­dzas in­te­re­san­tas, bet maz zi­nā­mas pa­stai­gu vie­tas ir te­pat Rī­gā un tās tu­vā­ka­jā ap­kār­tnē, ti­kai va­jag tās mā­cēt at­rast. Nav tā­das ap­kai­mes Rī­gā, ku­rā ne­es­mu bi­ju­si. Va­ru iet gar Ķīš­eze­ru pa Jaun­cie­ma pus­i, va­ru mek­lēt Jug­las upes ie­te­ku eze­rā, va­ru iet gar Mār­upī­tes kras­tu no pil­sē­tas ro­be­žas līdz Āgens­kal­na lī­cim, gar Dau­ga­vas kras­tu no HES līdz Ķen­ga­ra­gam, iz­stai­gāt sa­las un tam­lī­dzī­gi.»

Spē­ku un ie­dves­mu Bai­ba sme­ļas arī ro­ņu sa­bied­rī­bā – lai gan Bai­ba pa­ti sa­ka, ka «ti­kai pa­plun­čā­jo­ties», to­mēr reiz vi­ņa ir pie­da­lī­ju­sies arī zie­mas pel­dē­tā­ju pa­sau­les čem­pio­nā­tā, kur pel­dē­ju­si le­dai­nā ūde­nī 25 met­ru dis­tan­ci.

 

Ko Tu domā par citu lasītāju komentāriem? Izsaki savu viedokli!