Savādi, bet norvēģu aļņusuņi, kas ir prasmīgi mednieku palīgi un arī interesantas personības, mūszemē nav kļuvuši populāri pat pēc dzelzs priekškara krišanas, kad mednieki pasāka doties zvērošanas tūrēs uz Skandināviju. Tomēr pa kādam šīs šķirnes pārstāvim Latvijā atrast var – esot apmēram desmit.
Līdzīgi suņi pa Skandināvijas pussalu esot dzīvojušies jau pirms tam, kad tur uzradušās norvēģu ciltis (tas noticis pirms apmēam 4000 gadiem). Viņi palīdzējuši skarbajos ziemeļu apstākļos izdzīvot sāmiem un lapiem. Atrasts šāda suņa skelets, kas datējams ar 4.–5. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras.
Attīstījušies no vilkiem
No kurienes viņi cēlušies, nav ne jausmas. Iespējams – gluži autonomi attīstījušies no vilkiem. Vēlāk jau, protams, viss bijis cilvēku rokās – aļņu, vilku un ziemeļbriežu medīšanai noderīgākie suņi pāroti, pārējiem lemta «skuju taka». Tā nu mazpamazām senie ziemeļnieki tikuši pie veikliem, spēcīgiem un izturīgiem palīgiem. Ovālās ķepas ļāva šiem suņiem bez problēmām pārvietoties pa sniegu, biezais kažoks pasargāja dzīvnieku no aukstuma un arī mitruma.
Visticamāk, arī ienācējiem norvēģiem bijuši līdzi savi suņi, kas palīdzējuši medībās, vilkuši kamanas un apsargājuši nometnes. Kā jau tas tādās reizēs noticis, ienācēji sajaukušies ar vietējiem – gan ļaudis, gan dzīvnieki. Pamazām izkristalizējies vietējiem apstākļiem vēlamākais suņu tips, taču līdz šķirnei mūsdienu izpratnē vēl tāls – gadu tūkstošos mērāms – ceļš bija ejams.
Šķirnes izveide
Ar vienota šāda suņu tipa izveidi norvēģi mērķtiecīgi sāka nodarboties 19. gadsimta otrajā pusē. Atlasot gan pēc prasmēm, gan pēc interjera, tika pāroti līdzīgi suņi, un drīz vien Norvēģija varēja lepoties par savu nacionālo šķirni, kuras galvenais uzdevums bija un vēl joprojām ir izsekot garkājainos purva bridējus aļņus, taču šie suņi spēj gan bezbailīgi stāties pretī lācim, gan veikli tikt galā ar mazākiem medījumiem. Viens no galvenajiem norvēģu aļņusuņu trumpjiem ir izturība – ne katrs spēj izskriet līdzi platragainim, kurš vajāts spēj stundām joņot caur brikšņiem ar ātrumu 15 kilometru stundā. Suņa uzdevums ir atrast (apveltīti ar izcilu t. s. augšējo ožu), dzīt un vajadzības gadījumā arī noturēt uz vietas lielos medījumus. Turklāt šie suņi ir ne par mazu, ne par lielu, lai būtu gan gana spēcīgi, gan veikli un izvairītos no medījamā dzīvnieka aizstāvēšanās centieniem.
Pirmo reizi norvēģu aļņusuņi oficiāli atrādīti izstādē 1877. gadā, kad Norvēģijas Mednieku asociācija sarīkoja savu šovu. Interesanti, ka amerikāņi šķirni atzina 1913. gadā, bet eiropieši briti tikai 1923. gadā. Šīs šķirnes kucēni piedzimst melni, bet savu sudrabpelēki melno kažoku iegūst, sākot ar nedēļas vecumu, līdz kucēna vilna nomainās pret pieauguša suņa ietērpu.
Vajag izskrieties
Rakstīts, ka norvēģu aļņusuņi itin labi spējot mitināties pilsētas dzīvoklī, tam negribētos piekrist. Jā, jauki, ka, līdzīgi kā citiem ziemeļniekiem, arī šiem norvēģiem neesot suņa smakas, taču ar tik biezu kažoku telpās mitināties nav viegli. Jāņem vērā arī tas, ka šie suņi radīti plašumiem, viņiem vitāli nepieciešama izskriešanās, kuras laikā likt lietā savas izcilās maņas – neviena pastaiga saitē, lai cik ilgstoša tā būtu, to atsvērt nevar.
Ideāla dzīvesvieta šādam sunim ir lauku saimniecība, kurā ap mājas pagalmu iespējami plaši apjozts žogs. Tad sunim ir iespēja uzturēt sevi formā, gan arī mazinās iespēja aizklīst neceļos (lai gan norvēģi nav tādi klaiņotāji kā laikas, arī viņiem mēdz uznākt mendele doties brīvsolī). Bet ar pagalmu, protams, nepietiek. Nepieciešamas arī pastaigas brīvā dabā.
SAIMNIEKA LEPNUMS
Ričards – puisis ar raksturiņu
Ričards ir nu jau 12 gadu vecs norvēģu aļņusuns. Savulaik piedzīvojis daudz interesantu brīžu medībās, bet nu palaists pensijā, tomēr atrašanās mežā viņu vēl aizvien aizrauj un vilina. Ričarda saimnieks Juris Millers stāsta: «Man bijusi izdevība vairākas reizes piedalīties medībās Norvēģijā, Somijā un Zviedrijā, un es ievēroju ļoti interesantos mednieku palīgus suņus, kas man ļoti iepatikās gan ar savu izskatu, gan neatlaidību, darbu darot. Patika arī viņu miers un pašapziņa, pašcieņa. Varu teikt, ka tā bija mīlestība no pirmā skatiena. Ģimenē norunājām, ka mums tāds suns varētu būt. Izšķīrāmies par normālu darba suni, un savu izvēli nekad neesmu nožēlojis. Latvijā norvēģu aļņusuņi nav bieži sastopami. Ričardam ir somu un igauņu senči, atvests no Igaunijas.»
«Vairākas reizes Ričards ir dzinis medījumu no Biržiem līdz pat Aknīstei, cauri purvam, mežiem, laukiem, savus 20 kilometrus. Mūsu medību platībām un stilam tas varbūt ir par daudz. Savulaik viņš pat četras dienas ir pa mežu nodzīvojis, nav devies rokās. Taču iespējams, ka pats vien esmu vainīgs – neesmu Ričardu pietiekami apmācījis. Iemācīt elementārās komandas – sēdēt, gulēt utt. – nav nekādu problēmu, bet lauzt šķirnei raksturīgo darba stilu diez vai ir iespējams, tas veidojies gadsimtiem ilgi. Šim sunim pat nevajag atrast medījuma pēdas. Viņš zvēru saož pa gabalu un dodas strādāt. Un, ja viņš kaut ko nodomājis, tad cilvēks var ko teikt vai neteikt. Tāpat arī mājās – ja Ričards būs nolēmis, ka jātiek laukā no pagalma, tad viņš izdomās, kā to izdarīt. Tomēr es negribu teikt, ka šie suņi ir aplam nepaklausīgi. Viņi tikai piepilda savas vēlmes. Pēdējos gados gan Ričards kļuvis rimtāks.»
Ričards vēl aizvien laiku pa laikam paspēlējas, laiku pa laikam paplosās ar kompanjonu – 10 gadu veco labradoras retrīveru Nero. Kad tas apnīkst, Ričards skaidri pasaka, ka ir gana, un Nero tas jārespektē.
«Nekādu šķirnei raksturīgu problēmu ar veselību Ričardam nav. Protams, jāņem vērā suņa vecums, un tas ir tikai normāli, ka viņš vairs nav tik ašs, ka nelēkā mašīnā iekšā un no tās laukā. Ar ēšanu nekādu problēmu nav. Ričards galvenokārt ēd sauso barību, gaļu dabū tad, kad kaut kas nomedīts. Ja neēd labradors, tad viņš laikam ir slims. Ja neēd norvēģis, tad, visticamāk, tāpēc, ka to vienkārši nevēlas. Šis suns pats zina labāk, kad, ko un cik daudz ēst.»
Ziemeļzemju suņi nereti mēdz būt ar paskarbu raksturu. «Ričards vienmēr bijis puisis ar raksturiņu, zobus var parādīt jebkuram, taču pret savas ģimenes locekļiem ir iecietīgs. Uz galvas kāpt neļauj, taču iekodis nevienam nav. Tiesa, arī mani bērni tolaik jau bija pietiekami lieli, lai nerautu suni aiz astes un nemēģinātu kaut ko izķeksēt no viņa bļodiņas, taču laikam jau taisnība ir – norvēģu aļņusuns nav tas piemērotākais ģimenēm, kurās ir mazi bērni, tām šis suns būs par skarbu,» uzskata Juris. «Tāpat neieteiktu šādu suni turēt pilsētas dzīvoklī. Tas nav suns, ko var uz īsu brītiņu izvest pastaigā pie saites. Viņam nepieciešama kustības brīvība – norvēģis kustas tad un tik daudz, kad un cik ilgi viņam gribas. Ideāls variants – lauku māja ar žogu apkārt. Pat skarbā ziemā šāds suns var dzīvot ārpus mājas, un Ričards pat nevēlas gulēt būdā – atlaižas sniegā.»
Par mājas sargiem viņi neder. Juris saka: «Kad Ričards bija jauns, neviens neriskēja ienākt pa vārtiem, ja suns nebija piesiets vai pretī nebiju iznācis es. Medībās svešāku mednieku pie medījuma nepielaida, vienam pat iekodās bises laidē. Tagad viņš kļuvis rāmāks, tomēr vēl aizvien viņš ir puisis ar pašcieņu un spēju vajadzības gadījumā aizstāvēt savas ģimenes locekļus un teritoriju. Jebkurā gadījumā – bez zvana (riešanas) nevienam pietuvoties mājai neizdosies.»
FAKTI
Norvēģu pelēkais aļņusuns*
(Norsk Elghund Grä; angļu val. – Norwegian Elkhound)
Izcelsmes valsts: Norvēģija
Augstums skaustā: suņiem 48–53 cm, kucēm 46–51 cm
Svars: suņiem 23–27 kg, kucēm 18–25 kg
Apmatojums: dažādās ķermeņa vietās nevienmērīgi garš, akotmati cieti, taisni, pavilna mīksta, blīva, uz pakaļkājām bikses
Krāsa: pelēka ar melnu, pavilna, ķepas, vēders un astes apakšpuse – sudrabaina; ir tumši sedli un iemaukti; purns, ausis un astes gals – melnā krāsā; N. B.: kucēni piedzimst melni, sudrabaino nokrāsu šķirnes pārstāvji iegūst pamazām!
Dzīves ilgums: 12–15 gadu
Kucēna aptuvenā cena: Igaunijā un Lietuvā – ap 300–500 eiro; Skandināvijā var maksāt pat 1300 eiro; Latvijā līdz šim bijis viens šīs šķirnes metiens
* – ir arī melnie norvēģu aļņusuņi – Norsk Elghund Sort; tie ir augumā mazāki, apmatojums – melns