Arvien biežāk tiek runāts par hroniskā noguruma sindromu un tā iespējamajiem iemesliem. Par to, kas ir hronisks nogurums un kas – hroniskā noguruma sindroms, kādi ir tā iemesli, diagnostikas un profilakses iespējas, stāsta eksperte, ģimenes ārste Zane Zitmane un farmaceite Ilze Priedniece.
Kas ir hronisks nogurums un hroniska noguruma sindroms - vai tas ir viens un tas pats? Kā skaidro ģimenes ārste Z. Zitmane, hronisks nogurums ir stāvoklis, kurā indivīds ilgstoši jūtas noguris un izsmelts, bet, atrodot un atrisinot cēloni, pašsajūta uzlabojas. Savukārt hroniskā noguruma sindroms ir sarežģīta multisistēmiska slimība, ko raksturo centrālās nervu sistēmas, imūnsistēmas, šūnu metabolisma, sirds un asinsvadu darbības traucējumi. Tas bieži var attīstīties pēc vīrusu vai pēc infekcijas slimībām, to nevar izskaidrot ar veselības stāvokļa problēmām, un tas ir saistīts ar citiem simptomiem, piemēram, muskuļu un locītavu sāpēm, miega traucējumiem un kognitīvu disfunkciju. Šis nogurums pastiprinās fizisku vai garīgu aktivitāšu laikā un nepāriet pat pēc atpūtas. Tā ir smagāka hroniska noguruma forma un ir pazīstama arī kā sistēmiskas slodzes nepanesamības slimība vai mialģiskais encefalomielīts.
Par hronisku nogurumu var runāt, ja nogurums ilgst vismaz sešus mēnešus un nav izskaidrojams ar citiem medicīniskiem vai psiholoģiskiem iemesliem. Hroniska noguruma sindroma simptomu intensitātei jābūt mērenai vai smagi izteiktai vismaz 50 % noguruma lēkmju. Atšķirībā no parasta noguruma, kas var būt saistīts ar īslaicīgu slodzi, hronisks nogurums ir pastāvīgs un nepāriet pēc atpūtas, cilvēks nespēj veikt pat vienkāršas darbības. Pēc lielākas slodzes (mācībās, darbā vai citur) likumsakarīgi jūtamies piekusuši, un tas ir normāli, ka ķermenim ir nepieciešams atjaunoties, un, sniedzot vienkāršas rūpes par veselību, ātri spējam atgūt enerģiju. Taču hroniska noguruma sindroma gadījumā simptomiem pievienojas arī blakusslimības, piemēram, klīniska depresija, kairinātas zarnas sindroms, fibromialģija, anēmija un hipotireoīdisms, kas prasa specifisku ārstēšanu.
Hroniskā noguruma sindroma galvenās pazīmes ir pastāvīgs smags nogurums un organisma izsīkums, kas ilgst vairāk nekā sešus mēnešus. Viens no pamatsimptomiem ir neizskaidrojamas muskuļu un locītavu sāpes, var būt arī sāpes rīklē un palielināti jutīgi limfmezgli, kakla un padušu rajonā, limfadenopātija. Miega traucējumi, bezmiegs, pārmērīga miegainība, sajūta, ka pēc miega nav iespējams atgūt možumu un enerģiju. Tāpat pacienti saskaras ar jauna tipa galvassāpēm, domāšanas un koncentrēšanās grūtībām, atmiņas traucējumiem, turklāt simptomi pasliktinās pēc nelielām fiziskām vai garīgām aktivitātēm. Piepūle izraisa vājumu un vārgumu, pēc kura nevar atgūties diennakti vai ilgāk, stāsta ģimenes ārste Z. Zitmane. Bieži sastopamas arī psihiatriskas izmaiņas, piemēram, nekontrolētas trauksmes simptomi, panikas lēkmes un sociālās funkcionēšanas traucējumi.
Hronisks nogurums var attīstīties jebkurā gadalaikā, arī vasarā. Lai gan daudziem cilvēkiem noguruma simptomi var saasināties ziemā, kad ir mazāk saules gaismas un īsāki dienas gaismas periodi, tomēr hronisks nogurums nav izteikti sezonāls. Turklāt tā simptomi var parādīties jebkurā vecumā, bet visbiežāk 30-50 gados, un tas biežāk tiek diagnosticēts sievietēm, ko varētu skaidrot ar hormonu ietekmi uz slimības attīstību. Ir aprēķināts, ka apmēram 1-4 no 1000 pieaugušo ir saskārušies ar šo slimību.
Atcerieties - ja nogurums turpinās ilgāk par sešām nedēļām un ir tik izteikts, ka traucē ikdienas aktivitātēm, pašaprūpei un dzīves kvalitātei, apgrūtina mācības vai darbu, ir nepieciešams konsultēties ar ģimenes ārstu. Īpaša uzmanība jāpievērš, ja nogurumu pavada iepriekš minētie simptomi.
Par būtiskākajiem hroniska noguruma iemesliem tiek uzskatīta inficēšanās ar noteiktām infekcijas slimībām, imūnsistēmas deregulācija un ģenētiski traucējumi, skaidro ģimenes ārste Z. Zitmane. Saistība ar pārslimotām infekcijas slimībām, piemēram, Covid-19 infekciju, Epšteina Barra vīrusu, herpesvīrusu grupām un parvovīrusu B19, koksaki vīrusu. Pētīti arī tādi infekciju aģenti kā hepatīta C vīruss, borēlijas, hlamīdijas un mikoplazmas ietekme. Tās rada imūnsistēmas traucējumus un var veicināt hroniska noguruma sindroma simptomu uzturēšanu.
Autoimūnas saslimšanas var izraisīt hormonālu disbalansu organismā, un ir novērota saistība ar paaugstinātiem imūnglobulīniem - igG antivielu, ko ražo B limfocīti. Pacientiem ar hroniska noguruma sindromu ir traucēta hipotalāma-hipofīzes darbība, tāpēc cirkulējošā kortizola līmenis ir pārāk zems un organisma darbības aktivizācija ir aizkavēta. Hroniska noguruma sindroma pacientiem ievērojami palielinās oksidatīvais stress, kam ir liela nozīme slimības uzliesmojumā.
Ir zināmas specifiskas ģenētiskas mutācijas, kas sastopamas ar šo slimību sirgstošu pacientu genomā, un ir novērots, ka pozitīva ģimenes anamnēze palielina saslimstības risku.
Hroniska noguruma sindromu diagnosticē, pamatojoties uz klīnisko izmeklēšanu un pēc citu iespējamo slimību izslēgšanas principa, stāsta Z. Zitmane. Lai noteiktu hroniska noguruma iemeslus, var būt nepieciešamas šādas pārbaudes:
Arī noteiktu minerālvielu un vitamīnu trūkums var veicināt hroniska noguruma attīstību vai traucēt tā novēršanā, stāsta farmaceite I. Priedniece. Visbiežāk tie ir magnijs, D vitamīns, dzelzs, C vitamīns un B grupas vitamīni (B1, B2, B5, B6, B12, folijskābe).
Magnija ieteicamā dienas deva pieaugušajiem ir 300-400 mg. Magniju var uzņemt ar pilnvērtīgu un sabalansētu uzturu - pilngraudu produktiem, riekstiem, sēklām, dārzeņiem, augļiem, kartupeļiem, salātiem, spinātiem, banāniem, avenēm, kāpostiem, pākšaugiem, zivīm, piena produktiem un gaļu. Magniju uztura bagātinātāju veidā lieto pirms vai ēdienreizes laikā, atbilstoši norādījumiem. Parasti lieto vakarā, jo tas atslābina, bet kopā ar vitamīniem var lietot arī dienas laikā. Magnija preparātus var lietot ilgstoši. Kursu lietošanas biežums vai ilgums nav noteikts, tas ir individuāls un atkarīgs no magnija deficīta pakāpes un sūdzībām.
D vitamīns ir taukos šķīstošais vitamīns, kuru iesaka lietot maltītes laikā, jo taukvielas veicina uzsūkšanos. D vitamīns UV staru ietekmē tiek sintezēts ādā un tad no sākuma aknās un pēc tam nieru audos tiek pārveidots bioloģiski aktīvajā formā. D vitamīnu satur zivju aknas, zivju eļļa, olas dzeltenums, sviests, siers, treknas zivis, aknas, bet ar uzturu to neuzņem pietiekami. Nepieciešams noteikt D vitamīna līmeni asinīs, lai to koriģētu līdz optimālam līmenim (45-55 ng/ml), un regulāri to kontrolēt.
Dzelzi ar pārtiku var uzņemt, regulāri lietojot uzturā dzīvnieku izcelsmes produktus (īpaši sarkano gaļu), griķus, kvinoju, pākšaugus, spinātus, bietes, zemenes, rozīnes, ābolus. Savukārt, lietojot uztura bagātinātāju veidā, dzelzs sāļi jālieto tukšā dūšā, jo uzturs var traucēt dzelzs uzsūkšanos. Tos nelieto kopā ar pienu, kafiju vai tēju, jo tie samazina dzelzs uzsūkšanos. Arī ārstniecības augi, kas satur miecvielas, kalcija, cinka un magnija preparāti, antacīdi var pavājināt dzelzs uzsūkšanos organismā, tādēļ jāievēro 2-3 stundu starplaiks no to lietošanas. Jāņem vērā, ka ne tikai citi lietotie līdzekļi vai uzturs var ietekmēt dzelzs uzsūkšanos, bet arī dzelzs līdzekļi var ietekmēt citu medikamentu efektivitāti, piemēram, antibiotiku, pretparkinsonisma līdzekļu, medikamentu osteoporozes un vairogdziedzera slimību ārstēšanai, šajos gadījumos lietojot jāievēro starplaiks 2-3 stundas. Savukārt C vitamīna lietošana veicina dzelzs uzsūkšanos.
C vitamīns jeb askorbīnskābe ir ūdenī šķīstošs vitamīns, kas organismā neveidojas, tāpēc ir jāuzņem ar uzturu katru dienu. Dienā nepieciešams uzņemt 75-100mg vitamīna, turklāt smēķētājiem nepieciešamas lielākas C vitamīna devas. Visvairāk šo vitamīnu satur augļi, ogas un dārzeņi.
B grupas vitamīni ir ūdenī šķīstošie vitamīni, kas piedalās visu organisma sistēmu un orgānu darbībā, kā arī palīdz uzturēt normālu nervu sistēmas darbību un nodrošināt enerģijas ieguves vielmaiņu, kā arī samazināt nogurumu. B grupas vitamīni jāuzņem ar pilnvērtīgu uzturu ik dienu. Uztura bagātinātāju veidā tos ieteicams lietot pēc ēšanas.
Atcerieties, ka uztura bagātinātāji neaizstāj pilnvērtīgu un sabalansētu uzturu. Pirms to lietošanas jākonsultējas ar ārstu vai farmaceitu par lietošanas nepieciešamību un ilgumu.
Slimības laikā noteikti nav ieteicams censties pārvarēt nogurumu, piespiežot sevi fiziskām aktivitātēm. Ģimenes ārste Z. Zitmane un klīniskā farmaceite I. Priedniece stāsta, ka tikt galā ar hronisko nogurumu var palīdzēt:
Hronisks nogurums var būt nopietns stāvoklis, taču ar pareizu pieeju un atbalstu ir iespējams uzlabot dzīves kvalitāti un atgūt enerģiju.
