4.lapa
Jau sengrieķu ārsts Galēns izteicās, ka „jebkuras zāles lielās devās var būt inde, bet inde mazās devās var būt zāles”. Tas attiecas arī uz ēdienu. Cukurs ir organisma enerģijas avots, bet pārmērīgā daudzumā tas rada daudz veselības problēmu. Sabiedrībā radies maldīgs priekšstats, ka “veselīgos produktus” var ēst neierobežoti, tā teikt - jo vairāk, jo veselīgāk. Diemžēl tā tas nav! Šis jēdziens izmantojams tad, kad salīdzinām līdzīga uzdevuma produktus. Piemēram, vidēji smalkmaizīte sver aptuveni 80 gramus, no tās aptuveni puse ir ogļhidrāti (gan baltie milti, gan cukurs), tātad 40 gramu. Tikpat daudz ogļhidrātu ir 400 gramos ābolu. Atšķirībā no smalkmaizītes ābolā ir daudz dažādu minerālvielu, šķiedrvielu un vitamīnu, īpaši C un B6 vitamīni. Taču, apēdot ābolu smalkmaizītes vietā, mēs ne tikai uzņemam mazāku cukura daudzumu, bet papildus arī vitamīnus, antioksidantus un šķiedrvielas. Secinājums - ja izvēlamies kārumu, ābols ir veselīgāks par smalkmaizīti, bet tik un tā neliels ābols (120 gramu) satur 2 tējkarotes vienkāršo cukuru (glikozi, fruktozi un saharozi). Pat, ja tas ir auglis vai medus, tas tik un tā satur cukuru.
