Līgo vakars nav iedomājams bez ugunskura, Jāņu siera un vainaga. Latviešu tradīcijās vainags nav tikai skaista galvas rota – tas simbolizē sauli, mūžību, dabas spēku un aizsardzību. Senāk ticēja, ka vainags, kas pīts no trejdeviņām puķēm un zālēm, pasargā no nelaimēm, slimībām un nelabvēļiem, vienlaikus nesot svētību un auglību visam nākamajam gadam.
Taču kuras puķes un augi Jāņu vainagā ir īpaši nozīmīgi? Lūk, septiņas klasiskas jāņuzāles, bez kurām daudzi vainagu pinēji vasaras saulgriežus nemaz nevar iedomāties.

Margrietiņa - tīrības un laimes simbols
Ja kādam augam pienākas Jāņu vainaga karalienes tituls, tā noteikti ir margrietiņa.
Tautas ticējumos tā simbolizē tīrību, sirsnību, labsirdību un mīlestību. Nav nejaušība, ka daudzi zāļu zinātāji uzskata - bez margrietiņām nav īsta Jāņu vainaga.
Turklāt baltie ziedi lieliski izceļ citas košās pļavas puķes!

Sarkanais āboliņš - veselībai un spēkam
Āboliņš ir viena no klasiskajām jāņuzālēm - ticējumos tas saistīts ar veselību, spēku un labklājību.
Senāk uzskatīja, ka āboliņš palīdz stiprināt miesu un garu, tāpēc tas bieži tika iepīts gan vainagos, gan izmantot Līgo pušķos. Turklāt sarkanais āboliņš piešķir vainagam skaistu, dabisku krāsu akcentu.

Rudzupuķe - aizsardzībai un dvēseles mieram
Rudzupuķe ir viens no latviskākajiem pļavas ziediem.
Tautas tradīcijās tai piedēvē spēju aizsargāt no negatīvās enerģijas un veicināt cilvēka iekšējo attīrīšanos. Tā simbolizē arī uzticību, vienkāršību un saikni ar dzimto zemi.
Zilās rudzupuķes vainagā piešķir īpašu vasaras noskaņu.

Madara - senā jāņuzāle
Madaras jau izsenis uzskatītas par vienu no svarīgākajām Jāņu zālēm.
Tās ne tikai skaisti izskatās vainagā, bet arī piešķir tam maigu aromātu. Daudzviet Latvijā madaras tiek minētas starp tradicionālajiem augiem, ko noteikti vērts ievīt saulgriežu vainagā.

Vīgrieze - saulgriežu smaržīgā karaliene
Vīgrieze jau izsenis tiek uzskatīta par vienu no raksturīgākajām Jāņu zālēm. Tās smalkie, krēmīgi baltie ziedi piešķir vainagam gaisīgumu, bet saldā, medainā smarža daudziem nešķirami saistās ar Latvijas vasaru un saulgriežu laiku. Senāk vīgriezes izmantoja ne tikai vainagu pīšanai - tās kaisīja uz māju grīdām, lika pušķos un rotāja svinību vietas, lai piepildītu apkārtni ar patīkamu aromātu. Tautas ticējumos vīgrieze simbolizēja veselību, labsajūtu un mājas svētību, savukārt tautas medicīnā to augstu vērtēja tās nomierinošo un pretiekaisuma īpašību dēļ. Tieši tāpēc vīgrieze ir viens no tiem augiem, kas Jāņu vainagā ienes ne tikai skaistumu, bet arī senču gudrību un īstu vasaras noskaņu.

Pelašķis - veselībai un labsajūtai
Pelašķis ir ne tikai ārstniecības augs, bet arī sena jāņuzāle.
Senāk ticēja, ka tas palīdz saglabāt veselību un pasargā no dažādām kaitēm. Turklāt smalkie baltie ziedi lieliski papildina krāsainākus pļavas augus.
Ozols - spēka simbols
Ja sievietes tradicionāli rotājas ziedu vainagos, tad vīriešiem Jāņos pienākas ozollapu vainags.
Ozols latviešu folklorā simbolizē spēku, izturību, vīrišķību un pārticību. Ticējumi vēsta, ka ozollapu vainags nes svētību un aizsardzību visa gada garumā, tieši tāpēc Jāņa tēvu bez ozollapu vainaga grūti iedomāties.

Vai tiešām jābūt trejdeviņām puķēm?
Latviešu folklorā bieži minēts, ka vainagu vajadzētu pīt no trejdeviņām zālēm jeb 27 dažādiem augiem. Senāk ticēja, ka šāds vainags veido maģisku apli, kas pasargā no nelaimēm un slimībām. Tomēr mūsdienās galvenais ir saglabāt tradīcijas garu. Ja vainagā būs dažas margrietiņas, rudzupuķes, āboliņš, madaras un citas pļavas puķes, tas jau nesīs sev līdzi īstu saulgriežu noskaņu.

Pēc svētkiem nemet vainagu ārā!
Interesanti, ka senāk Jāņu vainagus neizmeta, bet gan izžāvēja un glabāja visu gadu. Nākamajos saulgriežos veco vainagu meta ugunskurā, simboliski sadedzinot aizvadītā gada neveiksmes un raizes. Daļu jāņuzāļu izmantoja arī tējām, smaržīgiem maisiņiem vai pirts slotiņām. Varbūt tieši tāpēc Jāņu vainags joprojām ir viena no skaistākajām latviešu tradīcijām. Tas nav tikai ziedu pinums - tajā savijas pļavas smarža, saulgriežu gaisma, tautas ticējumi un vēlējums veselībai, laimei un pārticībai, un, dodoties pļavā pēc margrietiņām, āboliņa vai rudzupuķēm, mēs patiesībā turpinām tradīciju, kas dzīvo jau gadsimtiem ilgi.