Latvijā rehabilitācija pacientiem ar onkoloģiskām saslimšanām praktiski nav pieejama – valsts to neapmaksā. Taču citviet pasaulē pacienti ar dejas, mākslas, mūzikas, jogas palīdzību iet caur šīm dzīves grūtībām.
Rozes fonds ir apņēmības pilns izveidot radošu rehabilitācijas programmu onkoloģiskajiem pacientiem un viņu ģimenēm. Sestdien
P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā notika pirmā atbalsta akcija – pirmais solis šādas programmas izveidē.
Sāpes, kas pārņem cilvēku, uzzinot par onkoloģisku saslimšanu, ir milzīgas, ka tās nav izrunājamas, bet mūzika tās pārvērš citā valodā, pārliecināta mūzikas terapeite Ineta Heinsberga. Viņa ņem rokās ģitāru, bet atbalsta akcijas dalībnieces – citus mūzikas instrumentus un ļaujas dziesmām. "Mūzika atsauc atmiņā notikumus, pārdzīvojumus, ļauj mums nonākt pie sava kodola, jo nereti tas ir aizslēpies ar dzīves sārņiem," tēlaini mūzikas terapijas būtību skaidro terapeite, "taču katrā no mums ir dzīvesdziņa, katrā no mums ir dziedinošais spēks, tikai tas ir jāizceļ." Terapeite atzīst, ka cilvēkiem nereti ir grūti vārdos pamatot savas sajūtas, pārdzīvojumu, to palīdz izdarīt mūzika, un tas nekas, ka cilvēks nekad nav dziedājis, spēlējis.
Rozes fonda vadītāja māksliniece Aija Karlane Neatkarīgajai no personiskās pieredzes stāsta, ka daudzi viņas draugi, uzzinājuši par diagnozi vēzis, novēršas no sabiedrības, nevēlas ne ar vienu kontaktēties. Viņi saka: pat nepiemini man to! "Ar šādu sāpi vieni paši arī aizgājuši no mūsu pasaules," saka A. Karlane, "tāpēc man kā māksliniecei radās doma, ka ir nepieciešams cilvēkiem piedāvāt kaut ko, ja var tā teikt, vieglāku. Caur mākslu, mūziku palīdzēt atvērties cilvēkiem, nenoslēgties." Pašlaik Rozes fonds izveidojis rehabilitācijas programmu, kuras pamatā ir radoša pieeja, proti, mūzikas, jogas, darba, mākslas, dejas, skaistuma un citas terapijas, kā arī psiholoģisks atbalsts pacientiem. Plānots izveidot atbalsta centrus pacientiem, kur šāda veida terapija būtu pieejama bez maksas, ne tikai Rīgā, bet arī citās Latvijas pilsētās.
"Kad cilvēks saslimst, tā ir krīze, depresija un ikviens šīs terapijas veids, ieskaitot psihoterapiju, palīdz izkļūt no tā ārā," uzskata Latvijas Onkoloģijas centra psihoterapeite Maija Kārkliņa. Latvijas sabiedrības lielākā problēma ir nespēja runāt par savām problēmām, tā ir tabu tēma, un valda arī neiecietība pret tiem, kuri saslimuši. "Tiešām ir tā, ka prasa, vai mazbērns drīkst apciemot vecotēvu, kuram ir vēzis...," Neatkarīgajai saka psihoterapeite. Tikai pēdējos gados vairāk cilvēki sākuši runāt par vēža pacientu vajadzībām, problēmām, tiesībām, un tie ir paši pacienti, kuri to dara. "Izrunājot savas problēmas, cilvēks palīdz pats sev. Mēs kā speciālisti varam parādīt, kur ir problēma un ko varētu darīt, lai to risinātu, tālākais jau atkarīgs no cilvēka," stāsta M. Kārkliņa.
***
KĀ PALĪDZĒT?
- Rozes fonda ziedojumu tālrunis 90006481
Onkoloģisko pacientu un viņu ģimenes locekļu atbalsta kabinetu un radošo terapiju grupu izveidei