Mirušās dvēseles Rīgā, kas turpina dzīvot dzīvokļos un krāt parādus, viena no tām ir pat reāli aptaustāma – mūmija. To nolemts izlikt ar tiesas spriedumu un bez citas dzīvojamās platības ierādīšanas. Tomēr dzīvojamo platību ierāda – kapos un uz pašvaldības rēķina. Pakalpīgais kapu mafijas kareivis – Dainis Īvāns. Pensionētās aktrises Vijas Artmanes nedienas ar parādiem apkrautu dzīvokli. Šie notikumi tajos aktīvi iesaistītās personas vērtējumā ir aprakstīti grāmatā Varas gaiteņu iekšpusē, kas ir inženierzinātņu doktores Maijas Rubīnas triloģijas otrā grāmata.
2015. gada vasarā viņa sacīja Neatkarīgajai, ka piektā daļa grāmatas ir jau uzrakstīta. Trīs gadi pagājuši, ir uzrakstīta ne tikai triloģijas otrā, bet arī trešā grāmata Mana Rīga. Tā klajā nāks nākamā gada ziemā vai pavasarī.
Grāmatā Varas gaiteņu iekšpusē lasītājs uzzina par Rīgas pašvaldībā notiekošo no 1997. gada līdz 2004. gadam.
Nākamā desmitgade - 2005.-2015. gads - iekļauta trešajā grāmatā. Autore neslēpj, ka tas ir subjektīvs stāsts par notikumos iesaistītajām personām un viņu darbības vērtējumu: «Pieļauju, ka vienai daļai tas varēja likties arī citādi, taču par to lai liecina viņi paši.»
«Sarežģīts laiks - gājām ārā no skarbajiem deviņdesmitajiem un problēmu siltumapgādē bija daudz - sākām ar parādiem pilsētā 63 miljonu latu apmērā, ko nācās atrisināt, bija jāiziet cauri pučam pie domes un jātiek galā ar komunālo haosu pilsētā, bija jāiemācās savu patēriņu mērīt un par patērēto norēķināties, namu pārvaldēm bija jāiemāca atklāti nezagt, bija jāveic siltumapgādes sistēmas atjaunošana un modernizācija,» atceras M. Rubīna, kura 1997. gadā sāka vadīt pašvaldības Komunālo un dzīvokļu jautājumu komiteju. Viņa uzsver, ka šis ir pirmais stāsts par to, kā varas spēles tika spēlētas lielākajā Latvijas pašvaldībā.
Vēlāk M. Rubīna bija pēc viņas iniciatīvas izveidotās Rīgas enerģētikas aģentūras direktore un vadīja Rīgas pilsētas energoapgādes ekspertu konsultatīvo padomi. Tagad darbam pašvaldības institūcijās ir pateiktas ardievas un ir laiks rakstīt grāmatas. M. Rubīna atzīst, ka enerģētika ir daudziem neinteresanta specifiska nozare. Tāpēc rakstīja par enerģētiku kā biogrāfisku darbu. Arī par Rīgas komunālās saimniecības sakārtošanu, siltumapgādes sistēmas rekonstrukciju un iespējamo decentralizāciju, dzīvojamā fonda agonijas sākumu viņa raksta nevis sausā dokumentu valodā, bet izstāsta, kā notika cīņa par amatiem (Andris Bērziņš pret Andri Ārgali), kādas intereses pārstāvēja Rīgas domnieki (piemēram, Leonīda Lasmaņa saistība ar kriminālo autoritāti Juriju Voļvaču), kā tika atklāti namu pārvalžu veidotie fantāzijas parādi, jo precīzu summu tās nevarēja pierādīt, par siltummezglu modernizāciju un vēlmi privatizēt un sagraut Rīgas siltumu. Un par to, kā dažs partijas biedrs un citādi domājošie tulkoja domes deputāta pienākumus, piemēram, ka tautas kalpiem ir pienākums dzēst komunālos parādus. Ja ne - Rubīnai tika piedraudēts, ka viņa cietīs fiziski.
Pateicoties M. Rubīnai, tika ieviesta siltumenerģijas uzskaite, lai iedzīvotājiem nevajadzētu maksāt par neizprotamu apkurei patērētā siltuma daudzumu un par ūdens patēriņu. Ūdens patēriņa uzskaite vēl nav uzlabota līdz maksimāli iespējamai pilnībai, to autore atzīst arī savā grāmatā.
