Sociālā atbildība stingra kā tērauds

Saruna ar Severstaļ Rīgas uzņēmuma Severstaļlat valdes priekšsēdētāju Andreju Aleksejevu vēsta par daudz ko vairāk nekā par uzņēmumā apstrādāto metālu tonnu daudzumu, veidiem un noieta tirgiem.

Tikpat svarīga ir uzņēmuma sociālā atbildība pret saviem darbiniekiem un daudz plašāku sabiedrību.

– Mums pietiek darba trijām maiņām. Smaga darba. Aizvien vairāk darba aizvien vairāk darbiniekiem. – stāsta A. Aleksejevs. – Vidējā darba alga mums ir 800 latu mēnesī, inženieriem un citiem speciālistiem daudz vairāk. Lai gan metāla apstrāde skaitās starp bīstamiem darbiem, šogad nav noticis neviens nelaimes gadījums. Cilvēki jūt, ka par viņiem šeit rūpējas.

– Alga pirms vai pēc nodokļiem?

– Pirms. Es zinu, cik darbiniekiem samaksāju, bet mēs nevaram ietekmēt nodokļus, par to atbild valsts. Visas darba algas mums ir «baltas».

– Kādi cilvēki Rīgā grib un spēj strādāt ar metālu?

– Jauni cilvēki. Darbinieku vidējais vecums ir mazliet virs 35 gadiem. Šobrīd mums ir 210 darbinieku.

– Kādi ir jūsu darba produkti un apjoms?

– Esam lielākais metālapstrādes uzņēmums Baltijā. Jā, esam lieli, bet nemanāmi. 90% mūsu produkcijas aiziet eksportā. Šogad mēs plānojam pārdot vairāk nekā 300 tūkstošus tonnu metāla. Vienā autokravā ir 25 tonnas – 12 tūkstošus automašīnu gadā, 46 kravas mašīnas katru darba dienu.

– Uz kurieni jūsu kravas aiziet?

– Uz Poliju, Čehiju, Zviedriju, Vāciju, Dāniju, Holandi, Somiju un uz Baltijas valstīm.

– Kā notiek vērtības pievienošana metālam?

– Metāls pie mums nonāk ruļļos. No tiem tiek sagrieztas sagataves štancēšanai, metāla lentes, izgatavotas metinātas caurules.

– Kādi uzņēmumi pērk jūsu produkciju?

– No vispārzināmajiem zīmoliem Philips, ABB, Nibe. Mūsu klients ir arī Benteler – Vācijas detaļu piegādātājs automobiļu ražošanas koncerniem. Ja runājam par Latvijas tēlu, tad 700 kompāniju visā Eiropā saņem produkciju ar uzrakstu Made in Latvia. Mūsu šā gada apgrozījums pārsniegs 1% no Latvijas iekšzemes kopprodukta. Un tā ir reāla nauda no ražošanas ar augstu pievienoto vērtību. Mēs reti stāstām, ka Latvijā ir tāds uzņēmums Severstaļlat, bet mēs šeit esam un strādājam. Vēl 99 šādu uzņēmumu, un Latvijas IKP dubultotos, turklāt mūsu ieguldījums IKP ir pavisam savādāks nekā tirdzniecības tīklu vai valsts monopolistu.

– Latvijas IKP pašlaik līdzinās cilvēkam, kurš iekritis 22 metrus dziļā bedrē un tagad rāpjas ārā – līdz bedres malai jeb 2007. gada IKP līmenim vēl palikuši 17 metri.

– 22 metri ir nieks. Mēs bijām divreiz dziļāk! Mēs ar 46 miljoniem ASV dolāru zaudējumos sasniedzām 2009. gada rekordu Latvijā.

– Žēl tikai, ka ekonomiskā krīze ir pārvarēta nevis valstī, bet tikai dažos uzņēmumos un dažos Vecrīgas, Mežaparka un Jūrmalas kvartālos. Rīgas lidostā arī nav nekādas krīzes, jo cilvēki pamet valsti.

– Mums bija divas klases Rīgas 3. arodskolā. Lūk, pienācis 2010. gada izlaiduma pasākums, tas notiek kapa klusumā, visi vecāki saprot, ka viņu bērni saņem diplomus uz nekurieni, ka apstrādāts metāls nevienam vairs nav vajadzīgs. Un tad iznāk mūsu personāla direktors un saka: godājamie vecāki, godājamie skolotāji, godājamie kolēģi, mēs izpildām savas saistības un pieņemam darbā 7 absolventus. Jā, tad bija emocijas zālē! Vecāki saprata, ka viņu bērniem nav jāizbrauc ne uz Īriju, ne Angliju, ne Vāciju. Tā, lūk, arī izpaužas uzņēmuma sociālā atbildība pret valsti. Atbildība nebeidzas ar algas izmaksu tiem, kuri šeit mēnesi nostrādājuši.

– Viena lieta starp vēl citām lietām.

– Esam nodrošinājuši to, lai Latvijā notiktu Krievijas teātru festivāla Zelta maska izrādes – labākās izrādes, kādas šajā sezonā Krievijā bijušas. Mēs esam ģenerālsponsors.

– Vai tad efektīvāk nebūtu nopirkt Severstaļlat vai Severstaļ reklāmas vietu tajos kadros, ko uz visu bijušo PSRS teritoriju pārraida no Jaunā viļņa?

– Esmu pārliecināts, ka jau novembrī mums izdosies panākt, lai cilvēki brauktu uz Zelta masku Rīgā, tāpat kā brauc uz Jauno vilni Jūrmalā. Rīga ir kļuvusi par unikālu pilsētu, raugoties no Krievijas, jo Rīgā nedēļas laikā var noskatīties visas labākās krievu teātru izrādes, kuras praktiski nevar vienlaikus noskatīties Krievijā. Pēdējās teātra sezonās Krievijas teātri pērk Baltijas, tai skaitā Latvijas, režisoru pakalpojumus, un tādējādi rodas izcilas izrādes, kuras atzīmē Zelta maskā. Tieši tāpat Zelta maskas ietvaros notika Latvijas teātru viesizrādes Maskavā. Tur atceras, kāds pieprasījums pēc latviešu teātra visā milzīgajā Padomju Savienībā ir bijis pagājušajā gadsimtā. Vēlāk nebija nekā, kas šo pieprasījumu apmierinātu. Tiklīdz Maskavā parādījās liepājnieki, skatītāji viņus sveica, ceļoties kājās. Arī tā ir biznesa sociālā atbildība, ka mēs dodam iespēju lepoties ar savu valsti, savu tautu, savu kultūru.

– Pavisam nesenie grautiņi Londonā un pēc tam citās Eiropas pilsētās ir vienas no bezatbildīga biznesa sekām.

– Severstaļlat ir biznesa organizācija, kas maksā nodokļus un tāpēc prasa, lai valsts apsaimnieko nodokļu naudu tik kvalitatīvi, ka nekādi grautiņi nenotiek. Latvijā tiešām nenotiek, bet mēs ar savām iemaksām Zelta maskai un tāpat Brāļu kapu restaurācijai gribam pievērst uzmanību tam, ka valsts tomēr kaut ko neizdara līdz galam kultūras nozarē. Mēs nevaram un negribam aizvietot valsti, bet izdarīt kādu no svarīgiem, bet vēl nepadarītajiem darbiem varam.