Šovakar labdarības koncerts onkoloģijas slimniekiem; idejas autors ir Dāvis, Valtera draugs

KĀ MĀJĀS. Grupas Tumsa taustiņinstrumentālists Dāvis Ābrams joprojām strādā arī par skaņu režisoru – visbiežāk viņu var manīt Latvijas 1. Rokkafejnīcā. Starp citu, tieši te sākotnēji bija plānots rīkot koncertu Mūzika un dzīvība. Vienoti par iespēju!, bet vēlāk šī iecere transformējās līdz Arēnas Rīga līmenim © Rūta Kalmuka/F64

Šovakar Arēnā Rīga risināsies labdarības lielkoncerts Mūzika un dzīvība. Vienoti par iespēju!. Tā rīkotāju pirmajās rindās – Dāvis Ābrams, grupas Tumsa taustiņinstrumentālists, šīs grupas vokālista Valtera Frīdenberga tuvs draugs.

Ja ko dara, tad pamatīgi

Iesākumā šis koncerts bija iecerēts kā mūziķu atbalsts kolēģim Valteram Frīdenbergam viņa smagajā cīņā ar onkoloģisko sērgu, bet vēlāk izauga līdz krietni plašāka mēroga idejai Arēnas Rīga plašumos. «Ideja par šādu pasākumu radās praktiski tajā pašā dienā, kad tika publiskota informācija par Valčas slimību un to, ka viņam jāsavāc naudiņa,» stāsta lielkoncerta idejas autors Dāvis Ābrams. «Protams, mēs grupā Tumsa jau vairāk nekā gadu bijām kopā ar šo problēmu un līdz ar Valču to visu izdzīvojām, bet tas iepriekš netika afišēts. Taču pienāca mirklis, kad viņam būtībā vairs nebija variantu, un nācās šo informāciju publiskot. To nezināja arī daudzi mūziķi, un, līdz ko šī informācija parādījās, man zvanīja dalībnieki no n-tajām grupām, ka vajag kaut ko darīt, jo mūsējam ir vajadzīga palīdzība, - sarīkojam koncertu!» Dāvis apzvanījis draugus un paziņas, ar kuriem kopā darbojas koncertu organizēšanas lietās (paralēli muzicēšanai viņš darbojas arī kā skaņu režisors un producents), un «tā nu mēs nonācām līdz arēnai - ja reiz kaut ko darām, tad izdarām pamatīgi!».

Tiesa, Valteram nepieciešamie līdzekļi tika savākti jau diennakts laikā, tomēr ideja nav atmesta. «Jau no paša sākuma mēs kontaktējāmies arī ar [Ziedot.lv vadītāju] Rūtu Dimantu, kura daudz labāk zina, kā šīs lietas notiek, un viņa pastāstīja šokējošas lietas [par onkoloģisko saslimšanu izplatību valstī]. Izdomājām, lai gan Valčam naudiņa savākta, vienalga nevajag apstāties, jo palīdzība taču nepieciešama arī citiem. Tā nonācām līdz tam, ka to visu varam uztaisīt vēl globālāk un palīdzēt daudz vairāk cilvēkiem.» No vienas puses - šī palīdzība aptuveni 30 cilvēkiem būs tikai piliens jūrā, it īpaši ņemot vērā to, ka dažiem slimniekiem zālēm nepieciešami pat 7000 eiro mēnesī. «No šāda viedokļa raugoties, protams, tas ir piliens jūrā, taču, ja mēs kaut ko nedarīsim, šiem cilvēkiem cerību paliks vēl mazāk. Mēģinām panākt arī to, lai cilvēki šo uztvertu nevis tikai kā labdarības koncertu, bet apstātos savā skrējienā un iedziļinātos šajā jautājumā. Manuprāt, tā ir visu mūsu problēma: ļoti viegli laižam dažādas nopietnās lietas, tas viss pazūd aiz darba un citām ikdienišķām problēmām. Tikai visiem kopā kaut ko darot un runājot, spēsim veicināt, lai valstī vispār kaut kas sāktu kustēties. Lai arī mūsu, Latvijas, medicīna varētu palīdzēt tiem, kuriem, kā mums kādreiz šķita, palīdzēt vairs nevar. Varbūt esmu ideālists, bet kādā brīdī taču mēs tomēr apstāsimies un tajā ieklausīsimies! Nu, vismaz 90% cilvēku tā izdarīs,» apņēmīgs ir Dāvis Ābrams.

Kā lielā ģimenē

Lai cik tas skarbi skanētu, taču laikam tiešām ikviens Latvijā ir saskāries ar šo gadsimtu problēmu - vēzi, teju katram ar to slimojis kāds tuvs cilvēks. Arī Dāvim miruši tuvi ģimenes draugi, arī klases audzinātāja Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā izdzisusi pāris mēnešu laikā. «Pats neaptveramākais šādos brīžos šķiet tas, ka vismaz mani pazīstamie ir aizgājuši pāris mēnešu laikā, slimība progresē milzu ātrumā, un cilvēks vienkārši pazūd, un neko vairs nevar izdarīt,» skumji nosaka mūziķis. «Lēnām darbojoties pie koncerta organizēšanas lietām, mēs sapratām, ka šī problēma ir ārkārtīgi nopietna. Ir skumīgi, jo cilvēkiem nepieciešams palīdzēt, bet valsts to nedara. Cilvēks būtībā tiek atstāts cīnīties ar to vienatnē, jo nav to milzīgo brīvo līdzekļu, līdz ar to ir iespējas tikai lūgt naudu savējiem, sabiedrībai vai arī… Vai arī samierināties un nodzīvot maksimāli atvieglināti, bet rēķinoties ar to, ka viss ir cauri un variantu jau būtībā nav. Šī ir mūsu iespēja palīdzēt un dot cilvēkiem cerību, ko valsts diemžēl nespēj sniegt. Neviens no koncertā iesaistītajiem nav paprasījis kādu atlīdzību, pilnīgi visi uzrunātie ir piekrituši. Protams, tas nedaudz balstījās uz emocionālā viļņa, jo daudziem, kas nezināja par Valteru, tas bija kā trieciens - kā, džekam tikai 30 gadu un pēkšņi tik nopietni?! Domāju, ka tajā brīdī daudzi visā nopietnībā saprata, ka tas var notikt ar jebkuru no mums.»

Dāvis grupā Tumsa spēlē tikai kādus četrus gadus, taču ar Valteru (kā zināms, viņš aizstāja pāragri mūžībā aizgājušo Mārtiņu Freimani) mūziķi vieno jau senākas saites. «Mēs ar Valču kopā spēlējam arī ārpus Tumsas -CoCo Orchestra, kas mums ir tāds kā korporatīvo ballīšu projekts, ar kuru mēs koncertējam varbūt pat trīsreiz vairāk nekā ar Tumsu. Pārējie džeki - ģitārists, basists un bundzinieks - ir no kādreizējās grupas Ēnas, kur savulaik spēlēju arī es. Iespējams, ka tāpēc citi mūziķi, uzzinot par Valtera nelaimi, zvanīja man, jo mēs ar Valču esam visciešāk bijuši kopā - arī ārpus tā sauktā darba, ja par darbu var saukt mūziku. Patiesībā jau mūzikas spēlēšana vispār ir ģimenisks pasākums, jo arī svētkos diezgan regulāri savācamies kopā - ar draudzenēm, bērniem, ar citiem tuvākajiem draugiem, un visi kopā svinam gan Ziemassvētkus, gan Jāņus, gan visu pārējo. Es, protams, nezinu, kā ir citās grupās, droši vien stipri līdzīgi, bet gan Tumsā, gan CoCo mūsu saites ir ļoti ciešas - varētu pat teikt, ka visi esam vairāk nekā draugi.» Savukārt pasākuma organizēšanā palīdzējis tas, ka Dāvis ikdienā ir arī skaņu režisors. «Esmu daudz šajā jomā darbojies gan festivālos, gan lielajos koncertos, līdz ar to pazīstu cilvēkus, kuri darbojas šajā biznesā. Tos, kuri man ienāca prātā, uzreiz apzvanīju, viņi apzvanīja citus draugus utt., un tā nu diezgan organiski savācās komanda, kas to varētu izdarīt. Nekad neesmu domājis šauri, es vienmēr cenšos izdarīt visu pēc iespējas grandiozāk un labāk, tāpēc arī arēna un viss šis milzīgais pasākuma apjoms. Jā, tās varētu nosaukt arī par ambīcijām,» nekautrējas atzīt mūziķis.

Vienmēr tikai mūzikā

Nekad neesot vēlējies kļūt par kosmonautu, hokejistu vai aktieri - taujāts par saviem bērnības sapņiem, momentā atbild Dāvis Ābrams. «Ļoti ātri iemīlēju pop- un rokmūziku. Kad man nopirka pirmo kasešu maģīti, sēdēju pie radio un sapirktajās tukšajās kasetēs rakstīju dziesmas, lai pēc tam tās pie spoguļa un uz savas iedomātās ģitāras spēlētu kopā ar to izpildītājiem. Jau 5. vai 6. klasē es iedomāti atrados uz skatuves un kopš tiem laikiem vienmēr esmu gribējis tur būt.»

Savulaik viņš izskolojies par pianistu Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā kopā ar tādām šā brīža zvaigznēm kā Vestardu Šimku, Gunāru Upatnieku un citiem. «Mums patiešām bija zvaigžņu klase, no kuriem daudzi tagad ir izsitušies klasiskajā mūzikā. Es arī reizē ar viņiem aizgāju mācīties uz Latvijas Mūzikas akadēmiju, taču tur apakšējā stāvā bija Studentu klubs, kas mani vilināja jau no paša sākuma, kopš es sāku mācīties akadēmijā. Katru nedēļu tur spēlēja dzīvās grupas, un es pieteicos, ka kaut ko gribu tur darīt - man likās, ka varu būt dīdžejs. Taču kādā mirklī nosēdos pie skaņu pults, un tā nu no kāda 2002. gada esmu ienācis populārajā mūzikā no šīs, it kā otras, puses. Tikai pēc pāris gadiem nāca vēlme, ka gribas pašam būt uz skatuves un spēlēt. Tolaik klubā apgrozījās un burzījās ļoti daudz mūziķu, manuprāt, tā bija viena no populārākajām izklaides vietām Rīgā. Ar daudziem sapazinos, un tā palēnām nonācām līdz grupai Ēnas,» atminas Dāvis. Starp citu, tā ar Lauri Valteru pie mikrofona bija diezgan pazīstama blice: 2008. gadā populāras bija tādas dziesmas kā Beautiful Morning un Neprātīgais, tika izdots arī albums. «Pēc albuma izdošanas vēl kādus trīs gadus spēlējām kopā, bet tad tas organiski beidzās, un sākās nākamais posms - sastāvā Laura vietā iekļāvās Valča, un sākās pavisam citas mūzikas posms.» Valters uz Tumsu paaicinājis arī Dāvi, un kopš tiem laikiem grupas rokraksts ir mazliet mainījies, arī disciplīnas jautājums ir uzlabojies. «Freimja laikos viss bija kā tusiņā, bet Valteram, tāpat kā man, ir liela atbildības sajūta, viņš ir perfekcionists,» skaidro taustiņnieks. «Kad spēlē koncertā, tev ir atbildība pret publiku - sniegt maksimāli kvalitatīvu priekšnesumu. Viņš džekiem mazliet pamainīja skatuves darba kultūru un iestāstīja, cik nopietni tam ir jāpieiet. No malas varbūt kādam šķiet, ka mūzika mums ir tikai hobijs, jo tirgus taču ir tik maziņš, grupu nav daudz, kur spēlēt - arī nav daudz, tomēr tas ir mūsu darbs un darbā nedrīksti halturēt.»

Otrs darbs ir pie kloķiem - Dāvis joprojām ir skaņu režisors, ikdienā viņu var manīt Latvijas 1. Rokkafejnīcā. «Tas man ir sirds darbs, man to patīk darīt. Patīk, ka mūzikā es varu būt gan vienā pusē, gan otrā. Jo patiesībā šīs puses ir pilnīgi atšķirīgas. Kad spēlē [uz skatuves], gūsti viena veida emocijas un sajūtas ir citādākas, bet, kad esi pie pults, tad tavās rokās ir atbildība par mūziku un tās kvalitāti. Kādam varu palīdzēt skanēt labāk, protams, var kaut ko arī sabojāt. Bet arī emocijas ir citādākas.»

Svarīgākais