Stabu iela 63: īpašuma vai viedokļu strīds

 
Tiesāšanās starp divām ebreju reliģiskajām organizācijām par telpu izmantošanu Stabu ielā 63 ilgst vairākus gadus. Nākamā tiesas sēde gaidāma 1916. gada februārī ©F64

Tiesāšanās starp divām ebreju organizācijām par īpašumu Rīgā, Stabu ielā 63, ilgst pāris gadu. Arī nupat, 7. septembrī, tiesvedībai punkts nav pielikts, strīdniekiem jātiekas vēlreiz 2016. gada 4. februārī.

Īsumā: Rīgas ebreju reliģiskajai draudzei un Rīgas un Latvijas reliģiskajai draudzei Šamir ir atšķirīgi uzskati par telpu izmantošanu. Viens no strīdniekiem neslēpj, ka cīņa par šo īpašumu varētu būt saistīta ar vēršanos pret viņu personīgi un ar ebreju īpašumu restitūcijas jautājumiem.

«Grib, lai mūs izmet un var pārdot to māju,» Neatkarīgajai saka Šamir līderis Menahems Barkahans, kādreizējā Latvijas virsrabīna Nātana Barkāna dēls. Ēkā Stabu ielā 63 pirms kara atradās sinagoga, un tagad tā atdota ebreju kopienai. Jau 1998. gadā Nātans Barkāns noslēdzis līgumu par telpu nomu ēkas pagrabstāvā, kur kopš 2013. gada 1. septembra atslēgta elektrība, ūdens un apkure. Tāpēc biedrība Šamir par savu reliģisko centru telpas izmantot nevar. M. Barkahans apgalvo, ka visus gadus rēķini adresēti Šamir, tad kā tikai salīdzinoši nesen esot atklājusies līguma juridiskā neatbilstība. Turklāt līgums par telpu izmantošanu ir spēkā līdz 2023. gadam. Rabīns uzsver, ka pagrabs bijis «šausmīgā stāvoklī», tas savests kārtībā. Tomēr M. Barkahans šo strīdu, kas nonācis tiesā, dēvē par «konceptuālu lietu, kas saistīta restitūciju un kopienas vadību».

Šamir ir neatkarīga reliģiska organizācija, kas neietilpst Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomē, kurā savukārt ietilpst Rīgas ebreju reliģiskā draudze. Šamir līderim rabīnam Menahemam Barkahanam un Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomei ir atšķirīgi viedokļi restitūcijas jautājumā, proti, par ebrejiem savulaik piederējušo īpašumu atdošanas procedūru un veidu. Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padome ir saskaitījusi 270 īpašumus, kas piederējuši kopienai pirms Otrā pasaules kara un nav atgūti. Tā norāda, ka īpašumi būtu vai nu jāatdod, vai par tiem būtu jāizmaksā kompensācija. Piemēram, Latvijas Republika 10 gadu laikā īpašā fondā varētu iemaksāt naudu par tiem īpašumiem, kuri netiktu atgūti kā manta. Jāatgādina, ka Latviju palaikam apmeklē (arī šis gads nebija izņēmums) ASV īpašie sūtņi holokausta jautājumos, lai atgādinātu par Latvijas ebreju kopienai savulaik piederējušo īpašumu atdošanu.

Portālā pietiek.com 2013. gadā šis strīds par telpām Stabu ielā 63 ilustrēts ar piemēriem no M. Barkahana intervijām. No teksta fragmentiem var secināt, ka M. Barkahans uzskata – restitūcijas lietās nevar runāt par naudu, jo «cik maksā viena asins lāse? Neviens to nevar pateikt. Mēs nevaram runāt par naudu.» Tāpat viņš apšaubījis, ka Ebreju draudžu un kopienu padome ir ebreju īpašumu pārmantotāja. Informācijai: atbilstoši statūtiem iepriekš minētā padome ir sevi uzrādījusi par ebreju organizāciju un kopienu, kas pastāvēja Latvijas Republikā līdz 1940. gada 17. jūnijam, juridisko mantinieci. Savukārt M. Barkahans intervijā laikrakstam Latvijas Avīze teica: «Tā nav pārmantotāja. Organizācijas apvienībā piedalās kā dalībnieces, kā locekles. Ja politiķi vēlas runāt tikai ar vienu daļu no organizācijām, tā ir politiķu problēma. Tad viņi diemžēl nesaprot, kas notiek ebreju kopienā.» Viņaprāt, ir jāatdod tie īpašumi, kam ir dokumenti, kas apliecina, ka īpašums piederējis ebreju sabiedriskajām un reliģiskajām organizācijām, nevis visi īpašumi.

Tagad viņš atgādina, ka 13. septembrī sāksies ebreju Jaunais gads, un aicina domāt labu. Rabīns noteic: «Kauna lieta, ka ebreju organizācijas ir nonākušas tiesā un nevar sarunāties.» Rīgas ebreju draudzes viedokli vakar uzzināt neizdevās, jo sazvanītā darbiniece sacīja, ka ir grāmatvede un neviens pa tālruni šo jautājumu nekomentēšot.